Ukrainas karš sasita psiholoģiskās bremzes un piespiež uz visu veidu atbrīvotājiem paskatīties drosmīgāk. Caur patiesības, nevis pieticības brillēm. Pieminekļus un skulptūru parkus ieskaitot. Vērtējot nevis pieminekļu tautību, bet izsverot uzvarētāju varoņdarbu rezultātu un saprotot, ka mūsu publiskajā telpā ir pārāk daudz politiskās propagandas veidojumu. Tādu, kuriem beidzies derīguma termiņš.
Padomju Savienība formāli ir nozudusi no pasaules kartes, taču ideoloģija saglabājusies. Krievija to demonstrē uzkrītoši, jo Kremļa vajadzība piespiest visus domāt vienādi nav zudusi. „Vairs nav vajadzīgs pat staļinisms, lai radītu baiļu auru,“ rakstīja Anne Apelbauma pirms gada The Atlantic. Toreiz viņa apkopoja teorētiskos strāvojumus. Tagad šādi – ļoti lietišķi un konkrēti rīkojas Vladimirs Putins, „atbrīvojot ukraiņus“ no viņu zemes un pašnovērtējot savu iniciatīvu kā „atbrīvošanas akciju“. Visi redzam, kā notiek okupācija. Nevis „atbrīvošana“, bet graušana un pievākšana. Taču esam aizmirsuši, ka mums pašiem gandrīz 70 gadus visu lielāko apdzīvoto vietu centros ir tādu pašu „atbrīvotāju“ pieminekļi, pie kuriem putinisti 9.maijā liek ziedus. Mākslas tajos maz, bet ideoloģijas – daudz.
Visu veidu okupācijas ir pretīgas un visu veidu okupanti – manipulētāji. Tāpēc kā dzīvs pārmetums uz mums pašlaik noraugās Otrā pasaules kara Sarkanās armijas monumenti Rīgā, Liepājā, kas nav apbedītu karavīru kapa vieta 1945.gadā, bet gan speciāli izveidota Kremļa okupācijas varas manifestācija propagandas tēlniecības formā.
Domāju, ka ir pienācis pēdējais laiks Pārdaugavas Ļeva Bukovska un Aivara Gulbja ideoloģizētā monumenta aizvākšanai uz kapiem. Šis piemineklis netika celts pēc Otrā pasaules kara kā kapvieta karavīriem. Tas tika pārtaisīts īsi pirms Padomju Savienības sabrukšanas (rekonstrukcijas beigas 1985.) kā monuments Rīgas atbrīvošanai no vācu okupācijas, taču faktiski funkcionēja kā lielkrievu kara propagandas un aģitācijas centrs. Gan PSRS laikā, gan arī pēc valsts neatkarības atjaunošanas. Tātad piemineklim ir tikai un vienīgi propagandas misija, jo tas slavina vienīgi krievu armijas varoņdarbus. Otrajā pasaules karā uzvarēja ne tikai Sarkanā armija, bet arī sabiedroto spēki, un šī stila „atbrīvotāju pieminekļi“ ļoti atgādina pašreiz Ukrainā notiekošā kara „Ukrainas atbrīvotāju“ godināšanu.
Formāli šie monumenti it kā paziņo vācu nacisma sagrāvi, bet reāli godina lielkrievu nacionālismu un ziņo par Latvijas okupācijas faktu.
Privilēģiju zaudēšana
Ir atkal pienācis pieminekļu gāšanas laiks. To izdarīt nav viegli, bet jāsaņemas. Reiz jau ar šo procesu iepazināmies. Brīdī, kad no postamentiem rāva nost ļeņinekļus, lielākā skatītāju daļa gavilēja. Taču bija arī skumjas sejas, kas līdz ar šo ideoloģisko postamentu krišanu zaudēja savas privilēģijas. To skaitā personālie pensionāri, kultūras, mākslas, partijas un pašvaldību nomenklatūra, militārpersonas, viņu ģimenes locekļi un visi pārējie, kuriem padomju valsts bija labvēlīga un noderīga. Dziesmotā revolūcija, likvidējot „specveikalus“, nomenklatūras priekšrocību sadalījumu sadzīvē un karjerā, izjauca šo privileģēto cilvēku pārticību. Viņiem bija smagi un nepatīkami. Loģiski, ka šie ļaudis vai nu izmantoja iespēju no jauna ierāpties jaunās valsts varas sistēmā un tur „iepīt sev ligzdu“, vai arī protestēt, sašust par norisēm, kaldinot revanšisma plānus. Tā radās „9.maija“ svinēšanas publika.
