Godprātīgos modernās Latvijas patriotus meklējot

Toreiz, kad Latvija cīnījās par savu valstisko neatkarību, mūsu mērķis bija brīva, nacionāla valsts. Jauna, strauja, plaukstoša, demokrātiska, neatkarīga no svešām lielvarām. Balsojām par nacionālas neatkarības kustību un iegādājāmies jaunus, baltus karogmastus skaistākajam pasaules karogam – sarkanbaltsārtajam. Tam pašam, kas visus garos okupācijas gadus, glabājās vecvecāku slēptuvē. Tālu no okšķeru acīm. Tagad beidzot karogu varēja uzvilkt 9 m mastā un tas nozīmēja, ka Latvija beidzot ir brīva un mēs vairs nebūsim homos sovieticus vai okupētie latvieši.

Toreiz nevarēju iedomāties, ka 28 gadus vēlāk man būs kauns no latviešu nacionālo partiju aktivitātēm, uzvedības un politikas. No puišeļiem, kas uzdodamies par latviešu nacionālo ideju nesējiem, visaugstākajā valsts politiskajā līmenī kompromitēs manas valsts attīstības sapni. Idejas un projektu vietā piedāvājot uzsildītus ārzemju murgus. Taču tas nu ir noticis.

Ir realizējies tieši tas, ko vismazāk vēlējos ieraudzīt: progresīvas, produktīvas, neatkarīgas Latvijas valsts projekta vietā mums mēģina deklaratīvi iemānīt sadzeltējuša rasisma, antisemītisma, homofobijas, ksenofobijas un primitīvā separātisma idejas, ar kurām jau sen, kā ar gangrēnu, slimo rietumvalstu labējie flangi un tāpēc spēj apburt (magnetizēt) tikai īpaši aprobežotu vēlētāju kontingentu. Mūsu nacionālās neatkarības kustība ir pārvērtusies par rietumvalstu labējo ekstrēmistu ideoloģijas piekabi. Patiešām žēl, ka tā ir noticis.

Kāpēc tik skarbi?

Vai Latvijas neatkarība ir apdraudēta šodienas apstākļos, kad Putins okupējis Ukrainu un Spānija slānī Kataloniju? Protams, ka ir. Tāpēc joprojām atbalstu Latvijas neatkarības ideju un sūtu sveicienus draudzenei Katalonijā.  Lielo valstu izjukšana liecina par citas mozaīkas Eiropas veidošanos, kurā koloniālās lielvaras turpinās sadalīties un sašķīst. Brīdī, kad sasprāgs visas lielvalstis (kas ilgstoši ir okupējušas savas kaimiņvalstis) un reģioni beidzot atgūs savu neatkarību, Latvija vairs nebūs maza valsts. Pārējās būs apmēram tikpat lielas kā mēs. Imperiālisma lielvaru izjukšana ir pavisam normāls process. Valstīm nav jābūt lielām un gigantiskām, lai īstenotu izdevīgu ekonomisko politiku. Taču tām jāprot un jāspēj savstarpēji sadarboties, lai realizētu gudru tautsaimniecību un izvairītos no savstarpējiem kariem. Kā arī attīstītu ekonomiku saprātīgā režīmā.

Cerams, ka tiktāl esam vienisprātis?

 Ksenofobiskais jaunvārds – “velkomists”

„Trampiskais” vai „rasnačiskais” ideju strāvojums šodien nākotnes projektu mums vairs nepiedāvā. Līdz šim liberālā pasaules kārtība (pieprasot cieņu, toleranci, uzmanību un labvēlību pret visiem, kas ir citādāki nekā mēs paši) nodrošināja mieru Eiropā. Ir jābūt pieklājīgiem, lai sadzīvotu saticīgi.  Mēs esam dažādi, domājām atšķirīgi. Mums visiem negaršo vieni un tie paši ēdieni. Arī gaumes nav unificējamas. Nevēloties pieprasīt no tautas diktatoru paklausības šablonu (lai visi līdzinātos vienā rindā, pēc vienas shēmas un modeļa kā staļinlaikos) esam tagad spiesti saņemties un konstatēt, ka sadzīvot bez varmācības iespējams tikai respektējot citu cilvēku citādību un viņu neierastās tiesības. Nākas samierināties, ka mūsu dažādība ir fakts un atšķirības starp cilvēkiem ir daudz lielākas nekā bija pierasts uzskatīt.

