Tukša muca tālu skan, bet nepārliecina

Speciāli TVNET

Ekrāns ik dienas piegādā sašutušu, sarūgtinātu un gaužām niknu cilvēku izteikumus. Viens no spēcīgākajiem piemēriem ir zviedru meitenes Grētas Tunbergas nesenā, emocionāli spēcīgā uzstāšanās ANO klimata problēmām veltītajā konferencē ASV. Netrūkst emocionāli spēcīgu izrāvienu arī pašmāju ekrānā, kad teātru direktori pēkšņi aizmirst, ka partijām ir ziedojuši naudu, jo baidās no nākamā jautājuma – vai par šo naudu saņēmuši amatus. Tad ir īstais laiks sašust, lai novērstu publikas uzmanību. Vai šāds paņēmiens (stopsvira ar dūmu palaišanu) medijos darbojas? 

Bērnam var sākt grabināt grabuli, ja viņš stiepjas pēc telefona. Vai šāda apzināta „akcentu pārlikšana“ mediju retorikā ir racionāla, izdodas un funkcionē? Spēcīgas sajūtas un emocionalitāte runātājam tribīnē palīdz pastiprināt vēstījuma saturu. Taču tad ir vajadzīgi arī konkrēti fakti, kas apstiprina retorisko izmisumu un neargumentētu atmaskojumu patosu. Ja šādu faktu nav, tad iznāk tukši šāvieni gaisā un publika, kas svešām asarām nenotic, sāk žāvāties un pārslēdz kanālu.

Grētas asaras, Trampa tvīti un Borisa joki

Pēdējo mēnešu mediju komunikācija telefona vai datora ekrānā mums piedāvā neskaitāmus emocionāli uzvilktu cilvēku izteikumus. Grētas Tunbergas sašutumu, Džefrija Koksa (Geoffrey Coxs) skaudros atzinumus britu parlamentā, Donalda Trampa (Donald Trump) tvītus. Nemaz nerunājot par britu līdera Borisa Džonsona (Boris Johnson) savādajiem jokiem un ironiju ap „breksita“ gaitu, kas vairāk kompromitē viņu pašu, nevis „idejiskos“ pretiniekus.

Sabrukt kameras priekšā tagad ir modē. To dara arī „Kivičs vannā“ un daudzi citi, kas lielā mērā ir kļuvuši par šodienas dzīves paātrinājuma izpaudumu mediālajā komunikācijā. Arī sociālajos medijos pieaug emocionālās spriedzes līmenis un publiskajā telpā drīz sarunas varēs notikt vienīgi forsēti imperatīvā formā. Klaigāt esam iemācījušies pat tekstā.

Centieni uzrunāt publikas sajūtas (pathos), nevis loģisko domāšanu, ir viens no retorikas pamata elementiem. Līdz šim pieņemts, ka šāda emocionāla pārliecināšana darbojas netraucēti un var tikt izmantota bez problēmām. Ja mums ir kopīgas simpātijas vai antipātijas pret kādu, tad tas saliedē klausītāju rindas un rada pleca sajūtu. Taču, ja runātājs ar patosu sāk runāt par lietām, kas mums nepatīk, tad sēkla vairs nekrīt auglīgā augsnē. Piemēram, ja kāds patētiski publisko ļoti negatīvu emocionālu bez argumentiem, tad nav izslēgts, ka publika reaģēs pretēji. Tātad, lai pārliecinātu, ir vajadzīgi pierādījumi.

Klasiskā retorika šeit pieprasa trīs avotus. Tie ir: lai ietekmētu publiku, ir vajadzīgi fakti (logos), nepieciešama autoritāte (ethos) un spēja uzrunāt klausītāju vai skatītāju jūtas (pathos). Runātāja spēja un prasme līdzsvarot šīs trīs sastāvdaļas nosaka, cik ietekmīga būs publikas uzrunāšana.

