Sankcijas ir diskutabls pakļaušanas līdzeklis. Taču reizēm tas palīdz. Naudu grib visi un brīdī, kad kāds draud to atņemt, notiek brīnumu lietas. Tieši tā tas noticis ar Poliju, kurai Eiropas Savienība draudēja atņemt ekonomisko palīdzību dēļ „LGBT -Free Zone“ jeb „Strefa wolna od LGBT“. Proti uzrakstiem, kas ziņoja, ka šajā pilsētā vai ciemā cilvēki ar citādu seksuālo orientāciju netiek pieņemti. Tagad šos uzrakstus šur tur noņems, taču uzskati tāpēc nav mainījušies. Galvenais homofobijas balsts Polijā ir un paliek labējo populistu valdība un baznīca. Kas, protams, turpinās rīdīt un kūdīt pret seksuālajām minoritātēm. Ar ko šis populisma tracis beigsies?
Kas tie par uzrakstiem?
Vēl pirms gada 1/3 valsts teritorijas marķēja šie uzraksti, kas norādīja, ka homoseksuālo cilvēku tiesību ievērošana šajā Polijas zonā esot pretrunā ar tradicionālajām „poļu ģimenes vērtībām“. Kampaņas ietvaros 2019.gadā apmēram 100 pašvaldību valstī deklarēja sevi kā brīvas no citādas seksuālas orientācijas cilvēkiem. Kūdīšanas akcijas pret gejiem un lesbietēm aktīvi uzmundrināja un atbalstīja poļu katoļu baznīca un nacionālkonservatīvie politiķi. Līdzīgu noskaņu tolaik varējām novērot arī Latvijā, kad kā karogs tika izmatots kaujas kliedziens gan pret homoseksuāļiem, gan arī pret sieviešu tiesībām, cenšoties nepieļaut Stambulas konvencijas ratifikāciju. Tam sekoja bravūrīga publiskā liekulība ap Tukuma traģēdijas upuriem. Polijā arhibīskaps Mareks Jedraševskis jau agrāk brīdināja par „varavīksnes infekciju“, kas iebrāzusies Polijā un pēc viņa domām, esot tik pat bīstama kā marksisms – ļeņinisms. Šāda „kombinācija“ ir neloģiska, jo tieši boļševiku un komunistu valdīšanas laikā par homoseksuālo orientāciju cilvēkus „bāza cietumā“. Šādas attiecības nedz Padomju Savienībā, nedz Varšavas pakta zonā netika nedz pieļautas, nedz apspriestas vai legalizētas. Tas nozīmē, ka ticības pravietis izmantoja traģisku apspiestības pieredzi no postsovjetiskās pagātnes, mēģinot to pielīmēt kā nepatiku homoseksuālajiem cilvēkiem. Tā teikt – apzināti sakūdīt pret gejiem un lesbietēm kā nepareizām un Polijai naidīgām personībām. Šo paņēmienu sauc par „pretīguma etiķešu pielīmēšanu“ cilvēkam, kuram faktiski ar apvainojumu nav nekāda sakara. Seksuālai orientācijai nav nekādu saišu ar diktatūras pagātni vai nīsto komunistu režīmu. Taču šo baznīcas nostāju (tieši tāpat kā toreiz Latvijā) aktīvi atbalstīja ultra konservatīvie politiķi. To skaitā konservatīvais prezidents Andžejs Duda, kurš kā partijas „Likums un taisnīgums| līderis uzsvēra, ka geji un lesbietes nav cilvēki, „bet tikai ideoloģija“.
