Rūgpūtis aiziet, bet nemieri turpinās jeb there is a crack in everything – that’s how the light gets in

 

Augustam aizejot, jāsecina, ka šajā mēnesi nemieri un politiskās manifestācijas ir tradicionāla lieta. Ne tikai pie mums pašiem vai baltkrieviem, bet arī Polijas vēsturiskie notikumi asociējas tieši ar augustu. Visumā Polijas ceļš: no komunistu diktatūras pie liberālās demokrātijas un pēc tam uz nacionālkonservatīvu un autoritāru pārvaldes stilu ir pārdomu vērts politisko piruešu uzvedums.

 Pirms 40 gadiem notika Gdaņskas streiki

Pirms mēneša noslēdzās Polijas prezidenta vēlēšanas, kas nostiprināja nacionāli konservatīvo politiku Varšavā. Nezinu vai poļiem patīk ar to lepoties. Taču viena lieta ir  skaidra – Gdaņskas notikumi ir katra poļa lepnuma koncepts. Tieši toreiz Gdaņskā poļi pirmie sāka dzīt naglu komunistu impērijas zārkā. 1980.gadā visā valstī sākās streiki, kas bija it kā saistīti ar protestēšanu pret zemajām strādājošo algām un pensijām, taču pamazām pārtapa protestos pret sistēmu un cīņā par savas valsts atbrīvošanu. Par nacionāla mēroga nemieru epicentru kļuva viena no lielākajām industriālajām kuģu būves un remonta rūpnīcām Baltijas jūras piekrastē.

22 augustā Varšava mēģināja ierobežot protestus visiem spēkiem, līdzīgi notikumiem kurus šodien varam noverot Baltkrievijā. Taču, atšķirībā no baltkrieviem šodien, poļiem toreiz bija viņu politiskais vadītājs, arodbiedrības Solidarność līderis Lehs Valensa (Lech Wałęsa). Arī toreiz pastāvēja bažas, ka Kremlis komandēs uz Gdaņsku krievu (PSRS) armiju, kas apspiedīs sacelšanos tieši tāpat kā tas tika darīts 1956.gadā Ungārijā un 1968.gadā Čehoslovakijā.

Mazo soļu taktika

Komunistu partijai bija liela pieredze intelektuāļu apspiešanā. Tā veiksmīgi prata kūdīt cilvēkus, noskaņot noteiktas sabiedrības grupas konfliktiem (Gomulkas antisemitīskā kampaņa 60.gados). Padomju Savienības un sociālisma ekonomikas nespēja materiāli nodrošināt savus iedzīvotājus, bija pārkaitinājusi poļus. Augustā niknums eksplodēja un to anulēt varēja tikai: aizliegumi, komunikācijas anulēšana, brutāla apsiešana un armijas iesaistīšana. Kremlis (kā parasti) ķērās pie šīm savām “„partizāņu metodēm“ un 1981.gada 13.decembrī tika noorganizēts Voiceha Jaruzeļska militārs apvērsums, kura rezultātā Solidaritāte tika aizliegta, opozīcijas kustību ieskaitot. Taču poļu izcelsmes Pāvests neļāva visam notikt pēc Maskavas scenārija un šodien mēs redzam pavisam citas ainas Varšavas un Gdaņskas ielās. Taču tas ir jauns un pavisam cits stāsts par to kā brīvā Polija pamazām pārvēršas par autokrātisku valsti, kurā cenzūra un minoritāšu politiska vajāšana ir atkal kļuvusi par normu.

Liekas savādi, ka toreiz augusta Gdaņskā, poļi cīnījās pret varmācīgu vienas partijas diktatūru, taču tagad pamazām atsakās no šiem iekarojumiem, jaunas diktatūras vārdā.

Kas šodien Polijā noticis ar cilvēkiem, kas savulaik nevēlējās diktatūru un cenzūru, bet šodien to pieprasa paši? Galu galā mēs nevaram nomainīt valstij tautu (pārfrazējot Bertoldu Brehtu), taču varam mēģināt saprast, ka totalitārisma sekas nav strauji izravējamas. Tur vajadzīga mazo soļu taktika. Taču visiem nav pacietības. Visi nemāk dzīvot lēnām un prātīgi, palēnām uzceļot jauno labklājības namu.

Tad ierodas diktators ar skaļu balsi, dimdinošiem solījumiem un apsola visu izdarīt zibenīgi.  Vairums šiem saukļiem un apgalvojumiem notic, jo tā ir ērtāk.

Pamazām pazūd gaismas sprauga, kuru Valensa un Gdaņskas doka puiši un meičas pārvērta logā uz Eiropu.

Cik ilgi tas turpināsies?

 

 

 

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s