Nauda neguļ jeb bankas kā politisko krīžu izraisītājas

Speciāli TVNET

Skandāli ap zviedru banku iesaisti krievu netīrās naudas „nomazgāšanā“ meklē izskaidrojumu: loģiskos alkatības iemeslos, cilvēciskās vājībās, virknē cinisku pieņēmumu par „lielās naudas nesmirdēšanu“ un amatpersonu nespēju palaist gar degunu lielu naudu, bargi nenopelnot uz tās rēķina.

Rezultātā no amata nācās atkāpties dāņu ģenerāldirektorei, zviedru valdes priekšsēdētājam un vēl dažiem, kas šādu attīstības scenāriju nebija gaidījuši. Diemžēl krīze šeit nav tikai morāles rakstura skandāls.

Tā var izraisīt daudz nopietnākus pazemes grūdienus, nekā pirmajā brīdī šķiet. Amerikāņi varēja saskaisties par nozagtās Magņitska naudas legalizēšanu un aizliegt Swedbank tirgoties ar USD. Trampa valstī šāds nelāga impulss nelikās neiespējams. Tālāko notikumu attīstību tad mums nebūtu grūti iztēloties, jo esam ko līdzīgu jau novērojuši arī agrāk, citu banku sakarībā.

Tātad – bankas vadības kļūdas neapstājas bankas ēkas robežās. Tās izraisa zemestrīces ļoti plašā frontē uz āru. Tātad – ne tikai ekonomiskajā, bet pat politiskā līmenī. Taču sāksim visu pēc kārtas.

Bankas tikumība

Pašlaik grūti nedusmoties uz Danske Bank un Swedbank par šeftēšanos ar „Magņitska naudu“, kas nozīmēja asiņainas, mafijas naudas legalizāciju. Tā bija amorāla rīcība, kuru realizējusi viena no zviedru senākajām krājbankām. Tā pati, kas 200 gadus afišējusi tikumu un taupību kā sava biznesa simbolus.

Tautas krājbanka aktīvi (savā līdzšinējā praksē) izmantojusi divus raksturus ar simboliskiem vārdiem „Taupītāja“ un „Šķērdētāja“ kā savas biznesa morāles tēlus. Liekot saprast, ka taupība un pieticība grezno ikvienu cilvēku. Krājbankas kustība zviedru tautas vidū ilgus gadus asociējās ar godprātību, augstu morāli visos darījumos ar naudu. Tagad, 200 gadus vēlāk, viss pēkšņi apgriezies ar kājām gaisā. Tas, ka šodien bankas darbinieku alkatība un nepiedodama vienaldzība pret nekrietniem darījumiem tiek sodīta, ir loģiski un pamatoti.

Taču pati problēma ir lielāka par Swedbak aktuālo skandālu un amatpersonu sodiem. Bankas uzņemas realizēt mūsu naudas darījumus, piešķir mums maksājuma vai kredītkartes naudas darījumiem, un mēs jūtamies godīgi, maksājot „caur banku“, nevis skaidrā naudā. Tad nu pamatota būtu prasība pieprasīt, lai banka savās attiecībās ar naudu būtu tikpat godīga kā mēs paši.

Taču tā tas vienmēr nenotiek. Banka ir peļņas uzņēmums. No vienas puses tā it kā garantē mūsu finansiālo darījumu caurspīdību, bet no otras puses, piesedz pati savus sānsoļus, lai krietni nopelnītu. Tos pašus, kurus parastam klientam neviens nepiedotu.

Banku stabilitāte

Tātad bankas ir biznesa uzņēmumi, kas vēlas nopelnīt. Savādi, ka esam piešķīruši šim biznesam izņēmuma stāvokli. Ja bankām klājas labi (peļņa ir liela), tad mūsu sabiedrība un ekonomika ir stabila. Ja bankas iztukšojas un kļūst nestabilas, tad var bankrotēt valsts. Visi metas palīgā. Valsts budžetu ieskaitot.

To jau piedzīvojām, piemēram, Parex bankas bankrota laikā. Parastam uzņēmumam valsts ar savu budžetu šādā brīdī nebūtu metusies palīgā. Taču bankām pienākas izņēmuma serviss. Tās dabū visu, kas tām nepieciešams, uz mūsu rēķina. Tāpēc bankām vairs neuzticamies, jo tās var kļūdīties, taču par šīm kļūdām samaksāsim mēs.

Tieši šī neuzticēšanās var izraisīt virkni politisku seku, kas paviršam vērotājam var pat neienākt prātā. Taču tā notiek. Proti, banku krīzes lielā mērā ir izraisījušas to posta scenāriju, kuru pašlaik novērojam Brexit 2016. gada referenduma balsojumā, un tā paša gada traģēdiju ASV ar Donalda Trampa nākšanu pie varas.

