Loģisks atgriešanās ceļš Rietumos, jeb bīstama ekskursija bez kartes un kompasa

Pasaule ir iekārtota tā, ka vairumam no mums patīk sarunas par pagātni. Turpmākais it kā nevienu neinteresē. Lai gan tieši nākotne ir pats svarīgākais laiks, jo tur mēs visi kopā pavadīsim savu atlikušo mūžu. Nesen TVNET izlasīju politologa Ivana Krasteva pārdomas par 1989. gada Berlīnes mūra krišanas sekām sadzīvē un domāšanā. Arī viņš pievēršas pagātnes vērtējumiem un ir nonācis pie secinājuma, ka kopš 1989.gada pasaules esot sadalījusies „Rietumu demokrātijās un to imitētājos“. Pēdējie neesot laimīgi ar paveikto un pie viena esot sagrāvuši to, kurus imitējuši. Vai mani šis secinājums pārsteidz? Nē, tas nepārliecina. Drīzāk liek aizdomāties par to, cik grūti ilgstoši okupētām valstīm ir pierast pie brīvības un uzņemties atbildību par sevi un savu iedzīvotāju labklājību.

Šodienas lielvalstis (kas faktiski ir savu kaimiņu iekarotājas) kā impērijas neizdzīvos nākotnē. Visas piemeklēs Padomju Savienības zemestrīce. Tās sabruks, novelsies no savām māla kājām un sašķīdīs atlūzās. Šo procesu jau novērojam Spānijā, Apvienotajā Karalistē un citur,  jo nākamība piederēs daudz mazāku valstu kopībai kas pratīs regulēt ekonomiku, tirdzniecību un mieru uz zemes ar starpvalstu līgumu palīdzību. Nebūs vajadzīgs „lielais septiņnieks“, „lielais devītnieks“, „Eiropas komisija“, Merkele vai Makrons, lai izglābtu mūs visus no posta. Nebūs vajadzīgs nekas liels vai gigantisks. Mācīsimies atgriezties pie normālām dimensijām.

Kas tad ir vajadzīgs?

Ir nepieciešami gudrāki, viedāki un godīgāki cilvēki pie visu līmeņu politiskās varas stūres. Pašreizējo intelekts nevelk – visos līmeņos. Sākot par pašvaldībām un beidzot ar Eiropas Savienības „smagākajiem krēsliem“ un to pašu Pasaules Veselības  Organizāciju (WHO), kas smagi izgāzās pandēmijas nemākulīgās vadības laikā.

Covid19 epidēmija parādīja, ka eirobirokrāti un visa veida ieceltie funkcionāri starptautiskajās organizācijās spēj tikai vienu – pelnīt naudu savai lielajai pensijai nākotnē. Šķiet, ka neko citu viņi izdarīt viņi neprot.  Mēs viņiem par to cītīgi maksājam, lai gan labuma no tā (mums vēlētājiem un nodokļu maksātājiem) nav nekāda.  Iespējams, ka ir sen pienācis laiks izstrādāt citu vēlēšanu sistēmu, lai „ziķeri no KPV“ vai „trampisti“ nevarētu tik viegli un veikli apmuļķot vēlētājus un piekļūt varas svirām. Tas, ka mēs nespējam ievēlēt atbilstošus cilvēkus augstos amatos, nav tikai vēlētāju vaina. Tā ir modernajam laikam neatbilstoša vēlēšanu sistēma, ka atļauj balsot tikai par piedāvājām, arī nepārliecinošām kandidatūrām. Nevis par vislabākajām. Šī sistēma būtu steidzami jāmaina.

Vai virziens bijis pareizs?

