Abba zvaigzne Bjerns Ulveuss pajoko par Bostonas maratonu BBC One Breakfest raidījumā

2013. gada 16. aprīlī

Bjerns Ulveuss Abba joks BBC

Bjerna Ulveusa no ABBA joks par Bostonas maratonu BBC TV

Leģendārās grupas Abba zvaigzne Bjerns Ulveuss (Björn Ulvaeus)*  šorīt BBC TV raidījumā BBC One Breakfast pajokoja par Bostonas maratonu un tagad tiek zviedru medijos kritizēts par bezgaumīgu un netaktisku jokošanu. Lai gan komentētāju domas dalās, jo Bjerns ar vārdiem “tas ir drausmīgi” nosodījis terora aktu un tāpēc viņš kritiku par sliktu joku neesot pelnījis.

Intervijā Bjerns stāsta par savu līdzdalību Eirovīzijas 2013 himnas sarakstīšanā un par Abba muzeju, ko maijā atklās Stokhomā, taču intervijas sākumā raidījuma vadītāji jautā, kā viņam savos 68 gados izdodas tik labi izskatīties, uz ko viņš atbild: Skriešana ir laba lieta, ja nepiedalies Bostonas maratonā.

Atbilde uz šo jautājumu angļu oriģinālā ir redzama raidījuma videoieraksta 1,30 minūtē.

Björn Ulvaeus: ‘BBC One Breakfast’ (UK; 2013)

*Bjerns Ulveuss (zviedru: Björn Kristian Ulvaeus; dzimis 1945. gada 25. aprīlī Gēteborgā) ir zviedru dziedātājs un komponists. Pazīstams kā grupas ABBA dalībnieks. Pēc grupas izjukšanas kopā ar otru dalībnieku Beniju Andersonu (Benny Andersson) radīja mūziklus Šahs / Chess (1986), Kristina från Duvemåla (1995).

Zviedrijā būvēs popmūzikas muzeju

2012. gada 12. maijs
Zviedru popmūzikas muzeju gaidot

Zviedru popmūzikas muzeju gaidot

Muzeju salā Stokholmā pašlaik ceļ popmūzikas muzeju, kas atradīsies starp izstāžu zāli Liljevalchs un izklaides parku Gröna Lund.

Projektu realizē Zviedru mūzikas vērtību fonds, kura valdē ir arī vairāki pazīstami mūziķi. To skaitā, piemēram, Eva Dālgrēna un Timbuktu.

Swedish Music Hall of Fame atradīsies jaunā ēkā, līdzās viesnīcai. 

Pagaidām nav zināms kā šis muzejs izskatīsies, taču Celsinga arhitektu birojs sola, ka jau 2013. gadā mēs varēšot izbaudīt 2100 kvadrātmetru plašo telpu muzikālo magnētismu.

Ekspozīcijā apmeklētājiem tiks piedāvāts iepazīties ar zviedru mūzikas vēsturi no 1920. gada. Regulāri tiks rīkotas dažādas aktivitātes, koncertus ieskaitot. 

Agrāk plānotais ”ABBA muzejs” Stokholmā pagaidām nav realizēts (Fotogrāfijas muzeja telpās). Tagad izskatās, ka grupas ABBA vēsturei atradīsies vieta jaunajā popmūzikas muzejā un šī ”problēma” beidzot tiks atrisināta.

Melanholijas manifests Latvijai neiepriecina. Cecīlijas iniciatīva noderēs arī mums.

2011. gada 7. jūnijā.

Atgriešanās Stokholmā caur Arlandu šoreiz bija saulaina kā svētkos.

Bagāža nepazuda.

Izaicinoši pļāpīgie AirBaltic pasažieri no Krievijas šeit apklusa kā peles un autobusa šoferis pie iekāpšanas apsveica ar atgriešanos mājās.

Pirms tam to jau izdarīja mīlīgās fotogrāfijas, uz lidostas gaiteņu sienām. Rakstniece Astrīda Lindgrēna, ABBA, Karalis, Karaliene, Atlinga, Robina un tagad jau arī detektīvu rakstnieks Laršons – apsveic Jūs ar atgriešanos mājās. Zviedrijā.

Hej, Čābo! Esmu klāt!

Silts. Saule danco pa zemes virsu.

Medijos komentē Portugāles un Peru vēlēšanas un turpina sekot ”ehec” noslēpumam.

Man (Latvijas sakarībā) svarīgākas šķiet citas lietas.

Larša fon Trīra Melanholija rosina pārdomas, piedāvājot mums zibenīgu un iznīcinošu kolīziju ar kādu citu planētu. Tā vietā, lai piedzīvotu ilgas un ciešanu pilnas mokas piedrazotas vides un korumpētas sabiedrības valgos.

Viņa manifests prasa skaidri un gaiši – ”vai Tu saproti, kas visapkārt notiek?”