Holandietis un igaunis ir mazliet citādāki nekā mēs. Vai spējam to pieņemt un sadzīvot ar viņiem? Jā, varam. Mazliet grūtāk ar cilvēkiem, kas izskatās citādi, piemēram, ķīnieši, arābi un melnādainie? Jā, to nu nevaram (tā uzreiz!) nemaz akceptēt. No svešajiem mums bail, jo ksenofobija (bailes no ārzemniekiem) pārāk dziļi iekodētas mūsu kaulsmadzenēs. Tāpēc nespējam uzskatīt šos ļaudis par līdzvērtīgākiem un pieņemamiem mūsu videi. Ieraugot uz ielas trīs arābietes, nekavējoties piedzimst absurdā sajūta: “Ai, cik viņu daudz! Ko viņiem te vajag!?” un bailes, par to, ka “musulmaņi pārņems arī mūsu Vērgales pagastu”.  Tātad viena maza japāniete var atbraukt uz Alsungu, uzvilkt vietējo tautas tērpu, dziedāt mūsu dziesmas un draudzēties ar vietējām tantēm. To drīkst un par to mums prieks. Sajūsmā par šo sievieti veidojam filmas. Taču ja atbrauks 35 ķīnietes, kas vēlas atvērt restorānu, tad aina ir cita. Bīstami? Tas jau ir par daudz? No kā mums bail? No PSRS laikā piedzīvotā, ka visi svešie atbrauc un pakļauj sev mūs pašus? Vēsturiskā atmiņa draud ar atkārtojumu?

Vai es esmu tā saucamā “velkomiste”? Tā pati kas vēlas pārpludināt Latviju un Eiropu ar migrantiem no Āfrikas? Nē, neesmu, ja ar šo savādo vārdu apzīmējam nekritisku migrantu iepludināšanu vecajā kontinentā. Starp citu, iebilstu pret neonacistu vai putinistu ievazātajiem  jēdzieniem mūsu valodā un komunikācijā. „Velkomists” ir ideoloģiski iekrāsots,  pazemojošs apzīmējums, kuru radījuši migrantu plūsmas pārspīlētāji. Šajā apzīmējumā ir iekodēta ironija, nosodījums un tam ir izteikti negatīva konotācija. Domāju, ka nedz Zviedrijā, nedz Vācijā nav šādu reālu cilvēku kas uzgavilētu robežas atvērējiem migrantu plūsmas forsēšanai.  Nav nācies tādus sastapt. Šis jēdziens izdomāts, lai izsmietu tos, kuri negavilē līdzi ksenofobiskajiem imperatīviem, bet mēģina saskatīt atšķirības starp bēgli, kuram vajadzīga palīdzība un migrantu, kas tīko pēc rietumvalstu materiālā komforta. Kā mēs sauksim cilvēku, kas kritiski novērtē katru cilvēku atsevišķi brīdī, kad daudzi šķērso robežas un pieprasa palīdzību? Par vārtsargu? Galu galā – ir taču atšķirība starp mammu, kas bēg ar bērnu pie rokas no Sīrijas kara un latviešu šampinjonu lasītāju Īrijā vai alžīrieti, kas vēlas tikt pie naudas rietumos. Ir vai nav atšķirība?

Cilvēki nav vienādi. Tos nevar iedalīt tikai vīriešos un sievietēs    

Lai sadzīvotu miermīlīgi un nesāktu karus, ir jāiemācās nepalikt niknam par to, ka citi ir savādāki. Tas nozīmē, ka visi cilvēki nav tikai vīrieši un sievietes, bet kas vairāk. Iesim tālāk. Ķersimies klāt latviešu galvenajam tabū: gejiem un lezbietēm.  Pakaitināsim homofobus arī šoreiz. 🙂

Ja kaimiņš izrādās gejs, tad tas nenozīmē, ka tāpēc mūsu ciemā vairs nedzims bērni vai visi mazuļi vietējā skolā pēkšņi vēlēsies arī kļūt par gejiem. Nē, tā tas nenotiek viss. Nav geja dzīve tik rozēm kaisīta, lai visi par tādiem vēlētos kļūt. Pat Skandināvijā, kur valdība soļo Praida parādēs, nav šāda fenomena. Visa sabiedrība nav latenti homoseksuāļi, kas gaida atļauju izpausties. Ja kāds par to nobažījies, tad tā ir tikai šī cilvēka privātā, nevis visas sabiedrības kopēja bēda.

Vēl vairāk – mans kaimiņš ir gejs, taču precas ar sievietēm, jo nevēlas izturēt sabiedrības naidu pret sevi (neviens par viņa seksuālo orientāciju te neko nezina). Neviena no viņa laulībām nav laimīga, taču viņš braši izliekas un tēlo “normālu vīrieti” tālāk. Laimīgas nav arī viņa daudzās sievas un bērni, kas neko nesaprot no tā kas patiesībā notiek. Jūtas pārkāpj pāri visiem žogiem, kurus uzceļ prāts, un ducis cilvēku šajā kontekstā ir nelaimīgi.

