Ziņas par sabiedrisko mediju iespējamo nāvi nav pārspīlētas

Speciāli TVNET

https://unsplash.com/@ankabo?utm_source=unsplash&utm_medium=referral&utm_content=creditCopyText

Foto: Anna Kethrin Bopp

Ir pienācis brīdis, kad klasiskie un tradicionālie (pierastie) mediji pavada sava mūža pēdējos gadus. Kapu zvani jau skan, taču atbildīgie izliekas tos nedzirdam. „Laivā“ ir sasmēlies ūdens un tā lēni grimst: skatītāji pamet televizoru un radio, lasītāji atstāj avīzes un žurnālus. Taču atbildīgie par public service vai nu neredz, vai nespēj saprast kas īsti notiek. Viņi formulē nedzīvu sabiedrisko mediju pārvaldīšanas likumu un Jēkaba ielas namā jūtas ļoti nostrādājušies. Tieši tāpat kā skriešana uz vietas nav ātrākais labākais pārvietošanās veids, arī mediju jomas sakārtošana nesākas ar viena atsevišķas nozares (sabiedrisko mediju) stāvokļa reglamentēšanu. Krīze ir visā mediju areālā, kas jāsakārto. Būtu jāsāk ar jauna mediju likuma un mediju tiesas (mediju tiesībsarga institūcijas) radīšanu, tikai pēc tam pievēršoties sabiedrisko mediju stabilizāciju. Taču pie mums notiek otrādi – vispirms apauj zābakus un pēc tam velk virsū bučiem zeķes.

Mediju megafona laiks ir garām

Žurnālistikas kvalitātes līmenis valstī nosaka publiskās domas normu mērvienības. Novecojusi žurnālistu izglītība un neesošie kvalitātes mediju standarti jau sen klibo pakaļ mūsu viltus ziņām, kuras internetā ražo “polittehnologu“ mārketingisti.  Esam strupceļā. Ar šo informācijas biroju diktatūras laiks ir noslēdzies, jo Facebook un Google ir pārņēmuši informācijas bastionus un nosaka mūsu aktualitāšu dienaskārtību. Trampa ievēlēšana ir pierādījusi, ka pat ASV prezidentam vairs nevajag preses dienestu vai preses sekretāri, jo viņš saites ar sabiedrību nodrošina pats. Ik dienas čivinot tvitera kontā. Internets ir apgāzis veco komunikāciju, tās formas un rituālus.

Pasaule ir pārmainījusies, taču lielākā daļa no mums joprojām nevēlas skatīties nākotnē un saskatīt tur ceļa stabus. Mēs cieši pieturamies pie aizgājušā laika, kurā informāciju piegādāja grāmatas, avīzes un televīzija. Lai noteiktu, vai vismaz ietekmētu publisko domu, bija vajadzīgi salīdzinoši apjomīgi līdzekļi masu medija iegādei. Tātad bagāti un ietekmīgi cilvēki bija vienīgie, kuri spēja un drīkstēja deklarēt dienaskārtību, selekcionēt pareizos un nepareizos, labos un sliktos cilvēkus un notikumus. Uzskatus un viedokļus.

Ja kāds cilvēks viņiem nepatika, tas šo personu vai procesu varēja izsaldēt ar klusumu. Ja kāds viedoklis nepatika, to elite varēja ignorēt un tas „nomira“ aizmirstībā.

Viņas augstība „reklāma“ un tās tuvais draugs „mārketings“ viegli un bez stomīšanās maksāja medijiem, lai caur šo logu uzspiestu publikai savas vajadzības un priekšlikumus. Sabiedrības manipulācija ar reklāmu bija un pagaidām paliek mediju galvenais ienākumu algoritmiavots. Tas nozīmē ka cilvēkiem tiek uzspiests reklāmas vēstījums, kuru viņi nemaz nevēlas redzēt un tiek piedāvāti naudas izdošanas priekšlikumi, kurus viņiem nevajag.

Turpmāk tā vairs nebūs. Tīmekļa ērā transmisīvās komandas nedarbojas.

Ir mainījies mediju izskats, statuss un profils. Agrāk mums bija tikai lielie, etablētie mediji, kurus īpašnieks bija iegādājies apmēram tāpat kā nekustamo īpašumu un pārvaldīja līdzīgi fabrikai, kas ražo preci pārdošanai. Tagad informācijas plūsma vairs nav tikai lineāra un transmisīvi regulēta. Tā sazarojas un, pateicoties internetam, lielos mediju izņēmumus (fabrikas) lēni un noteikti izkonkurē bezmaksas interneta mediju arhipelāgs. Tam piemīt viena būtiska priekšrocība, kas līdz šim nebija raksturīga klasiskajiem medijiem. Jaunie interneta mediji patiešām ir plašsaziņas līdzekļi, jo viņiem ir iespējama atgriezeniskā saite ar publiku. To diemžēl nevar teikt par klasisko radio, presi vai televīziju, kas Latvijā nez kāpēc nepamatoti tiek saukti par „plašsaziņas līdzekļiem“.

Mediju megafona laiks, tātad, ir garām. Tagad mēs paši izvēlamies ziņu avotus, „uzknābājam“, ko vēlamies, novēršamies no tiem, kas runā pretī un ignorējām nepatīkama viedokļa paudējus. Reklāma nevar mums bakstīt vajadzīgo, jo mēs to vairs neredzam ekrāna tekstiem pa vidu.

Pat Googles algoritmi nepalīdz pietuvoties mūsu naudas maciņam, ja mēs atšifrējam, ko viņi mums piemeklē un saliekam krustiņus pareizajās vietās. Parastajai reklāmai vairs nav ko cerēt uz mūsu uzmanību brīžos, kad tā parādās ekrāna. Tai vairs nav uzrunājošā impulsa vērtība. Tagad visam, kas vēlas tikt pamanīts, jābūt interaktīvam. Taču mediju īpašnieki un tradicionāli domājošie reklāmisti šo īpatnību nav pamanījuši un turpina „kabināt“ klāt interaktīvajai sarunai digitālajos medijos vienvirziena reklāmas sludinājumus. Tas tiek darīts bezjēdzīgi, bez spējas uzrunāt, taču tas turpinās. Kā filma bez sižeta un beigām.

