Aleksandra Čaka kino recenzijas pirmskara periodā nepārprotami norāda, ka ekrāna tirgus pārblīvēts ar varoņeposiem un patriotiskām filmām krievu, vācu, spāņu un itāliešu interpretācijā. “Vai mums draud karš? – toreiz jautā Čaks un viņam atbild laiks. Līdzīga bīstama zīme ir labējo politisko spēku cīņa par mediju varu valstī. Tas, kas pašlaik notiek arī pie mums. Uzdīgst savādi portāli ar urāpatriotismu kā karogu un uzbrukumiem minoritāšu tiesībām digitālajās „dzimtenes televīzijās“. Francijā nupat līdzīgi tiek veidota Fox TV adaptācija franču valodā, lai novāktu Emanuelu Makronu nākamā gada prezidenta vēlēšanās. Kā karognesējs darbojas Eriks Zemors (Éric Zemmour), kurš pats ir politiski neizskatīgs, taču jau panācis ievērojamu ietekmi, pateicoties TV medijam. Tēls tāds pats kā savulaik „šleseristiem“ : baltā kreklā, melna kaklasaite, uzvalks un piemēroti apavi. Aiz muguras aicinājums „Laipni lūgti!“. Francijas karogu uz skatuves nemana. „Islāms kā reliģija nav savienojami ar Francijas kultūru“, – viņš saka un atbildē skan skaļi aplausi.
Tauta domā tāpat kā es
Tā savas runas šodien sāk daudzi. Ieskaitot pašmāju konservatīvos, kas nenogurst tēlot atbrīvotājus. No kā atbrīvot? No cilvēkiem, kas domā viņuprāt “nepareizi”. Galvenā tēma (ienaidnieks) viņiem visiem, protams, ir imigrācija un sieviešu tiesības. Seksuālo minoritāšu pastāvēšana. Parasti kauja pret visiem šiem „ienaidniekiem“ tiek apvienota zem „tikumības karoga“, „rūpējoties par tautas morāli“. Lai šo ideju attīstītu ir vajadzīga ārēji spoža, bet izdomāta teorija. Proti – konspirācijas ideja. Šajā gadījumā lieto izdomātu lozungu par „lielo nomaiņu“ (Le Grand Replacement), kurā pēdējo dekāžu notikumi ar migrācijas viļņiem tiek skaidroti kā augstāko varu apzināti veikta Eiropas muslimizācija. Tā teikt – projekts, kuru realizē „augšas“. Tās pašas nezināmo sazvērnieku varas grupas, kuras ir „izdomājušas pandēmiju, kuras nav“ (izplata arī mūsu nepraktizējošais dakteris Apinis). Tāpēc ar pavēli tagad kolonizē Eiropu. Šī iedoma, ka „kāds speciāli to organizē“, ir iedvesmojušas daudzus teroristus. To skaitā arī Andersu Breviku Norvēģijā un Brentonu Tarantu Jaunzēlāndē masu slepkavībām. Izrēķinoties ar nevainīgiem bērniem un jauniešiem. Šaujot un durot.
Visi ekstrēmie politiķi vienmēr ir izvēlējušies atbrīvotāja tēlu kā savu uniformu. Boļševiki atbrīvoja no carisma, ulmaņa sekotāji atpestīja no demokrātijas un šodienas konservatīvie spēki – dara tieši to pašu: piegriež pogas izteikšanās brīvībai, anulējot domājošos oponentus. Tos apsaukājot un ierokot zemē. Uz diskusiju viņi neielaižas, jo pietrūkst spēju formulēt savu domu, aizstāvēt savus uzskatus un pretargumentēt oponentam. Tad atliek tikai zemiska aprunāšana, melnā PR metodes un publiska saukāšanās. Tā tas ir pie mums Latvijā, kurā nemitīgi pieaug labējo jeb konservatīvo mediju spiediens.
Marinas Lepenas konkurents tagad ir Ēriks Zemors, kas pašlaik pat apsteidz savu konservatīvo konkurenti. Izskatās, ka viņš prezidenta vēlēšanās varētu iziet finiša taisnē pret Emanuelu Makronu. Savām priekšvēlēšanu kampaņām pandēmijas apstākļos izvēlas visas iespējas. Ieskaitot grāmatu tirgu. Pats svarīgākais – lai būtu redzams medijos. Jo aktīvāk mediji atspoguļos viņa izdarības, jo populārāks kļūs. Tāpēc arēnā „Zenīts“ (8000 vietas) viņu aplenca ne tikai vietējie, bet arī vācu un amerikāņu žurnālisti. Kādi ir jaunā vadoņa uzskati?