Pliki fakti grab un neietekmē

Mūsu medijos ir pieņemts uzskatīt, ka sausu faktu uzskaitījums ir žurnālistika. Autors nemaz nedomā par to, kādā žanrā rakstīs savu rakstu. Viņš tikai uzskaita faktus (kā liecību tiesā) un uzskata, ka atmaskojums ir noticis un sabiedrība visu sapratusi. To varējām novērot, piemēram, „Rīdzenes sarunu“ publiskojumā, kad lasītājiem tika nobērti priekšā „tikai fakti“ kā zirņi spainī. Cerot, ka lasītājs pats sapratīs kopsakarības un izlobīs ļauno oligarhu nelietības. Bez formas un retoriskā satura noformējuma, bez publicistikas analīzes (atrodot atbilstošu žanru) tie vairāk atgādināja formālas atskaites, nevis retorisku auditorijas uzrunāšanu. Rezultātā lieliskais faktu materiāls nograbēja kā pupu grozs, bet daudzas svarīgas nianses palika no publikas puses nesaprastas. Jo netika izgaismotas ar retorikas vai žurnālistikas instrumentu palīdzību. Klasiskā retorika jeb pārliecināšanas māksla uzsver, ka tikai pliku faktu (logos) uzskaitījums iznīcina klausītāju vai skatītāju interesi par problēmas būtību. Neizraisa publikas entuziasmu kaut ko saprast.

Pretējā galējība ir ietekmīgu personu pašapmierinātība, kad centrēšanās uz sevi un nemaldību (ethos) var panākt publikas antipātijas. Nākamā „bedre” ir ļoti spēcīgi sajūtu izpaudumi ēterā un ekrānā (pathos), kas daudziem šķiet nevis „svēts“ naids, bet gan impulsu eksplozijas, nesavaldība un racionālās domāšanas trūkums. Klasiskajā retorikā ir kāds paņēmiens, kas saucas aposiopesis. Tas nozīmē, ka runātājs apzināti sāk izmantot pauzi (klusuma mirkli), lai pievērstu klausītāju vai skatītāju uzmanību savam saviļņojumam. Ja mēs sākam izmantot šādu paņēmienu, tad ir 100% jāzina, vai arī publika domā tieši tāpat un vai esam uz viena viļņa. Pretējā gadījumā var panākt pretēju auditorijas reakciju. Iespējams, ka tāpēc zviedru Grētas emocionāli spēcīgā uzruna ANO visus televīzijas skatītājus neuzrunāja vienādi spēcīgi. Valstīs, kurās klimata problēmas ir plaši publiskota un saprotama tēma, meitenes emocionālās pauzes izraisīja aplausus. Turpretī to skatītāju vidū, kas gandrīz neko nezina par klimata problēmām, viņas izteikumi nokaitināja.

Jūtas kāpj pāri loģikas žogiem

Pirmais emociju spēku modernajā retorikā konstatēja un aprakstīja skotu apgaismības filozofs Deivids Hjūms (David Hume) (1711 -1776). Viņš uzskatīja, ka jūtas paverdzina prātu. Šajā secinājumā ir ieslēpts brīdinājums. Ja jūtas sāk dominēt pār veselo saprātu, tad loģika tiek anulēta. Protams, mēs visi zinām, kā tas notiek. Mums nepatīk kāds cilvēks, un mēs atrodam neskaitāmus sajūtu „pierādījumus“ un izdomātu „faktus“ kopas, lai sev apstiprinātu izfantazēto emocionālu pieņēmumu. Šo pašu pieeju bieži var pamanīt arī publiskajās diskusijās un sarunās. Ja cilvēks nepatīk, tad viņam nevar būt taisnība. Ja runā autoritāte (priekšnieks, deputāts vai prezidents), tad viņš ir nemaldīgs utt. Sajūtas bieži nosaka arī svarīgu politisku un ekonomisku lēmumu pieņemšanu un ekspertu izvēli nozīmīgu jautājumu risināšanā.

Bieži esam dzirdējuši, kā politiķi, prezidenti vai citas amatpersonas pēc izgāšanās izskaidro savu kļūdu. Parasti vispirms tiek teikts, ka žurnālisti nav pareizi sapratuši, ka izteikums izrauts no konteksta. Ja tas nenostrādā, tad tiek apgalvots, ka cilvēks ir „noguris“, „pārstrādājies“, kas it kā esot morālais alibi, apvainojot citus vai izsakoties nievājoši.

