Ir pienācis karš, kurā katrs ieņem pozīciju. Vienīgais izņēmums ir krievi jeb tauta, kas dzīvo Putina režīma pakļautībā un pagaidām ar lielām pretkara aktivitātēm nav izcēlusies. Kamēr cars Putins, salasījies pseidovēsturiskas grāmatas, mēģina pagriezt laiku atpakaļ un sasniegt viduslaikus, lai šādi iznīcinātu ne tikai Ukrainu, bet visu Rietumu civilizāciju, viņa tauta klusē un pakārtojas.
Diezgan ilgi Vova no Ļeņingradas izskatījās pēc samērā pieņemamas personas, bet tad vienā brīdī 2022.gada 24.februāri ilgi nēsātā Putina maska nokrita. Mūsu priekšā nostājās orks. Briesmonis ar uztūkušu cilvēka seju, kas pieradis pie bezierunu paklausības, pastāvīgi dzīvo nožēlā par PSRS sabrukšanu un dziļi ienīst liberālo demokrātismu, kas caurstrāvo Rietumu civilizācijas ikdienu. Tieši tāpat kā Frodo „Gredzenu pavēlniekā“ zaudē savus cilvēcīgos sejas vaibstus brīdī, kad izlemj paturēt gredzenu sev, arī Vladimirs Putins šobrīd ir pārvērties no parasta spiega masu slepkavā. Bija laiki, kad viņš pats apgalvoja, ka nepieturēšoties pie augstu amatu krēsliem. Viņam tādi neesot vajadzīgi. Taču dzīve pierādīja pretējo – Vova krampjaini turas pie Krievijas prezidenta troņa, lai ar šīs ietekmīgās sviras palīdzību pārkārtotu apkārtējo pasauli viduslaiku diktatūrā. Kā tas varēja notikt, ka tik daudzi pasaules politiķi 20 gadus tikās, sarunājās ar šo cilvēku un nepamanīja viņa atbaidošos ideoloģiskos vaibstus?
Latvijas Vaira Vīķe-Freiberga bija vienīgā no Baltijas valstu prezidentiem, kas devās apmeklēt Putinu Maskavā laikā, kad to darīt nebija ieteicams un vēlams, jo viņu aicināja uz svinībām, kas bija veltītas Uzvaras jubilejai Lielajā Tēvijas karā. Vaira Vīķe-Freiberga pieskaitīja arī šo viesošanos Maskavā savu prezidentūras ekskursiju skaitam, un neviens Latvijā šo aktivitāti tā īsti nopietni arī neapsprieda un nenosodīja. Aizbrauca, paēda, paskatījās parādi Sarkanajā laukumā un viss. Taču no otras puses – vai visi Kremļa apmeklētāji un Putina Krievijas draugi patiešām neredzēja, kas ar Kremļa šefu notiek? Vai to neredzēja arī šīs absurdās vizītes rīkotāji Aigars Kalvītis un Māris Riekstiņš? Neredzēja, ka ar savu pieklājību un izpatikšanu viņi paātrina postu, pie kura esam atdūrušies šodien – stāvam pie trešā pasaules kara sākuma?
Jeļcina protežē
Visi zina, ka Vladimirs Putins tika pie varas Krievijā tieši tāpat kā Andris Šķēle Latvijā. Proti, ar esošā prezidenta atbalstu un rīkojumu. Guntis Ulmanis impulsīvi un nepārdomāti iecēla premjera amatā Andri Šķēli, un šī nedemokrātiskā rīcība vēl ilgi atspēlējās kā milzu problēma valsts politikas un ekonomikas ikdienā. Jeļcins tieši tāpat iecēla nevienam nepazīstamo Vladimiru Putinu par savu vietnieku. 1999.gadā Vladimirs Putins izskatījās kā neuzkrītošs ierēdnis, bez uzpūtības un salīdzinoši pieticīgs. Vienā rāvienā viņš nonāca krievu varas piramīdas spicē. Tobrīd izskatījās, ka viņš zina, kā šo piramīdu pārveidot demokrātijā, un pratīs attīstīt tālāk Krieviju par plaukstošu un ziedošu valsti. Tā izskatījās. Nācās pieņemt domu, ka bez iemesla Jeļcins neizvirzītu šim visaugstākajam amatam minēto cilvēku. Nepazīstamu personu, kas līdz šim nebija izcēlusies ar kādu īpašu apdāvinātību vai varoņdarbiem. Intervijās Putins akceptēja demokrātiskās sabiedrības normas – izteikšanās brīvību, cilvēktiesības, sadarbību ar rietumvalstīm un izskatījās pēc mērķtiecīgas personības, kas spēs attīstīt Krieviju. Radās iespaids, ka Jeļcins zina, ko dara, un jaunais censonis pavisam drīz patīkami pārsteigs pasauli ar sava darba rezultātiem. Kurā brīdī šā cilvēka iekšienē sāka attīstīties imperiālisma monstrs? Pūķis, kas nolēmis visu pasauli pakļaut sev?
