Šo savas valsts raksturojumu savulaik piedāvāja krievu dzejnieks Andrejs. Teicu, ka pārāk skarbi. Nē, viņš iebilda. „Hermētiski noslēgta vide“, kas „novietota uz durkļiem“. Neviens netiks no tās ārā. “Pat ja gribēs!“ nopūtās Andrejs, un visi turpinājām skatīties uz savām tējas tasītēm Veras un Andreja Maskavas centra komunālā dzīvokļa virtuvē. Toreiz likās, ka Padomju Savienība kā „ļaunuma impērija“ nespēj pārspēt nevienu citu briesmoni. Tagad izrādās, ka Putins spēj konkurēt ar Staļinu, Brežņevu un arī ar Hitleru. Sadists un manipulētājs. Tagad Krievija ir hermētiski noslēgta konservu kārba, kas ievietota durkļu dzeloņstieplēs. Asmeņu lomu te izpilda ieeļļots propagandas mehānisms. Panākot “Stokholmas sindromu“, kad krievu tauta mīl un apbrīno savu mocītāju un paverdzinātāju. Kā dresēts cirka suns.
Propagandas jomā viņš sāka šo karu jau 2003. gadā, pārņemot Kremļa kontrolē svarīgāko Krievijas TV kanālu. Tas, ka Kremļa kontrolētie kanāli nenodarbojas ar demokrātisku žurnālistiku, bija redzams jau uzreiz. Arī TVNET mēs ar kolēģiem regulāri mēģinājām pievērst uzmanību šai problēmai un veidot sabiedrisko domu Latvijā, lai toreizējais Lattelecom izņem no sava piedāvājuma Kremļa propagandas kanālus.* Tas bija laiks, kad pat toreizējie Latvijas valsts prezidenti nekritiski sajūsminājās par Krievijas maigās varas pasākumiem “Jaunais vilnis”, gan tos apmeklējot, gan citādi respektējot.
Diemžēl Krievijas maigās varas ietekmi Latvijas politiskā elite neuzskatīja par nopietnu draudu.
Rūpējoties par mūsu iespēju brīvi patērēt ideoloģiskās narkozes tabletes audiovizuālā formā televizorā. Iespējams, ka Lattelecom valdes priekšsēdētājs un vēlāk no amata vēlāk atsauktais Juris Gulbis (un viņa vietnieks Uldis Tatarčuks) tiešām neko nesaprata un turpina nesaprast no Krievijas propagandas, kuru paši aktīvi pārdeva. Galu galā izgāzās ar „Kempmayer“ un digitālās TV lietu, taču nenogura darīt tālāk to, ko nesaprata: piesārņoja Latviju ar kara propagandu gadu desmitiem uz priekšu, taču sodu par to (kopā ar pārējiem Lattelecom/TET valdes locekļiem) vēl nav saņēmuši. Nav kritizēta arī Latvijas Kultūras ministrija par mediju politikas nesakārtošanu un Izglītības ministrija par medijpratības izglītības gausināšanu valstī.
Rodas iespaids, ka Latvijā neviena no atbildīgajām amatpersonām mediju vidē nesaprot šo jomu un nav bijusi spējīga saprast kiberkara patiesos draudus un saredzēt, ka Rossija 1, 2, Russia Today, Sputnik (un citi Kremļa rupori) nav nedz informatīvi, nedz izglītojoši nedz arī audzinoši mediji, bet vienkārši mīnas, lādiņi un spārnotas raķetes ar mērķi destabilizēt, izsmiet un sagraut savas valsts un rietumu demokrātiju. Putina diktatūras vārdā. Tāpēc šīs organizācijas nav masu mediji to parastajā nozīmē, bet uzbrukuma ieroči, kas spēj sagraut loģisko domāšanu, manipulēt ar pieejamajiem faktiem un izveidot Kremļa vadonim vēlamu pasaules ainu patērētāju galvās.
