Sava laika varoņi, eņģeļi, seksa simboli vai atbaidoši monstri, pusvīrieši? Viņi bija sava laika varoņi, dievekļi un apbrīnotie. Viņus kastrēja, lai panāktu gaišu vokālu, kas nodrošinātu panākumus un bagātību visai turpmākajai dzīvei. Vai tas izdevās? Daļēji. Tā ir medaļas viena puse. Otra – piespiedu prostitūcija, trūkums, nabadzība un pazemojumi. Kas viņi bija?
Balss zelta karietē
Iedomājieties operas skatuvi, kuras centrā mirdz žilbinoša zelta kariete. Tā trosēs tiek laista lejup. Kopā ar vokālistu – 25 gadus veco Karlo Brošī (Carlo Broschi), kurš uzstājās ar pseidonīmu Farinelli. Ap kaklu viņam dzelteni, oranži un balti spalvu rotājumi un uz pieres pielīmēta zelta tiāra, kas kā raķete tiecas uzlidot debesīs. Balss – skaidra, spēcīga, maģiska. Publika no sajūsmas aplaudē bez mitas un mūsu priekšā ir nostājies 1730.gada vadošais soprāns. Pusvīrietis, dziedošs eņģeļa balsī. Šādu soprānu ienākšana opernamā notika salīdzinoši vēlu, jo līdz tam tos izmantoja vienīgi katoļu baznīcas muzicēšanai, īpaši Vatikāna Siksta kapelas vajadzībām. Tātad – kopš 16.gadsimta. „Baznīcas noteikumos sievietei nav tiesības atvērt savu muti svētajās telpās, viņai visu laiku jāklusē. Šis noteikums radīja virkni problēmu: kurš izdziedās gaišās balsis dievkalpojumu laikā. Šim nolūkam tolaik plaši izmantoja zēnu balsis. Taču puišeļu balss lūzums šo priekšrocību pārtrauca. Lai saglabātu labo balsi baznīcas korī, tika nolemts nooperēt nost labi dziedošiem zēniem sēkliniekus. Operācija mēdza notikt bez narkozes, nesterilos apstākļos un parasti katrs piektais no kastrētajiem puikām nomira, “ – stāsta Upsalas universitātes mūzikas zinātņu profesors Lars Berglunds. Kāpēc zēni paši un viņu ģimenes šim „pasākumam“ piekrita? „Tolaik skaitījās smalki dzīvot celibātā. Būt kastrētam nozīmēja apmēram to pašu kā būt katoļu garīdzniekam. Viens upurējās Dievam, otrs – mākslai“, – komentē Berglunds.
Tolaik kastrēja galvenokārt trūcīgus zēnus ar labām balsīm. Kora diriģents bija vienlaikus arī mūzikas pedagogs. Tieši viņš arī organizēja šo lietu: noslēdza vienošanos ar vecākiem, pārņēma zēnu savā aprūpē, nodrošinot pusaudzim pajumti, apģērbu, pārtiku un izglītību. Palīdzot kļūt par profesionālu dziedātāju. Vecākiem bija izdevīgi upurēt savu dēlu sēkliniekus, lai iegūtu naudu savai ģimenei un nodrošināt savu dēlu pārticību nākotnē.
Vai katoļu baznīca atklāti atbalstīja šādu kastrēšanu?
Nē, tā publiski nosodīja šādu rīcību. Visa veida paņēmieni, kas palīdz izvairīties no bērnu radīšanas, katoļiem nav pieņemami. Taču faktiski šie kora zēni eksistēja un visi lieliski zināja, kas aiz publiskās tikumība kulisēm notiek. Parasti šādos gadījums tika izdomātas pasakas, lai kastrāciju attaisnotu ar nelaimes gadījumiem vai veselības problēmām. Farinellli gadījumā tika izplatīts „stāsts“ par to, ka zēns savulaik nokritis no zirga un tāpēc kastrācija bijusi neizbēgama. 1650. gadā bija apmēram 150 profesionālu vokālistu kastrātu, kas galvenokārt strādāja katoļu baznīcās un reizēm uzstājās arī koncertzālēs un opernamos. Ziemeļeiropā kastrātu vokālistu tradīcija nav bijusi tik izplatīta kā Dienvideiropā. „ Daži kastrāti vokālisti ir dokumentēti Dānijā un Polijā, dažus karaliene Kristīna (pēc pāriešanas katoļticībā) atveda uz Zviedriju, taču, piemēram, Francijā pret šo lietu izturējās ļoti neiecietīgi un neatbalstīja“, – konstatē Berglunds.
