Cilvēktiesības vai pilsoņu pienākums posta brīdī?

Speciāli TVNET

Kas ir cilvēktiesības? Formulējumi, definīcijas ir, taču daudzi tos uztver tik abstrakti, ka pēcāk robežas vairs nav nespējams skaidri saskatīt un uzkrītoši iezīmēt. Viss ko „es gribu domāt un darīt citādi“ nav cilvēktiesības, kuras pārējiem nāktos respektēt. Ja deg ēka, tad ļaudīm būtu jābēg ārā, jo palikšana dūmos un liesmās apdraud cilvēka dzīvību, nevis nodrošina pasīvo iedzīvotāju cilvēktiesības. Tieši tāpat arī vakcinēšanās pandēmijas apstākļos, nodrošina kolektīvo imunitāti un veicina pandēmijas beigas, nevis apdraud antivakseru cilvēktiesības. Žurnālistam piešķirtais Trīszvaigžņu ordenis ir un paliek cenzūras veids (žurnālista neatkarības pārkāpšana) arī tad, ja to saņem ar skumju seju vai prezidents Egils Levits to piesprauž pie melna krekla. Kāpēc reizēm ir vajadzība anulēt, ierobežot vai paplašināt cilvēktiesību jomu? Vicināt „cilvēktiesību karogu“ brīdī, kad pārkāpjam pienākumus? Tāpēc, ka jēdzienu cilvēktiesības bieži izmantojam egoistiski, bez seguma un loģikas. Atvainošanās vietā. 

Tiesību anulētāji

Tas, ka cilvēktiesības mēģina ierobežot Ķīnā, Krievijā, Irānā vai Ziemeļkorejā, nav nekas jauns. Tur ar cilvēktiesību ierobežojumu saprotam izteikšanās brīvības slogus un kā pretpolu tam piedāvājam brīvu un neierobežotu diskusiju telpu ASV, Eiropas Savienībā vai Lielbritānijā. Taču arī šis brīvības ceļš nav pats par sev saprotama lieta, jo politiķi var to atkal ierobežot un atgriezt atpakaļ Ziemeļkorejas līmeni, ja viņiem būs tāda vajadzība un vara. Ungārija un Polija pašlaik tiecas šo liberāli demokrātisko ideālu anulēt savā publiskajā telpā politiski. Citur personu ierobežošanai notiek tehniski: tiek izvietotas novērošanas kameras uz visiem stūriem un kopsaucējs šiem cilvēka tiesību ierobežojošajiem pasākumiem ir bailes no terorisma, kiberuzbrukumuiem, anarhistiem un citiem „ļauniem spēkiem“, kas var sagraut mūsu labo sabiedrību. Tātad – ir politiski spēki, kuriem patīk kontrolēta un skarbi uzraudzīta sabiedrība. Padomju Savienība saviem pilsoņiem uzspieda tieši šādu – kontrolētas publiskās vides modeli ar skarbiem sodiem kā regulācijas instrumentu. Nedomāju, ka kāds vēlētos šodien atgriezties pie stāvokļa, kad izbraukt no valsts nav iespējams un par nepareizu joku dzīšanu vai Latvijas karoga izkāršanu var nonākt ieslodzījuma vietā. Tas ir skaidrs. Cietuma valsts nav paredzēta normāliem pilsoņiem un tādā mēs nevēlamies dzīvot. Taču, kāpēc Semules Moins savā jaunākajā grāmatā ”Not enough. Human rights in an unequal world” (Harvard University Press) raksta par to, ka cilvēktiesības joprojām netiek respektētas arī tā saucamajās demokrātijās? Vai arī viņam liekas, ka cilvēktiesības ir egoisma izpausme, kas nav formulējamas loģiski un var izpausties tikai un vienīgi emocionāli? 

Britu vēsturnieks un teologs Naidžels Bigārs (”What’s wrong with rights?” (Oxford University Press), uzskata, ka cilvēktiesību politiskā diskusija ir nostūmusi malā tikumu un pienākumu. Pēc viņa domām, šos jēdzienus nedrīkst izlaist, runājot par cilvēktiesībām kā tādām. Tiesības brīvi paust savus uzskatus nenozīmē, ka ar šo ikvienam tiek piešķirta carte blanche izteikties par visu bez ierobežojumiem. Jo arī komunikācijā pastāv ētika, kas veido ierobežojumus izteikšanās jomā, pieprasot apzināti neievainot līdzcilvēku dziļāko pārliecību, neuzmundrināt naidam un nekūdīt uz grautiņiem un slepkavošanām. Protams, ka Bigārs ir kritisks pret Charlie Hebdo karikatūrām, kas izraisīja teroristu uzbrukumus Francijā 2015. gadā un radioraidījumu Ruandā (1990.gadā), kas kļuva par iemeslu masu slepkavībām 1994.gadā. 

Pēc viņa domām, nedrīkst šodien psiholoģiski sodīt arī ietekmīgas personas Lielbritānijas impēriskajā vēsturē, jo sagraujot viņu autoritāti un cieņu, sabrukšot cieņa pret impērijas fenomenu. Protams, ka Oksfordas teoloģijas profesora Naidžela Bigāra (Christ Church College) idejas ir pretrunīgas un raisa strīdus, jo savā domāšanā viņš ir uzkrītošs impēriskās domāšanas piemērs. („Ethics of empire“, 2017). Pēc viņa domām visa veida apspiestība britu kolonijas, noveda pie uzplaukuma ne tikai centrā, bet arī provincēs. Līdzīgas idejas pauž arī tie, kas raud pakaļ Padomju Savienības sabrukumam, uzskatot, ka okupācijas laiks bija dāsns un vajadzīgs arī padomju Latvijai. Bigārs asi nostājās pret Sesila Rodsa (Cecila Rodes) statujas novākšanu Oksofrdā, tieši tāpat kā Rīgā daudzi nevēlas aizvākt uz kapiem Ļeva Bukovska 79 metru augsto Uzvaras pieminekli Pārdaugavā. Vai mums ir vajadzīgi pieminekļi kuri dokumentē apspiestību, pazemojumus un okupāciju? Domāju, ka Hitlera monumentu jau sen būtu novākuši (ja Rīgā tāds būtu bijis), jo kolektīvajā atmiņa to anulēja PSRS laiks. Taču staļinisma monumentiem kolektīvās atmiņas revīzija vēl nav notikusi. Tāpēc tie stāv un nekustas. 

Ja Lielbritānijas vēsturi sāks traktēt kā agresīva valsts teritoriālo negausību, tad sabrukšot Rietumeiropas autoritāte. Tā domā Bigārs. Šī tēma ir aktuāla visu „lielo valstu“ sakarībā, jo būtībā lielu valstu pasaulē vispār nav. Esošās ir savu kaimiņu teritoriju iekarotājas. Vieni to vēlas pateikt skaidri un gaiši, taču citu uzskata, ka šāda atmaskošana sagraus ietekmīgu personu un slāņu autoritāti apkārtnes acīs un tāpēc no šādas pieejas būtu jāatsakās. Šo politiku piekopj arī Vladimira Putina impērija Krievijā un karaliene Elīzabete II tikko Bigāram piešķīra britu impērijas ordeni. Taču britu sabiedrība nav vienota Bigāra ieguldījuma vērtējumā un nepiekrīt viņa nacionālā lepnuma piedāvājumiem. 

Izrādās, ka cilvēktiesības neaizsargā aizgājušo laiku iekarotājus, vergu tirgotājus vai karavadoņus. Viņus var un drīkst novākt no postamentiem, ja šo godu nav pelnījuši. Galu galā: Lielā brīvības harta (1215), Tiesību Bils Lielbritānijā (Billof rights, 1689), ASV neatkarības deklarācija (1776), ANO Vispārēja cilvēktiesību deklarācija (1948) un Eiropas cilvēktiesību deklarācija (1950) nav nekas vairāk kā marķēti ierobežojumi politiskajai varai, kas neļauj pārkāpt cilvēktiesību telpu. Diemžēl ar to nepietiek, lai garantētu cilvēkiem patiesu brīvību. 

Polijas pierobežas bēgļu kārts 

Tas, ka esošie dokumenti nepasargā cilvēku, pierādījās Otrā pasaules kara laikā nacistiskajā Vācijā. Vācu juristi 30. un 40.gados formulēja tiesības juridiski korekti (no tā laika pozīcijām), taču faktiski nostājās pret cilvēka tiesībām. Politika novāca ierobežojumus. Bigārs nevēlas to atzīt un uzskata, ka pastāv augstākas „morālas kategorijas“, kas var labāk koordinēt cilvēku attiecību loģiku. Pēc viņa domām cilvēktiesības šodienas izpratnē nedrīkst tikt piemērotas bēgļu situācijā. ANO deklarācija pieļauj, ka cilvēks (kurš ir vajāts savā zemē) var meklēt patvērumu citur. Taču nav saistītu likumu, kas kādai valstij uzliek par pienākumu bēgļus pieņemt. Bigāram šķiet, ka mūsu sabiedrībā eksistē tiesību fundamentālisms, kas neesot pieļaujams, jo negodīgi cilvēki izmanto cilvēktiesības savas labklājības uzlabošanai. Proti, viņš runā nevis par cilvēktiesībām, bet par mūsu attieksmi pret tām. Citējot kanādiešu profesoru Maiklu Ignatjevu, kurš uzskata, ka daudzi cilvēktiesību akti ir pārāk abstrakti formulēti, lai tos reāli izmantotu tiesu praksē. Tātad, tiesas un tiesneši nedrīkstot un nespējot izlemt šādos gadījumos. Lemšana esot jāatņem tiesām un jāuztic tautas vēlētiem forumiem. Domāju, ka viņa priekšlikums nav pieņemams, jo slavenais tiesas process ASV ”Brown versus Board of education” (1954), kas apturēja balto un melnādaino skolēnu segregāciju skolās, bija būtisks ne tikai kā progresīvs akts, bet pierādīja tiesu spēku. Tiesa panāca to, ko vēlētāju ievēlētais kongress nespēja atrisināt. Par šo tiesas procesu ir uzņemtas daudzas lieliskas filmas un izdotas grāmatas romānu un noveļu formā. Taču tiesību jautājumu māksla neatrisina. Ir vai nav morāli palīdzēt bēgļiem? Ir vai nav morāli uzdoties par bēgli un izmantot privilēģijas, ja šāda iespēja tiek apsolīta? Kurš noteiks morālās latiņas augstumu? Mēs visi vai tikai juristi?  

Interesanti, ka Bigārs (kā teologs) neņem vērā kristīgo argumentu par to, ka visi cilvēki ir līdzvērtīgi dieva priekšā. Tieši tāpēc visiem būtu jānodrošina vienādas tiesības. Tas netiek ņemts vērā viņa pētījumos. Savādi, jo profesors taču strādā arī kā mācītājs savā Christ Church Katedrālē Oksfordā. 

Vakcinēšanās un cilvēktiesības? 

Vai „kāds“ (Krišjānis Kariņš) drīkst piespiest mani vakcinēties? Šis jautājums kļuvis ļoti populārs patlaban, lai gan lielā mērā sasaucās ar abortiem, rituālu dzimumorgānu apgraizīšanu, profilaktisko seksa servisu invalīdiem un „nāves palīdzību“(eitanāziju) smagi sirgstošajiem. Tātad – tas nav nekas jauns. 

Mēs katrs izlemjam visu, kas saistās ar mūsu ķermeni. Citiem šajā lemšanā ir sekundāra nozīme. Pandēmijas situācijā šim jautājumam ir būtiska nozīme, jo vienīgā pagaidām zināmā izeja no epidēmijas posta, ir grupas imunitātes iegūšana. Citas izejas nav. To var iegūt vai nu izslimojot Covid19, vai vakcinējoties ar bezmaksas vakcīnām 1-3 reizes. 

Pirmajā gadījumā ir grūti prognozēt: a) uz cik ilgu laiku imunitāte tiks iegūta, b) kāda paliekošas sekas var „atnest“ Covid19 izslimošana. Saslimšana ir nedroša un bīstama opcija. Tāpēc (kā ieteicamāku/drošāku aizsardzības ieroci) zinātne piedāvā vakcinēšanos. Šajā gadījumā var prognozēt: a) cik ilgi imunitāte tiks iegūta, b) ir zināmās sekas jeb vakcinācijas blakusefekti, kas jau noskaidroti un ir nenozīmīgi. Tātad „būt vai nebūt“ nosveras par labu vakcinācijai.

Kāpēc valsts varētu lūgt mūs vakcinēties? Lai apturētu pandēmiju un, lai visi beidzot varētu atgriezties normālā režīmā. Atverot valsti reālai dzīvei. Tāpēc no mums visiem tiek lūgta solidaritāte kopēja mērķa vārdā. Iespējams, ka vakcinēšanās pret pandēmiju nav personas integritātes vai neatkarības traumēšana. Katram ir tiesībās to pieprasīt no apkārtējiem. Protams. Šķiet, ka šajā gadījumā tas ir solidaritātes akts, kā lāpu gājiens tumsā 18.novembra novakarē. Visiem kopā, ar tām pašām lāpām uz vienotu mērķi – atvērtu valsti. 

Protams, ka vienmēr būs atkritēji, sabotieri un rējēji. Bez tiem neiztikt. Taču viens ir skaidrs – solidāra vakcinēšanās pret covid19 nedrīkst būt obligāta norma, bet gan aicinājums apzinīgajiem mūsu valsts pilsoņiem. Palīdzēt atbrīvot Latviju no epidēmijas posta žņaugiem, kas turpinās jau otro gadu. Vienā ziņā Naidželam Bigāram ir taisnība – cilvēktiesības ietver arī pienākumu un apzinīgumu pret to, kas mums visiem svarīgs. Tātad arī pret sabiedrību un valsti. Postu var uzvarēt mūsu vienotība.

Tagad – 18. novembra priekšvakarā, šis solidaritātes akts kļūst īpaši nozīmīgs. 

Pie mēteļa apkakles piespraužot nelielu karodziņu, kas liecina, ka vakcinēšanās pienākums pret valsti un tautu ir paveikts. 

Solidaritātes akts cilvēktiesību pārkāpuma vietā? 

Iespējams.