Kā uzrunāt sabiedrību, kas informāciju paņem pati

Jēdziens „digitālais mārketings“  ir tukša konstrukcija, ja mēs ar to saprotam ierastā mārketinga paņēmienu „pārnešanu“ uz ekrānu. Vienkārši tāpēc, ka agrāk sabiedrība sastāvēja no „stāstītājiem“ un „skatītajiem“, no kuriem pirmie bija mazākumā un otrie vairākumā. Internets ir radikāli mainījis šo grupu sadalījumu. Tagad stāstītāji ir visi. Klausītāju vai skatītāju vairs nav. Situācijā, ka 7 miljardi cilvēku runā un neviens neklausās, valda konstants troksnis, kuru var nosaukt arī par „informatīvajam samazgām“, jo 98% Instagram attēlu neviens pat neaplūko un lasīšanas vietā mēs „pārskrienam ar acīm“ ekrāna tekstiem, katrai lapai veltot maksimāli 4-6 sekundes.

Kas un kurš tad izdzīvo šajā „haidparkā“, kurā ikviens vēlas runāt, bet neliela daļa ir gatavi klausīties, skatīties un kaut ko izlasīt?

Šajā situācijā eksistē jauna „mārketinga kategorija“ kuru varam simboliski nosaukt par „satiksmes regulētājiem“ vai mentoriem (padomdevējiem). Proti, tie ir cilvēki, kuriem noticam un esam gatavi doties līdzi informācijas paisumā, cerot ka viņi spēj mums palīdzēt, atšķirt pareizo no nepareizā, gaumīgo no bezgaumīgā. Viņi spēj mūs noorientēt un būt gidu lomā pasaulē uz ekrāna, kurā nav kartes un kompasa orientēšanās sistēmas.

Tie, kuriem deleģējam informācijas šķirošanu un lokalizēšanu mūsu vajadzībām, kļūst par pašiem svarīgākajiem indivīdiem jeb faktoriem digitālajā vidē. Producenta mārketinga stratēģija ir bezjēdzīga, ja to neairē vajadzīgajā virzienā ietekmīgi digitālās informatīvās plūsmas mentori. To skaitā ir ļaudis, kas spējuši sev sarūpēt publikas uzticības kredītu (ietekmētāji, blogeri, publicisti, slavenības un viedokļu veidotāji), kas šobrīd stabili nostājas bijušo tirgvedības stratēģiju vietā. Kāpēc daudzi joprojām pieturas pie vecajām metodēm? Tāpēc, ka laiks rit straujāk nekā mēs spējam tā prasībām piemēroties. Toreiz, kad 1450. gadā parādījās mašīnas, kas sāka iespiest tekstu, visā Eiropā enerģiski turpināja savu darbu ap 300 000 cilvēku, kas pārrakstīja grāmatu tekstu ar roku. Tikai 1550. gadā viņi pārtrauca šo biznesu. Bija vajadzīgi 100 gadu, lai saprastu, ka nav vērts cīnīties pret iespiedmašīnām. Apzināti nododot iespiedējus inkvizīcijai kā ķecerus. Visas komunikatīvo paradigmu nomaiņas notiek sāpīgi, jo ir elite, kas traucē jaunajam laikam. Ir pierasts pa vecam un rodas sašutums par jauno laiku nepateicību. Cerot, ka ignorējot un izsmejot jaunos apstākļus būs iespējams tos novērst vai anulēt.

Foto: Pablo Garcia Saldana

Tāpēc saņemsimies un sapratīsim, ka ir nomiris ne tikai tradicionālais mārketings, bet arī masu mediji, grāmatu izdevniecības, kā arī tradicionālas radio un televīzijas stacijas. Pazūd arī vecā kaluma žurnālists un redakcijas, kurās tas mitinājās.  Tā vietā rodas jaunie mediji un jaunās grāmatas, kas piedāvā dialogu ar auditoriju. Ne tikai tekoši un nepārtraukti papildinot informatīvo piedāvājumu (piemēram grāmatas, kuru teksts tiek e-grāmatu formātā papildināts ar jauniem faktiem, datiem nepārtraukti, arī pēc pārdošanas), bet arī nodrošinot sarunu ar visiem, kas vēlas tikt uzklausīti (paneļa diskusijas un problēmu tilti televīzijā un radio).

Dialogs megafona vietā

Pēc konferences Spānijā, kas aizvadītajā nedēļā bija veltīta digitālās valodas specifikas analīzei, kāda amerikāņu kolēģe man jautāja sekojošo: kā iespējams šodien pievērst lasītāja uzmanību tekstiem, kas ir vajadzīgi, bet izskatās neinteresanti. Viņa runāja par zinātniskām publikācijām, kuras būtu jāizlasa viņas ekonomiskā PR kursa studentiem. Mans šķiet, ka šim mērķim ir vērts izmantot internetā pieejamās komunikācijas platformas, kas apskata attiecīgās jomas jautājumus studentiem interesantu diskusiju formā un veidā. Mēs zinām un pazīstam modes un dzīves stila „influenserus“, taču mazāk zināmi un izmantoti ir profesionālo jautājumu forumi tīmeklī, kas  spēj un var piedāvāt dziļas un rosinošas diskusijas. Tos var rosināt, organizēt un tajos var piedalīties, jo „digitālie jaunieši“ saprot labāk audiovizuālu, nevis teksta lineāro vēstījumu.

Šī jaunā situācija atņem visas priekšrocības autoritātēm un amatiem. Visi „napoleoni“ ir apglabāti un publika vairs nesēž skatītāju zālē, bet gan uz krēsla jums tieši pretī.

Tas pats attiecas uz jauno žurnālistiku. Agrāk avīze iekasēja naudu par reklāmas sludinājumiem un pārdotajiem avīžu eksemplāriem anonīmam lasītāju pūlim. Tagad šis „anonīmais pūlis“ vēlas lasīt tīmeklī bezmaksas. Tāpēc „avīzēm“ vairs nav iespēju sarūpēt naudu savam budžetam, ar kuru samaksāt algas žurnālistiem un pārējiem medija līdzstrādniekiem. Vai šeit esam apstājušies? Bezizejā?

Nē, bezmaksas avīžu pieprasījuma laiks ir šodien jau noslēdzies. Informatīvās samazgas ir, bet nav mentoru, kas piedāvā faktu un viedokļu šķirošanu un skaidrošanu. Precīzāk sakot, mediji kavējas ar informatīvās „satiksmes regulētāju“ funkciju uzņemšanos. Kamēr notiek šī mīņāšanās kavēšanās, valda „Donalda Trampa universums“ ar viltus ziņām vadošajās pozīcijās.