Krastevs uzsver, ka Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis neesot piespiestas kopēt Rietumeiropu. Tās entuziasma pilnas pašas (!) esot centušās imitēt Rietumus. “Šo valstu uzskatā tas bija pēdējais posms, uz kuru virzās vēsture. Rietumnieciskošanās – tas bija vēl viens vārds modernizācijai. Tas nav stāsts par imperiālistiskajiem Rietumiem, kas ienāca Austrumos,” – viņš apgalvo, konstatējot, ka postsovjetisti  esot sirsnīgi gribējuši atdarināt rietumniekus un izgāzušies ar šo procedūru, jo šādi centieni esot liktenīga kļūda. Pirms pāris gadiem Bulgārijā par šo efektu pārliecinājos. Albena vai Varna arī šodien nav rietumnieciskas pludmales pilsētas.  Drausmīgā stāvoklī ceļi, lielisko Melnās jūras piekrasti noklāj pussagruvušas „živkova laika“ „zdraviņicas“, neglītas viesnīcas un visur klātesošā korupcija elpo publiskajā telpā kā atkritumu tvertne, kurai nav atrasti atbilstošie „getliņi“.

Tātad Austrumeiropas centieni ieiet Eiropā esot bijusi kļūda. Vajadzējis palikt bizantijas pusē. Rezultātā nav iznācis nekas labs.  Postsovjetisko valstu iedzīvotāji tagad neesot apmierināti ar to, kā viņiem jādzīvo pēc rietumu parauga un daudz labāk būtu bijis vecajā pārbaudītajā diktatūras režīmā, kad valstī visu nosaka viena partija, viens vadonis, viena baznīca un viena morāle un loģika.  Tātad tauta, kā skarba ģimene, kurā „tēvs un vadonis“ nosaka un izlemj visu. Pārējiem atliek čakli klausīt, piekrist un padoties. Iespējams, kā šādi eksistēt cilvēkam ir vieglāk. Nekas nav jādara. Tikai jāklausa uz vārda.

Vladimirs Putins šo ideju tagad realizē Krievijas ikdienā. Valsts pārvalde ir atgriezusies pie skarbas attieksmes pret iedzīvotājiem, pieprasot bezrobežu paklausību un neierobežotu padevību varai. Ļeņina komunisma reliģijas vietā tagad nostājusies pareizticīgo (ortodoksā) baznīca un Dunajevska maršu nomainījuši baznīcas dziedājumi. Ziemas peldbaseina vietā tagad Maskavā debesīs slejas katedrāles kupoli un peldēt maskavieši var iet uz dušām. Rietumi nav izrādījies austrumeiropiešu atdarināšanas cienīgs ceļš.

Šo apgalvojumu nācies lasīt bieži. To ikdienā pauž daudzi postsovjetiskie sludinātāji. Viņiem visa pasaule joprojām sadalās divās pasaulēs – „rietumos“ un “austrumos“. Tieši tāpat kā aukstā kara laikā.  Tātad pirmie ir sliktie un otrie ir labie. Pieņemot, ka katram ir tiesības izskaidrot savu nepatiku pēc jaunajiem laikiem pēc savas pārliecības, tomēr vēlos iebilst, ka tā saucamā „Austrumeiropa“  jēdziena politiskajā izpratnē neeksistē. Šo jēdzienu izmanto, lai apzīmētu Ļeņina-Staļina-Brežņeva impēriju, kuru veidoja varmācīgi formētais tautu cietums Padomju Savienība un tai pievienotais Varšavas līguma valstu bloks jeb „sociālisma nometnes“ valstis: Čehoslovākija, VDR, Ungārija, Bulgārija, Rumānija utt. Tas ir dažādu etnopsiholoģijas marķētu grupējumu cietums un nav vienots, garīgi vai ideoloģiski sinhronizēts cilvēku kopums. Tas nedrīkst tikt traktēts kā vienotas valsts kontingents tieši tāpat kā 1. tramvaja pirmā vagona pasažieri (kas iekāpuši vagonā pie Alfas) nevar tikt uzskatīti par vienas „ģimenes“ locekļiem. Viņi fiziski atrodas vienā telpā, bet tos nesaista nekādas sasvstarpējās saites. Tikai telpa un pārvietošanās virziens.