Normāli? Domāju, ka nav normāli, jo šīs ģimenes traģēdiju izraisa sabiedrības kolektīvais aizspriedums.

Tā nu tas ir. Rezultātā esam spiesti noskatīties uz traģēdiju, kurai atrisinājuma atslēga ir sabiedrības rokās. Ja mēs pārējie turpināsim bojāt šiem cilvēkiem (apmēram 20% sabiedrības locekļu) privāto dzīvi tāpēc, ka nepiekrītam viņu seksuālajai orientācijai, tad viss turpināsies tā kā ir patlaban. Mums „normālajiem” šķiet, ka „tā ir slimība”, ka „tā nedrīkst gan”, ka „šito vajag aizliegt” utt., bet vai problēma tāpēc atrisinās? Nē, neatrisinās. Tā palien zem paklāja un turpina eksistēt.

Latvijā ir pārāk maz kompetentu publikāciju, par to kāpēc šodien cilvēki vairs nav tik vienkrāsaini kādi izskatījās padomju laikos. Arī visas sievietes vairs negrib saņemt tulpi 8. martā, bet vīrieši – turpināt „iemešanas “ tradīcijas. Tagad par līdzcilvēkiem jāuzzina daudz jauna. Reizēm nav pa spēkam visam noticēt un visu izprast ? Tikmēr tepat līdzās Putina propaganda turpina kultivēt savas postsovjetiskās “stop-klišejas”. Tām uzgavilē vietējie konservētās dzīves piekritēji un rezultātā Latvijas publiskā domā strauji slīd atpakaļ vecajā padomju laikā kā slazdā.  Vai sajūtat šo kustību?

Viena lieta ir skaidra – ar citiem un citādiem sadzīvot uz vienas planētas nav viegli un vienkārši. Līdz šim “citādos” okupēja un pakļāva sev. Tagad varmācība vairs nav risinājums. Kā dzīvot tālāk, ja visi būs tik dažādi un nepierasti (reizēm pat nepieņemami) citādi? Iekaustīt, iebaidīt, sodīt, sist, izsmiet vai ielikt trakomājā? Vai šis rasnačistu risinājums ir izeja no situācijas?

Atkal modē egoisms

Tagad kārtīgam, nacionāli noskaņotam „konservam” jāseko ASV prezidenta Trampa piemēram un jāsaka: „lai dzīvo Brexit!”, „Latvia first!”. No visiem pārējiem jānorobežojas un tikai tad iestāsies patiesā laime. Tramps parādīja, kā rīkojas kārtīgi labējie nacionālisti : nospļaujas uz sievietēm, uzbūvē žogu pret kaimiņiem, nolamā melnos un iezāģē NATO aliansei, apšaubot kolektīvās drošības garantijas ideju. „Lai katrs aizstāv sevi pats!“ – tā uzskata Tramps, taču vienlaikus no tribīnes skaļi deklarē, ka mums visiem esot kopīgi jāveido nākotne. Kāda gan var būt kopīgā nākotne, ja mēs (tāpat kā pirms 100 gadiem) esam atgriezušies turpat kur bijām: lielās valstis aprīs mazās un beigās karos cita pret citu? Vai esam pārāk noguruši no miera? Gribas paplosīties un pakarot savā starpā? „Karš ir neizbēgams”, – domā Putins un mēs paklausīgi mājam ar galvām?

Donalds Tramps Davosā mēģināja paskaidrot ko mums pārējiem nozīmēs “America, first!” līnija. Vairums Davosas viesu „inventāra” pieslejas liberālajam pasaules uzskatam, kas ir politiskā, finanšu un mediju tirgus varas elite. Tie paši, kurus trampisti un pašmāju rasnačisti saukā par globālistiem (viņiem šis vārds arī ir lamuvārds). Ja Banons agrāk uztvēra „Davosas vilkus” kā spiediena slotu, kas būtiski apgrūtina ASV attīstību, tad tagad viņš sen jau izmests no Baltā nama un Tramps pats brauc pie vilkiem ciemos. Nedomāju, ka viņa iebildumus pret tirdzniecības līgumiem (TPP) Davosā uztvers ar aplausiem. Transatlantiskā aiza ir izrakta un ietekmē ne tikai tirdzniecības, bet arī drošības politiku uz zemeslodes.

Ja pirms 15 gadiem Žaks Širaks un Grehards Šrēders bloķēja Buša kara iniciatīvas Irākā, tad tagad amerikāņu ārpolitisko aktivitāšu vietā ir toričelli tukšums. Galllupa aptaujas 134 valstīs liecina, ka ASV prestižs ir strauji noslīdējis un patreiz atrodas zem Ķīnas līmeņa. Paļāvība un uzticība Trampam ārpasaulē esot 30% līmenī (Barakam Obamam bija 48%). Negatīvisma iemesls ir nepatika pret Trampa impulsīvo raksturu, iracionālo personību, kas var uzsākt atomkaru. Taču ir valstis, kurās Trampa labā slava ir daudz spožāka. Tās ir: Krievija, Baltkrievija, Izraēla un Libērija.