63. gadā pirms mūsu ēras filozofs un rakstnieks Cicerons skarbi un publiski uzrunāja Katilīnu (Lucius Sergius Catilina) Romas senāta priekšā. Rezultātā Katilīna bija spiests doties trimdā un viņa draugiem, sabiedrotajiem piesprieda nāves sodu. Vai izstumtais bija vainīgs? Šķiet, ka nebija, bet runātāja vulkāniskā uzstāšanās izklausījās ticama. Faktus, kas nesaskanēja ar viņa teoriju, retoriķis noklusēja. Rezultātā finālā nevienam vairs nebija drosmes nostāties Ciceronam pretī un aizrādīt, ka deklarēta ir tikai puspatiesība. Publiskā doma bija iedzīta stūrī, un neviens neuzdrošinājās runāt Ciceronam pretī, lai gan daudzi zināja, ka viņam nav taisnība. Vai šeit ir runa par publiskajām bailēm?

Otrs līdzīgs un interesants gadījums ir itāliešu reformatora un dominikāņu mūka Džirolamo Savonarolas lieta. Arī viņš uzbruka savai auditorijai. 1491. gadā, sludinot Florences katedrālēs un draudot draudzei ar Dieva tiesu. Pēc viņa domām, Florences sabiedrība bija kļuvusi netikumīga un šis trūkums bija jālikvidē. Viņš atklāti uzbruka valdniekiem Mediči, kas faktiski finansēja San Marko klosteri, kurā mūks dzīvoja un strādāja. Viņa sprediķi bija naida pilni un lielā mērā atgādināja šodienas ticības fundamentālistu runas. Viņam izdevās uz laiku nodibināt „Dieva valsti“ un padzīt Mediči klanu. Kāpēc viņam izdevās ar naidu panākt savu? Iespējams, tāpēc, ka viņš visu laiku vēstīja it kā Dieva gribu un runāja it kā Dieva vārdā. Mūkam izdevās pārvilkt klausītājus savā pusē, jo viņš runāja ļoti emocionāli. Viņa uzvara bija īsa. Klasiskā retorika apgalvo, ka, uzbrūkot auditorijai, to izrājot un kauninot, nav iespējams panākt savu. Ar naidu balsī nevar pārliecināt par pretējo. Visi šie piemēri parāda, ka emocionāla runa „nostrādā“, ja ir īpaši apstākļi: a) kopīgi draudi, b) auditorijas atbalsts, c) dievišķa iedvesma. Niknais runātājs izsauc auditorijas aizsargreakciju. Labāk klusēt, nevis izcelties un runāt pretim tiem, kas var būt bīstami.

Kurš ir sodīts par emociju izmantošanu publiskajā runā?

Piemēram, ASV prezidents Endrjū Džonsons (Andrew Johnson). Prezidenta nepopulārie lēmumi par ASV dienvidu štatu strauju reintegrāciju noveda pie atstādināšanas balsojuma ASV Kongresā. Divas apsūdzības apgalvoja, ka viņa runas un izteikumi esot agresīvi un radot naidu, necieņu pret apkārtējiem un Kongresu. Ar savu uzstāšanās stilu viņš esot kompromitējis savu prezidenta amatu. Tas nozīmē, ka tika mēģināts radīt robežas emocionālajiem izpaudumiem publiskās runas laikā.

Tātad niknums publiskajā runā nedarbojas. Protams, diktatori izmanto šo paņēmienu, bet viņu mērķis nekad nav bijis kādu pārliecināt. Drīzāk iebaidīt un pakļaut. Tādos gadījumos tiek selekcionēti tikai vajadzīgie fakti, jo, kā uzsvēra Ronalda Reigana (Ronald Reagan) runu rakstītāja Pegija Nonana (Peggy Noonan), „visās publiskajās runās tieši fakti ir tie, kas ietekmē sajūtas un emocijas”. Viņai nepatika lieka emocionalitāte publiskajā telpā. Arī prezidentam, kas bija profesionāls aktieris, nācās samierināties ar to, ka „uzstājoties nedrīkst spēlēt teātri un nav pieļaujamas nekādas plānotas raudāšanas lēkmes”

Grētas Tunbergas runa ANO klimata konferencē bija agresīvas retorikas paraugs. Tajā nebija faktu kļūdu. Viņa skarbi, emocionāli uzrunāja, un visi nesaprata vienādi. No vienas puses, viņa atvēra acis daudziem, kas līdz šim klimata problēmas nebija pamanījuši. Tas, protams, labi. Taču viņa ieguva arī nelabvēļus, kas cenšas noliegt esošās klimata problēmas tikai tāpēc, ka viņiem nepatika Grētas uzstāšanās ekrānā.