Kā izkļūt no šīs situācijas? Tas nav vienkāršs jautājums. Šķiet, ka būs valstis, kuras vispār attieksies no žurnālista profesijas un pašreizējie mediji pazudīs tieši tāpat kā savulaik pazuda „Padomju Jaunatnes“ brīvvalsts variants vai avīze „Literatūra un Māksla“ no Latvijas mediju lauka. Vai tas būtu jāuzskata par dabas likumu, tā teikt par neizbēgamu rezultātu informācijas plūsmas pašsanēšanas procesam? Nē, tas lielā mērā atkarīgs no tā kā valsts mediju biznesa regulētāji sapratīs un atbalstīs valsts palīdzību kvalitatīva mediju „koka“ attīstībā. Kā mediju vadītāji spēs saprast savas jomas unikalitāti un izveidot savu produktu līdzvērtīgu mentora statusam.

Publika ātri redz un saprot kur viņiem piedāvā kvalitatīva satura produktu un kur izklaidēšanos līdz nāvei „dejojot ar zvaigzni“.

Nedomāju, ka galvenā problēma ir mediju konkurenti blogošanas un čivināšanas jomā mikroblogā Twitter. Galvenā problēma ir lielo mediju nespēja saprast modernā laika prasības un vāja žurnālistu piedāvātā materiāla satura kvalitāte. Protams, ka žurnālisti visos laikos ir pratuši jebkādu kritiku pret savu darbu uztvert kā varas spiedienu. Tā mēdz reaģēt un šo metodi mēs pazīstam kā pārbaudītu un drošu. Taču šodien, kad ir iestājies jaunais laiks un visi mani studenti izslēdz radio un televizoru kā nederīgus medijus, ir pienācis pēdējais kritiskais brīdis. Tagad būtu jābeidz meklēt argumentāciju, kas it kā attaisno viduvēju mediju darba eksistenci. Būtu jāapskatās spogulī un jāsāk dzīvot, strādāt laikam līdzi.

Lielākas algas nepalīdzēs iesist taisni sienā līku naglu ar āmuru bez kāta.

Ir pienācis laiks radikāli un būtiski uzlabot sabiedrisko mediju kvalitāti, citādi kļūsim par pirmo EBU valsti, kurā sabiedriskos medijus nāksies slēgt, jo skatītājus praktiski vairs nebūs.

Kāpēc tieši pie mums tā notiek?  Viens no iemesliem varētu būt amerikāņu izcelsmes latviešu politiķu neizpratne par sabiedrisko mediju būtību, misiju un unikalitāti, jo ASV šie mediji ir nenozīmīgi jeb to praktiski nav. Otrs iemesls varētu būt ieilgušais Latvijas sabiedrisko mediju vadības neprofesionālisms mediju lietās un nespēja saprast, ar ko sabiedrisko mediju stratēģija atšķiras no privāto mediju misijas.

Grūti pateikt, kurš no gružiem apavos padarīs staigāšanu neiespējamu. Taču viens ir skaidrs – apstāšanās ir tuvu un baumas par drīzo mediju nāvi nav pārspīlējums.

Tas notiks, ja neko nedarīsim.

Ja turpināsim pārrakstīt grāmatas ar roku.

 

 

 

 

 

 

 

Vēlēšanas beidzot ir garām! Balsojam par ielikteņiem vai politiķiem?

2014.gada 29.maijs

Beidzot varam atviegloti nopūsties. Kāpēc? Tāpēc, ka Eiroparlamenta vēlēšanās ir garām un šodien, rīt un parīt vairs nebūs jāskatās uz kaitinošajiem deputātu kandidātiem, kuri aizvadīto nedēļu laikā vizuāli piesārņoja ielu malas un saturiski piemēsloja mediju ēteru. Diemžēl politiskā reklāma pie mums joprojām ir kaitinoši primitīvā līmenī. Tā spēj saniknot vēlētājus ne tikai ar izaicinoši seklo vēstījuma satura piedāvājumu, bet arī ar ekstrēmi vulgāro tiražēšanas tehniku.

Kā visuzkrītošākos seklas reklāmas uzbāzības paraugus var minēt uz sabiedriskā transporta dubļainajiem logiem «salīmēto» Saeimas deputāti no ZZS – Ivetu Griguli un uz piekabju sāniem «sastutēto» aktieri, Nacionālās operas eksdirektoru Andreju Žagaru (Latvijas attīstībai).

«Pienaglojot» uz sabiedriskā transporta ZZS deputātes seju, dāļājot par viņu bezmaksas avīzītes, kampaņas autors laikam cerēja mehāniski «ieborēt» vēlētāju apziņā jēdzienu «Grigule = seja + vārds». Bez motivācijas, kāpēc vēlētājiem būtu jābalso tieši par šo personu Briseles gaiteņu tusiņiem.

Šādu paņēmienu mēdz izmantot galvenokārt totalitāras diktatūras valstīs, kurās vēlēšanu sistēma piedāvā tikai vienas partijas kandidātus un garās diskusijās par pretendenta politiskās iniciatīvas motīviem un ambīcijām sarunā ar vēlētāju neielaižas. Staļins, Pelše vai Brežņevs mums neko neskaidroja un vēlētāju aktivitāte toreiz skaitījās 99% līmenī. Grigule (viņas kampaņas autors) tagad cerēja uz to pašu.

Viņa pat atteicās piedalīties publiskās diskusijās medijos vai nu tāpēc, ka nav ko teikt, vai arī tāpēc, ka uzskata Latvijas vēlētājus par muļķiem, kas «tāpat neko nesaprot» un tāpēc «balsos par kaut kur redzētu seju» un viss. Tā teikt – nodrukājam vienu seju neskaitāmos eksemplāros + ar to aplīmējam visus kustīgos un nekustīgos stabus un priekšmetus, kas izmantojami publiskajā telpā, un lieta darīta!

Sabiedrība ir šokā no «frontāla uzbrukuma» pompozuma, pēc tam vēlētājs sazombēts saļimst Grigules priekšā un afektā nobalso par viņu automātiski. Tomēr šķiet, ka kampaņas masīvisms panāca pretējo – atbaidīja un nokaitināja vēlētājus. Tieši tā, kā to varēja jau iepriekš paredzēt.

Tauta netic aktieriem: Žagara jaunā loma

Jāteic, ka ciniskais primitīvisms, ar kuru pie mūsu vēlētājiem vērsās Aivara Lemberga kabatas partijas deputāte Iveta Grigule, nav nekas unikāls Latvijas publiskajā telpā. Līdzīgu pienesumu mums šogad nodrošināja arī politiski hiperaktīvais Einārs Repše ar partiju «Latvijas attīstībai», kas pa ceļam pie Saeimas vēlēšanām veica aģitācijas eksperimentu ar aktieri Andreju Žagaru galvenajā lomā.

Bijušais Nacionālās operas direktors savu seju mums piedāvāja visādās formās un rakursos gan statiski ceļmalās «uz stabiem», gan kustīgi luncinoties uz autopiekabju sāniem. Vēstījuma saturā arī šajā gadījumā bija raksturīgs tas pats apgalvojumu deklaratīvais plakātisms un formā – kinozvaigznes pozu dekoratīvisms.

Kampaņas autors acīmredzot cerēja, ka bijušais operas direktors magnetizēs vēlētājus ar glītajiem vaibstiem un aktiera vīrišķo imidžu un «mūsu tantiņas», neko nedomājot, steigšus skries uz vēlēšanu iecirkni, lai nobalsotu par glīto personu.

Šķiet, ka arī šajā gadījumā idejas autori pārcentās un iecerēto publiskas «masīvisma šoku» nespēja realizēt. Vienkārši tāpēc, ka liela daļa mūsu vēlētāju pa šiem neatkarības gadiem ir politiski nobriedusi daudz tālāk nekā, piemēram, Krievijā vai Kubā, un tai vairs nepietiek ar agrākajiem «pārliecināšanas argumentiem» – banāniem, konfektēm, glītiem attēliem un neargumentētiem apgalvojumiem imperatīvā formā. Nelīdzēja arī kultūras personību advokatūras masīvā klātbūtne Latvijas Radio ēterā. Tas ir nodeldēts un pazīstams propagandas paņēmiens, kuru sauc par «apelācija pie autoritātes».

Lepnuma pazaudēšana jeb vēlētājs ir muļķis

Starp citu, par autoritāti. Atzīšos, ka visus garos Andreja Žagara «operas direktorēšanas» gadus biju viņa veiksmju atzinēju skaitā un klusībā noticēju mediju apgalvojumiem, ka «LNO direktora Andreja Žagara zināšanas un pieredze ir pieprasītas visā pasaulē» (www.epadomi.lv). Mums vēstīja, piemēram, ka «Žagars dodas uz Ķīnu, lai piedalītos operu forumā», LNO preses sektors neslēpa lepnumu, klāstot, ka Andrejs Žagars «ir saņēmis uzaicinājumu kļūt par prestižās Krievijas valsts Teātra Mākslas universitātes (GITIS) Muzikālā teātra režijas un aktiermeistarības katedras, operas režijas un muzikālo teātru aktiermākslas kursa māksliniecisko vadītāju».

Mēs lasījām par viņa sasniegumiem opermākslas režijā un to, kā neskaitāmi pasaules operteātri gatavi pārtvert mūsu operas vadītāju darbam uz savām skatuvēm (ja mums viņu gadījumā, kādreiz nevajadzēs!). Slavas dziesmām (tātad) noticējām, nevēloties atzīt, ka «izķeršanas» vietā rēgojas cinisks darījumu barters.

Vilšanās publiskajā domā iestājās acumirklī, kad šarmantajam Andrejam operas direktora krēsls pēkšņi bija jāatstāj un viņš (jaunu, grandiozu, apjūsmotu ārzemju iestudējumu vietā) metās nevis uz operu Parīzē, Romā vai Ņujorkā, bet gan – pa taisno iekšā Latvijas politikas avantūrismā. Kļūstot par Repšes partijas galvenās lomas tēlotāju Eiroparlamenta vēlēšanās Latvijā.

Jāatzīst, ka šo lomu viņš nenospēlēja spoži. Nedz paskaidrojot LTV ēterā jēdzienu «fiskālā telpa», nedz arī pārliecinot mūs par to, ka Eiroparlamentā viņam ir konkrēta politiska trajektorija. Pagaidām viss izskatās pēc vodeviļas ar sliktu dramaturģiju un vājiem dialogiem.

Visnožēlojamākie bija kampaņas scenārista «gājieni». To skaitā Andreja Žagara sejas uzkarināšana uz mazākām un lielākām auto piekabēm ar lozungu «es cīnīšos par Latvijas kultūru». Acīmredzot nezinot, ka Rietumeiropā šādi eksponē galvenokārt intīmpakalpojumus. Kā arī manipulācija vietnē http://www.paržagaru.lv ar potenciālajiem vēlētājiem, kurā katrs interesents varēja identificēties ar savu Twitter, Facebook vai Draugiem kontu un iegūt Andreja Žagara politiskās reklāmas klipu ar sevi galvenajā lomā. Šis «āķis» laikam bija paredzēts jauniešiem, kurus neinteresē deputāta politisko piedāvājumu būtība, bet tikai populistiska forma. Vārdu sakot – atkal notiek koncentrēšanās uz vēlētāju, kurš ir muļķis.

Reklāmisti bieži kļūdās. Ne tikai Rīgā, bet arī citur. Piemēram, šogad skandālu Zviedrijā izraisījusi turienes nacionāli radikālās partijas «Zviedrijas Demokrāti» aģitācijas brošūra Eiroparlamenta vēlēšanām. Uz vāka redzama maza meitenīte, kas simbolizē «zviedrisko identitāti» atbilstoši partijas principiem. Mazs zviedru bērns ar margrietiņu pušķi rokās labības lauka malā. Formāli viss pareizi, taču rokošie žurnālisti ir ironiski atmaskojuši it kā «nepareizo» attēla izcelsmi. Meitenīte «uz vāka» nav simtprocentīga zviedriete, bet gan ārzemniece. Kādas krievu fotogrāfes meita no Rīgas.

Jautrākais ir tas, ka šī zviedru partija ir naidīga pret imigrantiem un atzīst tikai zviedrisku Zviedriju, bet tās galvenajā propagandas brošūrā vāku grezno partijas līnijai neatbilstošā mazā ārzemniece. Normālam cilvēkam šāda «kļūda» ir jautrs pierādījums, ka maza krievu meitenīte ir tikpat romantiski zviedriska Latvijas labības lauka malā kā jebkurš zviedru bērns Astrīdas Lindgrēnas apdziedātajā jūnija pļavā. Taču fanātiskajiem nacionālistiem šī reklāmistu «kļūda» simboliskā varoņa izvēlē ir politisks sitiens zem jostas vietas.

Viņu kampaņas ideoloģija tiecas pierādīt, ka «labs ir tikai viss zviedriskais», bet te pēkšņi izrādās, ka cilvēkus nevajag šķirot – visi izskatās vienādi. Arhetips, kas ir visu patriotisko jūtu emociju centrā, nacionāļiem tagad ir sašķobījies. Tam līdzi arī partijas ideoloģija. Tā tas izskatās no malas, taču partijas preses sekretārs Martins Kinnunens medijiem spītīgi uzsver, ka neesot svarīgi, kur fotogrāfija radīta. Pats galvenais – vai šis attēls pastiprina partijas ideoloģisko vēstījumu vai ne (Resume). Lieki piebilst, ka partijas vēlētāji jūtas piekrāpti, bet pretinieki – gandarīti.

Ko gaida Eiropa?

Aizvadītajās vēlēšanās balsotāju līdzdalība ir sasniegusi kārtējo zemo līmeni. Aktivitātes lejupslīdei ir vairāki izskaidrojumi. Pirmkārt neveiksmīgais reglaments, kas «piesien» vēlētāju pie deklarētās dzīves vietas vēlēšanu iecirkņiem un pieprasa apgrūtinošu «pārreģistrēšanos» no ceļotājiem vai «iepriekšēju pierakstīšanos» no ārzemēs dzīvojošajiem Latvijas pilsoņiem, kas vakar vēlējās balsot Latvijā. Šīs birokrātiskās formalitātes atstūma lielu daļu vēlētāju, kas citādi būtu aktīvi balsojuši par saviem Eiroparlamenta deputātiem tur, kur viņi fiziski vakar atradās: vasaras mājās, pie draugiem, dzimtenē vai piknikā pie jūras.

Otrs nozīmīgākais vēlēšanu boikota iemesls dalībvalstīs ir virspusējā eiropolitiķu komunikācija ar sabiedrību visos līmeņos – gan tieši sazinoties ar sabiedrību gan arī runājot caur medijiem. Brisele nespēj sazināties ar publiku dalībvalstīs, un šis fakts nevienam nav noslēpums.

Naudas izšķiešana (Strasbūras-Briseles karuselis, nesamērīgi augstās deputātu, ierēdņu algas un bonusi salīdzinājumā ar mītnes zemēm) ir nākamais būtiskais iemesls pilsoņu nepatikai pret Eiropas Parlamenta darbu ne tikai trūcīgajās, bet arī pārtikušajās ūnijas dalībvalstīs.

Kamēr darbs eiroūnijā turpinās būt labi apmaksāts «atsēdēšanas» un «papīru pārkrāmēšanas» process, uz dalībvalstu iedzīvotāju atbalstu nav ko cerēt.

Tāpēc es nepievienojos plaši izplatītajam viedoklim par to, ka skepse pret Eiropas Savienību ir iedzīvotāju nekompetences dēstīts efekts. To producē pati Brisele ar savu nevēlēšanos uzlabot saites ar sabiedrību, ar savu negribēšanu pieskaņot darba rutīnas vēlētājiem saprotamākā formā un uzrunāt vēlētājus ārpus vēlēšanu kampaņu perioda.

Visbeidzot vainīgas ir partijas, kas Eiroparlamenta deputātu statusam izvēlas nevis «piemērotākos», bet «savējos» un «vajadzīgos» cilvēkus.

Ko viņi var dot ES?

Cilvēka faktors nozīmē ļoti daudz. Pagaidām gandrīz visas mūsu partijas priekšvēlēšanu kampaņās uzsvēra to, ko viņas grasās «paņemt no Eiropas Latvijai». Tātad funkcionējot līdzīgi PSRS laika sagādniekiem, kas devās uz Maskavu, lai «izsistu» labumu savai nozarei, republikai. Daudzi tieši tāpat šodien saprot Latvijas attiecības ar ES.

Taču mūsu attiecības ar Eiropu ir daudz komplicētākas. Neesam tikai klienti un Eiropa nav tikai banka. Funkcionējošas attiecības mēdz būt atgriezeniskas. Tik vienkārši tas ir!

Pagaidām man nav nācies sastapt nevienu Latvijas Eiropas parlamenta deputāta kandidātu, kas būtu gatavs ne tikai ņemt, bet arī dot Eiropai. Ar «došanu» es šajā gadījumā saprotu nevis naudu, bet gan unikālu ideju, magnetizējošu politisko ambīciju un jaunu, progresīvu ekonomiskās izaugsmes trajektorijas iezīmējumu Eiropas kopīgajai nākotnei.

Ir pienācis laiks virzīt deputātu posteņiem valstī un kontinentā daudz spējīgākus, maģiskākus un intelektuālākus cilvēkus nekā tas darīts līdz šim.

Vai mūsu partijas to spēs – to redzēsim rudens vēlēšanās, kad ielikteņu «gribules» un «bijušo primadonnu» vietā gaidām politiķus šā vārda visīstākajā nozīmē.

Politiķus – no galvas līdz papēžiem.

Provokatīvais pesimisms. Man šķiet, ka beidzot ir pienācis laiks reklamēt dvēseli*.

2013. gada 21. augustā

Benetona reklāmas

Benetona reklāmas

Tas ir nepieciešams tieši tagad. Laikā, kad visi ir ļoti aizņemti ar miesas būvi un dvēseles iznīdēšanu.

Vārdnīcā ”dvēsele” dzīvo kaimiņos ar ”dvašu”, ”dvesmu”, ”dviesmu” un ”dvešanu”. Tāpēc, iespējams, dvēsele vairumam cilvēku šķiet traucējoša un nevajadzīga (tāpat kā aklā zarna).

Šodien dvēsele nepavisam nav modē.

Šķiet, ka dvēseļu apkarotājiem nekad agrāk nav veicies tik labi kā patlaban. Tāpēc es gribu reklamēt dvēseli tieši tagad. Ķermeņu triumfa laikā.

Brīdī, kad pasauli rauj uz priekšu un visu nosaka miesa. Kaila un spīdīga, apģērbta un matēta. Tā diktē noteikumus arī mums, pārējiem.

Dvēseli tagad droši var aizmest projām. Nobēdzināt vecā skapī vai pažobelē. Kā no modes neglābjami izgājušu aksesuāru.

Dvēseles šodien ir kā ēnā auguši zirņi. Izstīdzējušas un gaismu alkstošas. Tās nemaz nav formā, tāpēc, ka kosmētiskā industrija strādā tikai miesai, kas svīst svaru zālēs un peldas ķermenim piemērotās putās, ierīvējas ar japāņu muskatriekstu eļļām.

Muskuļu būvētāji rij vienas tabletes bicepsu palielināšanai un otras – krūšu samazināšanai. Romā, kails un rokas rozetē savīstījis itāliešu parlamenta senators un gigantiskās tekstilindustrijas patrons Lučiano Benetons (Luciano Benetton) reklamē savus kvalitatīvos darinājumus pats ar savas kailās miesas palīdzību. ”Atdodiet manas drēbes!”, – rakstīts zem 57 gadus vecā, kailā senatora fotogrāfijas.

Tagad noderīgi ir visādi ķermeņi un rumpji. Arī veci, krunkaini, arī neglīti. Dvēsele ar savām nebeidzamajām komplikācijām joprojām aug ēnā. Kā bērns, kas mūždien spēlējas viens pats.

Dvēsele ir bērns.

Tāpēc cilvēki reizēm ir kā bērni.

Viņiem vēl ir dvēsele klāt.

Es bieži dusmojos uz to bērnu, kas mitinās manī. Es viņu pazīstu pārāk labi, jo dzīves liek man spēlēt pieaugušo spēles. Viņš mani traucē. Mēs esam ļoti atšķirīgi: es un šis bērns. Ir bijušas reizes, kad man no visas sirds ir gribējis uzbrēkt šim bērnam: ”Pazūdi!” Mēs ķīvējamies, kašķējamies un plūcamies. Man agrāk bieži bija kauns, ka viņš man ir.

Pēdējā laikā mums klājas labāk. Godīgi sakot, es viņu tagad cienu daudz vairāk nekā sevi pašu. Kad es esmu pacilātā sajūsmā, tad pēkšņi dzirdu, ka viņš tur iekšā sirsnīgi raud. Tas bērns. Kad esmu klajā izmisumā, šis bērns klusi smejas. Dvēsele dzīvo savu dzīvi.

Pamazām jau cilvēks pierod pie visa. Arī pie tā, ka dzīve ir daudz labāka vai riebīgāka nekā sākumā šķita.

Pierodam arī pie tā, ka zinātnei nav dvēseles. Vismaz pagaidām – nav.

Skolā man mācīja, ka ķieģelis slīd lejā pa slīpo plakni. Fizikas skolotājs apgalvoja, ka šis ķieģelis spiež uz plakni un tam ir vairāki spēka pleci. Bija jāizrēķina šie spēka pleci, bet es nepārtraukti domāju par to pašu ķieģeli. Kā viņam klājas uz tā slīpā dēļa? Vai tur spīd saule un vai ir jauka slīdēšana lejup?

   Domājiet, Sandra! – aicināja skolotājs Blūms pie tāfeles un es turpināju domāt par to, ka šis ķieģelis varbūt rāpjas augšup, pilnīgi bez jebkādiem spēka pleciem.

   Domājiet, Jūs taču zināt tos spēka plecus! – viņš atkārtoja. Saprotams, ka es tos zināju. Tikai pats ķieģelis man likās daudz svarīgāks.

Antimodernisma vējā

Zinātnes teorija joprojām neinteresē izglītotāko sabiedrības daļu. Iespējams, ka vainīga ir tēmas šķietamā komplicētība, kas apskata sarežģītas studijas dažādās, grūti izskaidrojamās tēmās. Var gadīties, ka zinātnes vieta un zinātnieku loma sabiedrisko attiecību teātrī ir tik ierasta un neapstrīdami droša, ka viduslaiku aksiomu revidētājiem arī šodien neatliek laika paskatīties uz zinātnes personāžiem un notikumiem bez Faustiskā grima kārtas.

Šodien mācītu ļaužu statuss sabiedrībā grīļojas. Reizēm pelnīti, un bieži – bez pamatojuma. Antimodernisms ir nācis modē, tāpēc hipotēzes un pieņēmumi nežēlīgi rīvē zinātnei nost apbrīnas, cieņas un neaizskaramības patinu.

Zinātnieks jau labi sen no domātāja pārtapis ierēdnī un darbiniekā.

Taču kāds veselības stāvoklis ir pašai Viņas Majestātei zinātnei? Par to šodien eksistē dažādi viedokļi.

Viens no tiem apgalvo, ka darbošanās zinātnē ir vienīgi sociāla aktivitāte un tās rezultāti lielā mērā ir saistīti ar tiem sociālajiem un kulturālajiem apstākļiem, kuros šī zinātne piedzimst un dzīvo. Minēto teoriju atbalsta relatīvisti. Tie paši, kuri ir pārliecināti, ka zinātnei vienmēr pamatā ir bijusi ideoloģiska konstrukcija un mērķi. Šāds lūkojums ļauj iedalīt visus prāta ražojumus divās daļās – zinātnē un nezinātnē. Tas ir ērti un parocīgi praksē, bet nekonstruktīvi analīzē.

Melnbaltā zinātnes vērtējuma versija ir kategoriska un visai zemiska koncepcija, jo palīdz šķirot nevis vispārināt. Tradicionālisti, turpretī, ir pārliecināti, ka īsts zinātnieks vienmēr, jebkādos apstākļos rod ģeniālus risinājumus, universāli derīgus likumus. Eksistences apstākļiem neesot būtiskas nozīmes.

Diemžēl arī šī otrā versija neatbild uz jautājumu vai zinātnei vispār ir dzīva vai nav. Tagad XXI gadsimta sākumā. Kur tā rodas pašlaik un vai tās galvenās problēmas nav saistītas ar to pašu dvēseles pazaudēšanas aktu?

Pēc dzelzs priekšvakara novākšanas vecā Eiropa spējusi uzbūvēt juridisku aizslietņu konstrukciju, kas to pasargā no ārpasaules bīstamās ietekmes. Eiropa joprojām ir sadalīta un tā jūtas labāk. Tāpēc atliek noskaidrot kur paslēpusies fundamentālā zinātne un kā tā jūtas.

 goethe faust

Argumenta vara

Zinātniskā jaunrade modernajos laikos tiek traktēta kā process un zinātniskā darbošanās – kā intelektuālās rosības veids. Ar racionālas, konstruktīvas argumentācijas palīdzību zinātniskā doma piegādā praksei objektīvus un universāli derīgus rezultātus, visiem vajadzīgus un nepieciešamus prāta augļus. To slīpējums dzimst diskusijās un kritikas ugunīs. Mēdz uzskatīt, ka vienīgi strīdos dzimstot patiesība, bruģējot ceļu viedumam un paceļot racionālo argumentu augstākas patiesības līmenī. Arguments ir, bija un paliek kā vienīgā, joprojām saprotamā un pieņemtā zinātnes valodas sastāvdaļa. Tieši arguments nosaka vai uzvarēs viedoklis, nauda, šķira, partija vai dzimums. Tāda ir liberālās zinātnes morāle. Fausta cilvēka loģika. Šis Špenglera piedāvātais cilvēks, kurš attīstījis galvenokārt dabas zinātnes un industriālismu, zinātkārais un enerģiskais pētnieks, kurš grib visu saprast un pakļaut sev, ir mūsu laiku dominante.

No antīkās pasaules paņemtie rakstu ruļļi, rakstītprasme, cauri viduslaikiem iznestie mūku gudrības vēstījumi, renesanses triumfs bija tikai uvertīra modernajai zinātnei, kas sakņojas laikmetīgajā industrializētajā civilizācijā jeb atbilst Fausta cilvēka sapnim par laimīgu dzīvi zemes virsū.