Šo konstatējumu pamatojumus interesanti varat apgūt, izlasot britu vēsturnieka, ASV Kolumbijas universitātes līdzstrādnieka Adama Tūza () jaunāko darbu ”Crashed: How a decade of financial crises changed the world” (Allen Lane). Pēc viņa domām, „Brexit“ izraisītājs bija populistu kopīgo centienu rezultāts, kurā apvienojās Eiropas Savienības pretinieku labējais spārns, kas cerēja ar to nostiprināt Londonas kā pasaules finanšu centra lomu. Savienojumā ar neapmierināto strādniecību no provinces, kas jutās apdraudēta globalizācijas rezultātā.

Kaut ko līdzīgu varējām novērot ASV vēlēšanās, kad pie varas tiecās šeftmanis Donalds Tramps, kurš ar savu vulgāro ticību stiprās rokas spēkam magnetizēja mazizglītotos provinces amerikāņu vīriešus.

Pēc Tūza domām, šie notikumi bija 2008. gada finanšu krīzes sekas. Toreiz pasaules finanšu sistēma un ekonomika snauda stabilitātes miegā, guļot uz tā saucamajiem sliktajiem aizdevumiem. Brīdī, kad amerikāņu kredītņēmēji vairs nespēja samaksāt, sākās cunami, kas appludināja arī Eiropu.

Bankas pēkšņi nezināja, kādi būs to ieņēmumi, ja sliktie kredīti „sāks rīkoties“. Sirds apstāšanās kļuva iespējama un finanšu zonas infarkts draudēja nepārprotami. Baraks Obama saprata nekavējoties. Lai neatkārtotu 1929.gada krīzi, tika nolemts neatļaut bankām bankrotēt. Sākās valsts budžeta naudas iesūknēšana grimstošajās bankās. Taču krīze jau bija nostājusies uz sliekšņa. Cilvēki, kas, pateicoties subprime aizdevumiem, bija zaudējuši savas mājas, kļuva par bezdarbniekiem. Rūgtuma pilniem, izmisušiem zaudētājiem. Vairums no viņiem acu galā neieredzēja bankas un to vadītājus, kas paši izspruka cauri krīzei bez skrambām, taču klientus atstāja uz ielas, lietū. Viņi saglabāja savu stāvokli un lielās algas, bet par viņu nemākulību krīzes novēršanā samaksāja mazais cilvēks pats.

Rezultātā sākās izteikta sabiedrības polarizācija. Tieši šā iemesla dēļ 2016. gada vēlēšanās ļoti populārs kļuva kreisais Bernijs Sanders (Bernie Sanders), nevis politikas establišmenta reprezentante Hilarija Klintone (Hillary Clinton), kas asociējās ar varu un naudu. Taču vēl vilinošāk skanēja populista Donalda Trampa balss, kas solīja visu un pat neiespējamo piedevām. Sarūgtinātie Trampa pasākām noticēja. Populisms izslējās, pateicoties tieši banku nemākulīgajai rīcībai.

Kritiskais punkts

Liela vaina šeit jāuzņemas arī 2011.gada valsts parādu krīzei. Īpaši Dienvideiropas valstu nespējai tikt galā ar esošajiem budžeta rāmjiem. Tobrīd aizdevuma procenti auga gigantiskā ātrumā, un vainīgās bija Grieķija, Portugāle, Spānija un Itālija, kas netika galā ar savu maciņu. Pateicoties Angelai Merkelei (Angela Merkel), eiropieši norāva „rokas bremzi“ šķiešanās procesam.

Rezultātā Eiropa tika ierauta recesijā un strauji pieauga bezdarbnieku armija. Situācija bija īpaši kritiska 2012.gadā, kad tika prognozēts Grieķijas bankrots. To pēdējā brīdī izglāba, izvairoties no tā, ka grieķi pamet eiro zonu.

Taču grieķus piemeklēja tie paši skarbās taupības noteikumi, kurus iepriekš pieredzēja Latvija. Trīs spoki – Eiropas Centrālā banka, ES un Starptautiskais valūtas fonds (IMF) – panāca savu. No Grieķijas tika pieprasīts neiespējamais – taupīt, piegriezt jostas un radīt priekšnoteikumus ekonomikas pieaugumam.

Punktu šim procesam pielika Eiropas Centrālās Bankas šefa Mario Dragi (Mario Draghi) atbilde publikai Londonā 2012.gada 26. Jūlijā. Uz jautājumu: „Vai Eiropas bankām nedraud bankroti?“ viņš atbildēja ļoti izsmeļoši, ka naudas pietikšot.

