Epidēmijas piedzīvotas un pārdzīvotas visos laikos. Mēris, spāņu gripa, AIDS u.c. izraisīja haosu sabiedrībā, atstājot nospiedumus arī mākslā. Papētīju literatūru un mākslu. Atklāju, ka vislielākos nospiedumus sava laika autoru darbos tomēr atstājis sifiliss. Slimība, kas saistās ar kaunu, negodu, bet tai tiek „pierakstīta klāt“ arī ģenialitāti izraisoša identitāte un dzīves baudījuma īpatnība. Mazliet par to arī šajā rakstā.
Sātana darījums
Tomasa Manna romānā „Doktors Fausts“ var lasīt galvenā varoņa, komponista Adriana Leverkīna stāstu. Par to, kā neliela auguma noliesējis vīriņš rudiem matiem, rūtainā uzvalkā un dzeltenās kurpēs piedāvājis komponistam noslēgt darījumu: viņš dos māksliniekam ģenialitāti, bet par to pieprasa pieņemt „franču slimību“, „pokeru“ jeb sifilisu ar visām izrietošajām sekām. Tas, ko romāna tekstā sātans piedāvā, ir mīts par slimību, kas ceļas no baktērijas spirochaeta pallida (vēlāk treponema pallidum) un nozīmē kaiti, ar kuru sirgst izredzētie ļaudis. Mākslas ģēniji. Pēc autora domām, tā ir slimība, kura piederas radošiem prātiem, jo tā piedāvājot ģeniālas idejas, palīdzot tās īstenot un reibina līdz nāvei. Protams, šie apgalvojumi ir „velna solījumi“, jo pirms penicilīna atklāšanas sifiliss bija milzīgs posts sabiedrībai, un tam nebija nekāda sakara ar radošumu vai ģenialitāti. Iekaisumi, plānprātība un mokoša nāve ir dominējoši slimības apzīmējumi. Sērga skāra Eiropas kontinentu jau 16. gadsimtā un nogalināja tūkstošiem cilvēku. Saprotot, ka sifiliss izplatās dzimumattiecību ceļā, baznīca sāka karagājienu pret izlaidīgu dzīvesveidu. Slimība izplatījās strauji, un nereti sirdzēji ar to aplipināja arī savus ģimenes locekļus. Pērn iznākušajā somu pētnieces Agnetas Rahikainenas grāmatā ar nosaukumu „Sērgas valstība. Par sifilisu, mākslu un ķermeni“ (”Smittans rike. Om syfilis i konst, kultur och kropp, Natur & Kultur) autore informē, ka 19. gadsimtā vismaz 15% no vīriešu populācijas Eiropā bija slimi ar sifilisu. Kāpēc literatūras zinātniece raksta par šo sērgu? Tāpēc, ka viņas ģimenē savulaik tika konstatēta šī nelaime un tāpēc radās vēlme noskaidrot vectēva – jūrnieka likteni. Kontekstā ar tā laika laikabiedru priekšstatiem par sērgu un tās blakusefektiem.
Renesanses laika posts
Eiropas valstīs sifilisa nelaime konstatēta jau renesanses laikā, taču lieli uzliesmojumi sākas vēlāk. Zviedru dziesminieks Karls Mihaels Belmans (Carl Michael Bellman) balādē „Uzmani degunu!“ brīdina draugus no deguna deformācijas, kas bija visai parasts sifilisa izpausmes simptoms. Franču gleznotājs Eduards Manē (Édouard Manet) attēlo dīvānā atlaidušos kailo Olimpiju, kurai ap kaklu apvīta lentīte, lai slēptu sifilisa izsitumus. Norvēģu dramaturga Henrika Ībsena lugā „Spoki“ Osvalds Alvings manto sava tēva grēkus slimības formā. Kā norāda Elīna Šovaltere (Elaine Showalter), sifilisa epidēmija kļuva par simbolisku gadsimta beigu liecību: ”the symbolic disease of the fin de siècle” sadzīvē un mākslā.
Tas bija fabriku laiks. Lauku cilvēki sabrauca pilsētās meklēt darbu. Palielinājās prostitūtu skaits, jo diezgan daudz strādnieču palielināja savus dienišķos ienākumus, „piestrādājot arī ar miesu“. Vienlaikus publiskajā telpā tika izkārti tikumības standarti, un vairums izlikās neredzam, ka kungi apmeklē publiskos namus. Liekulība, izlikšanās, fasādes stutēšana. Agri vai vēlu šim kāršu namiņam bija jāsabrūk, kas tas arī notika. Slimība izplatījās strauji – bordeļos, strādnieku, ierēdņu mājās un aristokrātu pilīs. Līdzi čāpoja kauna sajūta par notikušo kā obligātā piedeva pārdzīvojumiem par neārstējamo kaiti.