No kurienes nāk šis centīgais un visiem vajadzīgais Fausta cilvēks?

Uz kurieni viņš iet?

Vai mums ir pa ceļam?

Izprotamības vilinājums

Cerība izprast pasauli jeb inteligibilitāte bija tā vide, kurā uzradās modernais zinātnieks. Tagad izziņas vilciens ir ieripojis aklajā ielā, jo vecā zinātnes teorija ir savu laiku nokalpojusi, bet jaunās vēl nav. Ja mums izdosies atrast jaunos zinātnes modeļus, tad pieaugs tās nozīme kultūrā un sabiedrībā. Pagaidām fundamentālās zinātnes attiecības ar sabiedrību ir saraustītas. Eksakto jeb precīzo zinātņu krīze nenoliedzami ir iespaidojusi sev pakārtoto humanitāro zinātņu pētniecību un studijas.

Dabas zinātņu piekārtošanās biznesa vajadzībām un atklājumu praktiskā izmantojamība garantējusi tai ilgstošas privilēģijas racionālajā postrenesanses sabiedrībā. Humanitārā zinātnes daļa attiecīgi ir bijusi spiesta ilgstoši piekārtoties un pakārtoties taustāmo un pielietojamo zinātņu ēnā.

Kurp ved mūsu ceļš bez filozofijas? Zinātnes un tehnikas automobilī?

Zirgs zina mājas, bet vai mašīnas prot ceļu uz mājām?

Vai cilvēce ir kļuvusi viedāka lidojot virsskaņas lidmašīnā?

Lasot par kariem un asiņainiem notikumiem tuvumā un tālumā arī šodien pārņem sajūta, ka uz televizora ekrāna ir transformētas tās pašas asiņaino viduslaiku ainas. Jaudīgas un tehniski ideāli apbruņotas lidmašīnas bombardē bērnu slimnīcas, kuras parasti tiek sajauktas ar munīcijas noliktavām. Augstu gaisā triumfē zinātnes un tehnikas brīnums, bet uz zemes rezultātā notiek tās pašas parastās šausmas.

Fausta cilvēka atklājumi ir padarījuši mūsu dzīvi ērtāku, taču cilvēki caur to nav kļuvuši nedz labāk, nedz godīgāki, nedz dāsnāki, nedz prātīgāki. Tāpēc pamēģināsim vēlreiz ”apmaldīties trijās priedēs”, jo var gadīties, ka šīs nemaz nav trīs priedes, bet gan zāles stiebri un fundamentālie torņi: ”zinātne”, ”māksla” un ”tehnika” ir vienīgi vējš, kas nosaka mūsu kustību laikā.

Paņemsim līdzi šajā ”trīspriežu biezoknī” Jacques Ellul, Lewis Mumford, James Fazer, Danah Zohar, Jean Francois Lyotard, Daniel Bell un dažu Frankfurtes skolas autoru darbus. Lūdzu neaizmirsīsim somu ģēnija Georg Henrik von Wright grāmatas un dosimies biezoknī iekšā. Mums jālīdzsvarojas, jo cilvēces garīgā situācija šodien ir kritiskā nelīdzsvarā uz tehnikas straujās attīstības fona. Vides problēmas, ekoloģiskā krīze, stress, indivīda ievainojamība organizētībā un gigantiskas ieroču krātuves, kuras jau sen var apšaut mūs visus pēc kārtas un pa vienam. Saprāta krīze klauvē pie durvīm. Tai vajadzīga dvēseles nevis tehnikas atbilde.

Taču dvēsele joprojām atrodas tumsā. Pa zemi siro astrologi, šarlatāni, maģijas un burvju laiks. Raganas dzenā dvēseli filmās, grāmatās, bildēs un arī uz ielas.

Nepiesauksim haosu, taču atzīsim, ka tas ieradies jau labi sen un šajā augsnē jau piedzimis irracionālisms, kā atbilde bezdvēseles racionālismam.                   

Baznīcai un visa veida ideoloģijām pagaidām nav izdevies dvēseli izglābt.

Fausta cilvēka bērnība

Fausta cilvēka biogrāfija ir daudz pārrāvumu. Pirmais un nopietnākais no tiem ir viduslaiki. Tos raksturo intelektuāla tumsa, kad antīkās pasaules zināšanas varēja un spēja saglabāties tikai pateicoties klosteru mūku pārdrošībai un islāma pasaules tulkiem. Platona, Aristoteļa un citu darbi tika tulkoti sīriešu valodā. Tā arābu pasaule visai ātri apguva antīko domātāju viedokļus. Damaska un Bagdāde jau 7000 – 9000 g. kļuva par islāma zinātņu centriem. Ar savu pētījumu augsto līmeni te tika turpināta antīkajā pasaulē ”iesāktā doma”. No indiešu matemātikas arābi pārņēma viedo nulli, kas nebija pazīstama antīkajā pasaulē. Šeit attīstījās arī ķīmija, optika, filozofija un medicīna. Jautājums par to kāpēc arābu tik attīstītā zinātne sapinās krampjainos reliģiozo aizspriedumu valgos, ir atklāts joprojām. Taču nenoliedzams ir viens – kad viduslaiku novārdzinātā Eiropa modās no savas intelektuālās tumsas, tieši arābu pasaule ar savu iekrāto intelektuālo kapitālu palīdzēja Eiropai kā vieduma bibliotēka.

Viduslaiku raktu kultūra Eiropā vēl dusēja zem baznīcas cenzūras papēža, kad mācītie mūki mēģināja degt sveci tumsā un tulkot no arābu valodas antīkās un Austrumu pasaules atklājumus. To skaitā bija Leonards no Pizas, Īzaks Jūdietis, Adelards no Baras, Alfrēds Anglis, Hermanis Vācietis u.c.

Tieši šeit Eiropā arī radās pirmās universitātes, nozīmīgākās intelektuālās iestādes, kādas jebkad cilvēces vēsturē tika radītas. Universitātes, līdzīgi katedrālēm, ir kļuvušas par paliekošu Eiropas viduslaiku kultūras monumentu. Šī kustība iesākās ar specializētām mācību iestādēm, tādām kā medicīnas skola Salerno (Neapoles līcī), kur helēnisma tradīcijas (grieķu valoda) savienojās ar islāma kultūras sasniegumiem. Boloņa izsenis ir bijusi juristu mācību centrs un tikai ap 12. gs. beigām tā pārtapa universitātē ar visai plašu priekšmetu diapazonu.