Zināmā mērā demonstrējot, ka ECB ir kaut kas līdzīgs ASV Centrālajai bankai. Nevaru apgalvot, ka šis secinājums viesa stabilitāti un paļāvību. Drīzāk pretēji.

Tieši bažas par to, ka nu jau mums draud ne tikai kopīga armija, bet arī kopīga „banku savienība“, bija viens no iemesliem, kas lika Deividam Kameronam izsludināt referendumu par palikšanu vai nepalikšanu Eiropas Savienībā.

Banku bankroti ir noveduši pie šodienas nacionālisma uzplaukuma, tirdzniecības kara draudiem un populistu partiju rindu strauja pieauguma.

Tā pati „troika“, kas augstprātīgi noveda līdz bankrotam Latviju un šodien neuzņemas atbildību par savu kļūdaino lēmumu sekām, ir radījusi priekšnosacījumus pasaules populisma krīzei. Tieši taupības politika, masu bezdarbs un dzīves standarta kritums ir novedis vairākas valstis pie populistu valdībām. Pieskaitot arābu pavasara eksplozijas, kas noslēdzās ar masu migrāciju uz Eiropu, radījušas priekšnoteikumus līdz šim nebijušam naidīgumam pret ārzemniekiem, ieceļotājiem.

Gājiens ar laidni

Spēle sākās šādi – vispirms ASV centrālās bankas vadītājs peldināja savu finansiālo sistēmu naudā, lai to paglābtu. Ar „kvalitatīvo atvieglojumu“ palīdzību viņš nopirka ASV valsts parāda daļas. Eiropas centrālā banka darīja to pašu. Tas nozīmēja naudas drukāšanu un procentu likmju kritumu Eiropā un ASV.

Rezultātā investētāji meklēja jaunus medību laukus sava kapitāla ieguldīšanai. Pēc pāris gadiem šie paņēmieni bija nokaitinājuši konservatīvos ASV republikāņus. Centrālā banka nolēma atteikties uzpirkt obligācijas un sāka celt procentu likmes. Līdz ar to mainījās naudas plūsmas virziens. Kapitāls virzījās atpakaļ un iebelza pa daudzām valūtām. Dienvidāfriku, Brazīliju un Indiju ieskaitot. Kritās jenas vērtība attiecībā pret dolāru, un Ķīna to sāk izjust īpaši smagi. Sāka pazemināties izejvielu cenas, naftu ieskaitot.

Krievijas, Venecuēlas un Norvēģijas ienākumi būtiski samazinājās. Šis process izraisīja politiskas reakcijas. Ķīna, redzot savus ekonomiskos zaudējumus, pievērsās tirgiem Āzijā un Āfrikā. Krievijā Putins centās saglabāt savu režīmu, iestāstot iedzīvotājiem, ka vienīgā izeja no situācijas ir nacionālisma restaurācija un populisma praktizēšana.

Latvija šo banku iespaidu piedzīvoja ļoti tieši un negatīvi. Tūkstošiem iedzīvotāju šodien atrodas ārpus dzimtenes. Nedz vietējie politiskie vadītāji (kas toreiz glāba ar valsts naudu Parex banku), nedz finanšu krīzes risinātāji (sarunās ar „troiku“), nedz arī pašas bankas (Eiropas centrālā un vietējās bankas) nav Latvijas sabiedrībai par notikušā sekām atvainojušās.

Rodas iespaids, ka par nepiemērotiem un neatbilstošiem lēmumiem finanšu sistēmas amatpersonām nav jāatbild, lai gan citas amatpersonas (par to pašu) liek cietumā.

Iespējams, ka Lehman Brothers uzsprāgšana 2008. gadā nav kļuvusi par starta šāvienu augošām politiskajām un ekonomiskajām pretrunām sabiedrībā. Taču banku reakcijas neizbēgami mazināja sabiedrības paļāvību politiskajām un ekonomiskajām institūcijām.

Nauda neguļ

Tā turpina griezties „karuseļos“, lai pelnītu jau nākamo peļņas kumosu. Tā pulsē finanšu tirgus globālajā sistēmā: ienirstot un iznirstot ar finanšu instrumentu palīdzību. Piedaloties aizvien jaunās viļņveida kustībās, kuras sauc par finansiālajām inovācijām, lai nodrošinātu bagātajiem vēl lielāku peļņu nekā līdz šim.

