„Ukrainas kara“ uvertīra sākusies ar teātra izrādi no Kremļa un Vladimira Putina lekciju vēstures interpretācijā. Tanku kāpurķēžu marša vietā tiek pievākta „mierinājuma prēmija“ divu pašdarinātu “neatkarīgu valstu“ (Doņeckas un Luhanskas formā) uz Ukrainas zemes. Vai bija vērts grabināt ieročus un draudēt ar trešo pasaules karu, ja rezultātā tiek atzītas divas krievu banānu republikas?
Minhenes vienošanās variants
Kulāros un žurnālistu sarunās pašlaik tiek piesaukta 1938.gada Minhenes vienošanās un vilktas paralēles ar Hitlera ambīcijām pasaules pārdalīšanas sakarībā. Toreiz vienojās gan, bet nekas produktīvs no tā neiznāca, jo karš tomēr sākās. Tagad Putins pieprasa Rietumiem atteikties no Ukrainas iespējas iestāties NATO apmaiņai pret pasaules mieru. NATO šo šantāžu nepieņem, un rezultātā Putins aši piešķir pats sev divas konfektes – divu bezcerīgu teritoriju formā. Rodas iespaids, ka Krievija turpina apsēstības okupāciju, nedomājot par to, vai valsts ekonomika pavilks visas politiski iecerētās teritorija.
Pirms savu dižo pavēļu publiskošanas Putins nolasīja lekciju vēsturē, kas kārtējo reizi pierādīja, ka par vienu un to pašu lietu var izstāstīt ļoti dažādus stāstus.
Ja ir vēlēšanās. Tātad, Putins ir pārliecināts, ka: 1) Ukraina vispār nav nekāda valsts, 2) NATO to iekārojusi un tāpēc apmānījusi Krieviju, kurai šī teritorija pienākas; 3) NATO galvenais ienaidnieks esot Krievija; 4) ja ukraiņi iestāsies NATO, tad viņu senči kapos to neizturēšot; 5) Krieviju visi neieredz un tāpēc ir jāaizstāvas vienalga kā. Tātad nav svarīgi, kāpēc Kremli nemīl ārpasaule. Pēc Putina domām, nav nekādas rīcības vai uzvedības, kas apkārtējos padara pārsteigtus un nelabvēlīgus Krievijas virzienā. Nē, savu uzvedību Putins neredz. Viņš ir pārliecināts, ka pie visa vainīga nepamatotā ārzemnieku rusofobija. Tātad – Kremlis var un drīkst uzvesties nekaunīgi, melot un manipulēt, taču pārējiem jāizliekas to neredzam.
Pēc tam sekoja teatrāla politikas spēlēšana, kas vēlāk izrādījās videoieraksts, kuru mums piedāvāja tiešraides formā.
Krievijas apsēstība ar svešu teritoriju okupāciju
No malas raugoties, Kremlis atgādina kāmīti, kurš piestumj pilnus vaigus ar barību, kuru pats nespēj sagremot. Tiek nepārtraukti okupētas jaunas kaimiņu teritorijas, kas uzreiz atzītas kā savējās un „atbrīvotas“. Piemēram, Gruzijas teritorijas Abhāzija un Dienvidosetija. Tagad – tieši tāpat Doņecka un Luhanska. Neviena no šīm „neatkarīgajām republikām“ nespēj eksistēt neatkarīgi. To ekonomika stagnē, un par šo „atbrīvošanu“ krieviem skarbi jāmaksā no savas kabatas.
Tātad – viens ir skaidrs: krieviem patīk okupēt savu kaimiņvalstu teritorijas un šādi palielināt savas dižās dzimtenes areālu.
