Latvijas dzimšanas diena: laime, bailes un priekšrocības

2013. gada 18. novembrī speciāli TVNet

Brīvības piemineklis 2013. gada 18. novembris

Brīvības piemineklis 2013. gada 18. novembris. Kadrs no LTV tiešraides.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Tagad – Latvijas svētku maratona laikā, ikviens no mums var atšķirīgi paskatīties uz zemi un valsti ar nosaukumu dzimtene. Latvija izsenis bijusi polikulturāla valsts un tai līdzi nāk gan priekšrocības, gan problēmas, kurus esošās monokultūras ievieš. Taču Latvija mums visiem: Ainai, Kizaram, Natašai, Artjomam, Skajai vai Solvēgai ir viena un tā pati ar galvaspilsētu Rīgu pie Daugavas. Ar tumšiem rudens rītiem novembrī un dzidrām naktīm vasaras saulgriežos.

Kas īsti cilvēkam ir vajadzīgs, lai viņš būtu laimīgs?

«Paskat, cik šeit labi – no krāna tek tīrs ūdens! Nevajadzēs stiept ar spaiņiem ūdeni ēdienam un mazgāšanai,» neslēpa savu prieku kāda kurdu bēgļu vecmāmiņa, pēc ierašanās Eiropā. Viņai tagad bija viss, kas cilvēkam vajadzīgs, – ūdens, siltums, gaisma. Aiz muguras palikusi māla būdiņa (bez ērtībām kalnos), kuru modernitāte vēl tobrīd nebija sasniegusi.

Brīdī, kad sarkanbaltsarkanais karogs beidzot varēja brīvi plīvot pār Rīgu, es izjutu apmēram to pašu: «Beidzot!» Mūsu ģimenes neizturami ilgi gaidītā brīvība beidzot bija iestājusies! Izbaudījām šo garīgo brīvību, jo izsprukām ārā no diktatūras māla kleķa būdas (PSRS) un izbaudījām Latvijas neaizmirstamu pārvēršanos suverenā, brīvā, tiesiskā un neatkarīgā valstī. No kleķa būdas pārcēlāmies uz sapņu pili. Vienā rāvienā.

Tagad, kad garīgā brīvība jau kļuvusi par normu, vairums no mums atkal nav apmierināti. Mediji ik dienas mūs slīcina attēlos no karaļu, bagātu ārzemnieku dzīves, kur izlietnes ir lielākas un ūdens tajās siltāks. Citur dzīvo cilvēki, kas ir pārtikušāki, bagātāki un laimīgāki nekā mēs, tāpēc mēs aizņemamies bankās un cenšamies tikt pārticības standartam līdzi. Tā vismaz izskatās. No malas. Ja Jelgavā, Vānē vai Daugavpilī viss neizdodas, tad kravājam ceļasomas un braucam pie laimes, kas dzīvo ārzemēs. Mirāža attālinās, un mēs jožam tai pakaļ, jo savām acīm taču ir jātic!

Baiļu sindroms

Kas īsti dzen mūs uz priekšu ar nepārtrauktas neapmierinātības žagariem? Tās esot bailes. Tās pašas vecās labās bailes, kas tur mūžīgā stresā, ja dzīvoklis vai automašīna būs sliktāka, lētāka nekā radam vai kaimiņam. Tās pašas bailes, kas liek izsmiet tos, kas hierarhijā atrodas «zem mums», un pielūgt tos, kuri it kā uzrāpušies amatos «virs mums». Latvijas iedzīvotāji šajā mačā ar bailēm nav vienīgie.Praktiski visa pārtikušo Rietumu valstu vidusšķira slīgst parādos, lai pierādītu apkārtnei sava dzīvokļa ekskluzivitāti, apģērba dārdzību un ārzemju apceļošanas vērienu. Baiļu sindroms ir šodienas pārticības kopsaucējs. Vairums perfekti pārvalda «šopingu», bet neko nevēlas zināt par producēšanu vai ražošanu. Galvenais – «kas man ir», nevis «ko es daru».

Šo «baiļu sindroma» tēmu var paplašināt arī kultūras kapitāla virzienā. Kā jau kapitāls, arī šis pakļaujas tām pašām baiļu kaislībām.

Vai mēs esam atvērta vai slēgta sabiedrība?

Katrā sabiedrības vienībā eksistē speciāli kodi, kas saziņā norāda, vai esat savējais vai svešķermenis. Praktiski visur (māla būdu ciemā, Dubaijas «palmu salās» vai Eiroparlamenta apspriežu zālē) dominējošā mēdz būt klanu mentalitāte, kuru nosaka monokultūra, kuru diktē vietējā, pašieceltā «elite». Tā mēdz būt noteicošā arī nacionālu valstu publiskajā zonā un ir radīta mākslīgi. Kā cenzūras siets.