Tātad finanšu tirgus un bankas ir paredzēti tieši šo īpaši bagāto cilvēku naudas karuseļiem, veiksmīgi palīdzot tiem izvairīties no „zaudējumiem“ nodokļu samaksas zonā un „attīrot“ neglīti nopelnītas naudas kaudzes tālākiem legālajiem pirkumiem un investīcijām.

Līdzīgi uzvedas arī modernie, globālie uzņēmumi, kas izvairās no nodokļu maksāšanas ar īpaši radošu, neparastu paņēmienu palīdzību – uzpērkot nodokļu inspektorus, finanšu padomniekus, izvietojot savus birojus un naudas kontus tajās pasaules daļās, kurās iespējams nemaz nesamaksāt nodokļus vai tos maksimāli ierobežot. Tā rīkojās, piemēram, Googe, Apple, Microsoft, Uber un Airbnb.

Reducējot nodokļu samaksu līdz minimumam (2% – 8% no globālās peļņas). Bankas to redz, zina, novērtē, saprot un pašas piedalās šajā peļņas rotaļā tāpēc, ka arī vēlas nopelnīt. Jo lielāka nauda griežas karuseļos, jo treknāka kļūst banku peļņa.

Tātad – mums pārējiem (parastajiem ļaudīm) jāievēro likumi un jādemonstrē tikumi. Turīgie ļaudis un uzņēmumi var to arī nedarīt. Kamēr mēs maksājam nodokļus un tiekam kontrolēti no nodokļu inspekcijas puses, ekstrēmi turīgie rīkojas pavisam citādi.

Tie izveido īpašus globālos tīmekļus, fondus un sabiedrības, kas noder naudas pasargāšanai no nodokļu atvilkšanas.

Starp citu, īpaši turīgie cilvēki nekad necieš arī no ekonomiskajām vai finanšu krīzēm. Viņi pat iegūst un nopelna uz krīžu rēķina. Pētījumi pierāda, ka visbagātākās pasaules ģimenes pēc 2008. gada finanšu krīzes paliecināja savu kapitālu par 45%.

Joprojām 8% no pasaules naudas konta (7,6 biljoni USD) atrodas noslēpti nodokļu paradīzēs. 30% šīs noslēptās naudas īpašnieku dzīvo Āfrikā, 52% Krievijā. Rezultātā sabiedrība ik gadus zaudē nodokļu ienākumos 200 miljardus dolāru apmērā.

Nav grūti konstatēt, ka pašreizējais legālo naudas darījumu veids – cauri bankai – nav pats labākais maksājumu kārtošanas ceļš. Ja reiz bankas var izraisīt politiskas un ekonomiskas krīzes un kolīzijas ar savu neapdomīgo rīcību, tad būtu jāatrod iespēja no šādiem maksājumu procesiem atteikties un sodīt pašus cunami izraisītājus.

Pagaidām mēs nezinām, kā to izdarīt.

Starpnieks, kas vēlas iegūt peļņu, nav godīgs un taisnīgs vidutājs. Protams, varam izstrādāt likums, lai tie nodrošinātu augstu morāli mūsu sadzīvē. Taču vēl vairāk par likumiem ir nepieciešami paši cilvēki, kas spēj un prot augstās morāles likumus ievērot.

Tie paši, kuriem nauda nepielīp pie pirkstiem.

ASV publicē Magņitska sarakstu, ko var apskatīt ASV Finanšu ministrijas mājas lapā

2013. gada 12. aprīlī

Magnitska sarakstsASV  šodien tomēr  ir publicējusi tā saucamo Magņitska sarakstu (atklāto daļu), kurā ir 18 NVS valstu personas, kas tieši saistītas ar Magņitska slepkavību.

Kremlis šodien brīdināja ASV nepublicēt sarakstu ar Krievijas amatpersonām, kurām ir liegta iebraukšana ASV saistībā ar aizdomām par viņu saistību ar cilvēktiesību pārkāpumiem jeb tā dēvēto Magņitska sarakstu.

Slepenā daļa netiks publicēta, aizbildinoties ar valsts drošības interesēm.

Saite uz sarakstu ASV Finanšu ministrijas mājas lapā.

Papildinformācija par Magņitska lietu un tās saistību ar Latviju:

Putina purvs = nabaga Krievija

Putina purvs = nabaga Krievija

2012. g. 2. oktobrī. Speciāli TVnet.

TVNet

«Krievijai būtu jāstāv pie kauna staba. Ilgi un dikti. Cilvēktiesību neievērošana šajā valstī joprojām ir neizgaismots jautājums,» uzskata Viljams Brauders (William F. Browder), pretrunīgs amerikānis, finansists un cilvēktiesību entuziasts, kurš pašlaik cītīgi apbraukā dažādas pasaules valstis, lai pārliecinātu rietumu sabiedrību par to, kas «patiesībā notiek Krievijā».