Liekas emocijas publiskajā runā var radīt efektus, kas nav plānoti. Tāpēc uzmanīsimies no sašutuma un asarām tribīnē un pārliecības demonstrēšanas bez pierādījumiem.

Tukša muca tālu skan, bet nepārliecina.

Dabiskie melotāji un viņu instrumenti jeb upuru gaidīšanas loģika

Speciāli TVNET

Ušakovs aiziet no Rīgas. Atstājot aiz sevis „sadedzinātus“, nelietojamus tiltus. Dzelzceļa pārvadi izrādījušies dziļāki par Daugavas akačiem, un galvaspilsētas iedzīvotājiem jārēķinās ar nīkšanu sastrēgumos. Kāpēc tā noticis? Uz šo jautājumu nesen atbildēja Rīgas satiksmes ierēdņi. Biju uzrakstījusi iesniegumu par to, ka Pierīgas krustojumā (pie kāda veikala) veidojas riskantas satiksmes situācijas. Aicināju atrast tur drošāku satiksmes regulējumu. Rīgas iestāde atbildēja lakoniski – kamēr tur nav upuru, mēs uzlabojumus neieviesīsim. Šo pašu loģiku deklarē arī Rīgas domes vadītāji. Kamēr nav upuru, tikmēr visi tilti derīgi. Vai mani pārsteidz Saskaņas un GKP politiķu tuvredzība? Nespēja preventīvi (iepriekš) apsekot drošības standartu tiltu konstrukcijās?  Nē, nepārsteidz. Šis ir tipisks PSRS laika sindroms – dzīvot no rokas mutē, nerūpējoties par drošības garantijām ilgtermiņā. Šādi uzsprāga Černobiļas AES, nokrita pacēlāji Talsos, sabruka Zolitūdes jumts. Taču mani pārsteidz, ka pēc šī ļoti konkrētā nolaidības fakta Saskaņas popularitāte nav kritusies.

Melotāju loģika

Loģiski, ka partijas Saskaņa popularitātei šādā situācijā būtu jānokrītas. Ir zināms, ka krievu vēlētāji līdz šim balsoja tikai par savējiem Rīgā arī tad, ja „viņi“ bija  slikti politiķi, taču savējie. Tagad šis „nacionālais balsojums“ – krievi par krieviem un latvieši par latviešiem – draud ietekmēt mūsu kopīgo drošību. Rīgā sabrukt var ne tikai nepārbaudītie tilti. Pie varas daudz augstākajā – Eiropas līmenī mūsu vēlētājs tagad tiecas saglabāt prokremliskus politiķus, kas Rīgas ekonomiku noveduši līdz kliņķim. Pārvēršot Latvijas galvaspilsētu Maskavas forštates sādžā un rūpējoties tikai par sava elektorāta privilēģijām Rīgas sabiedriskajā transporta sistēmā, kurā ikdienā ož pēc urīna un bomžiem.

Prokremliskās Rīgas un Daugavpils krievu avīzes turpina taurēt lasītājiem pilnas ausis ar meliem par Saskaņas lomu Rīgas naudas izsaimniekošanā. Viņi neesot vainīgi. Putina pielūdzēju 9. maija maršēšana Pārdaugavas parkā drīz lieliski noderēs kā aģitācijas akts Ušakova un Amerika priekšvēlēšanu kampaņai Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Nomainot akcentus no būtiskā uz nebūtisko, no patiesības uz meliem. Kā tas var būt, ka cilvēki (kas pakļāvuši dzīvības zaudēšanas riskam uz Rīgas tiltiem) nevis atvainojas un atkāpjas no amatiem, bet cierē vēl augstāk – uz labi apmaksātiem amatiem Briselē?

Kāpēc viena sabiedrības daļa tic publiskiem meliem un absurdiem apgalvojumiem?

Pēdējā laikā daudz runājam par viltus ziņām. Par ļaužu lētticību un gatavību noticēt skandalozām muļķībām. Pieļaujam, ka lasītāju un skatītāju lētticība rodas no zināšanu un izglītības trūkuma,  taču kur rodas šie talantīgie melotāji, kas ņemas pa Twitter un Facebook kā pa sava privāta cirka arēnām?

Vai viņi ir lieliski publisko attiecību speciālisti, kas spēj pārkrāsot ar vārdiem „melnu par baltu“? Nē, viņi ir tikai un vienīgi talantīgi melotāji.