Tātad – politiskajā nozīmē tādas Austrumeiropas vispār nav. Ir lielvalstis, kurām izdevies okupēt kaimiņus un uzspiest tiem savu ticību un „piederības sajūtu“.  Tāpēc mums ir šīs lielvalstis, kas dominē ANO drošības padomē un cenšas pārdalīt pasauli savā starpā arī šodien. Tieši  tāpat kā Molotovs – Ribentrops to realizēja 1939.gadā.

Aklimatizācija pēc cietuma

Tas, ka Krastevam nepatīk rietumi un visa mūsu neatkarības laika taka šķiet liekulīga atdarināšanas akcija, nav nekas neparasts. Viņš redz kādreizējo boļševiku okupēto zonu kā vienotu areālu. Taču nav tāda jēdziena Austrumeiropa, tikai tāpēc, ka Staļins šādu cietumu izveidoja un nav šāda „caurmēra austrumeiropieša“, kas varētu atspoguļot postsovjetiskās zonas iedzīvotāju šķērsgriezumu. Sovjetistu okupētās valstis bija ļoti reljefas, atšķirīgas un kremlinu propagandas buldozeram (50 gadu garumā) tā arī neizdevās tās pārvērst līdzenumā.

Iespējams, ka process, kas Baltijas valstīm bija loģiskas atgriešanās ceļš Rietumos, bulgāriem ir bijusi bīstama ekskursija bez kartes un kompasa.  Vienkārši tāpēc, ka boļševiku cietums ar nosaukumu „padomju zona“ daudziem „arestētajiem“ bija pakāpiens uz augšu, bet dažiem – kritiens uz leju. Aklimatizācija pēc „izlaišanas no cietuma“ visām okupētajām valstīm nav notikusi vienādi veiksmīgi.

Mūsu ceļš nākotnes virzienā notiek un norisinās. Mums nav pagātnes ciešanu spazmu. Latvijas aklimatizācija pēc iziešanas no Padomu Savienības cietuma ir notikusi un pagātnes nostaļģijas vietā vīd nākotnes ziņkārība. Taču arī pie mums bija un būs cilvēki, kas skums pēc bizantiskās pagātnes un ilgosies pēc vadoņa ar pletni un rokas dzelžiem azotē.

Vienīgā lieta kas mums patiešām pietrūkst: nav laikam un virzībai atbilstošo „Dunajevska maršu“ un garīgās uzlādēšanās staciju.  Baznīca vai dziesmu svētki šo misiju neveic un uzņemties nespēj. Mediji jaunā laika praviešus turpina nepiedāvāt. Kolektīvā sociālā dienesta vai masu psihoterapijas seansu nav un iespējams tieši šī ir lielākā neveiksme, kas mūs piemeklējusi modernajos laikos. Brīdī, kad mēs ejam uz priekšu ar karti un kompasu, mūzikas joprojām nav un nākas dungot pašiem.

 

Aptaukošanās kā būtisks covid-19 saslimšanas riska faktors

Koronas vīrusa riska zonā ir daudz un dažādu faktoru, kas sarežģi saslimšanas gaitu. Priekšplānā līdz šim intensīvi tiek virzīts vecuma aspekts. Proti, uzverot, ka gados vecāki cilvēki esot vairāk pakļauti saslimstības riskam. Taču laikam ritot, pamazām noskaidrojas arī citi riska faktori, kas var veicināt smagāku šī vīrusa izraisītās slimības gaitu. Viens no tādiem ir aptaukošanās apstāklis, kas cilvēkiem ar palielinātu ķermeņa masas indeksu (BMI) var izraisīt intensīvāku saslimšanu ar covid -19. Dānijā, Norvēģijā un Somijā tieši šo apstākli šodien uzver kā būtisku riska faktoru.

Vai korpulenti cilvēki ir riska zonā?

