Šis jautājums nodarbina daudzus. Putina organizētā kara nejēdzība prasās pēc pretreakcijas no Krievijas iedzīvotāju puses. Taču masu demonstrācijas nejūt un organizētās aptaujas rāda, ka vismaz 70% krievu it kā atbalsta Putina kara iniciatīvas. Ārzemnieku viedokļi dalās par to, vai krievi saprot, kas notiek, vai viņi ir zombēti, mankurtēti jeb vienkārši baidās no represijām un patur savas domas dziļi slēptas sevī. Kā īsti ir? Mana nostāja šajā jautājumā ir noteikta – nekādā ziņā nedrīkst teikt „visi krievi atbalsta Putinu“, jo aptauju rezultāts ar 70% Putina gavilētājiem ir lielā mērā manipulēts, kā tas mēdz būt situācijās, kad asiņainam drošības dienestam pieder valsts. Proti – ir tā, kā to šodien var novērot Krievijā.
Cits jautājums – kāpēc caurmēra krievs vēlas būt padevīgs saviem sliktajiem vadītājiem un uzskata šo soli par patriotismu vai lojalitāti pret savu dzimteni. Iespējams, ka pie vainas ir sen ieaudzinātā dogma, ka cilvēki ir “priekš valsts“, nevis otrādi. Var gadīties, ka vainīga ir kritiskās domāšanas nespēja un iedresētā vairuma pieķeršanās ideoloģiskiem māņiem pēdējo 100 gadu garumā.
Pagājušajā nedēļā Ostankino televīzijas ziņu raidījuma kadrā pazibēja sieviete Marina ar pretkara plakātu rokās. Pēc tam viņu aizturēja un policija attiecīgi „aprunājās“, lai nākamajā dienā atbrīvotu kā „muļķīgu huligāni“, kurai jāmaksā naudas sods un jāpasēž izolatorā. Marinas nodarījums bija daudz nopietnāks nekā Pussy Riot akcija pirms 10 gadiem pareizticīgo baznīcā (2012), kad panroka meičas demonstrēja pret Putina ievēlēšanu par Krievijas prezidentu. Pussy Riot toreiz nosēdēja cietumā, bet Marinu tagad – nedz nošāva (kā Annu Poļitkovsku), nedz nenoindēja (kā Sergeju un Jūliju Skripaļus, Aleksandru Ļitviņenko) un neiebāza pat cietumā (kā Alekseju Navaļniju). Ja tas būtu noticis, tad Marina būtu varone. Tagad viņa Kremļa medijos un troļļu tīklos ir izsmieta pusukrainiete (tēvs ukrainis, dzimusi Odesā), kas ir „vienkārši huligāne“. Kremlis ar savu „sodu“ viņu pataisīja par muļķi, un drosmīgo akciju pēkšņi daudzi šķitās aizmirsuši. Šī atbrīvošana un nesodīšana padarīja Marinas protestu par maznozīmīgu notikumu, un daudziem, pat Latvijā (Kremļa troļļu propagandas rezultātā) sāka likties, ka viņa “pilda Kremļa uzdevumu“ un ir rīkojusies „vienkārši muļķīgi“. Šis gadījums lieliski pierāda, ka Kremlim ir dažādas metodes, kā efektīvi apkarot oponentus un pretimrunātājus. Ir labi, ka Marina to izdarīja. Taču krievu ar kritisku domāšanu un pilsonisku stāju šajā jautājumā varēja būt vairāk un viņu balsis vajadzēja dzirdēt skaļāk.
Kolektīvā atbildība taisnīguma vārdā
Holokausta pētniece, vācu publiciste un politoloģe Hanna Ārente portāla Meduza slejās skaidro savu izpratni par vainas un atbildības problēmu politiskās spriedzes situācijās. Hitlera okupācijas laikā lielas ļaužu masas bija gatavas izrīkoties ar apkārtējiem izcili nežēlīgi un nejust vainas sajūtu par to. Te ir runa par „parastā cilvēka“ jeb „reņģēdāja“ atbildību notiekošā priekšā. Šai tēmai plaši pievēršas portāls Meduza, kuru iesaku lasīt ne tikai tāpēc, ka tas atrodas Rīgā, bet galvenokārt godprātīgas un analītiskas žurnālistikas dēļ. Tas citē Ārenti, kura uzsver atšķirību starp vainas sajūtu un atbildības sajūtu. Visi nemēdz būt vienādi vainīgi pie tā, kas notiek. Ja vainīgi skaitās visi, tad nav konkrēta vaininieka pie tā, kas noticis. Tad nu iesim soli tālāk. Pie atbildības sajūtas. Ja kāds ģenerālis vai prezidents rīkojas amorāli, tas nozīmē, ka iedzīvotāji var viņam nesekot un negavilēt līdzi vadoņa idejām. To sauc par kritisko domāšanu un atbildības uzņemšanos. Tas nozīmē, ka runāšana pretī savam līderim nenozīmē patriotisma vai dzimtenes mīlestības trūkumu. Tas ir pilsonisks pienākums – saglabāt taisnīguma sajūtu arī tad, ja neviens par to nepiešķir ordeņus.
Šis aspekts mani nepatīkami pārsteidz krievu sabiedrības uzvedībā patlaban. Proti – tā ir pārprasta solidaritāte, kolektīvā pakļaušanās vadonim un šādas kolektīvas padošanās akceptēšana. Tātad piekārtošanās politiskajam vairākumam, šādi nodrošinot savu „privāto drošību“, kas faktiski ir formalizēta gļēvulība.
Kā šādā situācijā rīkoties godīgam un taisnīgam krievu cilvēkam? Kā iziet no situācijas, kad valsts pārvērsta par totalitārisma būri un par brīvdomātāju izlēcieniem draud 15 gadi cietumā? Tad ir vajadzīgi orientieri. Ceļa zīmes jeb pareizas rīcības norādes. Tādas vienmēr eksistē, un tā ir taisnīguma sajūta. Lieliski zinām no savas ikdienas, ka visai reti mūsu līdzcilvēki rīkojas taisnīgi. Labi redz un saprot, kā vajadzētu, taču to nedara, jo tas nav izdevīgi. Skrien līdzi vairākumam arī tad, ja līderis ir nelietis. Grupu nelietība ir pazīstama izpausme visos laikos, taču kara situācijā tā pārvēršas noziegumā. Tad bailēs no izstumšanas tiek paveikti noziegumi. Par tiem vēlāk nāksies atbildēt.
Vainas sajūtu parasti attiecinām uz pagātni, bet atbildības sajūtu uz nākotni
Tas nozīmē, ka šajā Ukrainas–Krievijas karā atbildība ir jāuzņemas visiem planētas iedzīvotājiem, kuri atbalsta Putinu. Jo vairumu no mums viņš vēlas „uzspert gaisā“ ar saviem atomieročiem, ja mēs viņam neklausīsim. Šajā brīdī ir ļoti svarīgi iedarbināt sevī taisnīguma un atbildības sajūtu nākotnes priekšā. Tā, kā es rīkošos šodien, – notiks sekojošie notikumi rīt. Šādā kritiskā situācijā, kāda izveidojusies šodien, uz spēles likta visa mūsu planētas nākotne. Ja Putins nospiedīs atomieroču pogas un iedarbinās stratēģiskos atomieročus, kas spēj iznīcināt ne tikai pilsētas, bet arī kontinentus, tad līdzvainīga šajā globālajā noziegumā būs arī krievu tauta, kura neiebilda pret sava tirāna kaprīzēm un atbalstīja viņa gražošanos uz kara skatuves. Balsoja par Vovu Putinu prezidenta vēlēšanās un ar savu balsojumu piešķīra viņam „atomieroču pogas“, ar kuru palīdzību viņš šodien ir gatavs un gribošs uzspridzināt visus un ikvienu.
Tas nozīmē, ka šodien katrs no mums ir atbildīgs planētas nākotnes priekšā, jo esam atļāvuši saražot tik daudz atomieroču, ka ar tiem iespējams mūsu planētu Zemi uzspert gaisā vairākas reizes pēc kārtas, un nejūtam savu pienākumu apturēt šo bruņošanās azartu. Vidusmēra krievu cilvēka padevība Putinam panāks ne tikai Krievijas izstumšanu no civilizēto valstu konteksta, bet palielinās rusofobiju visā pasaulē.
Lūdzu, nevajag mūs ienīst!
Ar šādu aicinājumu pretkara demonstrācijās Stokholmā uzstājās bijusī Pussy Riot dalībniece, uzsverot, ka turpmāk visiem krieviem nāksies izjust uz savas ādas ārzemnieku nepatiku un naidu pret sevi. Ukrainas kara dēļ. Savos tekstos mītiņos un Facebook Lusine Djanjana pauž tieši šo viedokli. Ak jā. Viņa ir armēniete. Kur krievi? Viņus nejūt. Gandrīz nemaz.
