Kristieši kā vajātākā ticīgo minoritāte pasaulē. Sievietes, geji un apostasija*

Boko Haram TVNet foto

Par ticību mūs visus joprojām turpina vajāt. Ticību kari izpaužas ne tikai kampaņu bruņotajās agresijās un asiņainos pasaules karos, bet arī pavisam ikdienišķos sadzīves konfliktos. Piemēram, ir jāatsakās svinēt Ziemassvētkus ebreju decembrī, jānovelk parandža Eiropas veikalā un jāmēģina neskatīties acīs musulmaņu pārdevējam, pērkot viņu bodītē čības vai smaržu eļļas. Ticība diktē domāšanu un uzvedību – šeit, tur un visur.

80% vajāto ir kristieši

Drūmi ziņojumi par asiņainiem pašnāvības atentātiem pret baznīcām, kristiešiem, kurus zvērīgi noslepkavo džihādistu fanātiķi, nav nekas neparasts. Tūkstošiem cilvēku šodien pamet savas mājas, lai paglābtos no vajāšanas viņu kristīgās ticības dēļ. International Society for Human Rights ziņo, ka 80% no reliģiski vajātajiem mūsu planētas iedzīvotājiem ir tieši kristieši. Tātad katru 11. minūti (katru dienu) tiek nogalināts kārtējais cilvēks viņa kristīgās ticības dēļ. 139 pasaules valstīs 200 miljoniem cilvēku netiek nodrošinātas tiesības apmeklēt baznīcu, lai gan ANO Cilvēktiesību deklarācijā šo iespēju garantē mūsu visu kolektīvi parakstītie dokumenti.

Kristiešiem visbīstamākās valstis

Starptautiskā palīdzības organizācija Open Doors ir publicējusi kristiešiem bīstamāko valstu sarakstu. Visbīstamākā ir Ziemeļkoreja. Šīs komunistiskās valsts «darba nometnēs» ieslodzīti ap 70 000 kristiešu, no kuriem 6000 dislocēti cietumā nr. 15, kurā katru svētdienu jāpiedalās propagandas rituālā, kura laikā publiski jāatsakās no savas ticības. Spītīgos salauž ar spīdzināšanu. Lielākā daļa 15. cietuma ieslodzīto neiztur un mirst savas ticības dēļ.

Nākamā ir Somālija. Islāmistu terorisma organizācija Alšabab jau sen pārvērtusi vietējos kristiešus savos medību laupījumos: «Somālijā kristīgs cilvēks nedrīkst paļauties nedz uz kaimiņu, nedz draugu vai darba kolēģi. Pretējā gadījumā jūsu galva ripos» (Open Doors).

Nigērija ir trešā bīstamākā valsts. Tur pēdējā laikā plosās islāmistu kaujinieku grupējums Boko Haram, kuru kontā (kopš 2009. gada) ir 3000 noslepkavoto kristīgi ticīgo cilvēku dzīvības. Pašlaik šis grupējums nokļuvis mediju uzmanības centrā sakarā ar 200 mazgadīgu skolnieču varmācīgu nolaupīšanu no skolas. Sektas vadītājs meitenītes izprecināšot par pieklājīgu cenu, un izglītība sievietēm esot kaitīga. Tā sakot – nopelnīs «par miesu» un pakalpos savam pravietim ar «pareizu rīcību».

Birmā baznīcas bombardē ar valdības kara lidmašīnām, bet Mali, Tanzānijā, Etiopijā un Nigērā vajā ar šarija (linča) tiesu sistēmu, kas palīdz linčot ne tikai sievietes un bērnus, bet arī kristīgos.

Pakistānā pret baznīcām cīnās ar pašnāvniekiem spridzinātājiem. Piemēram, pērn šādā veidā Pešavārā tika nogalināti 120 cilvēki, sprāgstot lādiņam baznīcā.

Kā norāda Human Rights Watch, Pakistāna ir īpaši bīstama valsts kristiešiem, jo vajāšanu netieši sankcionē arī valdība.

Kristīgo baznīcu grautiņus var konstatēt arī Indijā. Piemēram, 2008. gadā hinduistu radikāļu kustība izvērsa plašus bruņotos uzbrukumus baznīcām, nogalinot ap 500 kristīgo cilvēku, 50 000 iztriecot no mājām un nopostot ap 300 baznīcu.

Nav labvēlīgas arī teritorijas uz dienvidiem no Sahāras. Tur samērā bieži notiek «reliģiskās tīrīšanas» akcijas un rezultātā no zemes visas pazūd vairākas vissenākās pasaules kristiešu kopienas.

Irākā kristiešu skaits ir sarucis no 1,2 miljoniem (1990) līdz 330 000 šodien. Sīrijā pilsoņu kara rezultātā tūkstošiem kristīgo turpina bēgļu gaitas. Koptu kopiena Ēģiptē turpina savu cīņu par eksistenci, pagaidām bez redzamiem rezultātiem, jo baznīcas turpina degt.

Nepatīkams pārsteigums ir arī Apvienotie Arābu Emirāti, kuros pāriešana kristietībā vai ticības diskusijas var novest pie nāvessoda. Baznīcas apmeklējums tur nav veselībai labvēlīga aktivitāte (spīdzināšana, deportācija vai fiziski sodi ir norma).

Ko nedarīja Andris Piebalgs?