Attiecībās ar Eiropas Savienību pieslieties Polijas un Ungārijas pozīcijai. Kas būs viņa vēlētāji? Visi – sākot ar strādniekiem un beidzot turīgajiem patriotiem. Tātad, vismaz 18%. Kā viņam izdevies izrauties? Piedāvājot ekstrēmākus un kategoriskākus uzskatus. Kā to var izdarīt? Ja esi bijis žurnālists un rakstījis iknedēļas sleju Le Figaro, tad amats ir rokā.
Divas tiesas pagātnē
Ēriks Zemors ir 63 gadus vecs, ar diviem tiesas procesiem bagāžā. Abi par kūdīšanu un rīdīšanu. Pat televīzijas raidījuma laikā ir aktīvi kūdījis darba devējus nepieņemt darbā un diskriminēt melno imigrantus un arābus. Jauniešus, kas ierodas darba meklējumos Francijā, publiski nosaucis ēterā par “bandītiem, slepkavām un izvarotājiem“. Šis gājiens padarīja viņu populāru labā un sliktā nozīmē. Protams, ka „tauta tā domā“ un Ēriks tikai pauž to, ko visi baidās pateikt. Pašlaik nav modē politiski korekti politiķi ar labu izglītību no privātskolām. Tagad esot vajadzīgs pretējais – „jo trulāks tēviņš un primitīvāki apvainojumi, jo labāk“. Tā domā, piemēram šoferis Metjū, kurš savos 40 gados ir atradis domubiedru un līdz šim vienmēr balsojis par Marinu Lepenu. Viņam nepatīk, ka darba kolēģi ir musulmaņi vai imigranti no Austrumeiropas. Lai vācas projām no Francijas ar savām svešajām valodām un viss. To vajagot pateikt skaidri un gaiši – ārzemniekiem te nav vietas. Metjū gatavojas pārcelties projām no Parīzes uz Normandiju, jo tur esot īstie francūži (français de souche), nevis salašņas, kas runā ar akcentu. Viņš esot francūzis un viss.
Pašlaik Francijā dzīvo ap 5 miljoniem musulmaņu. Daudzi te dzīvo vairākās paaudzēs, labi runā vietējā valodā, ir integrējušies. Taču noteikti politiskie spēki vēlas saglabāt šo diskusiju atvērtu un tā tas notiek jau 20 gadus. Eļļu ugunī pielej musulmaņu teroristi, kas sistemātiski spridzina un rada nekārtības, lai saglabātu nemieru un neapmierinātību par atvērto demokrātiju. Kāpēc Ērikam izdevās tas, ko Marija nespēja panākt? Tāpēc, ka Ēriks ir imigrantu dēls. Vecāki ebreju berberi no Alžīrijas, kas 100% asimilējušies Francijā. Šajā gadījumā viņš der ne tikai kā labs piemērs nacionālistiem, bet uzrunā pārējos, jo viņam nav Lepenas fašisma pagātnes.
Mediju loma
Jo vairāk mediji pauž savu sašutumu par Zemora izteikumiem, jo populārāks viņš kļūst. Līdzīgi pašmāju populistiem. Twitter kontu analīze pierāda, ka Zemors pēdējo mēnešu laikā ir biežāk pieminēts nekā Makrons. Tā kā viņš regulāri „izspļauj“ izaicinošus saukļus, tad mediji tos knaši uzknābā un veicina viņa popularitāti. Kāds Harvard Kennedy School pētījums pierāda, ka tieši tāpat Donalds Tamps nodrošināja savus panākums primsvēlēšanu periodā ASV. „Tramps sāka ar saukāšanos un pirmajiem uzbruka meksikāņiem, nosaucot visus viņus par narkotiku tirgoņiem un izvarotājiem. Tieši tie paši izteikumi tagad raksturīgi Zemoram. “, – konstatē profesors Arnauds Merciers no Parīzes Panteon-Asas universitātes (Panthéon-Assas University). Noteicošais medijs gan Trampam gan Zemoram ir bijusi televīzija. 2019.gada rudenī Zemors guva iespēju regulāri vadīt vienas stundas programmu Canal Plus (CNews). Šis kanāls ir Fox News kopija, jo nodarbojas ar labējo uzskatu propagandu. Šis ir samērā jauns fenomens Francijā. Līdz pagājušā gadsimta 80.gadiem bija pieņemts, ka TV diskusijās ir jāpauž atšķirīgi viedokļi arī viena raidījuma ietvaros. Nav pieņemams, ka ekstrēmiem uzskatiem piešķir tik lielu ētera laiku solo programmai. Taču tagad tas tā vairs notiek.
