Eiropas sadrupšana. Jaunas valstis uz starta līnijas? Karšu pārzīmēšanas laiks ir klāt.

Katalonijas atdalīšanās no Spānijas iet roku rokā ar Skotijas atdalīšanos no Lielbritānijas. Foto : Mehdi Chebil & Dagens Nyheter

Ir ieradies jauns nacionālisma vilnis. Nevienmērīgs pēc sava satura un formas. Braucot cauri Eiropai, to nevar nepamanīt. Katalonija nav vienīgais piemērs, kur valodas atšķirība pieprasa izrēķināties ar pagātni un atdalīties. Gandrīz visur vecajā kontinentā eksistē atmiņas par citām robežām un citām attiecībām cilvēku starpā par laiku, kad dzimtā valoda bijusi aizliegta vai atradusies pakārtotā statusā.

Šie, pagātnē ievainotie cilvēki šodien pulcējas, piemēram, Antverpenē zem Vlaams Belang karoga. Kāda sirma flāmu kundze nevar aizmirst pāri darījumus un joprojām jūtas pazemota par to, ka jaunībā viņai nebija iespējams apgūt kāroto profesiju franču valodas nepietiekamas prasmes dēļ.  Tolaik valsts valoda Beļģijā bija tikai un vienīgi franču. Flāmu meičas konkursos un sacensībās par amatiem un karjeras iespējam vienmēr tikušas atbīdītas malā.  Kur nu vēl stāsti no kara gadiem, kad virsnieki komandējuši franču valodā flāmu karavīrus, nosūtot tos nāvē pavēļu nesaprašanas dēļ. Par sadarbību ar nacistiem, turpretī, flāmi runāt nevēlas. Tolaik esot pastāvējusi cerība, ka vācieši viņus atbrīvos no nīstajiem franču okupantiem, palīdzot nodibināt suverēnu flāmu valsti. Šo faktu, savukārt, nespēj aizmirst franciski runājošie beļģi. Katrs kaut ko nespēj aizmirst un piedot.  

Eiropa joprojām nevar aizmirst pāridarījumus un netaisnību, kas pagātnē nodarīta noteiktām iedzīvotāju grupām un viņu valodai. Galu galā visas šodienas valstis ir radušās, apspiežot un absorbējot minoritātes. Tā pati Francija arī bija un ir dažādu valodu mozaīka, kas pamazām iznīkušas franču valodas spiediena rezultātā. Bretaņā vairs tikai daži turpina cīņu par savas valodas saglabāšanu (ķeltu valoda, kas atgādina vācu) un mazītiņajā Luksemburgā patlaban notiek lielas lietas vietējās luksemburgiešu valodas saglabāšanai. Otrā pasaules kara laikā vāci centās pakļaut lielhercogosti un uzjautrinājās par vietējo valodu, kas viņiem atgādināja vācu valodas dialektu. Tagad Luksemburgā notiek krasa pāreja no franču un vācu valodas uz vietējo valodu kā parlamenta galveno saziņas līdzekli. Kur nu vēl neatkarīgā valsts Latvija, kas vēl nav paguvusi ieviest valsts valodu visās skolās, bērnu dārzos un tagad ar steigu to cenšas realizēt.

Taču nacionālismam šodiena Eiropā ir arī pretējas izpausmes. Ja 19. gadsimtā nacionālisms ieradās ar kopā ar prasību pēc demokrātijas, tad tagad Polijā un Ungārijā novērojama cita aina. Katalonija šodien prasa pašnoteikšanos tieši tāpat kā savulaik Austrija, Ungārija, Norvēģija vai Somija. Nacionālisti toreiz bija visplašāko, trūcīgo sabiedrības slāņu aizstāvji, kas pieprasīja mazā cilvēka tiesību ievērošanu.  Šodienas nacionālisti Polijā, Krievijā, Flandrijā vai Ungārijā vairs nav cīnītāji par līdztiesīgu un atvērtu sabiedrību. Drīzāk tās ir autoritāras populistisku kustību grupas, kas vēlas sasaldēt un stigmatizēt liberālo demokrātiju izolacionistisku mērķu vārdā. Apturēt horizontu.