Autobiogrāfiskajā darbā „Vakardienas pasaule“ (1942) Stefans Cveigs atceras, kā viņa bērnībā un jaunībā katra sestā vai septītā māja Vīnes centra ielās bija rotāta ar ādas un venerisko slimību ārstu izkārtnēm. Sifiliss bija ieguvis epidēmijas apmērus. Ārstēšanas rezultāts – neprognozējams, jo vienīgās zāles bija dzīvsudrabs, ar kuru saindējās praktiski visi, kas to lietoja. Starp citu, dzīvsudrabs esot bijis ļoti izplatīts ārstniecības līdzeklis. Pēc tam ārsti pievērsušies arsēnam, pēc tam likuši lietā augstu temperatūru, to speciāli izsaucot un cerot, ka drudzis sadedzinās sifilisu ķermenī. Tikai 40. gadu beigās Eiropā beidzot tika ieviestas zāles – penicilīns. Kopš Otrā pasaules kara beigām sifilisa slimnieku skaits ir sarucis, taču risks ar to saslimt joprojām pastāv. Lai gan inficēšanās visbiežāk notiek dzimumkontaktu ceļā, ar to iespējams inficēties asins pārliešanā un ar sifilisu slima sieviete var dzemdēt mazuli ar iedzimtu sifilisu. Latvijas Slimību profilakses un kontroles centrs informē, ka ar sifilisu var inficēties arī ciešā sadzīves kontaktā. Visvairāk ar sifilisu Latvijā slimoja pagājušā gadsimta 20. gados un pēc tam 1970.gadā un vēlāk. Piemēram, 1973.gadā Latvijā tika konstatēti 2014 sifilisa slimnieki uz katriem 100 000 iedzīvotāju, bet 90. gados 3124. Kaite nav pazudusi, taču tā vairs nav neārstējama kā pirms 100 gadiem.
Kultūrvēsture slimības kontekstā
Pagātnes sifilisa (kā sērgas) apraksti mākslas darbos lielā mērā saistīti ar mizogīniju un sieviešu ienīšanu. Agneta Rahikainena uzskata, ka šī līnija mākslā turpinās arī šodien, un to var novērot tādos populāros televīzijas seriālos kā ”The Frankenstein Chronicles”, ”Victoria”, ”The Alienist” un ”Babylon Berlin”. Taču šodienas izpausmēs (slimības klātbūtnes efekts) vairāk kā laika marķējums un kolorīta pieskāriens, nevis emocionāli lādēta metafora. Piemēram vācu seriālā „Babylon Berlin“ kāda sieviete 30. gadu Berlīnē mirst no sifilisa kā ikdienas sadzīves upuris. Viņa ir gandrīz anonīma persona un nekādi netiek pieskaitīta radošiem un ģeniāliem prātiem. Taču, ja Minna Ritera (kā sifilisa slimnieks) būtu vīrietis, tad stāsts būtu pavisam citāds. Daudz romantiskāks.
Iespējams, ka sieviešu nosodījums ceļas no tā laika priekšstata par „hroniski izlaidīgo sievieti“, kas caurvij 19. gadsimta mākslu un kam ir cieša saistība ar nežēlīgo slimību, kuru var iegūt no intimitātes ar sievieti. Rodas tādi tēli kā „sieviete vampīrs“, kas izsūc upura – vīrieša asinis vai saindē tās. Viņu izteiksmīgi attēlo ar sifilisu slimais franču dzejnieks Šarls Bodlērs (Charles Baudelaire) un norvēģu gleznotājs Edvards Munks (Edvard Munch). Vampīru klasiskajā darbā jeb Brama Stokera (Bram Stockers) „Drakulā“ vīriešu kārtas varoņiem jāizmanto viss savs garīgais spēks, lai atvairītu ļauno, korumpēto sieviešu uzbrukumus, kurus simbolizē Lūsija. Tā sakot – apsēstā sieviete, visa ļaunuma sakne. Lai gan sifilisu tolaik aktīvi pārnēsāja tieši vīrieši un aplipināja ar to ne tikai citas ielasmeitas, bet arī savas sievas guļamistabās, māksla par šo faktu klusēja. Vainas etiķete tiek pielīmēta tikai un vienīgi sievietei, bet vīrietis skaitījās upuris. Pie kam „izrēķināšanās“ notika ļoti brutāli – uzdurot liktenīgo sievieti uz šķēpa. To sterilizējot un faktiski grupveidā izvarojot.