„ Veču šovinisms ar rupjiem uzbrukumi intelektuālām sievietēm, tagad ir norma ēterā. Tam pievienojas atklāts naids pret homoseksuāliem cilvēkiem un ārzemniekiem. Šos izteikumus tālāk tiražē seniori sociālajos medijos un šādi tiek radīta situāciju, ka viltus ziņas sāk atklāti izplatīt televīzija”, – konstatē profesors Merciers.
To var izdarīt tāpēc, ka kopš 2014. gada Canal Plus (kurā ietilpst Cnews) vada Vinsents Bolorē, kuram pieder samērā liels konservatīvo mediju uzņēmums. Vasarā šo koncernu pameta virkne labu žurnālistu, kas nepiekrita redakcijas virziena maiņai. Tagad ir zināms, ka process turpināsies. Cilvēki darbam žurnālistikā tiks „ņemti no ielas“, lai nodrošinātu pareizo līniju arī Le Journal du Dimanche un Paris Match. Jo profesionāli cilvēki mediju darbā nav tik viegli pakļaujam īpašnieka interesēm un pieprasa ievērot mediju darba ētiku. Rokošās žurnālistikas izdevums Le Canard Enchainé ziņo, ka Bolorē esot „apsēsts“ ar Zemora idejām, īpaši par Eiropas muslimizāciju. Viņš ir tuvās attiecības ar bijušo prezidentu Nikolā Sarkozī un tāpēc ir pamatotas bažas ka šis mediju koncerns var būtiski ietekmēt nākamās Francijas prezidenta vēlēšanas. Latvijā bieži pārkāpj tieši šo pašu noteikumu, kad nepiemērota persona (ar interešu konfliktu) vada TV raidījumu un izmanto to savas privātās politiskās karjeras attīstīšanai, taču Francijā to ilgi nevar praktizēt, jo tur eksistē radio un TV uzraudzības dienests. Tāpēc Zemoram nācās atstāt televīzijas raidījuma vadītāja posteni jau septembrī. Tagad viņš turpina diskutēt citu programmu ēterā un ar savām rupjībām un uzbrukumiem minoritātēm. Piesaista publiku tik pat izaicinoši kā to dara klauns. Piemēram, kādā Cnews raidījumā “Ar skatu uz ielu“ viņš ēterā pieprasīja, lai musulmaņu sieviete noraisa savu lakatu un sarīkoja izģērbšanos kadrā. Sižets kļuva ļoti populārs. Vēlāk noskaidrojās, ka sieviete bija „iepriekš organizēta“ un sižets iestudēts.
Neticība valdībai un politikai
Protams, ka trešais iemesls labējā populista uzlecošajai zvaigznei, ir tautas neapmierinātība ar valsti un valdību. 60% francūžu domā, ka politiķi ir pērkami un korumpēti, 80% uzskata, ka tie nepauž tautas intereses. Šie skaitļi ir ļoti nelāgs rādītājs. Tas nozīmē, ka ir iestājies neapmierinātības laiks un Makrona uzvara 2017.gadā ir bijis klusuma periods pirms vētras. Daļa vēlētāju ir gatavi iemest granātu parlamentā un saspirdzināt visu, kas tur ir. Izskatās, ka šī granāta varētu būt Zemors. Pagaidām nav skaidrs, kā šo notikumu pavērsienu uztvers franču politikas elite. Viņš tur nav savējais. Nekad nav bijis politiķis, taču ir studējis elites skolā Sciences Po un 30 gadus medijos darbojies kā žurnālists. Taču process ir iesākts. Ir noorganizētas kopas un atbalsta grupas „Zemora draugi“ un „Zemora paaudze“. Vairums vīriešu – 20 gadus veci no Parīzes. Daudzi no viņiem grib „iet politikā“ un redz šo iespēju tieši tāpat kā savulaik Eināra Repšes sekotāji Latvijas politiskajā arēnā.
Gaidīsim franču pavasari un redzēsim kā republikā viss notiks. Pašlaik Emanuels Makrons iegūst 23 -26% balsu, Marina Lepena (16 -19%), Eriks Zemors 15 -18% un Haviers Bertrans 13 -14%.
Tātad – 10 aprīlī sāksies kauja par troni Francijā.