Vai Tu saproti, cik dzīvība ir trausla? Vai apjēdz cik nelietīgi mēs cilvēki (ar savu bezatbildību) iznīcinām planētu, kas mūs auklē? Co2 līmeņa celšanas atmosfērā rada priekšnosacījumus iznīcībai, bet mēs turpinām izlikties, ka uz mums tas neattiecas…

Pēc mirkļa es skrienu krosu pa mežu un visapkārt zied pļavas puķes zili dzeltenajās karoga krāsās. Savādi vai ne? Nav taču kāds speciāli sasējis šīs pērkones un zilos zvaniņus.

Klimata problēmas aizmirstās.

Vides ”pastarā diena” aizvirzās tālāk nākotnē. Kā dāvana bērniem un bērnubērniem.

Tieši to pašu var attiecināt uz Latvijas korumpētības problēmām.

Vai nu mēs šo problēmu apzināsimies vai …aizmiegsim acis un teiksim, ka ” nav tik traki”, ”tas uz mums neattiecas”.

Aizmiršanās māksla.

Vēlme neredzēt un nesaprast.

Eiskapisms.

Mēs iebēgam sapnī par skaistu Latviju un atstājam reālo valsti oligarhiem – saplosīšanai.

Jā, mūsu problēmas sasaucas ar klimata draudu klaudzināšanu pie durvīm.

Realitātes aklums un pasīvā ”ietīšanās eiskapismā” ir savā būtībā liela bezatbildība nākotnes priekšā.

Jā, es domāju tikai par nākotni.

Tā mani interesē visvairāk, jo tur es pavadīšu savu atlikušo mūžu.

Jūs – tāpat.

Par Pastaro dienu mēs mēdzam runāt kā par katastrofu. Tā iestājas pēkšņi, eksplodē un sagrauj visu. Plosās ugunsgrēki, mutuļo plūdi. Viss pagalam, ieskaitot mūs. Vienā mirklī nekā vairs nav. Strauji un viss.

Otra iespēja- varbūt šis ”babāc!” mums paies garām un mēs atkal skriesim tālāk krosiņu pa mežu, iesēdīsimies autiņā,” business as usual”.

Laikam reāla ir trešā iespēja – garš un ciešanu pilns process.

Tas pats, kuru tagad piedzīvo Latvijas sabiedrība, ekonomika, kultūra un viss, kas pieder mums.

Slimības sakne ir kukuļņemšana un korumpētība un sekas – tās kuras redzam.

Savādi, ka mēs turpinām dzīvoties pa melanholiju, nobirdinām asaras un piemiedzam acis, noskatoties kā kārtējā aploksne nonāk kārtējā ierēdņa, ārsta, skolotāja kabatā.

Mēs (tie, kas tā darām) esam līdz vainīgi notiekošajā.

Starp citu – mēs neesam vienīgie. 

Četri no pieciem Eiropas Savienība pilsoņiem uzskata, ka viņu valstī korupcija ir milzīga problēma. ”Taču, diemžēl, valstu varas aparāts nav ieinteresēts tikt galā ar šo problēmu,”- konstatē zviedru Eirokomisāre Cecīlija Malmštroma. 

Foto Expressen.se

Viņa tikko nākusi klajā ar priekšlikumu – izveidot īpašu komisiju, ka regulāri pārbaudītu korumpētības līmeni Eiropas Savienības valstīs un ziņotu par to sabiedrībai. Te varētu sekot progresam un regresam šajā sektora.

Vai nav laba ideja?

Redzēsim kā Cecīlijai iecerētais izdosies.

Tikmēr Stokholmā viss zied. Ceriņi, mežrozes, maijrozes un visas iespējamās nezāles.  

 

 

Deju popmūzikas cukura šoks – Eirovīzijas dziesmu konkurss Zviedrijā

Deju popmūzikas cukura šoks

2011.gada 6. februārī

Foto: SVT

Zviedru Eirovīzijas dziesmu konkursa 2011.gada maratona pirmais atlases mačs Luleo[1] beidzās ar deju popmūzikas un repa uzvaru. Par līderi izvirzījās Danny, kurš startēja pēdējais intensīvi deklarējot savu deju vokālā ar precīzu, modernu horeogrāfiju fonā. ” In the club” līdz ar to jau izcīnījis vietu finālam Stokholmas lielajā arēnā.

Otrais palika melnādainais reperis Swingfly. Līdz šim urbānai mūzikai un repam grūti klājies šāda rakstura festivālos un taču šoreiz notika negaidītais. Softreps magnetizēja ar gigantisku pozitīvisma lādiņu, spēku sadalījumu uz skatuves un enerģētismu, kas nekad nepaliek nepamanīts šāda mēroga pasākumos.