Kolēģi žurnālisti pirms pandēmijas apmeklēja Poliju, lai noskaidrotu, vai tiešām „tikai ideoloģija“, jeb tomēr konkrēti cilvēki. Krasņikā nācās novērot jauna, homoseksuāla puiša vajāšanu konkrētā veidā. Reliģijas stundā skolā mācītājs bija skaidri un gaiši informējis, ka “homoseksuālisms ir ļaunums“ un bērni attiecīgi rīkojās. Tika dziedāta vecā dziesma par to, ka seksuālu orientāciju var „labot“ (izārstēt) un to var viegli paveikt ar sistemātiskām lūgšanām baznīcā. Ignorējot zinātnes atklājumus par to, ka vismaz 12-17% iedzīvotāju katrā populācijā mēdz būt homoseksuāli orientēti cilvēki. Tas nozīmē, ka mēs nevēlamies saprast to, kas agrāk tika noslēpts un lielai sabiedrības daļai nav saprotams joprojām. Par šādu lietu tautai nestāstīja nedz Voss, Brežņevs nedz arī Gomulka. Poļu konservatīvie nacionālisti un baznīca tad nu uzņēmās tumsonības saglabāšanas misiju sabiedrības apziņā. Taču atlikušā kontinenta daļā – Rietumeiropā, kurā ir vairāk un ilgāk zināms par šādu cilvēku eksistenci (jo rietumos padomju režīma nebija un informācija par alternatīvas seksuālās orientācijas cilvēkiem tika salīdzinoši agrāk apspriesta un izdiskutēta), reakcija nebija ilgi jāgaida. Atklātā vēstulē 50 dažādu valstu vēstnieki Varšavā pauda atbalstu centieniem informēt poļu sabiedrību par homoseksuālu, biseksuālu un transseksuālu cilvēku eksistenci, problēmām un vajadzībām. Tika uzsvērts, ka LGBT tiesības iekļaujas cilvēktiesībās un šiem ļaudīm ir tiesības pieprasīt pret sevi tieši tādu pašu attieksmi kā pret mums pārējiem. Pret „zonām“ un to pārspīlēšanu vērsās arī Eiropas Savienība. Pārsteidzoši, ka baznīca, kurai vajadzēja uzrunāt cilvēkus un lūgt kļūt saprotošiem, empatiskiem un dāsniem pret vajātiem cilvēkiem, šo savu misiju neveica. Palīdzēja tikai naudas diktāts no Briseles: ja nenovāksies pazemojošās „šiltes“ , kūdīšanu un rīdīšanu, tad tas pats Krasņika novads nesaņems 10 miljonu pabalstu no Eiropas. Uzbrēciens „nostrādāja“ un tagad 31% vietā „zonas“ samazinājušās līdz 16%. Patīkami pamanīt, ka Piekarpatu vojevodistē tika pieņemta pat pretēja rakstura deklarācija: „ Mēs esam reģions, kuram raksturīgs respekts un cieņa pret visiem “. Līdzīgi pēc tam rīkojās arī Mazpolijas un Ļubļinas vojevodistes. Iemesls šādai rīcībai bija Eirokomisijas rezolūcija, kurā tika pausts viedoklis, ka par homofobisku cilvēku tiesības ierobežojošu rīcību netiks izmaksāta nauda no ES reģioniem paredzētā atbalsta fonda. Rezultātā reģionālās attīstības ministra vietnieks Valdemārs Buda aicināja pašvaldības pārskatīt šo savu iniciatīvu un šis apstāklis arī bija izšķirošs“, – konstatē Kuba Gavrons. Viņš apgalvo, ka šī lēmuma dēļ homofobijas līmenis valstī nesamazinās. Polijas parlamentā Seimā partija PIS turpina izmantot homofobijas kārti cilvēku
iebiedēšanai.
Riebuma iedarbināšana
Kaujas vadībā soļo „poļu Jūlija“ jeb radikāli labējo partiju līdere Kaja Godeka. Viņa, tieši tāpat kā daļa mūsu labējo nacionālistu, konservatīvo un Kremļa ideju sludinātāji, ir pārliecināta šādos jautājumus: a) abortu ierobežošanā vai aizliegumā, b) geju un lesbiešu tiesību anulēšanā, c) seksuālās izglītības atcelšanā skolās. Tas nozīmē, ka uzbrukums cilvēktiesībām visos postsovjetisma bastionos izskatās vienādi. Protams, ka kaut ko aizliegt nav viegli, ja sabiedrības vairākums pret to iebilst. Tāpēc pirmais posms ir riebuma iedarbināšana visplašākajos sabiedrības slāņos pret noteiktām personām vai cilvēku grupām. Tieši ar to arī nodarbojas „poļu Jūlija“: piesauc piemērus, lai uzjundītu publikas nepatiku pret homoseksuāliem cilvēkiem. Viņai pieslejas vietējie nacionāli orientētie, tādi kā Pjotrs Kaleta, kurš lieto tos pašus argumentus, kas skan arī no Latvijas parlamenta tribīnes: „ mēs esam par īstu ģimeni“, „mēs – par tradicionālu ģimeni“ ar to saprotot: „labu ģimeni“. It kā geju un lesbiešu ģimenēs notiktu kaut kas slikts un šādu kopības formu pastāvēšana ierobežotu tautas progresu. Protams, ka lietojot jēdzienus : „“Mēs esam par normālām attiecībām“, poļu homofobi izliekas nezinām, ka liels skaits „normālu ģimeņu“ izceļas ar varmācību mājās, alkoholismu, narkomāniju un nepavisam nav piemērs bērniem. Vēl viņi aizmirst, ka bērni faktiski nenoskatās vecāku dzimumaktā arī tā saucamajās „normālajās ģimenēs“ un tāpēc nekādi nespēj izlemt, ka fiziskā tuvība viena dzimuma cilvēkiem varētu būt kas nenormāli pretīgs un biedējošs. Pjotram Kaletam šķiet, ka viņš (un viņa sabiedrotie) zina vislabāk, kas ir tikumīgi un kas nav. „Mēs vēlamies, lai Polijā viss būtu normāli. Ja kāds mums pārmet, ka dzīvojam viduslaikos, tad lai ir viduslaiki. Mums ir jācīnās par savām tikumīgajām, poļu vērtībām“, – uzver Kaleta medijiem.
