Gludekļa izgudrotājs nevarēja paredzēt kā viņa atklājumu izmantos apģērba dizaineri. Šodien šuvējam gludeklis ir tik pat svarīgs kā adata ar diegu.  Zīmuļa atklājējs nevarēja prognozēt kā notiks lirikas evolūcija. Lai gan daudzi joprojām pieraksta savus dzejoļus ar zīmuli. Tas nozīmē, ka izgudrotājs un radītājs pats nejaudā prognozēt sava atklājuma nākotni. Nespēj to izdarīt.

Tieši tāpat tagad mākslīgā intelekta atklājējs un attīstītājs nevar paredzēt mākslīgā intelekta (AI) efektus.  Naivi iedomāties, ka tas varētu aizstāt žurnālistiku. Tas nenotiks, jo mašīna nevar izdarīt to, ko spēj realizēt cilvēks.

Piemēram, Mustafa Suleimans, intelekta laboratorijas Deepmind līdzdibinātājs un Microsoft AI izpilddirektors ir cieši pārliecināts (DN), ka  divu gadu laikā praktiski visu, ko mūsdienās dara žurnālisti spēs aizvietot mākslīgais intelekts. Mūsu profesiju un visus žurnālistus jau tagad varot nosūtīt “ar ragaviņām uz mežu”.

Protams, ka mākslīgais intelekts, piedāvā daudz atvieglojumu: ļauj ātrāk un ērtāk precizēt faktus, atrast vajadzīgos vārdus un skaitļus, taču uzrakstīt reportāžu no demonstrācijas Jēkabpilī par “asiņaino graudu” eksporta aizliegumu vai izveidot izrādes recenziju par labu/sliktu teātra izrādi viņš tomēr nevar.

Mākslīgais intelekts palīdz ziņu dienestam strādāt ātrāk un gudrāk, taču viņš nespēj savilkt kopā emocijas un nianses. Tas nedzer kafiju un faktiski ir bez dvēseles acīm. Ar viņu var diskutēt un spēlēties, taču rezultātu iznākumā var piedāvāt tikai dzīva cilvēka prāts.

Žurnālistika pieprasa klātbūtnes efektu lai šķirotu, izsvērtu un izvērtētu. Tāpēc mākslīgais intelekts ir lielisks sekretārs bet aizvietot cilvēku redakcijā nekad nespēs. Taču daudzās citās profesijas ir jārēķinās, ka rakstveida testi vai kontroldarbi vairs nedarbosies kā zināšanu pārbaudes instruments.  Tāpēc universitātēm un augstskolām nāksies atgriezties pie vecā, labā eksāmena, kurā studentam dotas 30 minūtes, lai mutvārdos atskaitītos par savām zināšanām. No fināla rakstu darbiem būs jāatsakās, jo tos mākslīgais intelekts uzraksta labāk par mums pašiem. MI ir atskaišu, bakalaura, maģistra un doktora darbu rakstīšanas ģēnijs. Augstskolās, laboratorijās, zinātniskajās pētniecības iestādēs viņš ir norma (vajadzīgs!) un uzvarēs. Tur neviens nespēs atšķirt ko rakstījis cilvēks un ko sakompilējusi mašīna.

MI nespēj just līdzi intervējot cilvēkus, kuri piedzīvojuši traģēdiju  krīzi vai kara traumas. Tas nemāk nolasīt neverbālos signālus. MI nevar aizbraukt uz kara zonu Ukrainā, aplūkot dabas katastrofas vietu vai tiesas sēdi, lai redzētu un aprakstītu tur notiekošo paša acīm. MI bieži pārprot ironiju, humoru un sarkasmu, kultūras nianses vai vietējo politisko kontekstu. Žurnālists spēj lasīt “starp rindiņām”. MI – to nemāk.

Tāpēc neviens neaizvilks žurnālistiku “ragaviņās uz mežu”. Kamēr būs dzīvi lasītāji, būs nepieciešami arī dzīvi rakstītāji.

Cits jautājums – nekompetence par mediju darbu sabiedrībā. Pat tagad – 2026.gadā, daudzi partijas Apvienotā Saraksta entuziasti un premjera fani joprojām nesaprot kāpēc masmediji izturas kritiski pret premjeru Andri Kulbergu. Kāds mans bijušais students pat FB sašutis par to, ka mediju “ieroču stobri” esot pagriezti pret Andri. Saprotu, ka draugs, taču profesijas principi paliek spēkā arī tad, ja draugi dodas politikā. Jā – tāda ir mediju darba loģika – būt opozīcijā tiem, kas ir pie varas. Nevajag pārmest medicīnas māsai, ka tā injicē ar adatu (!) zāles pacientam. Nedrīkst pārmest žurnālistiem, ka tie ir opozīcijā varai un naudai.

Ir pagājuši 36 gadi kopš dziesmotās revolūcijas, bet daudzi joprojām vēlas, lai žurnālisti strādātu tāpat kā Brežņeva un Pelšes laikā – nekritiski apdziedātu varu. Atrodas ļaudis, kas pat FB analizē rakstu virsrakstus un uzskata, ka ir atklājuši kļūdas virsrakstos, lai gan paši nesaprot mediju darba loģiku. Žurnālists ir vajadzīgs kā kritisks starpposms starp varu/valdību un tautu. Citādi demokrātija nedarbojas. Pretēji domā Tramps un Orbans. Vai mēs tagad ejam pa viņu ceļu?

Kā domājat jūs?