Krievijas televīzijas Dožģ TV raidatļaujas anulēšana Latvijā nupat jau kļuvusi par starptautisku notikumu. „Vai žurnālists drīkst būt pret Ukrainas karu, bet vienlaikus lūgt skatītājus atbalstīt krievu militāristus ar aprīkojumu un ērtībām“, – jautā Ingmars Neveus šīvakara „Dagens Nyheter“ ievadrakstā un pats arī atbild – „Nē. Tā uzskata iestādes Latvijā un atsauc Putinam opozicionārā televīzijas kanāla raidatļauju“. To pašu šovakar stāsta visi lielākie pasaules mediji. 

Vai mani pārsteidz šāds notikumu attīstības process ar Latviju centrā? Nē, nepārsteidz. Kāpēc? Tāpēc, ka uzraudzības iestādei nav ieteicams izdarīties ar medijiem tik primitīvi un nepārdomāti (vieglprātīgi pavirši!),kā to paveica elektronisko mediju uzraudzības iestāde (NEPLP) ar šodien daudzkārtīgi citēto Āboliņu priekšgalā.

Kādi ir mani argumenti?  Par to pašu Dožģ TV „ētera kurkuli“?

Šādi TV Dožģ strādāt nedrīkst, raidot no Latvijas (kur darbojas demokrātiskas valsts mediju funkcionēšanas noteikumi) un paužot bažas par okupantu armijas labsajūtu frontē . Vai šī bija medija mārketinga kampaņas uvertīra? Iespējams, taču paņēmiens nav akceptējams asiņaina kara apstākļos. Atbalstot okupantu ērtības, tiek kurināts Ukrainas karš. Vai bija pārkāpums? Jā, bija. 

Kā var mediju sodīt par šādu rīcību? Jā, var. Tieši tāpat kā to dara darba vietā, ja cenšamies atlaist no darba kādu līdzstrādnieku. Tad ir jāievēro eksistējošie noteikumi un precīzi jāreģistrē, atbilstoši jāformulē un jārīkojas atbilstoši likumiem. Tātad šajā gadījumā bija vajadzīgs apjomīgs, bezkaislīgs monitorings, profesionāla analīze un lietišķi, bezkaislīgi secinājumi un formulējumi. Kāpēc un kādēļ. Tad jautājumu nebūtu. Taču šī ekspertīze, kuru mums piedāvā Āboliņš, @NEPLPpadome un drošības dienests, ir pavirša, virspusēja, ideoloģiski krāsota kā skaļu apgalvojumu vārstījums, kas nepierāda un nepārliecina. Pat rada pretēju efektu, graujot Latvijas mediju brīvības prestižu. Formulējumi: „ drauds valsts drošībai“ un „sabiedriskajai kārtībai“ ir frāzes, kuras lieto diktatūras, lai aizliegtu mediju darbu. Šīs pašas frāzes lieto Ķīnas un Orbana valdības, ja vajag slēgt kādu no varai nepatīkamiem masu medijiem. Tā ir tukšas un kategoriskas. Šodien to pašu lieto arī Latvijas atbildīgā iestāde NEPLP un tas ir nožēlojami. Paviršs bijis arī monitorings. Proti – pārāk maz novērotu faktu un nav argumentēts tendenču spektrs. 

Ar šodienas paziņojumu Latvija iešāva sev kājā. Pavirši uzrūcot ietekmīgam pasaules audiovizuālam medijam ar miljonu auditoriju TV Dožģ, mūsu elektroniskie uzraudzības pinkertoni paši sevi nostādīja cenzoru lomā. Nepatīkami atgādinot Putina grāmatu dedzinātājus, kas šo TV staciju iztrieca no Krievijas apmēram ar tiem pašiem „nepla“ argumentiem. Jo runa šajā gadījumā ir par mediju, kas jau sen nostājies opozīcijā Putina impēriskajām ambīcijām. Tātad – mēs aizliedzam strādāt Latvijā krievu televīzijai, kas jau sen ir uzsākusi karu pret Putinu. Vai tas bija saprātīgi? Nē, šāda formā noteikti nē. Ietekmīgs medijs vienmēr uzvarēs iestādi. Ar medijiem un žurnālistiem karot nevajag. Tas rakstīts visās PR mācību grāmatās. Taču no PSRS laikiem nāk līdzi pārliecība, ka partijas un politiķi drīkst iepļaukāt medijus, kas viņiem nepatīk, un aiztriekt no „kaujas lauka“. Nē, demokrātijās tas nekad neizdosies. Medijs ir stiprāks un ietekmīgāks par visfundamentālāko iestādi un to vienmēr uzvarēs. Domāju, ka arī šajā strīdā TV Dožģ jau ir uzvarējis “mūsu nepli“. Jo negantāki ir mediji, jo lielāki priekšnosacījumi demokrātijai valstī. Šāda ir brīvas valsts mediju loģika.    

Kā šajā gadījumā vajadzēja rīkoties. Starptautiskajā praksē ir pieņemts pieprasīt atvainošanos no atbildīga izdevēja (galvenā redaktora), nevis no īpašnieka. Var pieprasīt noteiktas formas atvainošanos. Ja solītais nākamajā reizē tiek pārkāpts, tad sāk darboties „atlaišanas klauzula“ un medijam būs jārēķinās ar kapu zvaniem. Parasti mediji solīto ievēro. Šī ir pārbaudīta shēma. Tā darbojas. Kāpēc „neplis“ to neizmanto? Nezinu. Acīm redzot tajā strādā mediju jomu nepārzinoši cilvēki. 

Vārda brīvība ir svēta lieta. Kļūdīties var katrs. Katrā redakcijā ir „ētera kurkuļi“ (apzināti sabotieri) un neuzmanības kļūdas, pārteikšanās un pārpratumi. Kara apstākļos un emocionālā spriedzē šo nelāgo lietu mēdz būt vairāk. Taču pats svarīgākais ir brīvība un atbildība par saviem vārdiem taisnīguma priekšā. Par to mēs žurnālisti cīnāmies katru dienu. Lai kur arī atrastos. 

Visbriesmīgākais, manā izpratnē, ir vieglums ar kādu „neplis“ un liela sabiedrības daļa uztvēra ziņu par TV kanāla slēgšanu. Ja reiz tik viegli, ar paviršiem argumentiem slēdzam lielu televīziju, tad nākamais solis būs varbūt TVNET vai Delfu slēgšana Viktora Orbana stilā? Ir viegli iesākt karu, bet gandrīz neiespējami to apturēt. 

Ir viegli aizklapēt mediju, bet gandrīz neiespējami to atgūt.

Medija loma sabiedrībā ir cīnīties pret varu un naudu. 

Pie tā arī paliksim.