Uzbrukums Ukrainai nozīmē Putina režīma beigas. Vēl vakar viņš savā klibojošajā gaitā televizoru ekrānā bīdījās godināt Sarkanās Armijas varoņu kapus Maskavā. Pats galvu nodūris, zobus sakodis. Turpat līdzās kāds patukls cilvēks uzkrītoši nervozi vīkstījās ar koferīti, kurā, iespējams, bija pogas atomieroču palaišanai. Viņu var saprast, jo Krievijā ir ļaudis, kuriem klibojošais tirāns un diktators sen apnicis un nepieciešama politiskās varas maiņa. Tāpēc bail no apvērsuma paša mājās? Vai pastāv iespēja palaist atomieročus no ielas stūra? Ja „bandītam no Ļeņingradas“ tāda vēlme būs? Ja ilgstoši pie varas atrodas nepiemēroti ļaudis (kā tas ir Krievijā), tad šāda iespēja pastāv. Ar to mums visiem tagad jārēķinās. Neatkarīgi no tā, vai „vainīgais“ palīdzēs Ukrainai vai ne.
Vai krieviem gribas karot?
Krievu valodā ir daudz dziesmu par to kā „krievi negrib karu“, bet ir „spiesti to darīt“, „jo citas izejas nav“. Melodijas emocionālas un sajūta žņaudzoša. Parasti šīs dziesmas slavina Sarkanās armijas uzvaras Otrajā pasaules karā un liek saprast, ka visas uzvaras ir tikai un vienīgi saistībā ar krievu karavīru drosmi un varonību. Proti, radot iespaidu, ka tieši krievu armijas maģisms ir atbrīvojis visu pasauli no nāvīgiem ienaidniekiem un tāpēc šī armija skaitās neuzvarama. Pārējie, protams, karoja, bet … skaitās nepietiekoši svarīgi, drosmīgi, vareni un izšķiroši. Tātad – krievi karot nekad nevēlas, bet ir spiesti to darīt. Viņiem patīk miers, taču ir jānostājas pret karu un jāaizstāv pasaule ar maziem bērniem uz rokām un ziedu klēpjiem pie kājām. Šā iemesla dēļ daudzi notic šādai Kremļa leģendai pēdējos 70 gadus pēc faktiskas sabiedroto uzvaras Otrajā pasaules karā. Šā iemesla dēļ pilsētas Austrumeiropā grezno krievu atbrīvotāju betona pieminekļi un 9.maijā to piekājē tiek svinēta uzvarētāju pēcteču varoņtusiņi. Tātad ne vārda par to, ka paralēli Staļins noslēdza Molotova-Ribentropa paktu, kura rezultātā Eiropa tika sadalīta divu diktatoru Staļina-Hitlera starpā. Tika okupēta Polija, Somija, Baltijas valstis. Ka šīs 9.maija uzvaras rezultātā liela Austrumeiropas daļa nonāca Staļina diktatūras pakļautībā un tieši šis 9.maijs bija smagas okupācijas sākums, nevis atbrīvošana no ļauna okupanta valgiem. Savādi, ka Rīgā joprojām stāv šādi pieminekļi un nekaunas no savas pagātnes. Kā adata acī tie turpina izsmiet mūs visus, kas bija spiesti dzīvot visu savu mūžu Staļina diktatūras okupācijas valgos.
Par šīm tēmām nākas domāt katru gadu, noskatoties absurdās parādes svētkos no Sarkanā laukuma Maskavā. „Mēs nevēlamies karu!“ – mēdz būt rakstīts uz milzīgiem transparentiem, kas seko spārnotajām raķetēm, iskanderiem parādes gājienā garām mauzolejam. „Mēs par mieru!“ rakstīts uz afišām, kas rotā mazu krievu bērnu dejas, kurās krievu mazuļi apģērbti kara formās un dejo uzbrukumu ienaidniekiem. Ar šo nevēlos apgalvot, ka visi krievi būtu militāristi, taču postsovjetiskajā kultūrā tiek turpināts kultivēt ideju par to, ka karš vispār ir slikti, taču, ja karo krievi, tad tas pārvēršas un zibenīgi kļūst vajadzīgs, svēts un pareizs.
Kara kultūra Krievijā ir dzīva, aktuāla joprojām, un lielā sabiedrības daļā tā nekritiski tiek akceptēta kā pareiza un pieņemama. Tas ir nožēlojami.
Brīdī, kad Putina armija uzbruka Gruzijai 2008.gadā, publiskajā telpā tika apgalvots, ka „mēs citādi nevarējām“, „mums tas bija jādara“. Tieši tas pats piedziedājums patriotisma melodijai tika apgalvots 2014.gada kaujās, uzbrūkot Ukrainai. Tagad 2022. gadā to pašu dzied Kremļa propagandas buldozers, uzbrūkot Kijevai. Putins pieklibo klāt kamerai un stāsta ekrānā, ka uzbrukums esot vērsts pret Donbasa reģionu, bet bumbas krīt arī Kijevā un Harkovā.
Iznāk, ka ar Krievijas prezidenta pavēli tiek bombardēta teritorija, kas, pēc viņa paša aplēsēm, ir vēsturiskā Krievija. Kas notiek reāli?
Reāli Putins nespēj pacelt Krieviju un sagādāt krieviem tādu pašu dzīves standartu kā rietumos. Tāpēc viņš metas sabombardēt Ukrainu, lai tā netuvotos Rietumeiropas standartiem un saglabātos kā neveiksmīga kara drupu kaudze, kuru vēlāk varēs atkal pievienot Krievijai kā nomali. Nožēlojami, ka šādā veidā tiek sakūdītas tautas un ies bojā cilvēki. Taču viena lieta ir skaidra – Ukrainas karš būs Putina Afganistāna.
Sandra Veinberga | Blogs 