Kremļa propagandas spēks
Pirms dažām dienām uzzinājām, ka krievu žurnāliste Žanna Agalakova vairs nav izturējusi ideoloģiskās komandas no Maskavas un atsakās no saviem darba pienākumiem. Viņa var to izdarīt, jo strādā par Krievijas Pirmā kanāla korespondenti Parīzē. Tātad ir Marinas Ovsjaņņikovas kolēģe. Marina kļuva pazīstama visā pasaulē ar savu kluso demonstrāciju Ostankino ziņu izlaiduma „Vremja“ laikā, rādot kadrā pretkara lozungus. „Vairums no maniem kolēģiem domā tieši tāpat kā Marina, taču baidās to paziņot publiski. Tātad bīstas pārtraukt strādāt Kremļa labā. Viņiem ir vecāki, kuriem nepieciešamas zāles, bērni, kuri vēlas tikt iekšā labās skolās, un tā tālāk,“ skaidro rietumu medijiem Kremļa kursa nodevēja. Apzinoties, ka viņai Parīzē to ir vieglāk izdarīt nekā Marinai Maskavā. Otrdien, preses konferences laikā Francijas galvaspilsētā, viņa atskaitījās, ka ir bijusi Pirmā kanāla ārzemju korespondente kopš 2005.gada. Vispirms Parīzē, tad Ņujorkā un visbeidzot darbojusies kā Eiropas valstu korespondente. Žurnālistei ir skaidrs, ka notiekošo karu Ukrainā vairs nav iespējams nosaukt par „mieru nostiprinošu akciju“, kā to vēlas dzirdēt Putins. „Tas ir karš!“ – skaļi secina Žanna un cer, ka reiz pienāks arī visas zombētās krievu tautas atmošanās brīdis.
Viņa zina, ka par vārda „karš“ lietošanu Ukrainas kara sakarībā Krievijā var tikt pie soda, kas var nozīmēt 15 gadus cietumā. Cenzūras noteikumi pašlaik Maskavā ir tik skarbi, ka vairums ārzemju mediju ir atsaukuši savus korespondentus no Krievijas izteikšanās ierobežojumu dēļ. Tas nozīmē, ka normālam medijam nav iespējams darboties Krievijā. Šāda iespēja ir anulēta.
Žannai Agalkovai šķiet, ka krievu cenzūras noteikumi ar katru gadu kļuvuši skarbāki. „Kad 2013.gadā sāku strādāt par korespondenti ASV, man nācās meklēt un publiskot tikai tādas ziņas, kas nostādīja visu rietumu sabiedrību un notikumus negatīvā gaismā. Toreiz šie ziņojumi nebija apzināti sagrozīti vai melīgi, bet tendenciozi un radīja negatīvi priekšstatu par to, kas tur notiek,“ konstatē Žanna. Tagad aina esot vēl dramatiskāka un darba noteikumi – kategoriskāki. Ir jāmelo tieši tā, kā Kremlim vajag.
Trešajā martā viņa iesniedza atlūgumu Krievijas pirmajam kanālam. Žanna to izdarīja kopā ar vairākiem citiem kolēģiem, kas arī pamet melu fabriku Ostankino. No darba aizgājis arī kolēģis no NTV Vadims Gluskers un Marija Baronova no RT.
Vai krievu skatītājs to pamanīs?
Domāju, ka nepamanīs, jo aizgājušo vietā nostāsies citi cītīgi melotāji. Kaut arī viņi negatavos ziņojumus profesionāli nevainojami, tie būs kliedzoši uzkrītoši un tieši tāpēc daudziem pieņemami. Bez tam krievu televīzijas skatītāju uzticība Vladimira Putina propagandas mašīnai ir liela joprojām.
Pasaule atļāva Putinam glorificēt Otrā pasaules kara atceres pasākumus un iepotēt parasto cilvēku galvās dogmu, ka Sarkanā armija izglāba pasauli no ļaunuma 1945.gada maijā un krievu karavīrs ir visas pasaules atbrīvotājs.
Arī pie mums Latvijā pirms 40 gadiem tika izveidota kulta lūgšanu vieta Pārdaugavā, kur tūkstošiem krievvalodīgo ik gadus pēc Putina receptes devās sumināt pagātni ar savu senču bildēm. Pat PSRS laikā nebija tik liels Otrā pasaules kara varoņu kults, kā to izdevās noorganizēt Putinam. Protams, no malas šīs „nāves dzīres“ ar šņabi un dejām pie „uzvarētāju pieminekļiem“ izskatījās nedaudz komiskas, taču to jēga un būtība bija pavisam mērķtiecīga. Proti – panākt, lai šodienas krievi turpina vectēvu cīņu pret nacismu.
Tātad labie ir krievi, bet sliktie nacisti. Putinam ir izdevies tik spēcīgi iestrādāt šo signālvārdu savu iedzīvotāju apziņā, ka viņi uzbruks arī krēslam vai kastei, ja uz tās būs uzlīmēts papīrs ar uzrakstu „nacists“.
