Fantāzijas un spokus nav iespējams paskaidrot. Vēl grūtāk iztulkot iedomu teorijas vai pasaku reliģijas. Taču Ukrainas gadījumā šis grūtais darbs ir jāpaveic, lai saprastu, ko Putins grib panākt ar šo karu. Vienkārši tāpēc, ka šis slaktiņš nav nejaušība un gadījuma rakstura „nacistu izķeršana“ kaimiņvalstī, bet gan ilgi plānots un stratēģiski virzīts projekts jaunas slāvu lielvalsts (impērijas) izveidošanai. Pēdējie Krievijas metropolīta Kirila izteikumi Ukrainas kara sakarā liecina, ka šāda kara ideja ir sen izauklēta Kremlī un ortodoksālajā baznīcā (ortodoksālā baznīca ir apzīmējums Austrumu Pareizticīgajai baznīcai, kas ir kristietības austrumu atzars, paralēli Romas katoļu baznīcai un protestantismam. Latvijā pazīstama kā Latvijas Pareizticīgo baznīca) un tai piešķirts „mesijas veidols“ jeb pestītāja oreols. Šis karš esot sākums krievu nesavtīgajai cīņai pret „rietumu antikristu“, un tieši Putins atbrīvošot pasauli no ļaunuma un netiklības.
Krievu lielākā problēma ir ticība savai impērijai
Par šo tēmu pēdējā laikā publicēts daudz materiālu. Taču dažas lietas šķiet jāuzsver no jauna. Proti – caurmēra krievu cilvēka ticība, ka ir svarīgāk, lai Krievija būtu liela un varena, lielvalsts, no kuras kaimiņiem bail, un nevis valsts ar laimīgiem un pārtikušiem iedzīvotājiem, ir fakts. Viņi tā domā. Vidējam krievam tas nav nekas, ka „nākas dzīvot plikam, šķūnī, bez naudas“, toties – Krievijas valsts būs liela, varena un bīstama pārējiem. Savas privātās labklājības pakļaušana valsts vajadzībām mēdz būt krīžu vai kara situāciju formula, taču krieviem šī pieeja ir ikdienas stāsts. Aptaujas pierāda, ka vismaz 80% krievu dod priekšroku savas valsts varenībai, nevis privātajai labklājībai. Šis atklājums nav patriotisms vai lepnums par dzimteni, bet gan gadsimtu garumā kultivētais pieņēmums, ka Krievijai noteikti jābūt impērijai. Tātad lielvalstij, kas okupē savus kaimiņus un nosaka dzīves kārtību citās teritorijās. Jo vairāk svešas zemes pieder Krievijai, jo laimīgāki krievi jūtas.
„Krievijas lielākā problēma ir tieši impēriskās idejas pielūgšana,“ zviedru laikrakstam „DN“ komentē ukraiņu disidents Mikola Matušēvičs. Cilvēks, kas lielāko savu mūža daļu pavadījis ieslodzījuma vietās un Gulaga arhipelāgā, cīnoties par Ukrainas brīvību un cilvēktiesībām padomju impērijā. Ukrainas kara sākšanās viņam neesot bijis pārsteigums, jo Staļina totalitārismu neviens nav iznīcinājis un šādam uzbrukumam (no Kremļa puses Ukrainai) bija jāsākas agri vai vēlu. Viņš atzīst, ka krievu uzmākšanās ar savu „vecākā brāļa mīlestību“ Ukrainai ir eksistējusi vienmēr un Padomju Savienības tiesu sistēma īpaši smagi sodīja tos ukraiņu disidentus, kuri jau toreiz noliedza „brāļu tautu ideju“ starp ukraiņiem un krieviem. Pie kam šāda pārliecība ir ne tikai konservatīvajiem krieviem vai Kremļa orkiem. To mēdz paust pat liberāli noskaņoti krievi, kuri visu mūžu ir mācīti par šādas „brāļu tautu kopības“ nepieciešamību.