Šie cilvēki ierodas no nekurienes un magnetizē uzmanību ar  savu savādumu un provokatīvu izaicinājumu komunikācijā. Iekārtojas sabiedrības centrā, tēlo ievērojamus ļaudis. Bieži pat ekspertus, gudros un ģēnijus, bet faktiski ir tikai neizglītoti manipulatori un viduvējības. Viņi pamanās aizņemties naudu un neatdot, izteikt melīgus viedokļus un tikt uzklausīti. Prot melot par sevi  (savu kompetenci), un mēs šīm pasakām noticam. Latvieši esot „kā uzmedoti“ uz svešiniekiem, par kuriem nekas agrāk nebija zināms. Ja viņi uznirst kā eksotiskas puķes vai šiverē pa aizkulisēm, menedžējot sev vajadzīgus viedokļus sabiedrībā, tad cilvēki viņiem notic tieši tāpat kā oluzaķim vai papardes ziedam. Kompetences pierādījumi nav vajadzīgi. Mūsu pieķeršanās blefotājiem šodien esot lielāka nekā jebkad agrāk. Kā šiem viltvāržiem izdodas panākt simpātijas bez iemesla un argumentiem? Vai internets viņiem palīdz?

Viltus pravieši

Dokumentālā filma ”The Inventor” stāsta par sievieti, kurai izdevās magnetizēt, savaldzināt  un visbeidzot apkāst turīgus un ietekmīgus cilvēkus sava bezjēdzīgā izgudrojuma finansēšanai.  Šoreiz runa nav par simtiem, bet tūkstošiem dolāru, kurus uzņēmējai Elizabetei Holmsai izdevās iegūt savas  „medicīnas mašīnas“ producēšanai un ieviešanai ražošanā. Ir runa par to, kāpēc meļiem izdodas tas, kas godīgajiem cilvēkiem ir neiespējams sapnis.

Tātad ASV tika radīts kaut kas līdzīgs pašmāju Rigvir, un vairums šīm fantāzijām noticēja.  Ja pašmāju Rigvir izrādījās zāles, kas neārstē slimos, tad arī Holmsas mašīna nespēja diagnosticēt to, ko pati autore sasolīja. Kā šai – no augstskolas izmestajai studentei – izdevās bez pārbaudes un profesionāļu ekspertīzes, iekļūt riska kapitālistu olimpā Silikona Ielejā un izspiest no ietekmīgiem cilvēkiem (Ruperts Mērdoks, Henrijs Kisindžers u.c.) gigantiskas summas sava absurdā „izgudrojuma“  finansēšanai? Elizabete solīja aptiekām izgatavot iekārtu, kurā ar parastas asins analīzes palīdzību varēs konstatēt diagnozi apmēram 200 slimībām. Šī iekārta netika uzbūvēta, jo reāla projekta nebija. Vienkārši tāpēc, ka pagaidām nekas tamlīdzīgs veselības aprūpē nav iespējams. Taču investorus pati ideja ieinteresēja. Simpātiskā Elizabete un viņas uzņēmums Theranos zibenīgi kļuva populārs un strauji noenkurojās uz žurnāla Fortune vāka. Tagad viņai draud 20 gadu cietumsods par krāpšanu.

Kā tas iespējams? Elizabetes apģērbs (mūžīgais melnais džemperis), uzticību rosinošais izskats un retorika uzpirka ietekmīgus cilvēkus. Viņi noticēja viltvārdei. Neapšaubot viņas kompetenci.

 

Tas, ka šie viltus pravieši pievilina slavu un mēs tiem noticam, nav nekas jauns. Ārsts, itālietis Paolo Makarīni pamanījās pat iemelot sevi Zviedrijas Karaliskajā akadēmiskajā slimnīcā kā modernās ķirurģijas zvaigzne. Krāpjoties ar izglītības dokumentiem un melojot par saviem sasniegumiem zinātnē un praktiskajā ķirurģijā. Rezultātā viņš operēja cilvēkus, ieoperējot viņos nekam nepārbaudītus un, kā vēlāk izrādījās, dzīvību apdraudošus rīkles transplantus. Visi operētie vēlāk nomira, un tikai žurnālistu uzņēmības rezultātā viltvārdi no trases tomēr izdevās noņemt.