Līdzīga situācija izveidojusies „ledus kausēšanas“ procesa rezultātā globālajā plāksnē. Franču sociologs Mathieu Bock-Côté savā jaunākajā grāmatā ”La révolution racialiste, et autres virus idéologiques” (Presses de la Cité) runā par melnādaino un antirasistu cīņu jeb „sistēmisko rasismu“: balto cilvēku pārākumu, neokoloniālismu, heteronormativitāti utt. Galvenokārt pievēršoties notiekošajam Ziemeļamerikā, Lielbritānijā un Francijā un apskatot Robin DiAngelo, Ibram X Kendi, Layla F Saad, Nehisi Coates, Rohhaya Diallo, Houria Bouteldja un Léonora Miano grāmatās pausto nostāju. Tajās autori izvirza domu par to, ka galvenā pasaules problēma ir rasisms un balto cilvēku nepatika pret krāsainajiem. Šī nepatika ir sena un leģitimē apspiešanu, pazemošanu. Rietumpasaules balto cilvēku sabiedrība praktizē rasismu kā normu, uzskata neokoloniālismu (jauno valstu apspiešanu un izspiešanu) par „atbalstu un palīdzību“ trūcīgajām valstīm un tautām un praktizē mizogīniju (sieviešu nīšanu), homofobiju (naidu pret homoseksuāliem cilvēkiem) kā ikdienas praksi. Vai tā ir? Domāju, ka tā patiešām arī ir. Grāmatu autori domā, ka tiesas un policija palīdz baltajiem cilvēkiem šīs privilēģijas saglabāt. Te es varu piekrist tikai daļēji, jo zinu tiesas procesus, kuros ir uzvarējuši melnādainie cilvēki, un uzskatu, ka tiesai jābūt taisnīgai. Jāspriež neatkarīgi no dzimuma vai sejas krāsas. Taču, godīgi sakot, šiem „ledus kausētājiem“ ir taisnība. Baltie cilvēki ir pārāk ilgi uzskatījuši sevi par radības kroni un izveidojuši sev privilēģijas, kas daudzviet cilvēku galvās eksistē joprojām. Vai mēs – baltie cilvēki, spējam no šīm privilēģijām atteikties? Vai spējam atzīt, ka beidzot būtu jāsāk saprast, ka cilvēkus nedrīkst šķirot pēc to ādas krāsas, dzimuma? Domāju, ka daudzi arī pie mums Latvijā šim solim nav gatavi. Ir mazliet nepatika un bailes, ka „baltā rase zaudē“ un „tiek nospiesta malā“. Lai gan neviens nezaudē un netiek nospiests malā, bet gan nav gatavs atteikties no privilēģijām. Tieši tāpat kā skumjās sejas īpašnieks – sovjetists 90.gadu sākumā brīdī, kad krita ļeņinekļi. Krita arī viņa privilēģijas. Tagad situācija ir līdzīga – nevaram saņemties nojaukt okupantus slavinošās betona mirāžas. Neērti, mazliet bail un … ko citi par to domās…
Kulta pieminekļu demontāža
Lai iznīcinātu „balto rasistu sistēmas“ privilēģijas, esot jāsāk ar rasismu slavinošu pieminekļu demontāžu. Tātad – jāaizgrābj vispirms pagātnes spoki, sametot tos visus gružu kastē. Tā sākas visas revolūcijas – ar pagātni slavinošo monumentu iznīcināšanu.