Visas valstis sastāv no cilvēkiem, kuru rīcība ārzemniekam nozīmē arī valsts rīcību. Vai tad krievi ar savu klusēšanu un neprotestēšanu pret asinsizliešanu Ukrainā nav līdzvainīgi Kremļa kara noziegumos? Jā, ir līdzvainīgi. Iespējams, ka Kremlim ir izdevies savējos pārbaidīt tik pamatīgi, ka pat klusējošie 30% nespēj pateikt skaļi un pārliecinoši, kā arī deklarēt publiski, ka Ukrainas iebrukumu vajag apturēt un krievu puišus atsaukt no karošanas kaimiņvalstī. Vai Navaļnija infosistēma ir tik ļoti sagrauta, ka neviena patiesa doma līdz Maskavai vai Saratovai nenonāk? Nedomāju gan. Vai cenzūra Krievijā ir skarbāka un propaganda masīvāka nekā PSRS laikā? Iespējams. Vai klanīšanās Putinam krieviem nozīmē patriotisma veidu un vairums baidās to nedemonstrēt? Nav izslēgts, ka šis ir savdabīgs mobinga veids, kurā visiem jāpiedalās, citādi draud izsaldēšana no krievu vides? Iespējams, ka šie apstākļi pie vainas, ka pastāv faktiskas kara opozīcijas iztrūkums Krievijā un krievu emigrācijā ārzemēs.
Iespējams, ka šie 30% ir pelnījuši mūsu atbalstu. „Šis ir Putina, nevis krievu karš,“ apgalvo Somijas kreiso partiju politiķes Veronika Honkasalo un Emma Kari. Abas aktīvi cīnās pret krievu nepatiku/rusofobiju un diskrimināciju Somijā. „Pašlaik uzkrītoši sajūtama pieaugoša somu sabiedrības nepatika pret krieviem kā tādiem Ukrainas konflikta dēļ. Krievi, kas pašlaik dzīvo Somijā, nav šo karu izraisījuši. To izdarīja Krievijas valsts. Taču, neraugoties uz to, agresija pret krieviem Somijā ir redzama un jūtama,“ konstatē Veronika un aicina visus novērst šo procesu. “Helsinkos pašlaik dzīvo ap 20 000 krievu. Šis ir Putina, nevis krievu karš,“ piebilst Emma. Man situācija tik viennozīmīgi neizskatās, jo tepat Latvijā no Liepājas universitātes fasādes kādā marta piektdienas naktī tika norauts Ukrainas, karogs, bet pie Daugavpils mūzikas skolas izkārtais Ukrainas karogs izraisīja pat virkni nesaskaņu un diskusiju vietējo iedzīvotāju vidū. Visskaļāk pret šo karogu (uz ielas) iebildis vietējais aktīvists un „Jaunās Saskaņas“ politiķis Aleksandrs Iļjins, un skolas direktoru par šādu rīcību daļa krievu protestētāju izsvilpa. Neapmierināts ar atbalstu Ukrainai šādā veidā bijis pat Daugavpils domes priekšsēdētājs Andrejs Elksniņš. Rēzeknē ar agresīvu saukli tika sabojāts uz „Sadales tīkla“ transformatora ēkas fasādes uzkrāsotais simboliskais Ukrainas karogs. Tas nepārprotami norāda, ka arī Latvijā ir putinisti un eksistē simboliskie „Doņeckas un Luhanskas rajoni“, kuros viena iedzīvotāju daļa atbalsta Kremļa slaktiņu Ukrainā un nekautrējas nenosodīt Krievijas nepamatoto agresiju kaimiņvalstī. Ir pamanīti Kremļa agresiju atbalstošie „Z“ burti uz transporta līdzekļiem Jūrmalā, Rēzeknē, un Siguldas šosejas malā ar tiem apķēpāti Ukrainas cīņu atbalstoši plakāti. Tas notiek valstī, kur neviens neieslodzīs cietumā par to, ka karu kāds nosauks par karu. Tātad putinisma infekcija ir plašāka nekā Krievijas robežas un liecina par agresīvu ideoloģisku nospriegojumu lielkrievu šovinisma vārdā aktīvā formā. Par to nebūtu jābrīnās, jo lielākā daļa no tiem Krievijas pilsoņiem, kas dzīvo Latvijā vienmēr vēlēšanās ir balsojuši par Putinu un viņa varas saglabāšanu. Tātad viņi ir līdzatbildīgi par Krievijas iebrukumu Ukrainā.
Vai putinisti saprot, ko dara? Ignorējot savu atbildību Ukrainas kara jautājumā? Domāju, ka nesaprot un ar šo uzņemas milzīgu vainu nākotnē visas krievu tautas un arī cilvēces priekšā.
Viņi ievēlēja orku/pūķi, kurš ir gatavs uzspridzināt zilo planētu Zemi. Savu kaprīžu dēļ.
Nākotne to nepiedos. Nedz Vladimiram Putinam, nedz viņam padevīgajai krievu tautai.