Kāpēc amerikāņu finansistam rūp cilvēktiesības Krievijā? Šāda tipa cilvēkus mēdz interesēt vienīgi paša bizness un peļņa, nevis cietumos ieslodzīti taisnības cīnītāji.

Taču pretēji ierastajai loģikai, šis kolportieris turpina misiju. Kāpēc?

Tāpēc, ka viņš jau ir piedzīvojis pozitīvo un negatīvo sava biznesa periodu Krievijā. Tā sakot, «ir bijis kopā ar Putinu» un tagad nostājies «pret viņu».

Kas mūs var interesēt šajā lietā?

Fakts, ka šis cilvēks ir iesaistīts pašlaik visapjomīgākajā tiesiskajā skandālā saistībā ar krievu advokātu Sergeju Magņitski. No šejienes izriet divkārša saite ar Latviju – krievu korumpētības demonstrējumi «kā paraugs LV oligarhiem» un aktuālā liktenīgās netīrās naudas izmazgāšana tieši Rīgas bankās.

Ēna pār Latviju

Sāksim pēc kārtas. Pirmkārt, tā saucamā Magņitska lieta Krievijā ieguva vispasaules skanējumu, kad mūsu kaimiņvalsts cietumā (joprojām līdz galam nenoskaidrotos apstākļos) mira fonda uzņēmuma «Hermitage Capital» jurists Sergejs Magņitskis. Viņš «oficiāli» tika apsūdzēts par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, taču jurista kolēģi, rietumu analītiķi un mediji uzskata, ka advokātu pameta nomirt Krievijas valsts amatpersonas, kuru noziedzīgos nodarījumus viņš uzdrošinājās atmaskot. Putina politiskais varas aparāts korumpēja svešu naudu, publiski eksponējot sevi kā nācijas varoņus. Zogot, tēloja atmaskotājus.

Otrkārt, Magņitska lieta met ēnu arī uz Latviju. Nesen kļuva zināms (Nekā Personīga, FinanceNet,), ka daļu naudas lietā, ko pētījis Magņitskis, negodīgās Krievijas amatpersonas «mazgājušas» caur sešām Latvijas bankām. Tāpēc lietas materiāli nosūtīti arī mūsu tiesībsargājošām iestādēm. Prokuratūra «Hermitage Capital» lietu nodevusi tālāk izmeklēšanai Ekonomikas policijā, kas savukārt, aizbildinoties, ka notikumi ir četrus gadus veci, nav ierosinājusi pat kriminālprocesu.

Finanšu un kapitāla tirgus komisija, kas Latvijā uzrauga banku sektoru, tagad dekoratīvi izsaka bažas par netīrās naudas ieplūšanu Latvijas bankās. Tomēr konkrētu rīcību kontu iesaldēšanā vai naudas atmazgāšanā iesaistīto banku sodīšanu komisija nesola. Esam turpat, kur bijām pirms gada ar «Swedbankas baumu skandālu». Nulles punktā. Tas nozīmē, ka Latvija (ar savu pasivitāti šīs lietas izmeklēšanā) piedalās Putina kukuļņemšanas šovā.

Amerikāņu komunistu pēctecis krievu naudas olimpā

«Hermitge Capital» ir rietumu investīciju fonds, kurš Krievijas tirgū strādā kopš 90. gadu vidus. Tā vadītājs ir slavenā Erla Braudera pēctecis – Viljams Brauders. Vectēvs Erls Rasels Brauders (Earl Russel Browder) bija amerikāņu politiķis un ASV Komunistu partijas ģenerālsekretārs no 1930. līdz 1945. gadam. Darbojies jeņķu arodbiedrībās, bijis Kominternes sastāvā, sēdējis cietumā kā politiskais ieslodzītais, pretendējis uz ASV prezidenta amatu pret Rūzveltu un cietis no makartisma. Šāda vectēva ēnā Viljams esot izvēlējies citu ceļu – «uzcirtis mugurā dārgu uzvalku un atbilstošu kaklasaiti» un kļuvis bagāts. Vectēva politiskie lauri ļāva mazdēlam atvēzēt biznesu arī Krievijā, zem prezidenta Putina saudzējošajiem spārniem. Šeit Brauders dibināja investīciju firmu «Hermitage» un pamanījās piedalīties pirmā Krievijas miljarda paisuma procesā, kad nauda sāka plūst no privatizētajiem valsts uzņēmumiem. Bagātie tobrīd valstījās naudā, turpretī tauta slīka trūkumā, un pa vidu šaudījās kriminogēnās haizivis. «Hermitage» te meklēja investīcijas, realizēja ieguldījumus un rosījās ienesīgajā kaimiņvalstī. Bizness Krievijā viņiem gāja no rokas. Taču 2007. gadā Krievijas nodokļu pārvalde pēkšņi realizēja lielāko nodokļu atgriešanas maksājumu aizvadīto gadu laikā. Firmām «Parfenion», «Makhaon» un «Rilend» tika pārskaitīti 230 miljoni ASV dolāru no amerikāņa kases, lai demonstrētu drosmīgu «nodokļu iekasēšanu» lētticīgai Krievijas publikai. Reāli naudu pārtvēra Putina ezera grupējums un labticīgie aplaudēja savam vadonim.