Cilvēki melo apzināti

Cilvēki melo, lai maldinātu apkārtējos. Neapzinātu melu nav. „Katrs divdesmitais cilvēks ir apveltīts ar melošanas talantu. Šiem talantīgajiem melotājiem, vieglāk nekā pārējiem, izdodas apmuļķot sabiedrību uz ilgāku laiku, radot sev zvaigznes statusu,” konstatē viens no vadošajiem melu ekspertiem, Gēteborgas universitātes profesors, psihologs Pērs Anders Granhāgs. „Dabiskie melotāji bauda melojot. Viņiem patīk piepušķot savus izdomājumus. Viņi mēdz būt gandarīti, redzot, kā cilvēki nekritiski notic uz vārda. Taču reizēm viņiem paliek arī kauns par izdarīto. Ja viņu melu rezultātā kāds cilvēks zaudē karjeru vai draugus. Atšķirībā no psihopātiem šiem dabiskajiem melotājiem tomēr piemīt empātija,“ konstatē profesors.

Melotāju mūsu vidū ir daudz. Tie ir pētnieki, kas fabricē savu pētījumu rezultātus. Tās ir personas, kas piedēvē sev neesošus titulus un kompetences. Tie ir interneta troļļi, kas organizē uzbrukumus noteiktām personām, tās devalvējot un pārliecinoši kompromitējot ar melīgiem argumentiem.

Vai modernajā laikā (tagad!) cilvēki melo vairāk un biežāk? “Nē, tā nav,“ uzskata profesors Granhāgs. Pēc viņa domām, vainīga ir interneta komunikācijas iespēja, kas atļauj vieglāk un ātrāk meļiem izplatīt nepatiesas ziņas un sagudrotus „faktus“. Lielā lētticīgo armija, kuri nekritiski notic.

Meļi kā romānu un filmu varoņi

Melošanas priekšrocības apzinās jau bērni.  Mānīties mēdz būt izdevīgi „mīļā miera“ un priekšrocību labad. Pētījumi rāda, ka cilvēki vienmēr meklē apstiprinājumu savām iedomām. Ir tās patiesas vai nav – tas vairs nav svarīgi. Šādos brīžos paši  (apzināti) pakļaujam sevi meliem, jo nevēlamies izlasīt informāciju, kas varētu mūs noorientēt pareizi. Bieži nostrādā grupas spiediens. Rezultātā cilvēks notic draugu vai kaimiņu meliem kā patiesībai.

Ekrānšāviņš no filmas Džanni Versače slepkavība

Ģeniāli melotāji ir leģendāru filmu (Džanni Versače slepkavība The Assassination of Gianni Versace: American Crime Story,  Blefotājs, Noķer mani, ja vari, Sasistie stikli) pamatā. Zīmīgi, ka pats galvenais mērķis šiem melotājiem, ir sava lieliski pievilcīga paštēla izveidošana. Mazāk svarīga ir peļņa vai mantiskie ieguvumi.

Gadījums „Dirty John” esot sižets, kas filmu sērijai arī ņemts no dzīves. Netīrā Džona stāsts patiešām esot reāli noticis kādas ģimenes ikdienā. Puisis izmantojis lētticīgu, laipnu, bet bagātu kundzi – dizaineri Debru Ņuelu savām vajadzībām. Viņu krāpjot un par sevi melojot. Fināls šim stāstam nav labs. Tagad meļu sižeti mums patīk. Tos plaši izmanto filmu sēriju pamatā, un skatītāji enerģiski seko dabiskā meļa melošanas procesam cauri filmas stāstam. Mums patīk zināt, ka „viņš“ melo. Tāpēc jautri redzēt, kā lētticīgie ekrānā redzamajiem meliem notic. Taču nekad neiedomājamies, ka šādi melotāji var būt arī tepat – šaipus ekrāna. Tepat – mums līdzās.

Savādi, ka melošana gandrīz vienmēr atmaksājas, ja melo ticami. Piemēram, mūzikas festivālu Fyre Karību jūras zonā reklamēja kā Instagrama festivālu, kurā katrs var piedalīties, pozējot kopā ar citiem glītiem ļaudīm tropu pludmales apstākļos. Taču vēlāk izrādījās, ka šāda festivāla vispār nav. Tie, kas aizbrauca uz solīto paradīzi, nokļuva netīrā piekrastē,  bija spiesti ēst sausu maizi ar ūdeni, un no solītā „glamūra“ vai mūzikas nebija ne miņas. Vēlāk arī šo krāpšanos izmantoja kā scenāriju divām filmām.