Vai Eiropas Savienības augstākās ārpolitikās reprezentantes Ketrinas Eštones (Catherine Ashton) nevēlēšanās parakstīt kopēju rezolūciju pret koptu baznīcu spridzināšanu Ēģiptē ir normāls sekulārs solis?

Piekrītu, ka valsts ir šķirta no baznīcas un politiskajām svirām nav jāieslēdzas noteikta ticīgo grupējuma aizstāvībai. Taču, ja runa ir par masveida vajāšanu un teroru pret cilvēkiem viņu ticības dēļ, tad Eiropas Savienībai kā vienotai platformai būtu jāvērš ekonomiskās sankcijas pret valstīm, kurās cilvēki tiek vajāti viņu ticības dēļ.

Latvijas eirokomisārs Andris Piebalgs šo uzdevumu neveica. ES finansiālais pabalsts jaunattīstības valstīm netika ierobežots kristīgo vajāšanas dēļ. Viņa iniciatīvas vienmēr bijušas niecīgas un darba efektivitāte – ierobežota. Amats it kā aizsedz darba rezultātu, un mēs turpinām vērtēt amatpersonas nevis pēc padarītā, bet gan pēc pozēšanas TV ekrānā.

Taču atgriezīsimies pie kristīgajiem, no kuriem šai situācijā varētu gaidīt izpratni un solidaritāti pret citiem – arī vajātajiem sabiedrības «grupējumiem».

Sievietes un geji – visur vajātie

Diemžēl, klausoties Latvijas kristīgo fundamentālistu skarbajos izteikumos pret gejiem, lezbietēm un sievietēm Latvijā, rodas iespaids, ka šie cilvēki nekad paši mūžā nav tikuši vajāti savas ticības vai pārliecības dēļ un šā iemesla dēļ nespēj iedzīvoties vajātas personas situācijā.

Sieviešu stāvoklis pasaulē ir slikts. Īpaši uzkrītoši tas novērojams tajās pašās valstīs, kuras pieminēju jau iepriekš.

Pakistānas cilvēktiesību komiteja tikko savā preses ziņojumā informēja, ka katru gadu tā saucamo «ģimenes goda aizstāvības» slepkavību rezultātā tēvi un brāļi nogalina ap 1000 pakistāniešu meiteņu. 2013.gadā – 960. Viena no «ģimenes atriebtajām» ir 25 gadus vecā Farzana Parvena, kuras vecāki neakceptēja viņas laulības ar «nepareizu vīrieti».

Pa ceļam uz tiesas sēdi Lahorā sievieti pavadīja pūlis. Tur ieradās arī viņas tēvs un brālis un sāka sist jaunlaulāto sievieti ar rungu un akmeņiem. Pievienojās pūlis, un visbeidzot sieviete nomira uz ielas pie tiesu nama sliekšņa. «Es nogalināju savu meitu tāpēc, ka viņa ar savu nepareizo laulātā drauga izvēli bija sarūgtinājusi un pazemojusi mūsu ģimeni. Es šai laulībai nebiju devis savu piekrišanu, un tāpēc viņai bija jāmirst,» paskaidroja tēvs britu laikrakstam The Guardian. Starp citu, savu iepriekšējo sievu Farzanas Parvenas vīrs bija nožņaudzis. Nedz tēvu, nedz vīru slepkavas Pakistānā netiesāja.

Nigērijā svētdien nogranda kārtējais sprādziens. Šoreiz nevis baznīcā, bet futbola laukumā Mubi pilsētā. Kamēr policisti skaita upurus, ir skaidrs, ka vainīgie ir Boko Haram, jo sports nav tikumīga padarīšana. Vismaz musulmaņu fundamentālistiem tā šķiet. Pēc viņu domām, sports nav savienojams ar īstenu ticību Dievam. Izskatās, ka sportisti būs nākamie rindā aiz kristiešiem un sievietēm Nigērijas «ticības soda bataljona» sodāmo sarakstā.

Apostasija jeb atteikšanās no ticības

Sudānā tikko uz nāvi notiesāta jauna māmiņa Merijama Jehija Ibrahima, kas, laulājoties ar kristīgu sudānieti Danielu, pārgāja kristīgajā ticībā. Ciema «gudrie vīri» izlēma, ka šāda rīcība ir jāsoda un jaunā māte (par ticības maiņu) tiks sista ar pātagām 100 reizes un pēc tam viņu pakārs pie zara.

Tātad Merijamu soda ar nāvi pat apostasiju jeb atteikšanos no savas ticības. Musulmaņiem tas nav nekas neparasts, jo «apostasy laws» ir likumu kopums, kas aizliedz cilvēkam mainīt reliģiju. Kā norāda ASV pētniecības centrs PEW, apmēram 20 valstīs pasaulē šis likums paredz nāvessodu un ir daudz bargāks pret sievietēm.

Dzimtas goda glābšana, terorisms ticības vārdā un «apostasijas likumu» piemērošana pret sievietēm nav tikai Austrumzemju fenomens.

Arī mūsu Latvijas reliģiozie fundamentālisti, līdzīgi Boko Haram, ir gatavi apkarot visu, kas runā pretī viņu iedomām, pārliecībai un ticībai.

Vai geju, lezbiešu un sieviešu pazemošana un vajāšana Latvijas publiskajā telpā arī nav austrumpasaules kristiešu vajātājiem līdzīgs pasākums?

Vai mēs esam labāki?

Patiešām esam?

no grieķu vārda apostasia, kas nozīmē atkāpšanos no savas reliģijas vai tās principiem