Krievi ir pieraduši pakļauties savam vadonim
Tā tas ir bijis visos laikos. Sākot ar Gogoļa „Mirušajām dvēselēm“ un beidzot ar šodienu. „Savējais līderis“ ir jāmīl arī tad, ja ir nelietis. Liela krievu politiķu, intelektuāļu un mākslinieku daļa visus šos gadus ir atbalstījusi, stutējusi Putinu. Tieši šā atbalsta dēļ Putins ir noturējies pie varas un spējis izveidot tik skarbi represīvu savu pilsoņu uzraudzīšanas aparātu, ka tagad vairs nav runa par „draudzēšanos“, bet gan par bezierunu pakļaušanos. Tie, kas runā pretī viņam Krievijā, nonāk cietumā (Navaļnijs), un tie, kas to dara ārzemēs, – saņem savu devu indes no Novičoka (Skripaļi, Navaļnijs) vai poloniju tējā (Ļitviņenko) utt.
Krieviju vienmēr pārvaldījuši varmācīgi līderi un šai nodarbei izmanto varas piramīdu. To 16. gadsimtā izveidoja Ivans Bargais – ambiciozs, paranoīds un īpaši nežēlīgs cars. Savai apsardzei viņš izmantoja īpašu gvardi, kas pakļāvās vienīgi viņam, un pret visiem bija aizdomīgs un nežēlīgs. Zelta Ordas pieredze palīdzēja izveidot pārliecību, ka izdzīvo tikai īpaši nežēlīgie un vienīgais līdera veids ir okupants – valdnieks. Tātad vadonis, kurš ir spēcīgs, skarbs, nežēlīgs, neprognozējams un nesaprotams savai tautai. Padotajiem jeb tautai atliek to apbrīnot, pielūgt un viņam pakļauties. Lai krievu tautu „turētu iemauktos“ (savaldītu), ir nepieciešams tieši šāds – īpaši nežēlīgs un asiņains valdnieks, kas pret savējiem izturas skarbāk nekā pret svešiniekiem. Domāju, ka šis pieņēmums ir krievu tautas lielākā nelaime. Cari pret savu tautu ir izturējušies daudz cietsirdīgāk un bijuši nežēlīgāki nekā citi monarhi pret saviem tautiešiem. Saglabājot šo viduslaiku piramīdas hierarhisko pārvaldību cauri visiem laikiem, līdz pat šodienai, krievu tauta tiek sodīta par šo savu paklausību joprojām. Piramīdas smailē vienmēr atradies vadonis, kas izceļas ar īpašu nežēlību, – Pēteris Lielais, Nikolajs II, Staļins, Brežņevs, Andropovs, Putins. Pēdējais no viņiem ir atradies tronī jau vairāk nekā 20 gadus un nelaižas no tā vaļā.
Kā tas varēja notikt, ka tieši krievi iekrita šajās tirāna lamatās un tagad ir spiesti karot ar kaimiņvalsti Ukrainu, lai realizētu sava sajukušā līdera – prezidenta idejas?
Pēc Otrā pasaules kara zaudētāja Vācija atvadījās no savām impēriskās pagātnes ambīcijām, taču Krievija to neizdarīja. Neapbērēja savu padomijas pagātni. Rezultātā varas piramīda Kremlī saglabājās, salaužot Jeļcinu un piedāvājot sekotāja vietā cara surogātu Putinu. Perestroika varas piramīdu Kremlī neiznīcināja, un pēc pirmajiem 10 vadīšanas gadiem Vova no Ļeņingradas sāka pārbūvēt Krieviju pēc savas piegrieztnes. Viņš sāka ar informatīvās telpas apspiešanu – likvidējot neatkarīgās TV un radiostacijas valsts iekšienē. Apspiežot visus, kas uzdrošinājās paust necenzētu viedokli, jo bija pārliecināts, ka laba tauta ir vadonim paklausīga tauta, kas tic uz vārda un neko nesaprot, kas pasaulē notiek. Pēc tam sākās konkurentu aresti. Proti – iznīcinātas ietekmīgas personības, kas varētu apšaubīt Putina viedumu vai pretendēt uz viņa amatu. To skaitā Hodorkovskis, kura īpašums tika nozagts ar „specoperācijas palīdzību“, un šādi bija iespējams iebaidīt bagātos oligarhus, kuri nepaklausības gadījumā varēja tikt novākti ar ļoti dažādu noindēšanas metožu palīdzību. Aizbēgšana uz ārzemēm krievu bagātniekus neglāba, viņiem nācās apgādāt vadoni ar kabatas naudu visās situācijās. Kas arī tika darīts.