Dabisko melošanu var likt lietā arī mārketinga kampaņās. To pierādīja izdevuma Vice reportāža no it kā labākā restorāna Londonā, kas realitātē neeksistē. Var rādīt Latvijas esošās un bijušās ministres uz rokdarbnieču žurnāla vāka, lai šādi  formāli radītu iespaidu par viņām kā dižām rokdarbniecēm, taču faktiski nodarbotos ar priekšvēlēšanu reklāmu neētiskā veidā. Blefotāju sarakstu varētu turpināt, taču viena lieta viņiem visiem ir kopīga – viņi prot un spēj nolaupīt publikas uzticību.

Apmānīto katarse

Daļa cilvēku neiebilst pret to, ka tiek mānīti. Piemēram – Rīgas Dome nav vainīga pie galvaspilsētas tiltu kritiskā stāvokļa. Šāda melīga informācija noder tad, ja tā apstiprina paša cilvēka maldīgos pieņēmumus. Tad negribas ticēt ka oluzaķa nav, tieši tāpat kā nav labvēlīgas vai nelabvēlīgas laika prognozes, kuru mums katru rītu braši ziņo LR1.

„Agrāk visu noteica reliģija. Baznīca piedāvāja savu izskaidrojumu. Taču ieradās zinātne un apgāza reliģiozi traktēto pasaules konstrukciju. Cilvēki kļuva nedroši. Gribējās ticēt vecajām dogmām, bet modernais laiks piegādāja jaunus faktus, kas apgāza dogmu nemaldīgumu,” konstatē pētniece Emma Franca, kas ilgstoši pēta un studē viltus ziņu ražošanas tehnoloģijas. Pēc viņas domām, zinātne un loģika ir vadošo viedokļu noteicēju ienaidnieks.

Meļu spiediena varas grupām ir skaidrs, kā pasaulē visam jānotiek, bet zinātnieki traucē producētās iedomas noenkurot un nostabilizēt sabiedrības apziņā.

Diemžēl patiesība nemēdz būt melnbalta. Taču meli gan. Meli spēj vienkāršot vissarežģītākās lietas un procesus, vulgarizējot tās līdz absurdam. Tieši šis melu absurds arī sabiedrību uzrunā. Piemēram, Facebook ir ļaužu grupas, kas ir cieši pārliecinātas, ka vislabākais paņēmiens izsargāties no vīrusa infekcijām ir „Sudrabūdens“ dzeršana. Tas, ka šādai nostādnei nav zinātnisku pierādījumu un šis pieņēmums varētu izrādīties meli, piekritējus neinteresē. Viņi vēlas ticēt, ka tā ir patiesība, un turpina slavēt sava favorītprodukta neesošās īpašības.  To pašu mēs redzam arī Rigvir izplatītāju argumentācijā.

Piederības sajūta

Cilvēks ir bara būtne. Tāpēc viņš vēlas piederēt domubiedru grupai. Agrāk šo kopības sajūtu nodrošināja ģimene vai baznīca. Tagad šo pašu misiju veic fragmentāras grupas, kas eksponējas internetā.  Pateicoties tīmeklim, cilvēki daudz rūpīgāk nekā agrāk veido savu publisko tēlu. Ja internetā jūs rādāt savas fotogrāfija salonu lauvas veidolā, tad skatītājiem radīsies un nostiprināsies viedoklis par jums kā ietekmīgu, pieprasītu, dižu un efektīgu publisko personu. Ja demonstrēsiet dārgas mantas, radīsies priekšstats par jūsu bagātību un pārticību.  Sabiedrībā populāras personas šobrīd pašrocīgi uzbur savu tēlu ekrānā, kuru mēs pārējie apskatām un uztveram kā tīru mantu. Salonu lauvas blefo publikai moži, izstāstot par sevi – tieši vajadzīgajā interpretācijā. Tas, ka vairumā gadījumu nekas no šī naratīva sāgas neatbilst patiesībai, nevienu lasītāju neinteresē.