Starp citu, ASV prezidenta nepopularitāte Lielbritānijā, šodien novedusi pie tā, ka karaliste sāk vērtēt savu izstāšanos no ES kā neveiksmīgu soli. Tāpēc Londonā tiekot atviegloti uzelpots par to, ka Trampa februāra valsts vizīte Londonā atcelta.

Taču atgriezīsimies pie pašmāju rasnačistiem un viņu pašizolācijas. Būtībā šiem cilvēkiem, kas sevi sauc par nacionālā amuleta glabātājiem, nav nekā konstruktīva ko piedāvāt mūsu valsts nākotnei. Tikai skats atpakaļ pagātnē, neokonservatīvisms (adaptējot Putina doktrīnas Latvijai) un naids pret vietējiem ienaidniekiem = liberāli noskaņotiem latviešu cilvēkiem. Iespējams, ka tieši pēdējais ir pats postošākais solis, jo karot ir vieglāk nekā celt un būvēt. Mēs esam pārāk maz, lai savstarpēji karotu. Tāpēc steidzīgi vajadzīga nacionālās neatkarības kustība bez tiem, kas pašlaik tur savā kontrolē Tieslietu un Kultūras ministriju, bet nespēj neko izdarīt Latvijas valsts labā.

Kur atrodami godprātīgi modernās, laikmetīgās Latvijas patrioti?

Vai viņi vispār vēl ir?

 

 

Latvijas dzimšanas diena: laime, bailes un priekšrocības

2013. gada 18. novembrī speciāli TVNet

Brīvības piemineklis 2013. gada 18. novembris

Brīvības piemineklis 2013. gada 18. novembris. Kadrs no LTV tiešraides.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Tagad – Latvijas svētku maratona laikā, ikviens no mums var atšķirīgi paskatīties uz zemi un valsti ar nosaukumu dzimtene. Latvija izsenis bijusi polikulturāla valsts un tai līdzi nāk gan priekšrocības, gan problēmas, kurus esošās monokultūras ievieš. Taču Latvija mums visiem: Ainai, Kizaram, Natašai, Artjomam, Skajai vai Solvēgai ir viena un tā pati ar galvaspilsētu Rīgu pie Daugavas. Ar tumšiem rudens rītiem novembrī un dzidrām naktīm vasaras saulgriežos.

Kas īsti cilvēkam ir vajadzīgs, lai viņš būtu laimīgs?

«Paskat, cik šeit labi – no krāna tek tīrs ūdens! Nevajadzēs stiept ar spaiņiem ūdeni ēdienam un mazgāšanai,» neslēpa savu prieku kāda kurdu bēgļu vecmāmiņa, pēc ierašanās Eiropā. Viņai tagad bija viss, kas cilvēkam vajadzīgs, – ūdens, siltums, gaisma. Aiz muguras palikusi māla būdiņa (bez ērtībām kalnos), kuru modernitāte vēl tobrīd nebija sasniegusi.

Brīdī, kad sarkanbaltsarkanais karogs beidzot varēja brīvi plīvot pār Rīgu, es izjutu apmēram to pašu: «Beidzot!» Mūsu ģimenes neizturami ilgi gaidītā brīvība beidzot bija iestājusies! Izbaudījām šo garīgo brīvību, jo izsprukām ārā no diktatūras māla kleķa būdas (PSRS) un izbaudījām Latvijas neaizmirstamu pārvēršanos suverenā, brīvā, tiesiskā un neatkarīgā valstī. No kleķa būdas pārcēlāmies uz sapņu pili. Vienā rāvienā.

Tagad, kad garīgā brīvība jau kļuvusi par normu, vairums no mums atkal nav apmierināti. Mediji ik dienas mūs slīcina attēlos no karaļu, bagātu ārzemnieku dzīves, kur izlietnes ir lielākas un ūdens tajās siltāks. Citur dzīvo cilvēki, kas ir pārtikušāki, bagātāki un laimīgāki nekā mēs, tāpēc mēs aizņemamies bankās un cenšamies tikt pārticības standartam līdzi. Tā vismaz izskatās. No malas. Ja Jelgavā, Vānē vai Daugavpilī viss neizdodas, tad kravājam ceļasomas un braucam pie laimes, kas dzīvo ārzemēs. Mirāža attālinās, un mēs jožam tai pakaļ, jo savām acīm taču ir jātic!