Reflekss ir emocionāli izstrādāts (ar emocionāliem atkārtojumiem) un darbosies bez loģiskas analīzes.
Visu Putina varas laiku šie „atbrīvotāju pieminekļu“ sumināšanas svētki 9. maijā tika izmantoti, lai mobilizētu un motivētu krievus nākamajam karam. Tagad varam redzēt šo motivācijas akciju rezultātus. 70% tic, ka krievu karavīri Ukrainā piedalās „operācijā“, kas cīnās pret ukraiņu nacistiem. Pēc Putina domām, visu Ukrainu kontrolē ļaunie nacisti, bet labie krievi dodas ukraiņus no šiem nacistiem glābt. „Daudzi krievi uztver šo karu kā savu senču cīņas turpinājumu,“ konstatē Žanna un uzver, ka krievu vairākums nesaprot, ka viss kara izraisīšanas iemesls ir meli. Gigantiski meli. Būtībā šī ir milzīga krievu tautas traģēdija, kuru iedzīvotāji pagaidām nesaprot un neapzinās.
Uzbrukuma ideoloģijas tehnika
Domāju, ka arī Latvijā daudzi vīri un sievas varas pozīcijās ne vienmēr joprojām saprot, ka propaganda var būt ierocis tieši tāpat kā tanka šāviens vai mīnas eksplozija.
Propaganda faktiski ir mērķtiecīga melošana. To var novērot mūsu ikdienā, kad kāds (skaudības vai greizsirdības dēļ) aprunājot iznīcina konkrētu cilvēku labo slavu. Tā pastāv arī starpvalstu attiecībās, kad trešā valsts sāk kūdīt divas citas valstis. Tātad vispirms tiek izlemts, ko nomelnot, un pēc tam atrastas metodes, kā panākt vēlamo continued influence effect, kas saglabā slikto slavu pielīmētu vajātajam objektam. Tā sakot, cilvēki jau saprot, ka „kaut kas nav īsti lāgā“, bet pieņem šos melus kā neizbēgamu lietu un ar laiku tiem notic.
Propaganda darbojas tikai tad, ja cilvēki to nepamana. Visvieglāk to izdarīt, ja tiek ņemti reāli fakti, bet nomainīta to jēga. Tā, lai tie iederētos kontekstā. Tā izveidojas mērķtiecīgi koordinēta, apzināti izveidota nepatiesa pasaules aina, kas ved publiku maldīgā virzienā un ļauj izdarīt aplamus secinājumus.
Tādos gadījumos viena informācijas daļa var būt patiesa, taču sagrozīta (pārlikti akcenti, izņemta no konteksta), un galarezultātā tā liek pieņemt kļūdainus secinājumus. Ja tautai piedāvā cieši kontrolētus, vienvirziena informācijas avotus, tad ir iespējams uztiept savu patiesību un piedāvāt tikai tādus faktus, kas apstiprina to viedokli, kuru Kremlis vēlas uztiept pārējiem. Piemēram – iepotēt krieviem, ka nacisms ir slikti, un izmantot šim mērķim 9.maija svinības ar jauniem, patriotiskiem svinēšanas veidiem. Padarot šīs svinības nevis par valsts, bet katras krievu ģimenes privātiem svētkiem. Tātad piesaistīt krievu cilvēku uzticību sev, emocionalizējot Otrā pasaules kara uzvaru. Šī ir plānota un koordinēta cilvēku apziņas manipulācija, jo Otrajā pasaules karā uzvarēja sabiedroto spēki, no kuriem Sarkanā armija bija tikai viena daļa un nepavisam nebija izšķirošās uzvaras kaldinātāja. Taču krieviem tiek iestāstīts tieši šāds – sagrozīts Otrā pasaules kara uzvaras variants, un viņi tam tic. Loģiski, ka visi krievi priecājas būt varoņi un jūtas kā atbrīvotāji no ļaunuma. 9.maija svinības viņiem šo ilūziju piedāvā.
Tātad „varoņa apziņa“ ir pirmais 9.maija svētku efekts. Otrais ir ienaidnieka konstruēšana.