Eiropas sadrupšana

Katalonijas notikumi daudziem šķiet domino efekta izraisītāji. Skoti, flāmi, ziemeļitālieši var saņemties un mēģināt sekot Barselonas iniciatīvai.  Kur nu vēl baski un galicieši. Eiropa varot sadrupt drupačās. Karšu pārzīmēšanas laiks atkal klāt. Tāpat kā pēc pirmā pasaules kara vai pēc Berlīnes mūra krišanas. Eiropas Savienības balss šodien skan vārgulīgi un neizlēmīgi aicina “nepielietot varmācību” (Margaritis Schinas). Tas arī viss.  Jaunu valstu dzimšana nenotiek vienādi. Sasprāgstot Dienvidslāvijai septiņās daļās, dzīvību zaudēja 100 000 cilvēku. Taču Norvēģija atsvabinājās nu Zviedrijas  ļoti mierīgā ceļā 1905. gadā. Melnkalne ieguva savu neatkarību 2006. gadā bez asinsizliešanas referenduma ceļā. Referendums arī nav drošs un taisnīgs līdzeklis. Pēc Krimas anektēšanas 2014.gadā  Krievija žigli “sarīkoja” okupētajās teritorijās referendumu kā teātri.  Taču tas neko nepierādīja, jo bija manipulēts svešas valsts karaspēka klātbūtnē tāpat kā savulaik “vēlēšanas” Baltijā 1940. gadā. Okupācija paliek okupācija arī tad, ja to tēlo kā separātisma sekas.  Turpretī katalāņi un kurdi paši pieprasīja un realizēja tautas aptaujas par atdalīšanos no Spānijas un Irākas.

Kā mums rīkoties brīdī, kad separātisma spoks brāžas cauri vecajam kontinentam? Šķiet, ka jākļūst komponētākiem šajos jautājumos, lai nesajauktu demokrātisko separātismu ar labējo nacionālistu teroristu grupām (ETA, IRA u.c.). Lai saprastu, kas īsti notiek. Lai nesajauktu debess puses.

Jaunās valstis stāv rindā

Līdz šim jaunās valstis centās izrauties no diktatūras važām. No skarba apspiedēja tirānijas. Tā rīkojāmies arī Latvijā. Tagad, demokrātijas  apstākļos jaunu valstu dibināšana veidojas pavisam citādi. No vienas puses: te nepietiek tikai ar karogu vicināšanu un dziesmu dziedāšanu Barselonas ielās. No otras puses: tas, ka Spānijas likumos nav paredzēta reģionu atdalīšanās, arī nav pietiekami vērā ņemams arguments. Protams, ka šim reģionam Madridē tika piešķirtas tiesības izmantot savu valodu saziņā, būt autonomiem pašvaldībā un nodokļu politikā. Taču šodienas demokrātiskajā Spānijā 17 reģioniem ir piešķirta tikai zināma (atšķirīga) autonomija. Piemēram, Katalonijai ir daudz mazāk tiesību nekā baskiem un 2010. gadā Madride “piegrieza pogas” tālākiem mēģinājumiem palielināt šī reģiona pašnoteikšanās tiesības. Tagad daudzi (ieskaitot Carles Puigdemont) uzsver, ka tieši toreiz tika pazudināta iespēja saglabāt Spānijas vienotību. Nav izslēgts, ka tā arī ir un Spānijas vadībai toreiz bija jāliek lietā diplomātija un administratīvi mehānismi sarunai ar Barselonu. Protams, ka kompromiss vienmēr nepanāk gaidīto rezultātu. Tieši šādi beidzās Tonija Bleira ”kompromiss” ar Edinburgu 1998.gadā, kas faktiski bija sākums ceļam uz referendumu. Upi nevar apturēt.

Tagad rindā uz neatkarību gaida vismaz 10 reģioni.

Skotija ir viena no pirmajām šajā rindā. Iet roku rokā ar Kataloniju un arī Barselonas ielās aizvadītajā nedēļā vīdēja skotu karogs:  baltais krusts uz zilā fona. Pagājušā referenduma rezultāts tur bija 45:55, bet cīņa par savu valsti ar šo neesot beigusies. Nav izslēgts, ka Skotija kļūs neatkarīga 10 -15 gadu laikā. Interesanti, ka 62% skotu balsoja pret Brexitu. Lielai skotu daļai šķiet, ka līdzdalība ES viņiem ir svarīgāka nekā palikšana Lielbritānijā.