Vienlaikus daudzi nevēlas atcerēties, ka pavisam nesen Polijas baznīcu satricināja pedofilijas skandāli. Par to ir veidotas filmas un tikai retie šodien pārliecināti, ka bērnu varmācīga seksuāla izmantošana baznīcas telpās ir „normālas poļu attiecības“. Taču Krakovas arhibīskapa Mareka Jedrasevska uzbrukumi varavīksnes karogam un apgalvojumi, ka homoseksuālisms ir infekcija, kas cenšas pārņemt pasauli tāpat kā savulaik komunisms, bez reakcijas nav palikuši. Krakovas katoļu galva nav vienīgais šādu uzskatu paudējs. Viņa viedokli atbalsta virkne ietekmīgu poļu katoļu baznīcas amatpersonu. Kā tas atbilst kristīgās ētikas loģikai? Nekādi neatbilst. Kāpēc šis homofobijas uzbangojums ir novērojams tieši tagad? Viens izskaidrojums varētu būt tāds, ka tautas iecietība pret pedofilijas pārkāpumiem baznīcas „iekšējos gaiteņos“ samazinās. Līdzīgi notikumi katoļu vidē ASV un Īrijā ir satracinājuši pasauli un likuši brīnīties, kā tik augsta ranga garīdznieki kā bīskapi netraucēti varēja ilgstoši izvarot un mocīt bērnus nesodīti. Šiem atzinumiem sekoja Voiceka Smažovska filma: „Kler“ (2018, Clergy) un Tomaša Šekielska lenti “Tylko nie mow nikomu“(2019, „Tikai nevienam par to nestāsti“). Otrs iemesls ir konservatīvo spēku vajadzība palikt pie politiskās varas grožiem turpinot iebaidīt savus vēlētājus ar „bīstamajiem homoseksuāļiem“. Ja nav ko piedāvāt konstruktīvu, tad var baidīt no ienaidnieka, kura nav. Metodes mēdz būt dažādas. Pirmā – baidīt ar nepakļāvību baznīcas dogmām. Tā kā to darīja PIS līderis Jaroslavs Kačinskis: „ Tas, kurš paceļ savu roku pret baznīcu, tas paceļ to pret Poliju!“. Vēlāk viņam nācās šo apgalvojumu demontēt, jo katoļu pedofilu skandāli noskanēja skaļi un baznīca vairs nederēja kā patriotisma ierāmējums. Tāpēc bija jāatrod cits briesmonis, kas būtu biedējošāks un piesaistošāks. Tā par uzbrukumu mērķī kļuva geji, lesbietes un transpersonas. Tātad stratēģijas maiņa. Baidīšana ar bubuli. Lai to spilgtinātu tika izveidoti saukļi, tādi kā „fanātiskie patrioti“ (dzejnieka Adama Zagajevska formulējums) kā cēli dzimtenes aizstāvji pret postu – „homoseksuāļu infekciju“. Taču arī šeit „pāršāva pār strīpu“, jo otrā pasaules kara laikā vācu nacisti ebrejus dēvēja par „postu, slimību“ utt. Tāpēc šos cilvēkus ievietoja koncentrācijas nometnēs un paredzēja iznīcināšanai. Vai tagad katoļu baznīca un konservatīvie poļu politiskie spēki aicināja poļu tautu uz to pašu?
Skan skarbi.
Ar ko viss beidzās?
Pagaidām ar apjukumu, jo Polijā ir aizliegts kūdīt un rīdīt pret noteiktām personām vai ļaužu grupām dēļ nacionalitātes, etniskās izcelšanās, ādas krāsas vai ticības. Par šādu rīdīšanu var dabūt divus gadus cietumā. Pagaidām Polijas likumi neparedz tādu pašu aizsardzību personām, kuras tiek vajātas un pret kurām rīda un kūda seksuālās orientācijas dēļ.
Taču laiks iet. Cilvēki mainās un likumi tiem seko.
Tā tas notiks arī Polijā. Par to nav iemesla šaubīties.