Speciāli TVNET
Brīdi, kad krievu armija 1808.gadā ieradās Gotlandē, lai to okupētu, salas iedzīvotāji palaida garām. Sākumā to pat nepamanīja. Tāpēc okupācijas laiks Baltijas jūras centrālajā salā nebija ilgs, bet ļoti savāds gan.
Salas pārņemšana
Toreiz okupāciju no krievu puses vadīja admirālis Nikolajs Bodisko. Viss sākās, viņam izkāpjot krastā no krievu kuģa Grotlingas miestiņā Gotlandes salas dienvidaustrumos. Tas notika 1808.gada 23.aprīlī, un šī iekarošana tika realizēta ar 1500 vīru palīdzību.
Paradoksāli, ka vietējie to pat nepamanīja, jo krievu kuģi bija greznojušies ar zviedru karogiem. Uz jūras tobrīd bijusi bieza migla. Gotlandieši pa gabalu redzējuši zviedru karogus un nav sapratuši, ka tiek okupēti.
Salā tolaik nebija armijas, un tāpēc admirāļa Nikolaja vadītie iebrucēji nesaņēma nekādus prettriecienus.
Zviedri bija pārsteigti par šo uzbrukumu, lai gan valsts tobrīd atradās karastāvoklī un faktiski karoja ar Krieviju. Taču Gotlandē neviens krievu iebrucējus negaidīja. Kā liecina tā laika dokumenti, krievus pirmais esot uzrunājis vietējais mācītājs Pērs Okerrmans, jo pratis mazliet krievu valodu. Viņš devies pie iebrucēju kuģiem un pateicis, ka nekādas pretošanās nebūs. Lēnes pārvaldnieks Karls Gustafs fon Hausfvolfs par krievu ierašanos esot bijis vēl vairāk pārsteigts. Taču Nikolaja Bodisko atnesto kapitulācijas dokumentu parakstīt tomēr atsacījies. Jau nākamajā dienā Krievijas karogi uzvilkti Visbijas centrā, un šādi krievu kundzība salā esot sākusies.
Šāda klusā okupācija esot krievu iecerēts scenārijs, kas jau sen ticis saskaņots ar caru Aleksandru I. Krievu admirālis Nikolajs Bodisko savu uzdevumu bija izpildījis precīzi – ātri, klusi, bez pretreakcijas. Tāpēc liecības rāda, ka krievu pirmās dienas Gotlandes salā pēc okupācijas esot bijusi idille. Laime un klusums. Vietējie okupantus nav ņēmuši vērā un turpinājuši darbus kā parasti. Taču jau pirmajā dienā tika mēģināts paziņot par krievu okupāciju uz cietzemi. Pēc divām nedēļām salā ieradās zviedru armijas daļas kontradmirāļa Rudolfa Cederštroma vadībā un panāca Nikolaja Bodisko kapitulāciju. Netika izšauts neviens šāviens, krievi padevās un viss. Ieročus krievi atdeva zviedriem, taču karogus drīkstēja paņemt sev līdzi. Netika nodedzināta Visbija vai kāda cita apdzīvota vieta Gotlandē. Tāda tobrīd bija pieņemta karadarbības prakse – neko neatstāt aiz sevis. Taču šajā gadījumā nekas tamlīdzīgs nenotika. Gan krievu okupācija, gan viņu kapitulācija norisinājās apbrīnojami mierīgi – bez šaudīšanās vai kaušanās. Pēc kapitulācijas Nikolajs Bodisko apgalvoja, ka pēc laiciņa atgriezīšoties ar desmit reižu lielāku karaspēku un tad Gotlande tikšot galīgi okupēta un kļūšot par mūžīgu Krievijas sastāvdaļu. Taču tā nenotika.
Ko toreiz rakstīja avīzēs un domāja varas gaiteņos?
Krievu konservatīvais publicists Fadejs Bulgarins publicēja garus, emocionālus rakstus par gotlandiešu kaujām pret krievu karavīriem un neizdevīgu situāciju šajā zviedru salas okupācijas procesā. Lai gan reālā aina bija pavisam citāda – Nikolajs Bodisko nevēlējās pakļaut savus matrožus smagām kaujām pret zviedru armijas pārspēku un izlēma kapitulēt. Zviedru dokumenti liecina, ka arī vietējie ir gribējuši sākt cīnīties ar okupantiem paši, taču vietējā Gotlandes vara tos atrunājusi. Vēl citi avoti liecina, ka Bodisko zinājis, ka matroži nav pieraduši cīnīties kā kājnieki un tāpēc gaidījis papildspēkus no Krievijas. Viņu daudz vairāk interesējuši administratīvie jeb valsts pārvaldes jautājumi nekā gaidāmā neizbēgamā kauja ar zviedru armiju, kas noteikti ieradīsies savu salu atbrīvot.
Pēc krievu miermīlīgās kapitulācijas un Nikolaja Bodisko elegantās aizbraukšanas visi esot bijuši neapmierināti un nikni. Gan krievu, gan zviedru pusē. Zviedrijas karalis Gustavs IV Ādolfs esot bijis pārskaities, ka krievi nav saņemti gūstā. Cars ārdījies par to, ka Gotlande atdota zviedriem atpakaļ. Vietējie Gotlandes iedzīvotāji ilgi nav spējuši samierināties ar to, ka viņiem nav bijis ļauts mesties okupantiem virsū. Vēl tagad Gotlandē bērni spēlē spēli, kas latviski saucas „sunīši“, bet tur to sauc par „toj“. Tas nozīmē saucienu “apstājies“. Parafrāze no krievu karavīru sauciena – „stoj!“ (apstājies).