Fēru salas ir autonoms reģions Dānijas robežās. Taču šī salas Atlantijas okeānā jau sen jūtas kā neatkarīga valsts, jo 1946. gadā viņi faktiski nobalsoja par savas, neatkarīgas valsts veidošanu. Toreiz Kopenhāgena “uzlika vāku”, taču tagad tas vairs neizdosies. 19 no 33 vietējā parlamenta deputātiem ir par atdalīšanos no Dānijas. Pagaidām vienīgais šķērslis ir pabalsts, kuru 100 miljonu kronu apmērā Fēru salas saņem no Dānijas gadā. Høgni Hoydal – vadošais valsts politiķis separātisma kustībā problēmu raksturo skaidri un gaiši: ” Tagad jau vairs tikai šī nauda pietur mūs pie Dānijas. Tas arī viss.”. Nesen atklātās bagātas naftas iegulas jūrā, protams, iedvesmo un nozīmē daudz lielāku naudu nekā skopais Kopenhāgenas pabalsts.

Flandrija pagaidām pieturoties pie Beļģijas tikai karaļnama un futbola komandas dēļ. 🙂 Taču flāmu nacionālisms vairs nav svešvārds nevienam. Nav izslēgts, ka Katalonijas cīņas iznākums, var iedvesmot arī flāmus līdzīgai rīcībai. Starp citu, brīdī, kad visas Eiropas vadītāji bailīgi šņaukājās, bīstoties komentēt varas brutalitāti Barselonas referenduma laikā, Beļģijas premjers Charles Michel tomēr nosodīja spāņu policijas rīcību. Viņš pats pieder franciski runājošo grupai, taču izteikumi ietekmēja flāmus, kas tobrīd demonstrēja pie Spānijas vēstniecības Briselē. Flāmi nav minorotāte (57%), maksā bargu naudu valsts budžetā, ir salīdzinoši bagāts reģions. Tieši nevēlēšanās ”barot” trūcīgākos valoņu reģionus arī lielā mērā izskaidro flāmu nacionālismu. Šodien viņiem jau divas separātistu partijas. Ne tikai labējais Vlaams Belang, bet arī N-VA, kas pārstāvēta federālajā valdībā.

Grenlande ir nākamā šajā rindā. Iedzīvotāju skaits neliels, taču teritorija solīda lieluma. Nr. 12. zemju lieluma “rangu tabulā”. Arī šajā gadījumā pie Kopenhāgenas pietur tikai pabalsts. 2008. gadā 75% grenlandiešu pieprasīja lielāku autonomiju un panāca, ka dāņu valodu nomainīja pret vietējo valodu salas oficiālajā saziņā. Pašlaik vietējais landstings (Grenlandes parlaments) nebaidoties un atklāti deklarē, ka nepieciešama pakāpeniska pāreja uz valsts neatkarību. Šo soli atbalsta 64% salas iedzīvotāju. Derīgo izrakteņu iegulas, protams, veicina šo tendenci.

Baski ir viena no vecākajām tautām, kas apdzīvo Eiropu. Viņu valoda euskara nav rados nevienai no lielajām valodu grupām. Pašlaik šo valodu praktizē tikai neliela iedzīvotāju daļa, taču basku identitāte ir spēcīga visos trijos reģionos. Baskiem izdevās izkarot sev lielāku pašnoteikšanās paketi no spāņiem pēc Franko krišanas (1975). Viņiem ir savas policijas vienības un pat savējā finanšu sistēma. Nevienam citam Spānijas reģionam nav piešķirtas šādas privilēģijas. 2011. gada ETA nolika ieročus un tieši šis terorisms lielā mērā samazināja iedzīvotāju vēlmi atdalīties no Spānijas. Šodien to atbalsta vairs tikai 20 -30% vietējo iedzīvotāju. Pirms nedēļas Bilbao bija plašas demonstrācijas Katalonijas atbalstam.