Baiļu sindroms

Kas īsti dzen mūs uz priekšu ar nepārtrauktas neapmierinātības žagariem? Tās esot bailes. Tās pašas vecās labās bailes, kas tur mūžīgā stresā, ja dzīvoklis vai automašīna būs sliktāka, lētāka nekā radam vai kaimiņam. Tās pašas bailes, kas liek izsmiet tos, kas hierarhijā atrodas «zem mums», un pielūgt tos, kuri it kā uzrāpušies amatos «virs mums». Latvijas iedzīvotāji šajā mačā ar bailēm nav vienīgie.Praktiski visa pārtikušo Rietumu valstu vidusšķira slīgst parādos, lai pierādītu apkārtnei sava dzīvokļa ekskluzivitāti, apģērba dārdzību un ārzemju apceļošanas vērienu. Baiļu sindroms ir šodienas pārticības kopsaucējs. Vairums perfekti pārvalda «šopingu», bet neko nevēlas zināt par producēšanu vai ražošanu. Galvenais – «kas man ir», nevis «ko es daru».

Šo «baiļu sindroma» tēmu var paplašināt arī kultūras kapitāla virzienā. Kā jau kapitāls, arī šis pakļaujas tām pašām baiļu kaislībām.

Vai mēs esam atvērta vai slēgta sabiedrība?

Katrā sabiedrības vienībā eksistē speciāli kodi, kas saziņā norāda, vai esat savējais vai svešķermenis. Praktiski visur (māla būdu ciemā, Dubaijas «palmu salās» vai Eiroparlamenta apspriežu zālē) dominējošā mēdz būt klanu mentalitāte, kuru nosaka monokultūra, kuru diktē vietējā, pašieceltā «elite». Tā mēdz būt noteicošā arī nacionālu valstu publiskajā zonā un ir radīta mākslīgi. Kā cenzūras siets.

Polikultūra būtu norma gan dabā, gan sabiedrībā. Tā izveidojas pati kā daudzpusīga ekosistēma, kas nodrošina dzīves apstākļus visām dažādajām radībām un atšķirīgajiem augiem līdz brīdim, kad te ierodas cilvēks ar egoisma arklu un esošo līdzsvaru izjauc. Tāpat kā cilvēku sabiedrībā mēs filtrējam apkārtējos caur «savu vērtību centrifūgu», atsijājam savējos no svešajiem, arī dabā mēs apkarojam kaitēkļus ar indi, mēslojam zemi ar mākslīgo mēslojumu, lai egoistiski nodrošinātu dzīves apstākļus tikai sev nepieciešamajai monokultūrai.

Sociālo baiļu mērķis ir manifestēt sevi uz citu rēķina. Jo grūtāk ienācējam apgūt sociālos klana kodus, jo drošāk, ka svešie un nenoskaidrotie «uz augšu» netiks. Konservatīvās sabiedrības joprojām modri sargā šīs ieejas slūžas. Lai svešie un citādākie netiek pa durvīm iekšā!

Kā tas ir ar mums latviešiem Latvijā? Vai mēs esam atvērta vai slēgta sabiedrība? Vai apsveicam šodien 18. novembra valsts svētkos arī Zeinu, Kizaru un Skaju?

Vai ļaujam viņiem rāpties uz augšu un ieiet pa kodu marķētajām Latvijas ieejas durvīm?

Paškritiski.

Izskatās, ka pārticības normu diktētajā stresā vairums no mums mīcās uz vietas joprojām. Varbūt varam sākt ar atslābināšanos tieši tagad – svētku laikā un apbalvot sevi ar gatavību izlēkt no pārticības stresa karuseļa. Izvelties laukā no centrifūgas, kas pieprasa strādāt un pirkt aizvien vairāk, lai imponētu apkārtnei.

Iemalkosim sarkanbaltsarkanu vīnu un izbaudīsim to, kas mums jau ir – brīva Latvija un iespēja neklausīt klana mentalitātei domās un darbos.

Mēs varam arī uzaicināt uz tasi piparmētru tējas to pašu Zeinu un pārtraukt vainot savās problēmas citus.

Sitamo meklējot

«Ja kāds grib sist suni, tad koks vienmēr atradīsies,» mēdz secināt draudzene, kas jau ilgi dzīvo Čehijā un bieži uzpiparo mūsu sarunas ar turienes dzīves gudrībām.

«Suņa sišanas koka fenomenu» varam novērot arī šodienas spriedzē Latvijā: ekonomiskās krīzes sekas, Kremļa maigās un skarbās varas eksports TV un uz ielas turpina uzjundīt spraigas kaislības un polarizēt Latvijas cilvēkus. Kaislības sit augstu vilni, un roka pati meklē pēc koka.