Sifilisa vēsture mākslā ir cieši saistīta ar mizogīniju jeb nepatiku, naidu un nicinājumu pret sievietēm. Brīdī, kad „kurtizāne“ Nana Emīla Zolā romānā mirst it kā no bakām, tiek visai skaidri paziņots, ka šī ir „sagandēta miesa“, kas pārnēsājusi faktiski sifilisu. Tālāk seko ļoti nesaudzīgs raksturojums, kas liecina, ka sieviete saņēmusi to, ko pelnījusi. Proti – atbaidošu nāvi sava nejēdzīgā ķermeņa dēļ. Dubultā morāle bija raksturīga daudziem tā laika darbiem, kas centās atrast vainīgo sifilisa izplatībā tieši sievietē. Tā kā literatūrā šajā laikā ir samērā maz autoru sieviešu, tad loģiski visizplatītākais ir tieši Bodlēra un Munka variants. Taču 1896. gadā Skandināvijā, ar Annas Šarlotes Leflēras lugas „Aktrise“ parādīšanos uz teātra skatuves, saruna par šo tēmu beidzot sāk notikt nedaudz taisnīgāk un godīgāk. Viņa aktualizē sievietes seksualitātes tēmu un atbalsta līdztiesības jautājumu, kas ir krasā pretrunā esošajai morālei. Viņu atbalsta Henriks Ibsens, Bjonšerna Bjornsons, Viktorija Benediktsone u.c. Rodas virkne lugu, kas pievēršas tieši šai tēmai, jo, kā norāda Henriks Ibsens, “ir divu veidu likumi, kā jādzīvo, un divu veida sirdsapziņas. Viens vīrietim, otrs – sievietei. Abi viens otru nesaprot, bet sievieti vienmēr tiesā, vadoties tikai un vienīgi pēc vīriešu likumiem un loģikas“. Tas, ka sifilisa epidēmiju attīstīja tieši vīrieša paradums regulāri iet pie kurtizānēm un saņemt no tām to, ko nesaņēma no laulātajām draudzenēm (kuras tika apprecētas naudas, aprēķina dēļ), tā laikā mākslā netika ņemts vērā. Protams, vīrieši sērgu atnesa mājās un aplipināja savas sievas, kas attiecīgi ilgstoši slimoja ar „masalām“ (kodēts apzīmējums sifilisam) un aplipināja arī dzimtas nākamos bērnus. Šis – reālais notikumu attīstības process, protams, nav aizraujošs naratīvs romānam vai operai. Tāpēc autori apmaina akcentus vietām un piešķir slimajam īpašas dotības un paaugstinātu dzīves baudīšanas likmi, sarīkojot dzīres mēra laikā. Tomass Mans izmanto slimību kā metaforu mākslinieka unikalitātei. Rihards Vāgners līdzīgi rīkojas ar savu varoni Alberihu „Reinas zeltā“.
Māksla izmantoja sērgas postu, lai pastiprinātu emociju spilgtumu un izgaismotu mīlestības, naida, vainas, kaislību, varaskāres, nodevības un atriebības dinamismu. Tagad pret sifilisu ir zāles un penicilīns ir likvidējis vajadzību izmantot slimību kā emociju katalizatoru mākslā.
Vai kovidpandēmija arī piedāvās mākslai ko līdzīgu? Iespējams, pavisam drīz manīsim lugās, simfonijās un romānos, gleznās un instalācijās Covid-19 vaibstus. Pagaidām šo tendenci nejūt un visi uzrunātie mākslinieki no konkrētas atbildes ir izvairījušies.
Raudzīsim, kā viss notiks pēc pandēmijas beigām uz skatuves un tekstos. Iespējams, ka Covid-19 parādīsies arī tur. Dažas pazīmes jau ir. Proti, portāla „Karakuda“ pašizolācijas laika literāro sacerējumu konkursā uzvarēja Kristera Rudzīša dzeja par mīlestību, un ir pamats pieņemt, ka grūti laiki meklē izeju dziļās jūtās:
No mīlestības var palikt akls, no pandēmijas – slidens un no muļķības – plakans.
Labi, ka viņam ir sava taka. Ar vaļa lieluma prieku un zaļām pļavām.
„Cool. Izskatās īsti!“
Mīlestība ir akla, Tikai man netika laikus padots baltais spieķītis. Tā kutināja un stāstīja par melnām akām, Kuras mani savāks un izpeldinās, – briesmīgi.
Par šauru tev bija viena taciņa, Tāpēc tu skrēji pa dažādām malām, Vairākiem līkumiem + atmiņu kontinentiem, Ar vaļa lieluma prieku pāri zaļākām pļavām,
Un tā mēs abi divi ar mīlestību, Palikām akli, Palika arī jautājuma zīme uz mutes, Un gar acīm paspēja, kaut kas nozibsnīt… Laikam jau mūsu kadri, tādi redzēti un asi.