Ziemeļīrija nevēlas veidot savu valsti, bet gan atdalīties no Lielbritānijas un pievienoties Īrijai. 1998.gada vienošanās  noslāpēja nejēdzīgi ilgo un asiņaino konfliktu, kas turpinājās 30 gadus un pieprasīja ap 3500 upuru. Sabiedrībā “the troubles” atceras, tiek pārrunāti konflikti starp katoļiem un luterāņiem, unionistiem un nacionālistiem. Kašķis klusībā turpinās. Vairums ziemeļīru balsoja pret Brexitu. Bez tam pieaug katoļticīgo īpatsvars un tieši tas var izšķirt vēlmi pievienoties “mātes zemei”.

Korsika ir Napoleona sala. Pazīstama ar teroristu vienību FLNC, kas spridzināja bankas un pieprasīja “revolucionāro nodokli” no vietējiem uzņēmumiem. 2003. gada referenduma laikā vairākums iebilda pret neatkarīgas valsts veidošanos. Šodien tikai 20 -30 % vietējo vēlas norobežoties no Francijas. Taču pēdējās vēlēšanās 24 no 51 vietām vietējā parlamentā pieder nacionālistiem. Nav izslēgts, ka šis process turpināsies.

Veneto ir Itālijas daļa. Vispār Itālijai nav īpaši raksturīgi tik aktīvi separātistu strāvojumi kā, piemēram, Spānijā. Taču  salīdzinoši bagāto ziemeļu reģionu karš ar trūcīgajiem, mafiozajiem “dienvidiem” te pazīstams jau sen. Vājākais posms ir tieši Veneto jeb reģions ap Venēciju, kuram raksturīga sena vēsture, specifiska kultūra un valoda (atšķirīga no valsts valodas). 2014.gada on-line aptaujā noskaidrojās, ka vairums (2 miljoni) vēlas atdalīt Veneto no Itālijas. Šis pētījums nav oficiāls, taču uztverams kā indikācija. Kā iemesls referenduma rīkošanai. Roma šo signālu uztvēra daudz gudrāk nekā Madride. Jau tagad tiek runāts par plašākas autonomijas piešķiršanu Veneto reģionam. Tātad pagaidām nav zīmju, ka Venēcija varētu kļūt par valsts galvaspilsētu. Taču bažas pastāv.

Galīcija ir reģions atkal Spānijā. Tai raksturīga specifiska kultūra, valoda un etniska identitāte. Pagaidām reģions ir apmierināts ar piešķirto autonomiju un atdalīties no Spānijas ir gatavi tikai 20% iedzīvotāju. Vairums pieprasa lielākās autonomijas tiesības. Nevis atsevišķu valsti. Ja Madride nerīkosies gudri Katalonijas gadījumā, tad separātisma strāvojumi var pieaugt arī šajā reģionā.

Dienvidtirole ir reģions, kas vēsturisku apstākļu dēļ iekļauts Itālijā. Taču runā vāciski. Pat Hitlers to atdeva Musolīni un neiekaroja. 62% iedzīvotāju arī šodien te runā vāciski. Reģionā pastāv viedoklis, kas labāk būtu pievienoties Austrijai. Pāris vietējās partijas šo mērķi izvirzījušas savās politiskajās programmās. Taču visi nevēlas mainīt valsti. Šis ir viens no pārtikušākajiem Itālijas reģioniem, jo likums pieprasa nosūtīt uz Romu tikai 10%  iekasēto nodokļu naudas. Austrieši prasītu vairāk. Tāpēc tirolieši jodelē uz vietas un īpaši nevēlas mainīt pases. Vismaz pagaidām.