„Ledus kausētāju“ pārliecība ir: „nost ar verdzību un rasismu slavinošiem pieminekļiem“. Kas tad ir rasisms? Tā ir pārliecība, ka cilvēce sastāv no hierarhiski izvietotu ļaužu stāviem, kur katrā stāvā ir sava rase. Baltie – augšā, bet melnie – apakšā. Tāpēc baltajai rasei ir tiesības un pienākums pakļaut sev krāsainās rases. Šāds pieņēmums ir eksistējis ļoti ilgi, un tikai līdz ar vācu nacisma sakāvi to likvidēja. No šī nezinātniskā un nepamatotā pieņēmuma civilizācija atteicās. Vai rasisms ir baltā cilvēka domāšanas pataloģija? Domāju, ka tas ir pieņēmums, kas izdevīgs lietošanā. Jo piešķir virkni priekšrocību baltajiem un atņem krāsainajiem un tumšādainajiem cilvēkiem.
Vai viņiem ir tiesības pieprasīt savu „ļeņinekļu“ likvidēšanu? Gāžot tos no postamentiem? Aizvadītajās vasarās gandrīz mēnešiem Eiropā un ASV turpinājās protesti pret kolonizatoru un vergu tirgotāju pieminekļiem. Atriebība notika stihiski. Vienu norāva no postamenta un iemeta upē. Vēl kādu – aizdedzināja. Citus apsmērēja ar grafiti. Protestu laikā cieta arī Kristofora Kolumba – Amerikas atklājēja statuja. Protestētāji uzskatīja, ka Kolumba pieminekļi glorificē Amerikas pakļaušanu un kolonizāciju. Lielbritānijā tika noslīcināta 17. gadsimta vergu tirgotāja Edvarda Kolstona statuja. Protestētāji mēģināja uzbrukt arī Vinstona Čērčila piemineklim Londonā. No vienas puses, Čērčils ir britu nacionālais varonis, jo valdīja valsti Otrā pasaules kara laikā. Taču no otras puses, viņš ļoti nievājoši izteicās par britu pakļauto zemju pamatiedzīvotājiem un tāpēc var tikt uzskatīts par rasistu. Tika sabojātas Āfrikas teritoriju pakļāvēja monarha Leopolda II statujas. Vai šis ir vandalisms? Vai to var saukt par jaunbarbarismu? Vai tas ir līdzīgs islāmistu armijas muzeju un mākslas pieminekļu demolēšanai? Domāju, ka nav līdzīgs un liek saprast, ka „politiskie pieminekļi“ vienmēr ir bijuši un būs nākamā laika un paaudžu vētīšanas objekts. Tāpēc, ka politiskos pieminekļus uzliek vara, nevis sabiedrība. Protams, es nepiekrītu varmācībai nekādās izpausmēs un uzskatu, ka „sasaluma likvidētāju“ brutālās aktivitātes nav civilizētas sabiedrības cienīgs solis. Taču tās liecina par kolektīvās sodīšanas procesu. To pašu, kas ir tik ļoti izplatīts pašlaik internetā un pievērš sev uzmanību ar savu brutalitāti un neiecietību.
Kancelkultūra – moderns izstumšanas veids
Jāatzīst, ka rasisma izstumšana no sabiedrības un cilvēku domāšanas mani netraucē. Domāju, ka šo līniju vajag turpināt. Taču varmācīgais veids (kā tas tiek darīts) neuzrunā. Bara taisnīgums panāk, ka tiek iedarbināta „kancelkultūra“ jeb aktīva, kolektīva sodīšana bez diskusijām un tēmas apspriešanas. To var dēvēt arī par linča tiesu, kad kādam piespriež nāves sodu, neizskatot lietas apstākļus. Tātad tas ir boikots, kuram mūsu sabiedrībā tiek pakļauti tie, kas pauž alternatīvus uzskatus vai nepiekļaujas spiediena grupu viedoklim. „Parasti šiem sodiem tiek pakļauti pazīstami cilvēki. Tos sāk verbāli apmētāt ar akmeņiem, pirms noskaidrots, kurš vainīgs un kas īsti noticis,“ pauž viedokli filozofs Jonass Alskūgs.
Definīcija šim fenomenam ir apmēram šāda: aktivitāte, kas tiecas izraut pamatu/anulēt kāda cilvēka neparastos uzskatus ar mērķi neļaut viņam vai viņai šo uzskatus paust. Tātad tā ir vajātāju jeb moberu grupa, kas traucē izteikšanās brīvību un pieprasa, lai cilvēks ar nepareiziem uzskatiem vai pieredzi tiek strauji apklusināts, nespēj izteikties un zaudē darbu un ienākumus kā publicists vai viedokļa līderis.