Zviedrijā pagaidām vilcinās iekļaut šos ļaudis covid-19 apdraudējuma pirmajās rindās. Arī pasaules Veselības organizācija (WHO) nav izdalījusi šo iedzīvotāju grupu kā īpaši apdraudētu. Proti, kā tādu, kas aptaukošanās dēļ, varētu piešķirt slimībai īpaši kritisku gaitu. Taču neraugoties uz to, ka šādu brīdinājumu nav, novērojami slimnīcās liecina, ka šīs grupas cilvēki veido vairākumu no īpaši smago pacientu skaita. Tāpēc dāņi, norvēģi un somi ir jau iekļāvuši apaļīgus cilvēkus riska grupā un uzver ķermeņa aptaukošanos kā būtisku riska faktoru. Šim viedoklim pievienojas arī Eiropas slimību profilakses un kontroles centrs jeb European Centre for Disease Prevention and Control (ECDC), kas savā 8.aprīļa ziņojumā akceptē viedokli, ka ķermeņa aptaukošanās paaugstina risku smagi saslimt ar covid 19. ECDC ir apkojuši datus par sirdzējiem Zviedrijā, Spānijā, Itālijā un Nīderlandē. Izrādās, ka 73% no smagi slimajiem pacientiem šajās valstīs ir ar ķermeņa masas indeksu 30 vai pat vairāk. Tas nozīmē, ka šie cilvēki ir korpulenti.

Palielināts ķermeņa svars nozīmē no 25 -30 pēc BMI standrata.  Aptaukošanās tiek konstatēta, ja ķermeņa svars ir virs 30 (BMI) un vairāk. WHO klasificē nedaudz savādāk : no 30 līdz 34,9 skaitās viegla ķermeņa aptaukošanās, bet no 35 –40 tiek konstatēta smaga ķermeņa aptaukošanās.

„Nonākot intensīvās aprūpes nodaļā, šiem pacientiem raksturīgs mazāks plaušu tilpums un tieši šī iemesla dēļ ir apgrūtināts mākslīgās elpināšanas process“, – uzver Zviedrijas vadošais epidemiologs Anderšs Tegnēls.

Vai šādus secinājumus ir pamatoti publiskot?

Slimība ir jauna un līdz galam nekas vēl nav izpētīts. Šo viedokli pauž daudzi jomas speciālisti. „Ja mēs sākam nodalīt korpulentos pacientus no pārējiem intensīvās aprūpes nodaļā, tad jākonstatē, ka visa mūsu sabiedrība ir pilna ar šāda veida cilvēkiem“, – uzskata Cecīlija Magnusone (Epideoloģijas centra vadītāja) un uzskata, ka nevar zinātniski nodalīt apaļīgos pacientus no kalsnajiem. Taču viņa nenoliedz, ka pacienti ar ķermeņa aptaukošanās tendenci jeb obesitas, ir pakļauti daudziem riskiem. „Obesitas jeb aptaukošanās ir slimība, kas rada iekaisuma izpausmes. Cilvēki ar palielinātu ķermeņa svaru mēdz ciest no dažāda rakstura iekaisuma stresa, kas būtiski pazemina imūnās aizsardzības sistēmu. Ja cilvēks ir pieļāvis smagu sava ķermeņa aptaukošanos, tad ir grūtāk elpot, lielāks diabēta un sirds asinsvada slimību risks un paaugstināts asinsspiediens“, – secina daktere Magnusone.

Vai šo faktoru summa var izvirzīt korpulentos pacientus arī covid-19 riska zonā?

No šāda viedokļa raugoties, tā tas patiešām esot. Ja cilvēks jau ir slims, tad covid19 ir īpaši bīstams. Ja zviedri joprojām ir piesardzīgi un izvairās iekļaut korpulentus cilvēkus īpašajā covid-19 riska zonā, tad citi to jau ir izdarījuši. Dānijā cilvēki ar BMI 35-40 ir oficiāli iekļauti paaugstinātā riska grupā covid-saslimšanai. Norvēģijā šajā grupā iekļauti iedzīvotāji ar BMI 30 un vairāk. Somijā ar BMI 40 un vairāk.

Ķermeņa masas indekss BMI jeb Kitela indekss ir aptaukošanās rādītājs, kuru izsaka ar svara un auguma garuma (kvadrātā) attiecību. Tātad MI= svars (kg) : garums (m) kvadrātā. Normāls ķermeņa masas indekss skaitās no 18.00 līdz 25.00. Ideālais 22.00.