«Trojas zirgu» pašmāju un ārzemju medijos sarodas aizvien vairāk. Tie, kas ir «par eiro» un «pret eiro», tie, kas ir «par preambulu» un «pret to», tie, kuriem vajag «divvalodību» un tie, kas šo ideju «ienīst». Reizēm rodas iespaids, ka «visa sabiedrība» ir sadalījusies virves vilcējos: «mūsējos» un «jūsējos». Tā sakot – «ja neesi kopā ar mums, tad esi ienaidnieks». Tad vajag sīku dzirksteli, lai «suņa sitēji» būtu klāt ar iepriekš sagatavotiem bomjiem, un spalvas un dūres tūliņ lidos pa gaisu.

Vai ir tik traki?

Domāju, ka nav tik traki.

Nav.

Ekstrēmiem uzskatiem ir skaļāka balss, (to mērķis ir pārsteigt, kas arī lielākoties izdodas!) taču nedomāju, ka medijos eksponētie «latviešu ultrakonservatīvie» vai Latvijas «krievu hamazs» savā būtībā patiešām atspoguļo caurmēra Latvijas iedzīvotāja «Kalniņa» vai «Petrova» noskaņojumu. Šīs grupas ir monokultūras, kas pastāv visās valstīs un visās sabiedrībās un arī tur uztrauc un sēj paniku. Tās ir sociālās usnes. Asas un nevajadzīgi agresīvas, taču parasti aug sētmalē un kūtspakaļā.

18. novembra priekšlikumi

latvijas-karogsMēs varam un drīkstam šodien būt daudz apmierinātāki ar Latviju nekā to praktizējām savā ikdienā. Varam uzdrošināties kļūt par vēl labākiem pilsoņiem un aktīvākiem sabiedrības locekļiem. Varam bēgt ārā no «burbuļa», kurā mūsu sarunu biedri ir vienīgi domubiedri un labā roka nepazīst kreiso.

Mums ir labāk nekā citiem. Mūsu parlamentā nav tā kā pašlaik norvēģu, kurā vairāk nekā pusi vietu ieņem labēji ekstrēmās partijas ar rasismu kā apzinātu politisku stratēģiju. Tas panāk minoritāšu pārkrāsošanu par ienaidniekiem, un pats traģiskākais, ka norvēģu vairākums pagaidām šo situāciju neapzinās. Partija, kurā masu slepkava Breivīks «apguva savu politisko identitāti» (FrP), šodien valstī ir varas pozīcijā. Mums nekā tāda, paldies Dievam, nav.

Mums nav raksturīgas arī Ungārijas antidemokrātiskās tendences. Nav grieķu «Zelta rītausmas», un mēs pagaidām izvairāmies no šīm ekstrēmisma un neofašisma partijām, kas apsēdušas pat ārpuskrīzes pārtikušās valstis. Reiz šī politika 1933. – 1945. gadu politiskajā praksē ir jau izmēģināta, un pierādījies, ka šo strupceļu nav vērts atkārtot.

Mums nav «morāles panikas» studentu kopmītnēs tā, kā to pašlaik var novērot Turcijā, kur morāles policists un premjers Redžeps Tajjibs Erdogans pavisam nopietni bīda ideju par sieviešu un vīriešu studentu kopmītņu nodalīšanu. Pie mums Dombrovskis pagaidām pieaugušiem cilvēkiem ar politiskās varas sviru neaizliedz dzīvot kopmītnēs vienā ēkā un visiem spēkiem necenšas regulēt iedzīvotāju privāto dzīvi (3 bērni katrai ģimenei, graudu maize jāēd baltmaizes vietā utt.). Erdogans to dara krimināli nopietni un klaji autoritāri. Mums tā, paldies Dievam, nav!

Mēs neesam «īsā laikā kļuvuši par rasistisku valsti kā Krievija» (Dagens Nyheter, 11.nov, 2013), mums nav viņu «filtrācijas punktu», mēs nepārspīlējam ar ārišķīgu, patriotisku retoriku, un šo liekulību pie mums neatbalsta liberālie intelektuāļi. «Diemžēl jākonstatē, ka Krievija ir īsā laika posmā pēkšņi kļuvusi par ārzemniekiem naidīgu, nacionālšovinisma valsti, kurā aizvien biežāk sāk notikt grautiņi/vandalisma akti («pogromi»). Tas jau noticis divas reizes Maskavā, kur Kapotņā nacionālistu pūlis, apbruņots ar kapļiem, šaujamieročiem un nažiem uzbruka imigrantu apmetnei. Tas pats notika Birjuļevo, kur nacionālistu grupa ieņēma tirdzniecības centru un tirgu ar imigrantiem kā uzbrukuma mērķi. Viesstrādniekus nogalina pagalmos. Piekauj metro vagonos un stacijās.» (Arkādijs Babčenko, «Rasisma tumsa okupē Krieviju», DN, 11. nov. 2013). Krievija šobrīd pārklājas ar tumsu, un histēriskais naidīgums pret «citādi domājošiem» tur kļūst par dominējošo akordu. Tikai viena politiskā partija nosoda rasismu un grautiņus. Mums tā, paldies Dievam, nav.

Vistraģiskākais man šķiet gudru un saprātīgu cilvēku mulsums un klusēšana brīdī, kad visapkārt sāk notikt nejēdzības. Diemžēl talantīgie krievu režisori, pētnieki un žurnālisti – tie, kuriem būtu jāsaka: «Mostieties, šis te process Krievijā nedrīkst turpināties!» – stāv klusu un bikli ienirst putinisma pēdējā fāzē – terorā, kas nodrošina viņam varu visu atlikušo mūžu. Tas ir briesmīgi. Mums tā nav, jo esam no PSRS un tās mantinieces – Krievijas putras ārā. Mēs savā valstī runājam skaļi un izventilējam problēmas, kas visus satrauc, un tēmas, kurās daļai nav vienprātības. Mēs izplūcamies un samierināmies. Tas labi.

Mums pieder mūsu valsts un no tās izrietošās problēmas, kuras nekad nebeigsies.

Tieši tāpēc arī mēs esam gatavi ar tām tikt galā.

Daudz laimes mums visiem – dzimšanas dienā!

Daudz laimes, Latvija!

”Putina sapņi par Krievijas impēriju traucē Baltijas reformu procesam”. Pārdomas augusta vidū.

2011. gada 13. augustā

Šodien ar šādu, rosinošu virsrakstu zviedru Dagens Nyheter uzsāk diskusiju savā debašu lapā. Raksta autors ir Moderātu partijas politiķis Mats Juhansons un viņš analizē aizvadītos 20 gadus, gaidāmo Latvijas parlamenta vēlēšanu gaisotnē.

Pēc autora domām, Latvijas vēlēšanas kā zibens šautra izgaismo Baltijas valstu pašreizējo politisko procesu problēmas, kas Latvijā novērojamas viskošāk.

Tātad – vai nu velties atpakaļ Austrumeiropas postsovjetiskās morāles un pelēkās ekonomikas zonā (ar tur valdošo korumpētību un ”melno tirgu”),  vai arī saglabāt kustību rietumu demokrātiju virzienā.

”Vladimirs Putins no Kremļa, protams, uzmundrina savējos Latvijā un lielā mērā traucē ar savu rīcību Latvijas atsvabināšanos no PSRS laika mantojuma, t.i. tikšanas vaļā no oligarhiem un Krievijas spiediena” – konstatēts rakstā.

Pirmdien, 15. augustā Stokholmā notiks unikāls atceres pasākums.

Normalmes laukumā pulksten 12.00 sāksies astoņdesmitais ”Pirmdienas mītiņš” ar Zviedrijas premjerministra Fredrika Reinfelda, Igaunijas Andrusa Ansipa, Lietuvas Andrius Kubilius un Latvijas Valda Dombrovska piedalīšanos.

Šis mītiņš ir atceres diena tradicionālajām Stokholmas baltiešu ”Pirmdienas sapulcēm Normalmes laukumā” pirms 20 gadiem, kad trimdas tautieši 79 reizes pulcējās katru pirmdienu Stokholmas centrālajā laukumā, lai atbalstītu Baltijas valstu atbrīvošanos no PSRS okupācijas.

”Baltijas lieta ir mūsu lieta” – uzsver autors.

Viņš neslēpj, ka toreiz, pirms 20 gadiem, atbalstīt Baltijas brīvības cīņas zviedriem nebija 100% pašsaprotama nostādne.

Sociāldemokrātu valdība toreiz vairāk simpatizēja Gorbačovam un Padomju Savienības saglabāšanas tieksmēm (skat. Zviedrijas Ārlietu ministra Stena Andersona izteikumi Tallinā un Rīgā 1989. gadā) nevis brīvas valsts idejai.

Tagad valsts kurss ir mainīts.

Baltieši ir kļuvuši par ”mūsējiem”. Zviedru varas gaiteņos lielā mērā jau atvadījušies no sev tik mīļā ”neitrālisma” (neitralitātes politikas).

Pasaule nav mierīga.

”Krievu impērijas ambīcijas demonstrē reālus draudus arī šodien un Vladimira Putina izteikumi par vēlmi no jauna reanimēt veco impēriju bijušajās robežās, atgūstot lielvaras gloriju, iekļaujot šajās robežās arī kaimiņrepubliku ”sfēru”,  ir reāls drauds Latvijas drošībai un demokrātiskās attīstības iespējām”, – secina autors.

Pirmos Krievijas triecienus 2007. gadā saņēma Igaunija IT un Gruzija – pavisam reālā frontē. ”Tas pierāda, ka Krievijai ir vēlēšanās un spējas okupēt no jauna” – konstatē autors.

Pēc Juhansona domām pastāv vairāki aspekti, kas turpina sēt bažas Baltijas valstīs:

  1. Krievija ir politiski totalitāra valsts, tajā nav reālas opozīcijas centra varai un Putina ”vertikālei”.
  2. Iekšpolitiskās nestabilitātes dēļ Krievija turpina iekšēji grūt. To saēd korupcija, varas ļaunprātīgs izmantojums, iedzīvotāju skaita sarukšana.
  3. Oligarhu ekonomiskā vara būtiski apdraud Baltijas valstu politisko un ekonomisko neatkarību.
  4. Militārie izdevumi 650 miljardu ASV dolāru apmērā (līdz 2020.g.), būtiski ietekmē Baltijas jūras zonas valstu stāvokli tuvāko 10 gadu laikā.

Protams, ka līdz ar varas ass līdzšinējā līdzsvara zudumu pasaules politikā (pateicoties ASV ekonomiskajam norietam un plaisai Eiro valstu vidū par labu Putina Krievijai) ir pamats nervozitātei.

Latvija aizvien noteiktāk tiek ierauta Krievijas ēnā.

To veicina Latvijas ekonomiskā noliesēšana un krievu kapitāla ieplūšana caur politiski stūrētiem fondiem Latvijas virzienā. Tāpat arī Krievijai labvēlīgu politisku spēku aktivizēšanās Latvijas politikā un šādas orientācijas personu izbīdīšana visos valsts atslēgas posteņos, visaugstāko ieskaitot.

Tāpēc Latvijas vēlēšanas (pēc autora domām) ir Latvijas sabiedrības sašutuma un nākotnes nedrošuma demonstrācija, vēloties saprast vai oligarhiem ir vai nav konkrētas atkarības saistībās ar Krieviju.

Ainārs Šlesers un Aivars Lembergs ir zviedriem pagalam neinteresantas personas (to atzīst arī raksta autors), taču arī viņš uzsver, ka abi šie cilvēki” apzināti kandidē uz premjerministra krēslu, kaut gan pret viņiem ir izvirzītas smagas apsūdzības, kas lielā mēra atgādina zviedru aizdomas pret lietuviešu Snoras bankas vadītāju Vladimiru Antonovu”.

Tas ir smagi sacīts.

To zviedri saprot.

Rakstā uzsvērts, ka 2009. gadā Bonjēriem piederošais Dienas koncerns caur starpniekiem” ārzemēs nonāk tā paša Aivara Lemberga rokās. Par to, ka Latvijas oligarhu rokās Diena noasiņo – nav šaubu. Taču, par īpašnieku spektru man personīgi ir mazliet cita informācija, kas diemžēl arī nav iepriecinoša.

Atgriežoties pie šodienas raksta DN jākonstatē, ka Mats Juhansons uzsvēris arī Latvijas Tiesu varas korumpētību un nespēju tikt galā ar ”korumpētības procesiem” savās mājās.

Tiek paausta neizpratne arī par ”krievu” partiju nevēlēšanos atzīt Latvijas okupācijas faktu un absurdās prasības, kas no Saskaņas centra puses tiek izvirzītas šajā sakarībā.

Protams, ka šīs partijas kalpo Krievijai nevis Latvijai.

Tāpēc Latvijas vēlēšanas Kremlis iespaido patlaban tieši un tas tiek darīts Putina varas ambīciju interesēs, lai varas situācija Latvijā joprojām būtu nestabila un  non – stopp ķīvēšanās turpinātos.

”Ieguvējs šādai pretrunu pilnai pagātnes situācijai sēž Kremlī” – secina autors.

Skaidrs un tiešs skatiens uz Latvijas politiku no Baltijas jūras viņas puses.

Vai mums šādu komentāru nevajadzētu vairāk?

Tieši tagad, kad oligarhi žņaudz Latvijas medijus savā nāves skāvienā.

Mums paliks tikai PR ziņojumu ”‘dēļi’ avīzes, radio un TV izskatā un televīzijas šovi ar glīti tērptiem mapetiem starp gaumīgi izkārtotiem bezsatura politiķiem.

Iespējams, ka Saskaņas centrs grib mums labu, taču arī ”labu gribot” var neviļus nobruģēt ceļu uz elli.

Turpināsim pretoties un lasīsim ārzemju medijus?