Ja vēlies brīvību, tad respektē arī citu cilvēku brīvību
Paradoksāli, ka šajā jautājumā neesot bijis iespējams pat vienoties ar krievu disidentiem Sibīrijas nometnēs. „Tagad Maskava ar varu pakļauj mūs. Bombardē un sagrauj mūsu pilsētas uz zemi. Viņi grib piespiest mūs pakļauties,“ uzskata Mikola. „Daudzi izsūtījumā bija inteliģenti un skoloti cilvēki. Daudz izglītotāki par mani pašu. Taču vienu lietu šie krievu cilvēki nespēja saprast – ja pats vēlies brīvību, tad respektē arī citu cilvēku brīvību. Lai to saprastu, nav jāstudē universitātē garus gadus. Pietiek būt taisnīgam, un viss nostājas savās vietās. Taču šie ļoti izglītotie krievu disidenti tomēr pastāvēja uz savu, ka Ukrainai un Krievijai ir īpašas attiecības un tas mums esot jāņem vērā. Kaut gan mums nav nekādu īpašu saistību ar Krieviju un mēs varam rīkoties kā vēlamies.“ Kādas prognozes ir sirmajam disidentam Krievijas virzienā tagad? „Viņu apsēstība ar savu impēriju Krieviju sagraus. Tā sasprāgs gabalos. Teritorijās, kas tagad saucas Krievijas Federācija, dzīvo cilvēki, kuri šajā kontekstā nevēlēsies palikt pēc šī kara,“ uzskata Mikola.
Kā krievi nomainīja Ļeņinu ar Jēzu
Pēc PSRS sabrukuma un perestroikas fināla tika prognozēts, ka Krievija attīstīsies kā demokrātija. Taču procesu sāka bremzēt slavofili, kas jau vairāk nekā 150 gadus uzskata Krieviju par specifiskas/īpašas attīstības projektu. To veicināja nostalģija pēc PSRS varenuma laikiem, sapņi par revanšu un ilgas pēc rietumu demokrātiju “atņemto teritoriju“ atpakaļatgūšanas. Revanšistiskās noskaņas sāka izplatīties plaši, attīstot lielvalsts doktrīnu ne tikai diskusijās publiskajā telpā, bet arī mākslā, kultūrā, mūzikā un modē. Mērķis bija atkarot kādreizējās teritorijas un valdīt pār tām. Ļeņina bistes vietā uz mājas altāra tika nosēdināts krucifikss, kuram valdošā baznīca uzreiz piešķīra politisku rāmi.
Putins bija izdomājis jaunas valsts ideju ar baznīcas līdzdalību (Ļeņina vietā). Šim projektam cieši pieslēdzas krievu ortodoksālā (pareizticīgo) baznīca, kas palīdz balstīt un aģitēt par šo jauno konservatīvo valsts utopiju. Paradoksāli, ka krievu baznīca pieļāva teoloģijas politizāciju un leģitimēja (ar ticības krustu) visus Putina plānus – gan Krimas aneksiju, gan uzbrukumu Ukrainai. Tātad mūsu priekšā ir ideja par jaunas ortodoksālas (pareizticīgo) impērijas dibināšanu, kas sastāv no trim balstiem: Krievija, Baltkrievija un Ukraina. Pagaidām izskatās, ka katoļu vai protestantu valstis nav Putina impērijas plānā, un tas nozīmē, ka Polija, Somija un Baltijas valstis izspruks no pakļaušanas šai plānotajai slāvu impērijai.
Kāda būs šī Putina impērija? Tai ir apokaliptisks veidols, un tā reprezentē eshatoloģisko imperiālismu. Tās pamats būšot kristīgs fundaments, uz kura veidos arhaismā sakņotu futūrisma virsbūvi, kas kļūšot par reālo laimes zemi pareizajiem cilvēkiem. Krievu baznīca par šo ideju ir sajūsmā un aktīvi aģitē un propagandē šo ticības imperiālismu saviem ticīgajiem un piedāvā visiem citiem, kas ir gatavi to noklausīties. Jāpiezīmē, ka minēto ideju formulējuši konservatīvie vīri no krievu domātāju pulciņiem, kas saistīti ar Kremli. To skaitā var atzīmēt šādus klubus un organizācijas: 1. Serafimklubs (2003), kurā darbojas politiķi un žurnālisti; 2. Bizantijas klubs „Katehons“ (2004) ir filozofu apvienība pie Zinātņu akadēmijas; 3) Konservatīvo pētījumu centrs pie Maskavas Valsts universitātes (2008), kuru vada Aleksandrs Dugins; Dinamiskā konservatīvisma centrs (2009); Izborskas klubs (2012) u.c.