Universitas nozīmēja ne tikai īpašu brālību, bet arī visplašāko vispārējo izglītību dažādiem atšķirīgiem priekšmetiem universāli apvienojoties. Tā izveidojās universitātes Parīzē, Orleānā, Tulūzā, Oksfordā, Kembridžā un citur.

Universitāte faktiski ir Romas katoļu bērns. Tā bija baznīcas kapitulācija jauno, nacionālo valstisko veidojumu priekšā. Te vienkopus pulcējās jaunie ļaudis ne tikai lai apgūtu zinības, bet arī, lai biedrotos. Ap universitātēm spindzēja jauni cilvēki kā bites ap stropu, un atmodas laiks toreiz varēja sākties.

”Gandrīz visur ir universitātes, taču tikai Francijā patiešām atrodas līdzekļi, lai materiāli atbalstītu astronomiju, matemātikas virzienus, medicīnu, antikvāros pētījumus, glezniecību, tēlniecību un arhitektūru. Ludvigs XIV centās iemūžināt sevi vēsturē ar savām neskaitāmajām dotācijām, un šī nemirstība viņam pat nemaksāja vairāk par 200 000 franku gadā,” – ironizē Voltērs savā 23. filozofiskajā vēstulē (Voltaire, Lettres philosophiques).

volters

Universitātes dažādās valstīs vienmēr ir bijušas un turpina saglabāties dažādas.Taču tās visas vieno patiesības meklēšanas veids: caur diskusijām, strīdiem, caur savas idejas aizstāvību. Tāpēc mēs joprojām sakām – ”aizstāvēt darbu”. Pēc nomācošā viduslaiku klusuma tika dota iespēja aizstrīdēties līdz patiesībai. Varbūt ”vainīga” bija aklā pieķeršanās antīkā laika uzstādījumam, ka ir nepieciešami apzināt paradoksus un pretējus viedokļus. Nav izslēgts, ka zinātnisko diskusiju mērķis bija neļaut ieslīgt rutīnā. Apšaubīt jau pierādīto. Turēt vaļā durvis uz vēl neizpētīto un neatklāto.

Taču neapstrīdams ir viens – zinātnisko darbu apspriešanas veids – strīdus loģika un uzskats, ka strīdos dzimst patiesība, valda joprojām. Visiem zinātniekiem jābūt kaujas gatavībā – aizstāvēt savu versiju un loģiku.

Kas slikts šajā nostādnē?

Nav grūti redzēt, ka ar šādu pieeju akceptētas var tikt vienīgi sekundāras idejas un viedokļi. Tie, kas neizceļas ar radikāli jaunu pieeju.

Tāpēc nav brīnums, ka radikālākai zinātnei nav bijusi laime piedzimt universitāšu zinātnisko strīdu gaisotnē.

Tieši šeit ir tik viegli iznīcināt jaunas, netradicionālas idejas un koncepcijas. Izsmejot un no zāģējot. Kam pretī stājas loģika, to paveic izsmiekls.

 Literatura un Māksla raksts 1993. 11. jūnijs

No autora arhīva: raksts speciāli laikrakstam Literatūra un Māksla, 1993. Interneta versija. 1. daļa. Turpinājums sekos.  

H&M atzīst, ka Bekhemam Gaja Ričija reklāmā bijis dublieris.

2013. gada 7. februārī

H&M vīriešu apakšbikšu reklāma ar Bekhemu

Kadrs ar īstā Bekhema dibenu

Hennes & Mauritz (H&M) Zviedrijas biznesa presē atzīst, ka tikko klajā laistajā režisora Gaja Ričija (Guy Richie) reklāmas filmiņā vairākās epizodēs pazīstamā futbolista Bekhema (David Beckham) vietā ir filmējies dublieris ar ķermeni, kuram nav Bekhema tetovējumi.

To “atklājuši” angļu tabloīda Mirror žurnālisti, kas ievērojuši, ka vairākās epizodēs reklāmā uz itkā Bekhema ķermeņa vairs neesot dažu futbolista tetovējumu un galu galā, pats svarīgākais, ka dažos kadros dibens, kurām jāvairo zaļo H&M apakšbikšu apgrozījums, nemaz nepiederot Bekhemam.

Fake+David+Beckham

Bekhema dublieris

Ārprāts, ko nu darīsim?  Vai beidzot ir pienākusi H%M apakšbikšu un visas britu modes reklāmas industrijas kauna diena? 🙂

 Reklāmu ar Bekhemu un dublieri var redzēt Hennes & Mauritz mājas lapā.

H&M reklamē ādas vēzi. Skandāls Zviedrijā.

2012. gada 10.maijā

Zviedrijas Onkoloģisko slimību fonds (Cancerfonden) vēršas ar asu kritiku pret biržā kotēto lēto apģērbu firmu Hennes un Mauritz (H&M) par pašlaik aktuālo vides reklāmas kampaņu Zviedrijā, kas reklamējot onkoloģiskās slimības veicinošu dzīves stilu.

Šovasar šis uzņēmums atvērs savas zemo cenu apgērbu bodītes arī Rīgā.

Tajā redzam pazīstamo modeli Isabeli Fontanu, kas H&M bikini tērpu reklamē ar spēcīgu ķermeņa  iedegumu (vai brūnu krāsojumu, kas atgādina iedegumu).

”Zviedrijā katru gadu ar ādas vēža slimībām nomirst vairāk cilveku nekā iet bojā satiksmes negadījumos. Galvenais šo onkoloģisko slimību iemesls ir pārmērīga eksponēšanās saulē. Šokējoši, ka biržas uzņēmums H&M savā apģērbu kampaņā izmanto ekstrēmi nosauļotu modeli”, raksta Onkoloģijas fonda ģeneraldirektors Stefans Bergs un fonda zinātnisko pētījumu centra vadītāja Ivonne Brandberga.

Zviedrijā katru gadu ar ādas vēzi saslimst 40 000 cilvēku, kas slimību iegūst, sauļojoties solārijos un pārmērīgi esksponējoties saulē.

Šis piemērs labi parāda, ka arī H&M manipulē ar jauniem cilvēkiem, kas ir parastie šādu reklāmas kampaņu upuri, un nespēj kritiski uztvert reklāmu vēstījumus.

Vai veselības un dzīves kvalitātes (mūža pagarināšanas) dēļ nebūtu laiks mainīt mūsu ķermeņa krāsas ideālus?

I. Fontana pirms un pēc “”sauļošanās”

Tikko H&M jau reaģeja uz Onkoloģiskā fonda kritiku un paziņojusi, ka uzņēmuma mērķis esot bijis demonstrēt peldkostīmu, nevis ķermeņa ideālu un sola, ka turpmāk uzmanīgāk pārdomāšot savas reklāmas kampaņas.