Kādas bija kastrātu balsis?
Tās grūti aprakstīt. Ir pāris ierakstu, kas saglabājušies līdz mūsu dienām. Piemēram, Alesandro Moreši (Alessandro Moreschi), kurš aizgāja viņā saulē 1922.gadā. Viņa balss ieraksti datējami ar pagājušā gadsimta sākumu un diemžēl saglabājušies sliktā tehniskā kvalitātē. Ja spējam noticēt veciem tekstiem, kas saglabājušies līdz mūsu dienām, tad kastrātu balsis esot bijušas spožas, bet nedaudz metāliskas. Tāpēc viņi dziedājuši dievu ārijas vai pārdabisku spēku partijas operās. Pastāv noteiktas ārijas, kas tika uzrakstītas tieši kastrātu balsīm. Trīs oktāvu amplitūdā. „Kastrātiem mēdza būt lielas plaušas, daudz spēka un īsas balss saites, kas arī izskaidro viņu panākumu atslēgu“, – secina baroka mūzikas pētnieks Holgers Šmits.
Farinelli uzauga diezgan pārtikušā ģimenē un viņa mūzikas skolotājs bija Nikola Parpora, kas nodrošināja savam skolēnam izcili strauju un panākumiem pilnu karjeru. Viņam mūziku speciāli rakstīja Georgs Fridrihs Hendelis un mēģināja pat noorganizēt kastrātu balsu festivālu Londonā. Taču iecerētais neizdevās. Pat apmeklējot Farinelli Venēcijā, komponistam neizdevās dziedoni sastapt. Farinelli bija primadonna un atteicās tikties ar „kaut kādu komponistu“ Hendeli. Kāpēc nebrauca uz Lielbritāniju? Formālais iemels esot bijis „sliktais Londonas gaiss“, kas varot sabojāt viņa balsi. Taču vēlāk Farinelli tomēr aizbrauc uz Lielbritāniju un koncertē opernamā, kas konkurēja ar Hendeļa piedāvātajām koncertzālēm. Kāpēc? Tāpēc, ka tur maksāja vairāk un vokālists sekoja naudas vilinājumam. Tāpēc sava mūža laikā kļuva pasakaini bagāts. Jā, Farinelli bija ļoti pārticis un lielie opernami plēsās savā starpā par viņa balss iegūšanu. Lieliski, taču visiem pārējiem kastrātu balss īpašniekiem līdzīgi panākumi neizdevās. Daļa no viņiem turpināja dziedāt korī, pārējie kļuva par nošu pārrakstītājiem. Dažiem izdevās sakarīga laulības dzīve, taču citiem pat tās nebija. Brīdī, kad tiek noņemti sēklinieki pusaudzim, kuram vēl nav iestājusies pubertātīte, pārtrūkst testosterona producēšana. „Mainās atsevišķu ķermeņa orgānu attīstība. Līdz ar pubertātes iestāšanos , kastrētajiem novērojamas atšķirības – ķermeņa augšana it kā apstājas, jeb kļūst palēnināta. Viņiem raksturīgas garākas kājas un rokas nekā parasti, smagāka aptaukošanās, mazāk muskuļu“, – konstatē profesors Ulle Soders no Karlinska Institutet. Par seksuālo dziņu viņš neko nav gatavs iztiekties, jo „ grūti iztēloties, ka cilvēks var saglabāt šo aizrautību, kuru nosaka testosterons, ka šajā gadījumā tiek anulēts“ – secina Holgers Šmits.
Posta sadaļa
Kastrāti tolaik bija pakļauti gan vīriešu, gan sieviešu erotiskajam pieprasījumam un vajadzībām. Viņiem bija augstas, gaišas balsis, sievišķīgi vaibsti, tiem neauga ūsas vai bārda. Dokumenti, kuros iepriekšējās paaudzes apraksta šos cilvēkus, dominē seksuāli marķējumi un komentāri. “Tolaik neviens neuzskatīja dažāda dzimuma cilvēkus kā pretmetus, drīzāk gan kā personas, kuras ir vai nu ļoti vīrišķīgas vai ļoti sievišķīgas. Kastrāts tika novietos pa vidu. Centrā, starp abiem. Toreizējā izpratne bija dziļā pretrunā šodienas kvīru teorijai. Laiku gaitā saglabājušās anekdotes un joku stāsti par to, ka tūristi Venēcijā visiem spēkiem centās tikt klāt lieliskajiem soprāniem, kas tolaik bija galvenokārt kastrāti. Skatītājam zālē esot bijis grūti atšķirt vai uz skatuves dzied vīrietis vai sieviete. Baroka laikā vīrieši bieži spēlēja sieviešu lomas. Androgēni personāži tolaik bija modē tieši tāpat kā šodien tos varam redzēt smaržu reklāmā. Mīlas sakars ar kastrātiem apmierināja arī savietes, jo akta rezultātā nevarēja palikt stāvoklī. Taču ir zināma arī „monētas otra puse“, proti – daudziem kastrāti šķita izmejami pusvīrieši, nejēdzīgi monstri un posta rēgi. No vienas puses viņus pielūdza, bet tai pašā laikā arī no tiem baidījās. Vieni viņus uzskatīja par seksa simboliem, bet citi par posta upuriem. Viņi drīkstēja darboties uz skatuves, bet nebija ieteicams parādīties uz ielas reālajā dzīvē. Tikai 1870.gadā Itālijas valsts un baznīca aizliedza pusaudžu kastrēšanu. „Pēc Francijas revolūcijas kastrēšana tika uzskatīta par amorālu izdarību. Tad to visu novēla uz veco sistēmu un vecām „vērtībām“. Kastrēšana bija cieši saistīta ar hierarhisko sabiedrības pārvaldes sistēmu. Tā bija pretrunā liberālismam un demokrātijai“, – komentē Lars Berglunds. Vienlaikus reformējās operu naratīvs. Līdz tam vadošās varoņlomas piederēja soprāniem, kas asociējās ar jaunību, seksu un spēku. Taču 19.gadsimtā pieauga interese par tenoru. Tagad viņi sāka spēlēt varoņlomas. Soprāna līderisms bija beidzies, kastrāti zaudēja skatuvi. Romantisma periods piedāvāja jaunu estētiku, tagad vairs nevajadzēja perfekto, bet gan reālo.
Kā beidzās Farinelli karjera? 1740.gadā viņš kļuva par kamermūziķi Spānijas karaļa Filipa V galmā. 54 gadus vecas valdnieks sirga ar smagām depresijām un viņa sieva Elizabete cerēja, ka Farinelli skaistā balss palīdzēs atvieglot karaļa ciešanas. Tā viņš deviņus gadus cītīgi, regulāri dziedāja četras savas labākās ārijas karalim un pēc tam vairs publikas priekšā neuzstājās. Mira 77 gadu vecumā, tieši 100 gadus pirms zēnu kastrēšanas aizlieguma Itālijā.
Sieviešu konkurence
Kastrātu laiks opermūzikā bija salīdzinoši īss. Viņu izpildījumu apbrīnoja visā Eiropā, taču vienīgi Itālijā šī balss “producēšana“ notika sistemātiski. Pēdējā kastrāta izpildījuma recenzija Londonā datējama ar 1844.gadu. Baznīcā šī tradīcija tika saglabāta vēl ilgi un līdz pat pagājušā gadsimta mijai cilvēki devās uz Vatikānu, lai klausītos kastrātu korus. 1903.gadā pāvests šo tradīciju aizliedza un ar šo brīdi jauni spēki šim mūzikas veidam vairs netika piegādāti. Ja kādam interesē šī tēma, tad iesaku noskatīties beļģu režisora Žerāra Korbijas (Gérard Corbia) filmu par Farinelli un viņa dzīvi. Vienīgā problēma, ka viņa repertuāru šodien nespēj izdziedāt neviena vīrieša balss. Režisors izvēlējās divu balsu kombināciju – augstu sievietes balsi un kontrtenoru – vīrieti, kas dzied falsetā. Abi šie izpildītāji mēģināja iedziedāt Farinelli ārijas savā reģistrā. Pēc tam šos ierakstus kombinēja datorā Parīzes akustisko pētījumu laboratorijā. Rezultātu varat noklausīties filmā un atsevišķā CD diskā.
Pamazām uz skatuves un operās viņus izkonkurēja sievietes. Taču kastrēto „maģisms“ turpināja apburt pasauli. Iespējams, ka viņi izstaroja to pašu androgēno seksualitāti, kas raksturīga Maiklam Džeksonam vai Deividam Bovi. Taču aizmirsti viņi nav.
Tā nu tas ir.