No Magņitska rīcībā esošajiem dokumentiem kļuva redzams, ka firmas «Parfenion», «Makhaon» un «Rilend» nelikumīgi pārņēmuši jauni īpašnieki. Pateicoties viltotiem grāmatvedības dokumentiem, viņi devušies uz tiesu, kas apmierinājusi prasījumu par nodokļu atmaksu. Formāli akciju realizēja noziedzīgs grupējums, kurā dominēja bijušie cietumnieki, tāpat vairāki iekšlietu ministrijas izmeklētāji, tiesneši, nodokļu inspektori. No valsts kases ar Krievijas ierēdņu palīdzību sabiedrības acu priekšā tika nozagti miljoniem nodokļu maksātāju naudas.

Amerikānim izdevās izglābt no Putina «nacionalizācijas» vienu savas naudas daļu un pasargāt dažus no līdzstrādniekiem. Taču viens no viņiem – Sergejs Magņitskis atteicās aizceļot uz ārzemēm (drošībā) un turpināja novērot uz vietas Krievijā, kā Putins uz sagrautā amerikāņu uzņēmuma drupām «modelē» atmaskojošu nodokļu iekasēšanu «valsts interesēs». Pateicoties viltotiem dokumentiem, falšajiem īpašniekiem izdevās izkrāpt no Krievijas valsts kases 1,5 miljardus SEK.

– Sergejs atteicās atkāpties, aizbraukt un samierināties ar notiekošo. Viņš turpināja uzraudzīt procesa norisi un shēmas Krievijā. Viņš bija ideālists un uzskatīja, ka nerīkojas nepareizi, – tā šodien komentē notikušo Viljams Brauders.

Toreiz – 2007. gadā advokāta ticība tiesām un taisnības pārliecība izrādījās naiva. Izmeklēšanas vietā pret reālajiem valsts naudas zagļiem Krievijā tika sākta lieta pret viņu pašu. Magņitski apcietināja, noturēja ieslodzījumā 358 dienas. Cietumā krievu advokātam bija nepieciešama ārsta palīdzība, taču viņš to nesaņēma, un visbeidzot Sergejs Magņitskis (1972-2009) Butirku cietumā tika nosists ar gumijas stekiem (DN. 2011, 26.09.). Lai «visi gali ir ūdenī».

Top «Magņitska likums», kas ierobežotu krievu biznesu ārzemēs

Protams, tā saucamā «pēkšņa nāve cietumā» tieši tāpat kā uzņēmumu apzināta izlaupīšana ir pārbaudītas krievu varas aparāta korupcijas metodes. Ar šo instrumentu palīdzību Krievijas ierēdņi iegūst savā kontrolē aizvien lielākas naudas summas un anulē jebkuru tiesiskuma principu. Ja vēlaties dzīvot mierīgi Krievijā un tur «taisīt biznesu», tad jums nepieciešams ļoti «augsts jumts». Jo augstākā politiskajā amatā vai administratīvajā pozīcijā būs «jūsu jumts», jo neievainojamāks un aizsargātāks būsiet. Visaugstāk šajā sistēmā ir Vladimirs Putins, kas vienlaikus ir arī šīs valsts bagātākais cilvēks, ko, protams, grūti pierādīt ar faktiem.

Vismaz pagaidām. Viljams Brauders šo misēkli centīsies izlabot, izveidojot īpašu likumu, kas sarežģīs Maskavas oligarhu eksistences iespējas uzturēties brīvajā pasaulē. Likums attiektos uz visiem tiem, kas ir vainīgi Sergeja Magņitska nāvē. Tātad 60 vārdos un uzvārdos nosauktas personas, kas strādā dažādos Krievijas varas aparāta līmeņos. Viņu iekrājumi ārzemju bankās ar šo tiktu iesaldēti un viņiem būtu aizliegta iebraukšana visās valstīs, kas parakstīs «Magņitska likumu». Tāds ir Viljama Braudera plāns, un tā realizēšanai viņš apbraukā tagad visas pasaules valstis. Pagaidām šo priekšlikumu ir akceptējusi Eiropas Savienības ārlietu komisija, tāpat arī analoga komisija ASV Pārstāvju palātā un Senātā.