Mūsu pašu Latgale neiekļaujas šajā sarakstā nekā veidā. Tieši tāpat kā Ventspils vai Roņu sala. Cits jautājums ir Krievijas ambīcijas ar varu nolaupīt saviem kaimiņiem pierobežas teritorijas. Tas, ka Putins un viņa ielikteņi Latvijā mēģina iedvest šādu scenāriju, nav nekas jauns. Ir jau saražotas fantāzijas filmas par to, kā krievi okupē Daugavpili un tēlo latgaliešu laimi par pievienošanos Krievijai. To mēs pazīstam un zinām kā šādi “atbrīvošanas” procesi notiek padomju stilā.  Taču tam nav nekā kopīga ar Katalonijas provinces iekšējās neatkarības kustību un tautu, kurā 9 miljoni cilvēku runā savā – kataloniešu valodā un jau sen vēlas dibināt savu valsti.   Krievijas okupācija kādā sveša teritorijā kaimiņvalstī nekad un nekādā mērā netiks novērtētā kā iekšējā  separātisma kustība. Tā būs vienkārši okupācija un viss. Diemžēl neviens nevar nobārt Krieviju un aizliegt tai okupēt mūsu pierobežu. Ukraiņi, moldāvi un gruzīni šo ir jau pieredzējuši. Šāds anšlus ir okupācija nevis iekšējo separātistu mērķtiecīgas atbrīvošanās cīņas rezultāts. Tāpēc nespīd mums Latgales valsts ar Daugavpili galvaspilsētas vietā. Tieši tāpat kā Ķengaraga vai Juglas sociālistiskā republika. Lai gan vakar tur vareni svinēja Putina dzimšanas dienu ar uguņošanu pār Juglas ezeru. Nepārvērtēsim putinistu klaunādi un nesajauksim to ar nacionālās neatkarības aizrautību. To pašu, kas lika pamatu arī mūsu valsts neatkarības atjaunošanai.  

Tāpēc nesalīdzināsim nesalīdzināmas lietas un nesatrauksimies par to, ka Katalonijas brīvības alkas var provocēt mūsu lībiešus vai latgaļus atdalīties no Latvijas. Viņi ir mūsējie.

Kopā arī paliksim. 🙂

 

 

 

 

Vai okupantu monumentu nojaukšana ir vai nav barbarisms?

Speciāli TVNet

okupantu-monuments-tvnet-bilde

Uzvaras parks Rīgā. Foto TVNet.

Fakts, ka Polijā gatavojas novākt Otrā pasaules kara Sarkanās armijas karavīriem veltītos obeliskus, pieminekļus un cita veida publiskās godināšanas vietas, turpina dramatizēt spiedzi publiskajās diskusijās. Gan valstī gan ārzemēs. Visus pieminekļus neaizvākšot. Palikšot tikai tie, kas atrodas kapsētās.

Līdz šim poļi saskaitījuši ap 500 šādu objektu, sākot ar bistēm un beidzot ar obeliskiem valsts laukumos, skvēros un parkos. Visi esot nejēdzīga paskata un draudīgiem vaibstiem. Vainīgais neesot neglītums, bet gan vēstījums, kuru pauž šie PSRS propagandas mākslas darbi, kuru mērķis ir slavināt un heroizēt sarkangvardu ieguldījumu Polijas atbrīvošanā. Poļiem šos «atbrīvotājus» nevajagot. Maskava to savulaik esot uzstādījusi vietējo nepatikai par spīti. Tagad spīdzināšana ar propagandas mākslu esot galā un «acu adatas» beidzot tikšot aizvāktas. Līdzīgi «atbrīvotāju monumenti» rēgojas arī Latvijas publiskajā telpā, Pārdaugavas biedēkli ieskaitot.

Kā īsti vērtēt šo pieeju? No vienas puses, ir skaidrs, ka ikviena okupantus jeb kolonizatorus godinošā māksla nav ilglaicīgs projekts un tai agri vai vēlu pienāks gals, tāpat kā ļeņineķļiem, staļinekļiem vai hitlerekļiem, kas jau sen trūd Eiropas gružu kaudzēs. Jā, šiem torsiem un «Staļina ērgļiem» (kā mākslas kategorijai) jau sen iestājusies absurda fāze – tie pārvērtušies par karikatūrām. Taču no otras puses – kā apieties ar kolonizācijas laika publiskās telpas objektiem, kas nepārprotami pauž brutālās varas ideoloģiju, taču paši nav vainīgi pie tā, kas ar tiem noticis. Saprotams, ka gan vienā gan otrā gadījumā vainīgā nav māksla, bet gan mūsu komunikācijas process ar to.