Tas, ka krievu cari vienmēr ir bijuši ļoti nežēlīgi pret savu tautu un pietiekami reliģiozi, nav noslēpums. Arī Latvijas liktenis diemžēl bija saistīts ar šo lielvalstī, kas mūsu valsti bija okupējusi un turēja nežēlīgā pakļautībā, atceļot verdzību (dzimtbūšanu) daudz vēlāk, nekā tas notika citās valstīs, un šādā kārtā aizkavēja mūsu sabiedrības attīstību par 100-150 gadiem.
Ja varas piramīda ir saprotama (kaut arī nepieņemama lieta), tad atklāts kļūst jautājums par to, kāpēc Vladimiram Putinam tā sagribējās airēt Krievijas kuģi atpakaļ laikā un panākt, ka Maskava atkal kļūst par lielas lielslāvu impērijas galvaspilsētu. Ukraina šajā scenārijā ir tikai detaļa. Nākamās iekarojamās valstis Kremlim ir jau sarindotas.
Padomju Savienības izjukšana – Putina lielākā dzīves katastrofa
Vladimirs Putins ir vairākas reizes konstatējis, ka Padomju Savienības izjukšana ir gadsimta lielākā traģēdija. Man tā neliekas, jo pateicoties šīs ļaunuma impērijas sabrukšanai, beidzot tika atbrīvota mana valsts un mēs varējām sākt cilvēku cienīgu dzīvi, izkļūstot no tautu cietuma PSRS. Domāju, ka pasaulē ir vairāk bijušo PSRS iedzīvotāju, kas domā tā kā es, nevis Vladimirs Putins, jo spīdzināšana, izsūtīšana, apcietināšana bija daudzu ģimeņu un dzimtu ikdiena un pieprasīja gigantiskus upurus no iedzīvotājiem. Putins neko tādu nav piedzīvojis un neatceras, jo viņa ikdiena pagāja draudīgā represīvā aparāta VDK (KGB) rindās un viņš bija pārliecināts, ka laime iespējama tikai Padomju Savienībā un rietumu demokrātija ir demoralizējošas un padomju laimi iznīcinošas sabiedrības. Ja reiz viņam patika tautu cietums PSRS, tad saprotams, ka viņš vēlas turp atgriezties.
Paradoksāli, ka carisma varas piramīda ir saglabājusi cauri laikam vienu fenomenu, kas novērojams tikai Krievijā. Proti – iedzīvotāju vairākums nekritiski pieņem sava līdera idejas, pārliecību un verdziski to neapšauba. Tāpēc Putins ir bijis spējīgs pakļaut saviem psihosomatiskajiem traucējumiem visu krievu tautu un piespiest to uz bezierunu paklausību.
Putinisma ideoloģija tiek būvēta uz sovjetistu dzimtenes mīlestības fanātisma bāzes, kas savienojumā ar feodālu ētiku tiek ierāmēta pareizticības padevībā līderim. Varat to nodēvēt par tā saucamo aziātismu, šādu loģiku nekur attīstītā Eiropas valstī sastapt neizdosies.
Putina galvenais ideologs esot Ivans Iļjins, monarhists un krievu nacionālists. 1922.gadā Ļeņins viņu izraidīja no dzimtenes, un savu atlikušo mūžu Iļjins nodzīvoja emigrācijā. Līdz ar Hitlera nākšanu pie varas Vācijā Iļjins saskatīja viņa rīcībā savu ideju realizāciju un Vācijas atgūšanos no „liberālisma brīvības hipnotiskā miega“. Brīdī, kad Hitlers nepievienoja slāvus izredzētajām nācijām, Iļjins jutās vīlies. Sergejs Rahmaņinovs palīdzēja viņu atbrīvot no ieslodzījuma un nogādāja Šveicē, kur Putina galvenais filozofs turpināja sapņot par „slāvu fīreru“, kas padarīs Krieviju lielu un varenu un iecels slāvus izredzētās tautas statusā.
Atdzimstošā Krievija ir šodienas Putina refrēns. Viņa teiktais, ka Ļeņins ir izveidojis Ukrainu, kas vispār neesot valsts, nav patiesība. Ukrainu atzina Augstākā padome 1918.gadā pēc tam, kad Ļeņins bija jau izklīdinājis vēlēto varu. Ukrainas valsts piedzima, pateicoties nevis Ļeņinam, bet Pirmā pasaules kara ģenerējošajam mehānismam, kura rezultātā šajā laikā piedzima daudzas valstis, Latviju ieskaitot.