Pagaidām Obamas administrācija pret šo priekšlikumu izturas samērā skeptiski. Līdzīgi reaģē arī vairums Eiropas valstu vadītāju. Pats Putina režīms Krievijā šo iniciatīvu kritizē skarbi, un tāpēc biklajiem politiķiem ārzemēs ir bail raustīt «krievus aiz ūsām». Pārāk daudz tiek likts uz vienas kārts, un spēlē iesaistītas lielas naudas un smagi politiskie spēlētāji.

Raugoties uz šo lietu no ētikas viedokļa, jākonstatē, ka šis gadījums nav vienkāršs. Ja mēs vēlamies ieviest sankcijas pret uzņēmēju, kas ieguvis savu naudu noziedzības ceļā, apspiežot citu cilvēku cilvēktiesības, tad atradīsies samērā daudz šādu noziedznieku ne tikai šajā, bet arī viņā pusē okeānam. Neaizmirsīsim to pašu ASV, kas ražo vienus likumus un noteikumus, kas piemērojami pašmājās, un pavisam citus – ārzemēs. Rezultātā mēs iegūsim sankciju karu, kurā krievi (ar vai bez pamatojuma!) metīsies kaujā pret ārpasauli.

Šādu cilvēku eksistence arī pie mums Latvijā ir reāls fakts. Likuma lekālu ar laiku varētu izmantot arī pret Latvijas pašvaldību vadītājiem, lielu uzņēmumu direktoriem, augstiem ierēdņiem un izbijušām amatpersonām.

Jo likumdevēju varas saaugšana ar izpildvaru ir viens no smagākajiem politiskās korumpētības veidiem un būtiski traucē ne tikai Krievijai un Latvijai, bet arī daudzām citām valstīm nostāties uz stabila progresa ceļa. Rietumu pasaulei būtu jāsaņemas un jāņem pie sirds «Magņitska lieta».

Tas ir nopietni. Pārāk nopietni

Magņitska nāve ir padarījusi Vijamu Brauderu par atriebēju, detektīvu, lobistu. Ir pamats cerēt, ka novembrī Vašingtonā kongress nobalsos par «Sergeja Magņitska aktu» – likumu, kas aizliegs vismaz 60 Krievijas pilsoņiem (policistiem, tiesnešiem, ierēdņiem) ieceļot ASV un iesaldēs viņu īpašumus pasaules bankās. Krievija atbild uz šo iniciatīvu aukstā kara stilā. Putins attiecīgi draud iekļaut savā «melnajā sarakstā» visus tos, kas atbalstīs šo iniciatīvu. Taču krievu fīreram nebūs viegli apbērt Magņitska piemiņu ar pelniem.

Visi, kam iznācis nodarboties ar biznesu Krievijā, zina, ka šajā valstī bez korumpētības un kukuļdošanas nenotiek nekas. Reizēm šim izspiešanas komplektam tiek pievienotas arī slepkavības un spīdzināšana pat visaugstākajā līmenī – konstatē medijiem Viljams Brauders Stokholmā. Pagaidām nekā jauna no Maskavas Magņitska lietā uzzināt nav izdevies. Oficiālās iestādes vēsta, ka izmeklēšana turpinoties un ārzemniekiem šajā lietā nav ko maisīties. Jā, viens cietuma ārsts esot aizturēts un notiesāts par paviršību. Pēc tam viņš paziņojis, ka nekur nav vainīgs un tas ir viss. Pagaidām arī šajā lietā «visi gali ūdenī».

Viljamam Brauderam šķiet, ka visbriesmīgākais esot redzēt, ka Magņitska slepkavas ir joprojām brīvi cilvēki, kas vienā mirklī ar lielceļa laupītāju metodes palīdzību ir kļuvuši nežēlīgi bagāti. Braudera organizācija sīki un smalki ir izpētījusi, kurš no 60 ir nopircis nekustamos īpašumus un kurā pasaules valstī tas noticis (Melnkalnē, Dubajā u.c.). Kādas privātās automašīnas «viņiem» pieder un kas viņi ir – šie būtībā «sīkie birokrāti», kas ikdienā pārtiek it kā no pieticīgām algām, bet reāli barojas no «pienesumiem», «honorāriem», «dāvanām», «otkatiem» utm.