Propagandas mākslas maģija

Boļševku sarkankarogotās mākslas aplūkošana (kā komunikācijas akts) ir magnetizējoša padarīšana, jo pievērš sev uzmanību ar tiem pašiem komunikācijas instrumentiem, kas novērojami katastrofu vai stihisku kataklizmu gadījumos. Šie objekti vienmēr veidoti ar apzināti akumulētu ideoloģisku jaudu, kas līdzīgi vulkāna izvirdumam aprij skatītāja uzmanību. Tie sprakšķ no enerģijas pārblīvējuma. Sākot ar patriotisku deju Phenjanas laukumos un beidzot ar strādnieku varoņstāstiem vai karavīru varoņtorsiem kapsētās. Propagandas komunikācijas vienojošā nots ir aicinājums apbrīnot, sajūsmināties un pievienoties. Nekāda satura tiem nav. Jo pārliecībai nemēdz dzimt argumenti.

Pēc Polijas Nacionālās piemiņas institūta speciālistu pārliecības, šie kritušo sarkanarmiešu piemiņas objekti ir nevis kapi, bet gan lādiņi ar laika degli. Tie vēstot nepatiesību par pagātni un nereti, ar savu veidolu aizvainojot un pazemojot poļus. Tāpēc tos aizvākšot un miers mājās.

Kā jau teicu – poļus var saprast. Taču tikpat nepārsūdzama ir patiesība, ka Staļina propagandisti savas ideoloģijas iecementēšanai Polijā un pārējās okupētajās teritorijās izmantoja tieši mirušos karavīrus. Kuriem (vismaz daļai no viņiem), iespējams, nav nekā kopīga ar staļinismu, un viņi ir tieši tādi paši totalitārisma upuri kā mēs, kas nevēlamies skatīties uz komunistiskā totalitārisma izpausmēm šodien kapu pieminekļu formā. Vai manīsim pieminekļus? Savāksim naudu un piešķirsim šiem staļinisma upuriem cilvēka cienīgas piemiņas zīmes? Vai tāpēc uzlabosies mūsu komunikācija ar viņiem, kas, iespējams, arī bija lielinieku režīma upuri?

Nav korektu pieminekļu, kas godīgi atspoguļotu vēsturi

Man nav nācies redzēt godīgu mākslu pieminekļa vai piemiņas zīmes veidolā, kas godprātīgi vēstītu mums par pagātnes notikumiem. Viss, ko piedāvā vēsturnieki un māksla, ir pretrunīgs un laikmeta ideoloģijas caurausts komunikatīvais vēstījums. Tāpēc saņemsimies un paraudzīsimies uz granīta veidojumiem, filmām, grāmatām un gleznām kā sava laika pašportretiem.

 

Mediju ministrs Polijā + patriotisma kultūrtrēģeri

Piotr GlinskijPolijā ātri un viegli izdevās nobalsot par likumiem, kas paredz valsts mediju ērtāku kontrolēšanu no politiķu puses. Jaunais kultūras ministrs Piotrs Glinskijs uzskata, ka “tas ir labi”, un gatavojas “pieņemt mērus”, lai būtu iespējams vispirms atlaist no darba visus žurnālistus un pēc tam pieņemt viņu vietā paklausīgākus.
Nevarētu teikt, ka 61 gadus vecais socioloģijas profesors un vienlaikus kultūras ministrs jaunajā poļu valdībā būtu klasisks tumsoņa. Taču viņš uzskata, ka šāda mediju pārvaldība palīdzēšot vieglāk pārvaldīt valsti. “Mums ir jāglābj mediji no bijušās poļu valdības ietekmes. Tas pats būs jādara ar Satversmes tiesu,” – atzīstas medijiem ministrs, jo 14 no 15 tiesnešiem esot iecēlusi iepriekšējā valdība. Tas, ko domā Eiropas Parlaments un spīkers Martins Šulcs, jauno ministru neinteresē. Šis neesot valsts apvērsums. Pēc profesora domäam valsts apvērsums notiek tikai tad, ja ielās ir armija, šauj un dauza logus. Polijas valdība esot tikai sakārtojusi lietas.
Pirms apmēram nedēļas prezidents Andžejs Duda parakstīja jauno poļu mediju likumu, kas dod iespēju valdībai tieši ietekmēt valsts TV un radio, ieskaitot ziņu dienestu Pap. Tagad no šīm iestādēm metīs ārā liberālos žurnālistus un “stums iekšā” konservatīvi orientētos žurnālistus. Viņam pašam nepatīk, ja žurnālisti viņa runas pārtrauc un nevienam nav noslēpums, ka runa ir par skandalozo interviju, kur jauno ministru intervēja TV žurnāliste Karolīna Levicka. Pēc intervijas ministrs esot vēlējies, lai Levicku nekavējoties atlaiž no darba, jo viņa esot uzdevusi nepatīkamus jautājumus par Elfrīdes Jelinekas lugu Vroclavas teātrī. Ministrs esot iejaucies, jo esot “izplatītas baumas, ka lugā kā aktrisi pieņemšot pornofilmu zvaigzni” un tas nu esot par daudz!