Nekāda ekonomiska ieguvuma no tā nav. Vienīgais – ir iespēja izvietot savas kara bāzes tuvāk naidīgajiem rietumiem, un tātad Krievijas jēga ir karot un pierādīt savu pārākumu, vienalga kā dzīvo iedzīvotāji un kāds ir viņu dzīves standarts. Krievu tautas pārticība nav svarīga. Galvenais, ka Krievija kļūst aizvien lielāka, lai gan tās iedzīvotāji turpina dzīvot trūkumā.
Tātad arī šodien Vladimirs Putins rīkojas tieši tāpat kā 40. gados Staļins. Vispirms iesūta svešā teritorijā savus „zaļos cilvēciņus“, sāk tur partizānu un ideoloģisko karu, sakūda ļaudis, maksā viņiem no Maskavas algas un pensijas, pēc tam izdala Krievijas pases un pēc tam piegādā lūgumu pievienoties Krievijai. Šī ir pārbaudīta kaimiņvalstu anšlusa shēma, bez bruņotas iejaukšanās ar tankiem. Ja Putins būtu ar saviem grabošajiem tankiem ieripojis Doņeckā šodien vai rīt, tad rietumvalstu reakcija būtu sankcijas. Tagad notiek pirms 8 gadiem anektēto teritoriju pievienošana Krievijai („neatkarīgu valstu“ formā pēc Kremļa piegriezuma) un krievu karavīri tankos saucas „miera uzturēšanas spēki“, nevis okupanti, jo vairums saņem algas un pensijas tur rubļos un faktiski dzīvo Krievijas protektorātā.
Tātad nākamais solis būs lūgums pievienoties Krievijai, un ilgi uz to tagad vairs nebūs jāgaida. Ja kāds ukrainis negribēs pārvērsties Krievijas pilsonī, tad būs pamats vest iekšā krievu karaspēku un šo ukraini apklusināt.
Tātad vienu Ukrainas teritoriju Krimu jau šādi izdevās pievākt un pārkrāsot. Kāpēc lai neizdotos ar vēl divām?
Kas tālāk? Rietumi ir apgalvojuši, ka sankcijas tiks ieviestas, līdzko pirmais krievu karavīrs šķērsos Ukrainas robežu. Tagad tie vairs nebūs karavīri, bet „miera spēki“, un Francija, Vācija un ASV tāpēc varēs turpināt diplomātiskas sarunas ar Kremli.
Par Putina murgiem kodolieroču jomā nav vērts diskutēt. Ukraina nav kodollielvalsts, un NATO negrasās uzbrukt Krievijai, lai atņemtu tai gāzes vai naftas atradnes.
Katrs var iztēloties savu lielumu/svarīgumu, kā vēlas, Krievijas prezidentu ieskaitot. Nav aizliegts muļķot apkārtējos ar savām „vēstures zināšanām“ un draudēt ar nākamo „krievu vēsturisko teritoriju atgūšanu“, ja šāda apsēstība pastāv. Vienīgā problēma ir tā, ka arī Latvija robežojas ar šo teritoriāli alkatīgo lielvalsti un nav izslēgts, ka Putins mēģinās arī šajā virzienā pārcelt Krievijas robežas uz priekšu līdz Kuršu kāpām vai Paldiskiem. Nevis tāpēc, ka no šāda soļa nav loģiskas jēgas, bet tas dod iespēju turpināt kašķēšanos ar Rietumiem, kas ir Vladimira Putina dzīves uzdevums, misija un manifests.
Vai krieviem patiešām nav vēlēšanās dzīvot labāk? Vai ir tik svarīgi nepārtraukti palielināt Krievijas robežas uz kaimiņvalstu rēķina? Upurējot savu privāto un visas tautas labklājību?
Boļševiku morāle šādu stratēģiju izstrādāja pirms 100 gadiem, un carisma loģika bija līdzīga.
Atliek gaidīt jaunās krievu politiķu paaudzes parādīšanos uz pasaules politiskās skatuves, cerot, ka viņiem vairāk rūpēs savas tautas labklājība, nevis ambiciozie mūžīgās robežu paplašināšanas plāni.