Pēc Iļjina domām, lielkrievi veido nācijas pamatu, bet mazkrievi (ukraiņi) papildinošu elementu. Tāpēc Putinam vajag Ukrainu kā nākamās slāvu diktatūras nomali. Lai to panāktu, Putins tagad izmanto melus, informācijas ierobežojumus saviem iedzīvotājiem, kas pamazām pārvēršas zombētos bandiniekos. Tādos, kas paši nespēj analizēt notikumus un visos apstākļos pieprasa vadoņa norādījumus.
Putina fantāzijas pasaule
Angela Merkele kādā intervijā atklāja, ka Putins savā ikdienā dzīvojot savā izolētajā fantāzijas pasaulē. Dzejniekam vai gleznotājam tas nebūtu nekas slikts. Ko iesākt, ja šādi sāk dzīvot lielas valsts politiskais vadītājs? Tad notiek briesmu lietas, jo viņš sāk pakārtot apkārtējo cilvēku, nāciju un tautu ikdienu savām vajadzībām un sapņu īstenošanai. Merkele pareizi ievēroja, ka Putina komunikācija ar apkārtējiem ir „dialogs“, kas nozīmē uzbrukšanu un iekarošanu. Moldāvija, Gruzija, Krima, Doņecka, Luhanska un tagad Kijeva.
Kā apkārtējie pieļāva šāda monstra attīstību un uzbarošanos? Tie ir politiķi, kas ar viņu tikās un viņam klanījās, ciniski biznesa ļaudis, korumpēti žurnālisti, avantūristi politologi un krievu oligarhi un bagātnieki, kas „uzbarojās“ ar Putina ziņu. Asiņainais orks cienāja ar vodku, kaviāru un piedāvāja nenormāli izdevīgus darījumus. Kurš šādiem ielūgumiem spēj pretoties? Paralēli šim teātrim krievu publisko attiecību vērpēji visiem spēkiem pūlējās izveidot Putina mačo ārieni krievu parastajai tautai. „Kāpēc jums patīk Putins?“ – „Tāpēc, ka viņš ir drosmīgs un saka vienmēr patiesību. Ierīvē degunā amerikāņiem, kas viņi tādi ir. Mēsli tādi!“ atbild taksometra šoferis.
Varas korumpētība viņam skaitās norma un brīvu vēlēšanu trūkums nav nekas slikts.
Tāpēc rodas iespaids, ka visa Vladimira Putina dzīve ir viena vienīga „speciālā operācija“ kā pašreizējais Ukrainas karš. Slepena, nesaprotama un bez prognozējama fināla.
Pašreizējo karu nedrīkst Krievijā saukt par karu. Tā ir speciālā operācija pret ukraiņu uzbrucējiem. Tātad mieru mīlošā krievu tauta vispirms okupēja Krimu, un tagad tā mēģina okupēt „ukraiņu huntu“. Viss notiek gandrīz tāpat, kā to organizēja Staļins pret somiem 1939.gadā. Viņa princips – meli pāri visam un dzīves stils = slepenība. Putinam nav privātās dzīves, ģimenes. Ap viņu cirkulē vienīgi minējumi un teorijas. Tā tas turpinājās 20 gadus, un 2022. beidzot uzsprāga visu rietumnieku iecienītais „krievu cars“ kā petarde, parādoties jaunā veidolā – kā trešā pasaules kara iniciators. Vairs nav nekādas nozīmes apstāklim, kāpēc tas tiek darīts. Jo ir redzams pats galvenais – Ukraina aiziet un pavisam drīz pārvērtīsies civilizētā, attīstītā demokrātiskā rietumvalstī. Tā iekļausies kontekstā, kuru Iļjins nevarēja ciest. Kļūs neatļauti laimīga. Tā tas nedrīkst notikt. Ukraiņi, pēc Putina domām, nedrīkst kļūt laimīgāki savā demokrātijā par lielkrieviem, kuriem paredzēts dzīvot slāvu diktatūrā.
Putins draud ar atomieročiem, eiropieši atbild ar ekonomisku blokādi.
Putins uzbruka brīvai un demokrātiskais valstij tikai tāpēc, ka tā vēlas būt brīva, neatkarīga un demokrātiska. Kurš uzvarēs?
Protams, ka ukraiņi un mēs, taču … kur palikusi saprātīgā krievu tauta?
Tā, kura varētu atbrīvot cilvēci no sava kārtējā cilvēkiem bīstamā līdera.