Ideoloģisko pamatu marksisma vietā tagad Krievijā veido specifisks kristīgās ticības apliecinājuma veids, kas koncentrējas uz valsts īpašo lomu metafiziskajā cīņā pret Antikristu. Tiek veidota ortodoksālā elite, kas kā politbirojs PSRS laikā zina un saprot dzimtenes īpašo lomu un misiju un spēj vienoti reaģēt, atbilstoši esošajai doktrīnai.
Katehons jeb katehoniskā koncepcija šajā krievu doktrīnā nozīmē bremzēt ļaunuma izplatīšanos ar valsts likumu spēka palīdzību. Tātad ar šo Putins ir gatavs izveidot skarbu valsti ar vēl skarbākiem likumiem, lai novestu cilvēku sabiedrību pie tikuma un kārtības un ar šo novērstu pasaules galu. Domāju, ka nav jēgas atstāstīt Kremļa vēsturiskās fantāzijas par to, cik ļoti Krievija vienīgā ir patiesi svēta zeme (svjaščenaja), jo visos laikos svētums esot bijis godā un pat PSRS laikā karš pret Vāciju saucies „svētais karš“ utt. Ja kāds vēlas šajā valsts teorijā iedziļināties, tad var lasīt Jegora Holmogorova grāmatas par šo Krievijas jauno projektu. Tātad tiks izveidota labā Lielkrievija, kas cīnīsies pret slikto Antikristu. Kas ir šis Antikrists? Tas ir viss, ko radījusi atvērtā rietumu demokrātija. Ieskaitot sieviešu tiesības, alternatīvo seksuālo orientāciju, NATO, ES, ASV utt. Interesanti, ka Krievija nekad neuzbrūk, tikai aizstāvas. Arī Ukrainas karš patriarha Kirila izpratnē ir aizstāvēšanās karš (skat. viņa sprediķi Maskavā 6.martā).
Vai uzmest citiem atombumbu ir tikumīgi?
Jā, pēc šī teorijas tas ir OK. Atomieroči ir kā vairogs pret Antikristu un tā aģentiem. Šo pieeju sauc par atomortodoksiju (Атомное православие), un jēdziena tēvs ir tas pats Jegors Holmogorovs. Viņš pastāv uz to, ka kara ieroču modernizācija nav tikai drošības jautājums. Nē, pēc viņa domām, tas ir garīgs jautājums, jo nodrošinās Krievijas eskatoloģisko stratēģiju. Pats Vladimirs Putins un Tēvs Kirils ir bieži runājuši par to, ka Krievijai vajadzīgi divi vairogi, lai kļūtu par lielvalsti un atvairītu uzbrukumus. Dieva pirksts esot tas, ka atombumba attīstīta tieši Sarova klosterī un tāpēc ir svēta lieta un nozīmē, ka tieši šis ierocis nodrošinās Krievijas brīvību. Otra pārliecība ir tā, ka Krievija ir tikumīgākā valsts pasaulē un tāpēc sargās kā vairogs Eiropu no Antikrista. Šis aspekts, ka krievi sargā visu pasauli, ir pazīstama lieta kopš seniem laikiem. To var izlasīt Puškina, Bloka Deržavina garīgajā dzejā, un šie sacerējumi galvenokārt saistīti ar aizstāvēšanos pret mongoļu un tatāru uzbrukumiem. Taču, ja vajag, tad var piemērot arī citām vajadzībām. Uzvara Otrajā pasaules karā ļauj turpināt šo līniju mūsdienās un demonstrēt krieviem, ka tikai un vienīgi viņi ir atbrīvojuši pasauli no vācu nacisma haosa. Ja pārvērš 9.maiju par globāliem visas tautas patriotisma svētkiem, tad iespējams dziļi iesēt šo mesijas sēklu parasto krievu galvās un viņi ies karot par visu, ko Putins vēlas.