Skärmavbild 2016-02-28 kl. 19.43.24
Pret māksliniecisko brīvību viņam neesot iebildumu, taču, ja runa esot par pornogrāfiju, tad gan ministram esot jāiejaucas. Tāpēc viņš ir paplašinājis kultūras ministrijas mandātu līdz patiesības ministrijas līmenim, lai apkarotu Nobela prēmijas laureātes Elfrīdes Jelinekas lugu Vroclavas teātrī.
Nez kāpēc uzreiz atcerējos Latvijas Labklājības un Tieslietu ministrijas pamācošo brošūru par sieviešu un vīriešu “lomu laulības dzīves spēlē”, vaimanas par metodiskās dāņu bērnu grāmatiņas “Todien, kad Kārlis bija Karlīne” izdošanu un Latvijas reliģiozo fundamentālistu asociācijas “Ģimene” Stambulas konvencijas apriešanu. Laikam jau mūsu sabiedrībā potenciālo geju, lezbiešu un transvestītu ir krietni vairāk nekā no malas izskatās, ja reiz bail bija pastāstīt bērniem, ka šāda cilvēku orientācija eksistē. Bērni šo problēmu saprot daudz labāk nekā daži pārbaidītie pieaugušie.

Dāņu brošūra
Tikmēr poļu ministrs turpina savu murgu tekstu par to, ka ārzemju mediji ir tie riktīgi sliktie. Piemēram, CNN esot apvainojuši cienījamo poļu ministru par vēlmi ieviest Polija kultūrā PSRS laika cenzūras metodes. Tādas pašas kā Rīgas mērs Ušakovs ieviesa pērngad, kad tika cenzēti plakāti, ko realizēja partijas Gods kalpot Rīgai biedre un Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta komitejas priekšsēdētāja Eiženija Aldermane.

Eiženija Aldermane Viņa, tieši tāpat kā PSRS laikos, pārtrauca sociālo kampaņu” Mana Rīga – no ienaidnieka brīva!” un publiski maldināja sabiedrību, aizliedzot runāt par iecietību Latvijas sabiedrībā. Par viendzimuma pāru diskrimināciju Latvijā nedrīkst runāt tieši tāpat kā Putina Krievijā.
Taču atstāsim pašmāju reliģiozos fundamentālistus un pavērosim tālāko Polijas demokrātijas sabrukumu. Glinskis skrien maratonu, ir veģetārietis un tagad esot gatavs ieviest dzimtenē kultūru, kas būs patriotiska un vēstīs par īstajiem Polijas varoņiem. Ar šo viņš ļoti atgādina mūsu urrānacionālistus, kas arī runā tekstus par labajām ziņām, pozitīvajiem varoņiem un intelektuālajām patriotisma injekcijām.
Ar Poliju būs slikti, ja parastie pilsoņi atļaus valdību korumpējušajiem indivīdiem realizēt savus absurdos projektus. Tāpēc šodien tūkstošiem cilvēku izgāja Varšavas ielās, lai protestētu pret konservatīvās, antidemokrātiskās valdības politiku.

Varšava, šodien
Kāpēc mums būtu jāuztraucas par sabiedrisko mediju iznīcināšanu valstī? Tāpēc, ka šie ir vienīgie mediji, kuru misija ir noturēt kvalitātes latiņu maksimāli augstu, nodrošinot iedzīvotājus ar vispusīgu, bezkaislīgi informāciju, viedokļiem un saturīgu izklaidi. Uzrunāt pilsoņus, nevis pircējus.
Cerams, ka,  pateicoties starptautiskajam spiedienam un pašmāju protestiem, vietējiem poļu “ gļinskiem” neizdosies realizēt savas ieceres.

Cerams!