Aiz sevis līderi atstāja virkni interesantu izpildītāju, kas faktiski būtu cienīgi cīnīties arī finālā. Tauta nobalsoja par līriskām jaunkundzēm, pieklājīgā apģērbā. Deju orķestru karaliene Jeeny Silver ar ABBAs stila vecišķu šlāgeri  ”Something in your eyes” centās iešūpot publiku stāvot aiz apgaismota retro statīva un peldoties konfeti mākonī.  Daļēji tas arī izdevās. Zviedriem patīk deju mūzika un Jenija ieguva iespēju startēt vēlreiz, lai cīnītos tālāk par finālu. Līdzīga veiksme izdevās otram liriskam soprānam – Pernillai Andersonei, kas dziedāja savu dziesmu ar savu tekstu (Desperados), pavadot uz savas sarkanās ģitāras.

Aiz kadra palika palestīniešu izcelsmes vokāliste Dilba, kura mēģināja kopēt Kylle Minougue, bez redzamiem panākumiem. Skumja, nedaudz izmisusi deju mūzika piecdesmito gadu stila tērpos neaizkustināja un faktiski bija maksimāli intraverta. Vokālais priekšnesums bija nevainojams, taču uz iekšu vērsts un neuzrunāja nedz balsotājus nedz arī žūriju.

Jonas Matsons ar savu ”On my own” pārāk daudz gribēja mums izstāstīt un nogurdināja ar vāju scenogrāfiju un forsētu monotonprieku. Daudz interesantāks šķita muzikālais cukura šoks, kuru piedāvāja Le Kid ar ”Oh my god”. Tik sirreālistisku priekšnesumu uz zviedru popmūzikas skatuvēs līdz šim nebija gadījies piedzīvot. Imperatīvais kičs, spožās krāsās un žestu pārspīlējumos piesaistīja uzmanību tik lielā mērā, ka pamazām sākām ieklausīties arī mūzikā un teksta apgalvojumos. Žēl, ka šis numurs nenonāca līdz finālam Globben koncertzālē 12. martā.

Kritiķu uzmanību un publikas simpātijas neizpelnījās arī Rasmusa Vīberga ”Social butterfly”, kas manuprāt bija ļoti interesants šlāgeris (Amir Aly, Henrik Wikström), jo būtiski atšķīrās no līdzšinējā zviedru stila. Skatuve piedāvāja Balkānpopu ar franču popmūzikas elementiem, fokusējoties uz akordeonu, tamburīniem un vientuļu, priecīgu puisi skatuve vidū, kas dauza ritmu uz sava ģitāras futrāļa. Diemžēl pats Rasmus nebija pietiekami harismatisks, lai nospēlētu tautas parka vai festivāla lauvu. Tāpēc arī palika aiz fināla kadriem.

Kas īsti uzvarēja? Atšķirīgi harismātiski vokālisti, nevis labākās dziesmas. Danny dejotāji bija tik profesionāli, kas visi pārējie sāka atgādināt pamatskolas iesācējus. Viņa aizrautība bija nemākslota un kontakts ar televīzijas kameru profesionāls. Dziesma pati par sevi nav nekāds meistarības kalngals, diezgan monotona un kantaina kā bērnu spēļu formītis smilšu kastē. Taču refrēns paliek atmiņā un maļot to neskaitāmas reizes pēc kārtas perfektas horeogrāfijas ierāmējumā, tas ielīp smadzenēs un tur paliek uz pāris minūtēm.

Reperis, kas nemāk zviedriski un kādreiz sapņojis kļūt par Ņujorkas policistu uz Luleo skatuves ir pagaidām visveiksmīgākais reperis uz šlāgera skatuves. Swingfly ņēmas, bakstījās, lēkāja kā apsēsts pie viena iebarojot mums savu refrēnu ” bum-čiki, bum-čiki, bum-bum-bum”! Absurdi līdz nejēdzībai, bet …pielipa.  Maigā vilinājuma neizturamais magnētisms darbojas arī spēļu lācīša šovā. Tādas lietas notiek arī uz skatuves.

Man negribas šovakar sākt no jauna spriedelēt, kas ir šlāgeris un kas nav.

Protams, ka Eirovīzijas festivāli pašlaik tālu aizvirzījušies no jēdziena šlāgeris (Zilais lakatiņš, Mežrozīte, Vecpiebalgas ūdensrozes utt.).

Šis jēdziens dominēja konkursa dzimšanas brīdī, jo tobrīd popmūzikā valdīja tieši šis žanrs. Pamazām popmūzika apauga ar citiem izpaudumiem un brīdī, kad EBU organizētāji atteicās no simfoniskā orķestra un diriģentu klātbūtnes, pasākums pārvērtās par nenosakāma rakstura eklektisku monstru.

Ir vai nav šlāgeris, būtība vienalga.

Eirodziesmas maratons jeb Super bovl ir klāt.

Būtībā nav runa par mūzikas konkursu, bet gan par gigantisku, izklaides industrijas fenomenu, kas ir jauna un interesanta kultūras sastāvdaļa.

Agrākās Sandra Veinberga publikācijas par Eurovison Song Contest sākot ar 2002. gadu.

2003. gads, kad Eirovīzijas konkurss notika Rīgā.

© Sandra Veinberga