Krievu kara kults
Kara kults ir Putina sirdslieta. Pēc viņa domām, karot, šaut un spridzināt ir pienākums, gods un lepnums. Tāpēc 2020.gadā tika atklāta bruņoto spēku katedrāle. Netālu no Maskavas. Pēc būtības tā (tieši tāpat kā gadskārtējās 9.maija svinības) ir suminājums karam kā tādam. Baznīcas interjerā var apskatīt ne tikai svētos tēlus, bet arī sociālistiskā reālisma stilā veidotus krievu vadoņus un varoņus no viduslaikiem līdz šodienai. Visatbaidošākais ir Staļins. Bijusi doma vienā malā iekalt arī Putina, Lavrova un Šoigu portretus, bet Maskavas patriarhs iebilda un ideja tika atlikta uz vēlāku laiku. Zīmīgi, ka līdzās Staļingadas kaujai ir mākslinieciski atzīmēts arī iebrukums Čehoslovākijā 1968. gadā, Gruzijā 2008. un Krimā 2014. gadā. Ārpusē izveidota militāra „disnejlenda“. Tur apmeklētāji var praktizēt granātas mešanu, pamācīties braukt ar tanku, iedzīvoties kara lidotāja darba vidē vai šaudīties ar kalašņikovu. Šī izklaides vieta, protams, paredzēta arī bērniem un tiek iekļauta kā sadaļa militāri patriotiskajā krievu bērnu audzināšanā.
Tā kā uzvara Otrajā pasaules karā ir Putina galvenā motivācijas doktrīna, kas ir jāpārspīlē visos iespējamos veidos, lai sagatavotu krievus jauna kara sākšanai, tad šim mērķim pieslēdzas arī popkultūra. Galvenokārt kino. Radot tieši tādas patriotiskās filmas, kādas Putinam un Kremlim vajag. Tas nozīmē, ka „krievu patriotisms“ ir apjomīgs biznesa projekts, kur sižetus un naratīvus sistemātiski kontrolē militārpatriotiska komisija, kas funkcionē kā cenzūra. Ja Staļina laika patriotiska filma nozīmēja heroisku stilu, bet Hruščova laikā parādījās pat pirmie mākslas uzplaiksnījumi šajā jomā (Čuhraja „Balāde par kareivi“ (1959) un Tarkovska „Ivana bērnība“ (1962) , tad tagad krievu kara propagandas filmu ir vesels okeāns. Daudz par daudz. Toni padeva Ņikita Mihalkovs, un ceļš heroiskajam, pompozajam, pārspīlētajam patriotismam bija ar to vaļā.
Karš šodien ir krievu kultūras centrs. Galvenā tēma. Tāpēc var pat runāt par kara reliģiju populārajā kultūrā, kas jau sen pārvērtusies par obligāto tēmu katram kārtīgam krievu patriotam.
Tāpēc nejauksim krievu kara romantiku ar patriotismu. Šī ir smadzeņu skalošana, kuru Kremlis veic nežēlīgi un intensīvi, skalojot smadzenes saviem pilsoņiem un pārvēršot tos par Kremļa idejām paklausīgiem mankurtiem. Par tādiem, kas uzbruks ikvienam, kas nepatīk Putinam. Ukrainas karš ir Putina sapņu realizācijas sākums ar patriarha Kirila svētību, kas krieviem notiek zem „brāļu tautas Ukrainas atbrīvošanas“ zīmes.
No iecerētās slāvu impērijas viņam nekas neiznāks. Vienīgais veids, kā ļaunums var uzvarēt, ir parasto, normālo un labo cilvēku bezdarbība un neiejaukšanās.
Tāda stāvokļa nebūs. Ar to Putins nav rēķinājies.