Polikultūra būtu norma gan dabā, gan sabiedrībā. Tā izveidojas pati kā daudzpusīga ekosistēma, kas nodrošina dzīves apstākļus visām dažādajām radībām un atšķirīgajiem augiem līdz brīdim, kad te ierodas cilvēks ar egoisma arklu un esošo līdzsvaru izjauc. Tāpat kā cilvēku sabiedrībā mēs filtrējam apkārtējos caur «savu vērtību centrifūgu», atsijājam savējos no svešajiem, arī dabā mēs apkarojam kaitēkļus ar indi, mēslojam zemi ar mākslīgo mēslojumu, lai egoistiski nodrošinātu dzīves apstākļus tikai sev nepieciešamajai monokultūrai.

Sociālo baiļu mērķis ir manifestēt sevi uz citu rēķina. Jo grūtāk ienācējam apgūt sociālos klana kodus, jo drošāk, ka svešie un nenoskaidrotie «uz augšu» netiks. Konservatīvās sabiedrības joprojām modri sargā šīs ieejas slūžas. Lai svešie un citādākie netiek pa durvīm iekšā!

Kā tas ir ar mums latviešiem Latvijā? Vai mēs esam atvērta vai slēgta sabiedrība? Vai apsveicam šodien 18. novembra valsts svētkos arī Zeinu, Kizaru un Skaju?

Vai ļaujam viņiem rāpties uz augšu un ieiet pa kodu marķētajām Latvijas ieejas durvīm?

Paškritiski.

Izskatās, ka pārticības normu diktētajā stresā vairums no mums mīcās uz vietas joprojām. Varbūt varam sākt ar atslābināšanos tieši tagad – svētku laikā un apbalvot sevi ar gatavību izlēkt no pārticības stresa karuseļa. Izvelties laukā no centrifūgas, kas pieprasa strādāt un pirkt aizvien vairāk, lai imponētu apkārtnei.

Iemalkosim sarkanbaltsarkanu vīnu un izbaudīsim to, kas mums jau ir – brīva Latvija un iespēja neklausīt klana mentalitātei domās un darbos.

Mēs varam arī uzaicināt uz tasi piparmētru tējas to pašu Zeinu un pārtraukt vainot savās problēmas citus.

Sitamo meklējot

«Ja kāds grib sist suni, tad koks vienmēr atradīsies,» mēdz secināt draudzene, kas jau ilgi dzīvo Čehijā un bieži uzpiparo mūsu sarunas ar turienes dzīves gudrībām.

«Suņa sišanas koka fenomenu» varam novērot arī šodienas spriedzē Latvijā: ekonomiskās krīzes sekas, Kremļa maigās un skarbās varas eksports TV un uz ielas turpina uzjundīt spraigas kaislības un polarizēt Latvijas cilvēkus. Kaislības sit augstu vilni, un roka pati meklē pēc koka.

«Trojas zirgu» pašmāju un ārzemju medijos sarodas aizvien vairāk. Tie, kas ir «par eiro» un «pret eiro», tie, kas ir «par preambulu» un «pret to», tie, kuriem vajag «divvalodību» un tie, kas šo ideju «ienīst». Reizēm rodas iespaids, ka «visa sabiedrība» ir sadalījusies virves vilcējos: «mūsējos» un «jūsējos». Tā sakot – «ja neesi kopā ar mums, tad esi ienaidnieks». Tad vajag sīku dzirksteli, lai «suņa sitēji» būtu klāt ar iepriekš sagatavotiem bomjiem, un spalvas un dūres tūliņ lidos pa gaisu.

Vai ir tik traki?

Domāju, ka nav tik traki.

Nav.

Ekstrēmiem uzskatiem ir skaļāka balss, (to mērķis ir pārsteigt, kas arī lielākoties izdodas!) taču nedomāju, ka medijos eksponētie «latviešu ultrakonservatīvie» vai Latvijas «krievu hamazs» savā būtībā patiešām atspoguļo caurmēra Latvijas iedzīvotāja «Kalniņa» vai «Petrova» noskaņojumu. Šīs grupas ir monokultūras, kas pastāv visās valstīs un visās sabiedrībās un arī tur uztrauc un sēj paniku. Tās ir sociālās usnes. Asas un nevajadzīgi agresīvas, taču parasti aug sētmalē un kūtspakaļā.

18. novembra priekšlikumi

latvijas-karogsMēs varam un drīkstam šodien būt daudz apmierinātāki ar Latviju nekā to praktizējām savā ikdienā. Varam uzdrošināties kļūt par vēl labākiem pilsoņiem un aktīvākiem sabiedrības locekļiem. Varam bēgt ārā no «burbuļa», kurā mūsu sarunu biedri ir vienīgi domubiedri un labā roka nepazīst kreiso.

Mums ir labāk nekā citiem. Mūsu parlamentā nav tā kā pašlaik norvēģu, kurā vairāk nekā pusi vietu ieņem labēji ekstrēmās partijas ar rasismu kā apzinātu politisku stratēģiju. Tas panāk minoritāšu pārkrāsošanu par ienaidniekiem, un pats traģiskākais, ka norvēģu vairākums pagaidām šo situāciju neapzinās. Partija, kurā masu slepkava Breivīks «apguva savu politisko identitāti» (FrP), šodien valstī ir varas pozīcijā. Mums nekā tāda, paldies Dievam, nav.

Mums nav raksturīgas arī Ungārijas antidemokrātiskās tendences. Nav grieķu «Zelta rītausmas», un mēs pagaidām izvairāmies no šīm ekstrēmisma un neofašisma partijām, kas apsēdušas pat ārpuskrīzes pārtikušās valstis. Reiz šī politika 1933. – 1945. gadu politiskajā praksē ir jau izmēģināta, un pierādījies, ka šo strupceļu nav vērts atkārtot.

Mums nav «morāles panikas» studentu kopmītnēs tā, kā to pašlaik var novērot Turcijā, kur morāles policists un premjers Redžeps Tajjibs Erdogans pavisam nopietni bīda ideju par sieviešu un vīriešu studentu kopmītņu nodalīšanu. Pie mums Dombrovskis pagaidām pieaugušiem cilvēkiem ar politiskās varas sviru neaizliedz dzīvot kopmītnēs vienā ēkā un visiem spēkiem necenšas regulēt iedzīvotāju privāto dzīvi (3 bērni katrai ģimenei, graudu maize jāēd baltmaizes vietā utt.). Erdogans to dara krimināli nopietni un klaji autoritāri. Mums tā, paldies Dievam, nav!

Mēs neesam «īsā laikā kļuvuši par rasistisku valsti kā Krievija» (Dagens Nyheter, 11.nov, 2013), mums nav viņu «filtrācijas punktu», mēs nepārspīlējam ar ārišķīgu, patriotisku retoriku, un šo liekulību pie mums neatbalsta liberālie intelektuāļi. «Diemžēl jākonstatē, ka Krievija ir īsā laika posmā pēkšņi kļuvusi par ārzemniekiem naidīgu, nacionālšovinisma valsti, kurā aizvien biežāk sāk notikt grautiņi/vandalisma akti («pogromi»). Tas jau noticis divas reizes Maskavā, kur Kapotņā nacionālistu pūlis, apbruņots ar kapļiem, šaujamieročiem un nažiem uzbruka imigrantu apmetnei. Tas pats notika Birjuļevo, kur nacionālistu grupa ieņēma tirdzniecības centru un tirgu ar imigrantiem kā uzbrukuma mērķi. Viesstrādniekus nogalina pagalmos. Piekauj metro vagonos un stacijās.» (Arkādijs Babčenko, «Rasisma tumsa okupē Krieviju», DN, 11. nov. 2013). Krievija šobrīd pārklājas ar tumsu, un histēriskais naidīgums pret «citādi domājošiem» tur kļūst par dominējošo akordu. Tikai viena politiskā partija nosoda rasismu un grautiņus. Mums tā, paldies Dievam, nav.

Vistraģiskākais man šķiet gudru un saprātīgu cilvēku mulsums un klusēšana brīdī, kad visapkārt sāk notikt nejēdzības. Diemžēl talantīgie krievu režisori, pētnieki un žurnālisti – tie, kuriem būtu jāsaka: «Mostieties, šis te process Krievijā nedrīkst turpināties!» – stāv klusu un bikli ienirst putinisma pēdējā fāzē – terorā, kas nodrošina viņam varu visu atlikušo mūžu. Tas ir briesmīgi. Mums tā nav, jo esam no PSRS un tās mantinieces – Krievijas putras ārā. Mēs savā valstī runājam skaļi un izventilējam problēmas, kas visus satrauc, un tēmas, kurās daļai nav vienprātības. Mēs izplūcamies un samierināmies. Tas labi.

Mums pieder mūsu valsts un no tās izrietošās problēmas, kuras nekad nebeigsies.

Tieši tāpēc arī mēs esam gatavi ar tām tikt galā.

Daudz laimes mums visiem – dzimšanas dienā!

Daudz laimes, Latvija!

Advertisements

3 thoughts on “Latvijas dzimšanas diena: laime, bailes un priekšrocības

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s