Ieborējot patērētājiem signālvārdu „nacisms“ un „naciķis“, kas nozīmē „krieva ienaidnieks“, ir iespējams radīt situāciju, ka šo apzīmējumu Putins var izmantot arī pret cilvēkiem un tautām, kas nav nedz nacisti, nedz nacionālsociālisti, nedz krievu ienaidnieki. Tieši tā viņš šo vārdu tagad ir pielīmējis ukraiņiem, un krievi dodas karā ar kaujas saucieniem uz lūpām, pārliecināti, ka glābj Ukrainu no ļauniem spēkiem. Šodien 70% krievu tic Putina propagandai televīzijā un tikai 20% ievāc viedokļus no draugiem un paziņām. 80% vēlas, lai Putins ir Krievijas prezidents mūžīgi.
Slikti, ka pret Putina melu impēriju netika sākta nopietna kibercīņa jau 2014.gadā, kad Kremlis okupēja Krimu un tāpēc iedarbināja savu gigantisko propagandas buldozeru, kura uzdevums bija piemelot pilnu pasauli par savu taisnīgo lietu. Tātad uzvarēt cilvēku galvās un tikai pēc tam ar tankiem – teritorijās.
Kad krievi sāka tā melot?
Tas ir noticis visu laiku, tikai mazākā mērā. Pēc Berlīnes mūra krišanas (kādu brīdi) bija klusums, un šķita, ka aukstais karš beidzot ir beidzies. Taču 90. gadu vidū no jauna Rietumi kļuva par ienaidniekiem. Līdz ar Putina nākšanu pie varas Rietumu demokrātija tika ievietota šāvienu centrā un kompromitēta visos iespējamos veidos. Ar laiku varēja novērot pat konkrētu mērķtiecību Kremļa ziņojumos par notiekošo pašu valstī un ārzemēs. Proti – radot apzinātu nedrošības sajūtu auditorijā jautājumā par to, kas ir patiesība, vai tāda vispār eksistē, vai patiesības ir vairākas? To mēs labi novērojām pandēmijas vakcinācijas perioda laikā, kad vienai konkrētai patiesībai (vakcinēts cilvēks nevar nomirt no Covid-19) tika pretnostatīti daudzi aizraujoši stāsti par brīnišķo imunitāti, šūpošanos niedrās vai mīklaino izveseļošanos sūnās. Tātad fakti (patiesība) ir sausi un neinteresanti, bet izdomātie stāsti – sulīgi (sātīgi). Sociālie mediji šo konfrontāciju starp faktiem un stāstiem pastiprināja, un mēs ieguvām pasaku fanu armiju (antivakserus), kas bija gatava upurēt kaimiņus, kolēģus un valsti savu iedomu vārdā (antivakseru protesti).
Tāpēc nav jābrīnās, ka Ukrainas karš krieviem ir „specoperācija“, kurā viedi snaiperi ķer naciķus pa visu Ukrainas teritoriju, nenogalinot nevienu civiliedzīvotāju.
Pirmais kara upuris mēdz būt patiesība, un 2022. gada Ukrainas karš to pierāda Krievijas televīzijas skatītāju auditorijā 100%.
Ģenerālis Franko 1937. gadā iznīcināja Geriniki, taču meloja, ka to esot izdarījuši ienaidnieki republikāņi. Ilgu laiku šī versija tika visur pieņemta. Apmēram tāpat kā krievi šodien tic, ka Mariopoli no zemes virsas noslaucījuši ukraiņi paši. Taču Pablo Pikaso uzgleznoja Parīzē slaveno gleznu, un mēs zinām, kāds bija tās tālākais liktenis un ar ko beidzās pasaka par Franko.
Pašlaik visi sēžam pie televizoriem un noskatāmies seriālā ar nosaukumu „Ukrainas karš“. Katrai tautai tas tiek skaidrots citādi, un katrs no mums to uztver atšķirīgi ne tikai ar acīm, bet arī ar sirdi. Izņemot skatītājus konservu kārbā, kas balstās uz durkļiem. Izņemot tos, kas 9.maijā svinēs Putina svētkus pie pieminekļiem. Rīgā, Liepājā vai Daugavpilī.
Diemžēl paši vien šo situāciju esam radījuši.
* Putins nostiprina savu ietekmi Latvijā. Izskatās, ka viņš uzvarēs arī Rīgas Domes vēlēšanās
* Papīra pūķis vai plēsīgs lācis? Kas tu šodien esi, Krievija?
* Krievija ir jau sākusi karu pret Latviju
* Jaunais Vilnis un krievu kultūras imperiālisms