Kāpēc mūsu sabiedrība vēlas baudīt šos meļus un blefotājus, ieklausīties viņu izdomājumos? Tāpēc, ka sociālie mediji ir mūs pieradinājuši pie smalko aprindu greznības, pārticības un izlaidības. Ja cilvēks ir bagāts, tad viņa personība sāk publiku interesēt, neatkarīgi no varoņa IQ līmeņa smadzenēs.  Šā iemesla dēl sociālie mediji mums piedāvā neiedomājami lielu skaitu „bagāto“, kas gatavi rādīt savus baltos zobus, jaunās somas un sunīšus kabatā. Lai gan tikai neliels skaits no šiem ļaudīm ir pārtikuši un spēj parādīt patiešām paši savu īpašumu. Vairums mantu ir paņemtas no citiem, fotografēšanās notiek svešās guļamistabās, pie svešu cilvēku automašīnām. Turpina tēlot to, kas viņi patiesībā nav. Būt bagātam un veiksmīgam šodien ir norma. Pretējā gadījumā atliek aizmest telefonu un kļūt par eremītu.

Kad kolēģe Izabella izveidoja internetā viltus kontu ar nosaukumu „Gabriela“ (kas pieder neeksistējošai personai) un stāstīja publikai izdomātus stāstus par šo jauno sievieti, tad lasītāju skaits simtkāršojās vienas nedēļas laikā. Vai šādi rīkoties drīkst? Izabellai šķiet ka šādos melos un izdomājumos nav nekā slikta. Cilvēki vēlas sekot kontiem, kas aizrauj un iespaido. „Viņiem nav svarīgi, vai tā ir vai nav patiesība. Galvenais, lai ir aizraujoši,” konstatēja konta autore. Tas nozīmē, ka stāsts un attēli kļuvusi svarīgāki par patiesību.

Kā atklāt, pamanīt meļus un blefotājus?

Reiz lasīju par kādu ierēdni, kurš bija šķiedies ar iestādes naudu savās interesēs. Tiesā viņš apgalvoja, ka šādi rīkoties esot katra normāla cilvēka sapnis. Visi apkārtējie par šādu rīcību sapņo, bet viņš vienīgais esot bijis drosmīgs un „mazā cilvēka sapni“ realizējis pats savā dzīvē. Savādi, man nekad nav ienācis prātā šķiesties ar svešu naudu. Acīmredzams, sapņi un laimes sajūta mums katram ir atšķirīga.

Zaglim līdzīga loģika ir arī Donaldam Trampam, kas visur redz cilvēka cīņu ar valsts sistēmu, jeb, izmantojot viņa iecienīto frāzi, – cīņu ar establišmentu. Tātad, nostādot sevi varoņa lomā, ir vieglāk un ērtāk nejusties vainīgam par zagšanu, krāpšanu un melošanu. Tieši tāpat kā mūsu Rīgas Domes bijušajiem vadītājiem, kas izliekas, ka nav vainīgi pie Rīgas tiltu šodienas problēmām.

Vai viņi ir mākslinieki? Aktieri? Jā, protams. Angļu valodā viņus arī sauc par  con artist – tātad aktieriem.  Noziegums ir sava veida mākslas forma, kurā ”con” jeb ”confidence” (apbrīna) ir neatņemams jēdziens. Mākslinieks uz  skatuves nevar cerēt uz panākumiem, ja nespēs apburt publiku. Likt tai noticēt savam vēstījumam. Elegantie zagļi un blēži vispār ir simpātiskas un maģiskas personības, tādus tos atspoguļo arī kinomāksla:  Džordžs Klūnijs (George Clooney, Ocean’s eleven), Ledonardo di Kaprio (Leonardo Di Caprio, Catch me if you can) vai Pols Ņūmens (Paul Newman,The Color of Money) ir tikai daži piemēri.

Taču ap mums šādu cilvēku ir daudz vairāk nekā kino ekrānā.  Tepat politikā un sadzīvē.

Mēs taču zinām, ka viņi ir, taču atsakāmies pamosties no sava iedomu sapņa? Noticam, ka politologs Ivars Ijabs nokārtos visiem ES pensionāriem vienādi lielas pensijas (tieši no Briseles) un Ušakovs ar Ameriku „atkārtos Rīgas fenomenu“ Eiropas līmenī.

Ja nebūtu vēlētāju, kas vēlas dzirdēt melus, tad nebūtu šādu politiķu solījumu.

Ja nākamajās EP vēlēšanās maijā atkal ievēlēsim blēžus un meļus, tad atkal kļūsim paši par upuriem. Situācijai, kuru paši būsim radījuši.

Dabiskie melotāji ir saskatāmi, ja mēs vēlamies viņus ieraudzīt. Ar to arī sāksim.