– Šie cilvēki Krievijā uzvedas kā kanibāli un vienlaikus vēlas sēdēt kopā ar mums pie smalkajiem, civilizēto cilvēku galdiem Eiropā. Jā, mēs varam viņus nosodīt par kanibālismu un parādīt pasaulei, ka viņu rīcība nav akceptējama. Šķiet, ka ar šo brīdi sods pret viņiem pirmajā fāzē būs jau iestājies, – uzskata Viljams Brauders. Tas būs sākums. Korupcijas apkarošanas sākums.

Nauda pludināta caur Latvijas bankām

Latvija šajā shēmā izskatās ļoti nepievilcīgi. Atklājās, ka 2008. gada februārī 20 miljoni ASV dolāru no Krievijas bankām tālāk pārskaitīti uz sešām Latvijas bankām. TV3 analīze liecina, ka vairāk nekā divi miljoni skaitīti caur Rietumu banku. Gandrīz seši miljoni caur Trasta komercbanku, gandrīz miljons caur «Baltic Trust Bank», kura tagad pievienota «GE Money bank», pusmiljons caur banku «Paritāte», kas tagad saucas «Privatbank», un vairāk nekā miljons caur Aizkraukles banku. Pārskaitījumos figurēja arī «Baltic international Bank». Neviena no bankām kameras priekšā runāt nav vēlējusies. Finanšu un kapitāla tirgus komisija bloķēt bankas kontus nav gatava, tāpat kā sodīt minētās bankas, jo Krievija oficiāli nav paziņojusi, ka nauda būtu nozagta, lai gan naudaszīmes ir notraipītas ar Sergeja Magņitska asinīm.

«Hermitage Capital» savākto informāciju par Latviju nosūtījusi prokuratūrai, Finanšu un kapitāla tirgus komisijai, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam. Prokuratūra Magņitska lietu pārsūtījusi ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvaldei. Policija nav ierosinājusi pat kriminālprocesu. Pārvaldes priekšnieks interviju TV3 atteicis, tai vietā atsūtot preses sekretāri.

Visticamāk, no Krievijas objektīvu informāciju Latvijas policija nesaņems, tā uzskata Krievijas avīzes «Novaja Gazeta» žurnālists Romāns Aņins. Viņaprāt, Krievija lietas izmeklēšanā nav ieinteresēta, jo lietā iesaistītas augstas amatpersonas. «Hermitage Capital», saprotot, ka Krievijā tā nevarēs panākt taisnību, izvēlējusies citu taktiku. Tā prasa valstīm, kuros notikuši Magņitska lietas darījumi, iesaldēt banku kontus, nedot vīzas amatpersonām, kas bija iesaistītas lietā, neļaut viņu bērniem mācīties Eiropā.

Latvijas pozīcija šajā jautājumā joprojām ir nogaidoša

Latvijas Ārlietu ministrija pagaidām nav gatava iniciēt Eiropas Savienībai lēmumu liegt konkrēto Krievijas amatpersonu ieceļošanu (TVNET, TV3). Šleseristu «naudas izpletnis» (likums par uzturēšanās atļaujas tirgošanu pret investīcijām) joprojām plīvo mūsu publiskajā telpā kā maitasputna spārns? Vai esam kļuvuši par Krievijas noziedznieku patvērumvalsti, par Putina impērijas melno finanšu patvertni? Šlesers un Ušakovs to gribēja un panāca, bet vai tas ir arī mūsu visu interesēs?

Šķiet, ka nē. Šādas naudas skalošana un investīcijas nevar būt par pamatu enkura nolikšanai Latvijā. Asiņainā nauda nav investīcijas. Tā morāli kompromitē Latviju un esošās mūsu valsts netīrās bankas.

Kurš var pamodināt FKTK un policiju šajā lietā? Kura Latvijas parlamenta partija uzņemsies atbildību par «Sergeja Magņitska likuma» pieņemšanu arī mūsu valstī?

Par šo partiju mēs balsosim gaidāmajās pašvaldību vēlēšanās. Latvijā ir arī godīgi cilvēki, un to nav maz.

Interesanti, vai par šo likumu nobalsos esošā sasaukuma Saeima, kurā Putina režīmu atbalsta gan Saskaņas centrs (sadarbības līgums ar valdošo Krievijas partiju), gan arī Nacionālā apvienība (kas neko citu kā ar baznīcu saaugušo Putina režīmu Krievijā negrib atbalstīt – R. Dzintara raksts 23.08.2012. Visu Latvijai mājas lapā)?

Cik godīgu cilvēku ir mūsu Saeimā? Ārlietu ministrijā? Policijā un KNABā?

To parādīs lakmusa papīrītis – «Magņitska likums».

%d bloggers like this: