Viena daļa no mums neprot zaudēt. Nedz sadzīvē, nedz derībās, nedz tiesā. Paliek pie sava un turpina tiesāties visu mūžu, lai gan „vilciens jau sen aizgājis“ un skatītāju uz perona vairs nav. Nevienam par šo spirināšanos gandarījuma nebūs, taču spītnieks paliek pie sava, nespēj atzīt savu vainu un turpina stāstīt pasakas par sevi un savu konfliktu apkārtējiem. Kas ir šie ļaudis, kurus mēdz saukt par „krievu hokejistiem“? Tos mēdz apzīmēt arī ar jēdzienu „tieslietu sistēmas spridzinātāji“, jo viņi tiecas pārbaudīt robežas, uztaustīt iespējamos apvedceļus un izmanto savu autoritāti/popularitāti sabiedrībā kā bruņas, kas varētu dot priekšrocības tiesas procesā pret oponentiem kā „zemākiem ļautiņiem“. Šādu cilvēku netrūkst, to ir daudz arī tepat Latvijā. Lai gan skaļākais un izaicinošākais piemērs ir bijušais Amerikas Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps. Pēc viņa aiziešanas no Baltā nama, daudzi atviegloti nopūtās. Taču miers ir mānīgs, jo Tramps ir klasisks narciss, kas mēģinās saspridzināt visas durvis, kas viņa priekšā pašas ir aizvērušās ciet, lai atgrieztos „baltā zirgā“.
Faktu aklums
Nepatīkamas lietas un notikumus cilvēks mēdz aizmirst. Vēlas tos neatcerēties, lai vieglāk turpināt ceļu tālāk. Brīdī, kad Donalds Tramps pazuda no politiskās skatuves, daudziem nebija vēlēšanās izcili gavilēt vai svinēt svētkus tāpēc, ka šī persona vairs nerēgosies televīzijas ekrānos ziņu izlaidumos un nejauksies politiskajos procesos. Kas bijis – bijis. Liela sabiedrības daļa apzināti atteicās no fiksēšanās pie bijušā politiķa, kurš vairs nav amatā, lai ietu tālāk un nenoslogotu sevi ar nepatīkamām atmiņām. Ieskaitot savādo ASV kongresa šturmēšanu 6. janvārī, kas faktiski bija izcili ārkārtējs notikums. Šāda pozitīva pieeja dzīvei palīdz izvairīties no nepatīkamām atmiņām, atteikties no sliktas pieredzes un dod iespēju nevilkt līdzi nelāgus pagātnes momentus, kas kaitina vai uztrauc.
Ietekmīgi ļaudis ASV, pēc politiskās karjeras beigām, mēdz rakstīt memuārus, palīdzēt noteiktām sabiedrības grupām vai atvērt savas bibliotēkas. Parasti viņi atsakās no konfrontācijas ar saviem ideoloģiskajiem pretiniekiem un saprot sevi kā vienojošo spēku tautai un sabiedrībai. Piemēram, Džordžs Bušs un Bils Klintons, kas duelējās par prezidenta posteni 1992.gadā, vēlāk daudz paveica savu tautiešu labā kopīgās akcijās, rūpējoties par trūcīgajiem un maznodrošinātajiem amerikāņiem. “Miera pīpe“ pēckaujas apstākļos nav nekas neparasts. Civilizētās valstīs šādi mēdz rīkoties bieži, taču Donaldu Trampu šāds notikumu pavērsiens neuzrunā. Kas ar viņu notiek?
Tramps turpina noliegt vēlēšanu iznākumu
Donalds Tramps ir pirmais amerikāņu prezidents, kurš turpina noliegt ASV pēdējo vēlēšanu iznākumu un apstrīdēt savu zaudējumu. Neviens ASV prezidents šādi nav rīkojies. Taču Donalds turpina rībināt bungas un apgalvot, ka vēlēšanas esot bijušas blēdīšanās un uzvara Trampam esot nozagta. Neraugoties uz to, ka ir faktiski un juridiski pierādīts pretējais un nekas nav viņam „nozagts“, bijušais republikāņu līderis turpina draudēt amerikāņiem un ārpasaulei ar atriebību. Kā uztvert šos „tiesu spridzinātājus“, jeb loģikas teroristus, kuri nespēj atzīt savu vainu un akceptēt zaudējumu bruņnieciski. Galu galā – zeme ir apaļa (nevis pankūka) un Baidens ir uzvarējis. Punkts. Izrādās, ka šāds konflikta fināls visiem nav pa spēkam. Tramps samierināšanās vietā kāpj uz nākamajiem grābekļiem ar vēl liekāku sparu, nekā to darīja agrāk. Visi republikāņi, kas ir akceptējuši viņa zaudējumu, tikšot sodīti. Tātad tie, kas respektē ASV institūcijas un demokrātijas procesu, tiks no Trampa puses sodīti arī savējos rindās. Taisnība un patiesība pieder tikai un vienīgi Donaldam Trampam, vienalga, kā viņš rīkojas. Tāpēc pašlaik tiek „tīrītas“ republikāņu rindas, izmetot tos, kas bija lojāli ASV konstitūcijai nevis pilsonim Donaldam Trampam. Līdzīgi rīkojušies arī citi diktatori – Padomju Savienībā, Ķīnā vai Ziemeļkorejā. Nepadevīgos savējos – soda un iznīcina.
Vienlaikus Tramps ķēries klāt vēstures grāmatām un mēģina pārņemt komandēšanu partijas aparātā, lai ar šo sviru palīdzību „pareizi interpretētu“ Kapitolija sagrābšanu pēc sava zaudējuma vēlēšanās. Vēsturisko faktu falsifikācijā Tramps tagad mēģina pārspēt Vladimiru Putinu un Sī Dziņpiņu. Mēģinot interpretēt savu zaudējumu vēlēšanās, kā gadsimta netaisnību un ļauno spēku sazvērestību pret sevi. Kāpēc viņš tā dara? Tāpēc, ka ir jau uzsācis savu priekšvēlēšanu kampaņu nākamajām prezidenta vēlēšanām un piedāvā sevi kā cietēju, apbižoto un netaisnīgi novākto amerikāņu politikas ģēniju. Tas, kas citiem ASV pilsoņiem nozīmēja oficiālu vēlēšanu balsu skaitīšanas rezultātu, Trampam nozīmē globālu netaisnību. Visiem šis sašutums jāzina un jāmetas viņam palīgā, lai šo netaisnību vienreiz likvidētu. Ar šo Donalds Tramps jau tagad mēģina manipulēt ar nākamo ASV prezidenta vēlēšanu rezultātu.
Aizvākta politiķa „pašcepšanās“
Daudziem politiķiem, ar autoritāra vadītāja ambīcijām, ir grūti izturēt bez vadības svirām un prožektoru gaismām. Arī Latvijā ir šādi varas politiķi, kas pat sēžot cietumā, turpina raustīt iekšpolitiskās spēles „aukliņas“ un neslēpj savu sašutumu par to, ka ir nobīdīti pie malas. Liekas, ka naudas šiem diktatoriem pietiek, tāpēc nav iemesla bojāt savu veselību ar jaunām varas ambīciju lēkmēm. Taču nē – laimīgu vecumdienu vietā, šie vīrieši no jauna tiecas pie varas jo ir atkarīgi no tās. Izmanto melus, visāda rakstura manipulāciju, apmelojumus un draudus, šantāžu un uzbrukumus, lai it kā demonstrētu sava it kā netaisnīgā zaudējuma nepamatotību. Donalds Tramps šādi rīkojās uzreiz pēc sakāves vēlēšanās un nav rimies joprojām: turpina apgalvot, ka balsis esot saskaitītas nepareizi, mēģina iestāstīt, ka uzvara viņam apzināti nozagta, ka viņa zaudējums esot visas nācijas nelaime un visiem „godīgiem cilvēkiem“ steigšus jādodas Trampam palīgā, lai netaisnību likvidētu. Tas nozīmē, ka uz nākamajām vēlēšanām viņa piekritējiem jāiet nevis kā Trampa piekritējiem, bet gan kā cīnītājiem pret netaisnību. Tātad – kā atbrīvotājiem.
Viņa apsēstība ar sevi un savu lielumu ir tika smaga, ka ASV militārajai vadībai pēdējās Trampa prezidentūras nedēļās bija pamatotas bailes par to, ka viņš varētu izmantot savas valsts armiju, lai ar tās palīdzību nodrošinātu sev politiskas priekšrocības. Šodien netiek slēpts, ka satraukums šajā virzienā ir bijis pamatīgs. Patmīlīga, narcisa zaudējums vēlēšanās vai tiesā var kļūt par citu cilvēku postu, ja visi akli neklausa diktatora pavēlēm. Viens no būtiskiem Trampa pēcvēlēšanu histērijas iemesliem bija tas, ka vēlēšanu un balsu skaitīšanas laikäa, daži ietekmīgi republikāņi atteicās klausīt Donalda Trampa pavēlēm un blēdīties ar balsu skaitīšanu toreizējam prezidentam par labu. Šie republikāņu partijas biedri saglabāja lojalitāti ASV konstitūcijai nevis savam ambiciozajam priekšniekam.
Brīdī, kad Trampa „patriotiskie grupējumi“ uzbruka Kongresa namam un skandēja lozungus par viceprezidenta Maika Penca pakāršanu, viņš tomēr nenobijās no moberiem un rīkojas tā kā ASV konstitūcija no viņa to pieprasa. Penss bija uzticīgs savai dzimtenei Amerikas Savienotajām valstīm, nevis ambiciozā Trampa vajadzībām. Šo nodevību Tramps Pensam nav piedevis projām, jo diktatoru un narcisu izpratnē likumu vai noteikumu vispār nav. Ir tikai „stipro veču“ ambīcijas un „viņu patiesības“, kas stāv pāri likumiem, kodeksiem, noteikumiem un konstitūcijām un viss. Pārējiem jāpiekārtojas.
Kas notiks tālāk?
Izskatās, ka Tramps būs republikāņu nākamais kandidāts prezidenta vēlēšanās. Ja arī viņš neiegūs pietiekamu skaitu balsu pirmajās atlasēs kārtās, jau tagad jāzina, ka visos Trampam nelabvēlīgos iznākumos, vēlēšanu iznākums noteikti skatīsies negodīgs. Brēkšana un bungu rībināšana, sašutušas sejas un drūmi vaibsti būs saskatāmi visos vēlēšanu iecirkņos, kur iznākums nerunās Trampam par labu. Balsu skaitītājiem jābūt stresā jau tagad un jāsaprot, ka balsis jāsaskaita pareizi = Trampam par labu, citādi būs slikti. Vai šāda nākamo prezidenta vēlēšanu uvertīra nav stresa moments visai valstij? Vai cilvēki šo spiedienu izturēs? Vai šis nav politisks spiediens uz vēlētājiem un balsu skaitītājiem? Galu galā, ASV nav nedz Albānija vai Ziemeļmaķedonija, kur balsu skatīšana vēlēšanās cieš no korumpētības vai nelāgas slavas. Kāpēc Tramps vēlas pielīmēt ASV balsu skaitītājiem šo nelāgo slavu? Tāpēc, ka viss, kas runā pretī viņa interesēm, skaitās slikts, negodīgs un korumpēts. Viņa ambīcijas ir tik gigantiski dinamiskas, nekontrolējamas, ka pat ASV republikāņu partijas vadības spice saļimst Donalda izaicinājumu un uzbraucienu priekšā tik lielā mērā, ka ir gatavi piekrist arī neloģiskiem apgalvojumiem un atbalstīt viņa nekritiskās idejas ceļā atpakaļ uz Balto namu. Lai gan visi labi zina, ka 6. janvāra notikumi bija valsts apvērsuma mēģinājums un Trampam šķita piemērots ceļš, lai saglabātu savu statusu Baltajā namā.
ASV ir vecāka demokrātiskā valsts pasaulē. Tā tas ir. Taču nevajadzētu iedomāties, ka demokrātija ir stabila un negrozāma lieta, kas ierodas pie mums kā gadalaiks. Tā tas nav. To var nodrošināt tikai paši pilsoņi un tās saglabāšanā ir vajadzīgs vēlētājus atbalsts. Sagraut demokrātiju ir ļoti viegli. To pierāda laika gaita un daudzu valstu nelāgā vēsturiskā pieredze. Hitleram izdevās sagraut demokrātiju Vācijā 6 mēnešu laikā. Ulmanim šim nolūkam vajadzēja Latvijā vēl īsāku laika periodu. Tāpēc neiedomāsimies, ka demokrātijas saglabāšanā ASV ir paredzēti kādi neredzami balsti un sviras, kuriem ambiciozs, godkārīgs un narcisistisks tirāns nespēj atrast spridzekļus, lai visu demokrātijas sistēmu uzspertu gaisā. Ja pie demokrātijas demontāžas ķeras varas apsēsts egoists, kas izmanto melus, kolektīvu rīdīšanu un manipulācijas vēlēšanu procesa iedragāšanai, tad iznākums var būt ļoti nepatīkams.
Uzbrukumi žurnālistiem
Pie kam, Trampa izaicinošā nevērība pret demokrātijas noteikumiem un sabiedrībās iekšpolitiskās spēles sistēmu, ir sākusi darboties arī citur. Piemēram, viņa uzbrukumi žurnālistiem. Ja agrāk politiskajai elitei nebija noslēpums ka žurnālisti un mākslinieki darbojas vienā politiskā volejbola tīkla pusē, bet vara un nauda otrajā, tad tagad ir citādi. Tramps nevēlējās pieņemt demokrātijas loģiku un sāka uzbrukt žurnālistiem tieši tāpat kā saviem politiskajiem oponentiem. Šādi agrāk neviens politiķis demokrātijās tā nedarīja. Politiķi neuzbrūk žurnālistiem tieši tāpat kā pacienti neuzbrūk ārstam vai medmāsai tika tāpēc, ka tie lieto zāļu injicēšanai adatas. Taču Tramps nospļāvās uz visu un visiem, kas nav pakļāvīgi un padevīgi. No šī brīža Donalda Trampa izaicinoši-bravūrīgais stils ir sācis okupēt pasauli, dragājot demokrātiju arī pie mums Latvijā.
„Man šķiet, ka sātans neeksistē. Taču cilvēks pats ir izveidojis kaut ko viņam līdzīgu. Izmantojot savu spoguļattēlu“.
(Fjodors Dostojevskis)