Respektīvi, tieši tāpat ka bandas uz ielas – moberu bars uzbrūk pēc privileģēta vadoņa pavēles tam, kuru vadonis norāda kā upuri. Pēc Jonasa domām, šī „pamata izraušana“ ir pati nejēdzīgākā sociālo mediju komunikācijas joma. Cita viedokļa paudēju sāk sodīt, pirms ir saprasts, ko viņš teica. „Domāju, ka internetā ir diezgan daudz skauģu un nelāgu cilvēku, kuri meklē sev upurus. Viņi uzbrūk viedokļu paudējiem ar mērķi sagandēt šo cilvēku reputāciju, atņemt viņiem sociālo statusu un izkārt publiski par apsmieklu visiem,“ konstatē Jonass un secina, ka šī īpašība ir izplatīta visās valodās un valstīs. Aizstāvēties šādos gadījumos ir gandrīz neiespējami, un interneta laupītāji, bandīti un troļļi to lieliski zina un spēj izmantot.
Protams, ka cilvēki internetā meklē domubiedrus un personas, kas pauž līdzīgu viedokli. Pretējs viedoklis daudziem nav „viegli sagremojama“ lieta. Šodien viss tiek uztverts un izspriests ātri, un šādos apstākļos vērtējums kļūst melnbalts – labi vai slikti.
„Šodien nelielas spiediena grupas, ticīgo kolektīvi vai pārliecības brigādes var pēkšņi sacelt cunami sociālajos medijos un pieprasīt lietas, ka agrāk nebija iespējamas,“ apgalvo Amanda Aleniusa no uzņēmuma „Reklāmisti“, kas cīnās pret seksismu reklāmā. Pēc viņas domām, „kancelkultūra“ ir internetā izplatīts sodīšanas veids. Ar mērķi pavisam reāli atņemt kādam cilvēkam darbu un caur to arī – ienākumus (naudu).
Lai gan šo fenomenu, kuru latviski varētu nosaukt arī par kādas konkrētas personas publiskās „anulēšanas kultūru“ bieži saista ar kreiso spēku „woke“ ideoloģiju, tā pastāv abās pusēs – liberālajā un konservatīvajā dimensijā. Kāpēc tā ir bīstama? Tāpēc, ka tā traucē izteikties noteiktām personībām un neļauj sabiedrībai izglītoties un saprast neparastākus viedokļus.
Tā anulē izteikšanās brīvību. Iebaida. Traucē normālam viedokļu apmaiņas procesam un iedragā demokrātiju. Zaudētāji ir sabiedrība kopumā.
Moberi neatstās savas pozīcijas un traucēs arī turpmāk noteiktām personām izteikties. Graus sev nevēlamu publicistu prestižu un labo slavu apzināti apmelojot. Tas nozīmē, ka publiskā saruna kļūs seklāka, jo publicisti izvairīsies piedalīties, lai netiktu „anulēti“.
Dīķa režīms kļūs par normu publiskais diskusijai, kurā piedalīsies vieni un tie paši eksperti un unisona ideju paudēji. Jo „anulēšanas kultūra“ ir damnatio memoriae. „Vārdu apmaiņa ir vienīgais ceļš, kā spējam saprasties un orientēties. Tie, kas šo procesu saindē, ir nodevēji. Vārds ir mūsu dvēseles tulks. Ja vārds mūs nodod, tad vairs neesam kopā un nepazīstam cits citu. Ja vārds mums melo, tad pārtraucam visas savstarpējās saites un vairs neesam vienota sabiedrība. Tad mums visiem ir beigas.“ (Mišels de Monteņs).
Domāju, ka ir jāsāk nopietna diskusija par Otrā pasaules kara monumentiem kā putinistu diktatūras simboliem Latvijā. Propagandas pieminekļiem nav vietas mūsu publiskajā telpā.
Ir jāsāk to pārbīdīšana, un šis process jāveic, izrunājot visas detaļas un lietas. Šī nav kancelkutūra. Šī ir kopīgu lēmumu pieņemšana.