Īsais, romantiskais okupantu laiks
Vietējās muitas priekšnieks savās piezīmēs tolaik plaši aprakstījis krievu okupantu dzīvi un uzvedību Gotlandē. Viņš mēdza daudz runāt ar ienācējiem un noskatīties, kā krievi dzīvo. Par to vēlāk saņēma pārmetumus, jo saliniekiem nav patikusi “draudzēšanos ar ienaidnieku“. Šajos Aksela Tigerštrēma pierakstos Bodisko atveidots kā taktisks un pieklājīgs cilvēks. Tāpēc muitas priekšnieks viņu bieži aicina pie sevis uz vakariņām un abi sadraudzējas. Runā par karu, mieru un politiku. Smejas par to, cik viegli izdevies Gotlandi pakļaut – bez nevienas lielgabala zalves. Protams, Nikolajs Bodisko daudz lielījies ar krievu armijas uzvarām dažādās frontēs, īpaši Somijā.
Interesanti, ka īsā okupācijas laika dēļ gotlandiešiem nav bijis jāzvēr uzticība Krievijas ķeizaram. Nikolajs Bodisko to plānojis sarīkot vēlāk, pēc atgriešanās ar lielu armiju, jo tad tiktu pabeigta neatgriezeniska salas okupācija. „Tad Gotlande kļūs par neatņemamu Krievijas sastāvdaļu,“ viņš esot zvērējis zviedru muitas priekšniekam un bijis pārliecināts, ka Krievijas sastāvā Gotlandei noteikti klāsies labāk, jo caram šī teritorija esot ļoti, ļoti nepieciešama. Tā esot pat svarīgāka par Somijas teritoriju, jo nodrošina ļoti daudz priekšrocību Ziemeļeiropas reģionā. Pirms došanās projām no Gotlandes (pēc kapitulācijas) krievu admirālis neesot slēpis savas bažas par to, ka viņu var nošaut pēc atgriešanās dzimtenē. Šāds risks pastāvot. Taču notika citādi. Cars nepavēlēja viņu nošaut, bet gan atņēma visus ordeņus, degradēja līdz matroža līmenim un nosūtīja par komandantu uz Vologdu. Pēc vairākiem gadiem krievu admirālis atguva daļu savu titulu un pēc nāves tika apglabāts krievu kapsētā Helsinkos. Taču Gotlandi viņš neatkaroja. Zviedru un somu literatūrā viņa vārds pieminēts vairākkārt – neparasta iekarotāja džentlmeņa veidolā. Viņš „valdīja“ Gotlandē ļoti īsu laiku, piešķīra pats sev gubernatora titulu un neiebilda, ka Gotlandē turpina valdīt zviedru likumi un eksistē reliģijas brīvība. Daudz draudzējās ar vietējiem zviedriem, kuriem vēlāk šo draudzēšanos pārmeta kā dzimtenes nodevību.
Krieviem bijis līdzi arī kuģa mācītājs Ovčiņņikovs. Viņa vārds nav norādīts uz salas atrodamajos dokumentos. Dievkalpojumi notikuši Visbijas Doma baznīcā pārmaiņus. Baznīcas durvīm bijis vienmēr jābūt vaļā, lai krievi var piedalīties arī zviedru dievkalpojumos, ja vēlas. Bodisko aizliedzis šajā laikā lūgt dievu par Zviedrijas karali. Nav licis lūgt arī par caru, bet piedāvājis universālu lūgšanu veidu „par visiem ķēniņiem un karaļiem pasaulē“. Ļoti diplomātiska pieeja, kuras rezultātā abas puses bija apmierinātas. Zviedri ziņkārīgi nolūkojušies arī krievu dievkalpojumos, kas pārsteiguši ar biežu krusta mešanu pāri sejai un krūtīm un lielajām skumjām dievlūdzēju sejās, kas bijušas raksturīgas krievu karavīriem baznīcā.
Gotlandieši nav varējuši saprast, kāpēc krievi savā baznīcā vienmēr izskatās tik bēdīgi, ar traģiskām sejas izteiksmēm. Īpaši pavasarī, Lieldienu laikā, kad ir pamats būt priecīgiem.
Kā beidzās Gotlandes ieņemšana?
Beidzās labi. Zviedrija dabūja atpakaļ savu salu, un Nikolajs Bodisko atguva savus ordeņus un medaļas.
Starp citu, krievu kuģis pacēla enkuru Liepājā 1808.gada 22.aprīlī un tajā pašā dienā piestāja Gotlandē ar zviedru karogiem mastā. Krievu okupācijas laiks uz salas ilga trīs nedēļas. 18. maijā krievu kuģi atstāja Slīti un, iespējams, kuģoja atpakaļ uz Liepāju.
Kāpēc tagad Putinam atkal vajag Gotlandi? Tāpēc, ka tie, kuriem pieder Baltijas jūras salas, kontrolē Ziemeļeiropu. Ja Putinam izdotos ieņemt Gotlandi un izvietot tur pretgaisa aizsardzības sistēmu, artilēriju, karavīrus, kaujas lidmašīnas un karakuģus, tad NATO spēkiem būtu grūtāk aizsargāt Baltijas valstis. Tā kā Putina plānos ir atjaunot Padomju Savienības ietekmes sfēras, tad skaidri redzams, ka viņa interesēs varētu būt plāns pievākt sev Gotlandes un Bornholmas salas, lai diktētu noteikumus Baltijas jūras reģiona valstīm. Pēdējo dienu ziņojumi par krievu kara lidmašīnu manevriem Gotlandes tuvumā liecina, ka šāds plāns, iespējams, pastāv.