Joga: treniņš, ticība vai pārliecība? To izlemj reliģisko jautājumu direktorāts.

2013. gada 11. novembris

stambula krustojums iela

Stambula. Turcija. Autores foto.

Nav šaubu, ka joga palīdz atbrīvoties no stresa. To saprot pat darba devēji.

Tāpēc, piemēram, Turcijas iekšlietu ministrija grasās piedāvāt saviem policistiem bezmaksas jogas nodarbības darba laikā.

Joga ir lieliska, ja izdodas mācīties pie īsta gurū un saprast ”lietas būtību”, kas faktiski nav tikai vingrošana, bet …kaut kas vairāk.

Tieši šis: ”kaut kas vairāk” turpina uztraukt ticību līderus dažādos pasaules nostūros.

Tāpēc tiem pašiem turkiem nācās uz brīdi apturēt jauno iniciatīvu, lai vispirms noskaidrotu kā ”koka”, ”bērna” vai ”mirušā” pozas ietekmēs iekšlietu ministrijas darbinieku musulmāņu ticību.

Jaunā iniciatīva bija iestrēgusi, iesprostota valdības gaiteņos. Precīzāk – valdības Reliģisko jautājumu direktorātā – institūcijā kas ir liela varena un nodarbina ap 70 000 līdzstrādnieku.

Jāpiezīmē, ka šis nav pirmais gadījums kad jogu apšauba ticības cilvēki.

Joga jau sen satrauc musulmāņu ticības grupējumus tuvu un tālu.

Pirms pāris gadiem Malaizijas konsrevatīvie pasludināja fatvu visiem, kas nodarbosies ar jogu. Šie vingrojumi graujot musulmāņu ticības pamatus.

Tālu neatpaliek tie paši zviedri. Arī šeit tika uzrakstīts iesniegums Skolu inspekcijai sakarā ar to, ka kādā zviedru skolā audzēkņiem tika piedāvātas bezmaksas jogas nodarbības.  Sūdzētājs uzsvēra, ka joga ”nav nevainīga” un, ka tā ”sakņojas hinduismā” un šī iemesla dēļ nav pieņemama kā apmācību forma sekularizētājā zviedru skolā.

Skolu inspecija neņēma vērā šo sūdzību un atļāva skolai turpināt iesākto jogas praksi ar audzēkņiem.

Turcijas gadījums nav neparasts.

Šī valsts joprojām demonstrē iekšējo sašķeltību: no vienas puses masīvā varas partija AKP, kas deklarē politisko islamu. No otras puses progresīva nācija kas stabili balstās sekulārās tradīcijās ar Ataturka portretu katrā otrajā kafejnīcā.

Tāpēc turku reliģiskie cenzori (galu galā) atļāva saviem policistiem darba laikā praktizēt jogu ar piebildi, ka ”visa uzmanība tiks koncentrēta vienīgi sportam un tikai vingrojumiem”.  Ja jogas gurū sāks klāstīt jogas ”reliģisko būtību”, tad ar šo iniciatīvu būs cauri.

Jogai ir vēl kāda dimensija Turcijā.

Brīdī, kad pērnie protesti Gezīnparkā Stambulā sita visaugstāko vilni, daži demonstranti ieteica visiem nomierināties ar jogu. Brīdī, kad smagi bruņotas policijas vienības ieradās parkā, lai apspiestu protestus, viņus sagaidīja nevis nikns pūlis, bet gan …sievietes košos topos un kungi ar hipiju lokām ”suņa”, ”koka” un ”snaudoša bērna” pozā.

Lūk – arī mīklas atminējums: turku policisti liks lietā ”ienaidnieka” ieročus.

Policistu joga notiks.

Tikai kurš un kā pārbaudīs vingrotāju smadzenes?

3 thoughts on “Joga: treniņš, ticība vai pārliecība? To izlemj reliģisko jautājumu direktorāts.

  1. Starp citu, arī mūsu policistiem… kā ikvienam jogas vingrojumi nenāktu pa skādi. Bet par “kaut ko dziļāk” – tas jau pēc paša izvēles. Un arī šeit dažādas draudzes kontrolē savu piekritēju smadzenes. Saulainajos deviņdesmitajos populāra bija Alvja pirts skola, arī ar badošanos, kā arī
    loti labas dažas jogas asanas, u.t.t. Grupā sākumā bija bijusī klasesbiedrene, tad pazuda, un nejauši saticis pajautāju, kur palikusi. “Viņa dziļi ievilka elpu – mans mācītājs teica ka Alvis esot okultists, viņa mācību nedrīkst klausīties ticīgs cilvēks!” Bā, lai nu kas, bet kaut kas okults tur pilnīgi nebija. Acīmredzot pilnīgi pietika ar mazāko iespējamību, ka kāds no draudzes locekļiem nedaudz savādāk sāktu domāt.

    • Cenzūrai ir tik daudz izpausmju, ka grūti tās visas uzskaitīt. Dažiem joprojām liekas, ka ir tikai viena patiesība un kādam pieder tās monopols. Man žēl to klases biedreni. Nez vai viņas dzīve pēc “atgriešanās uz pareizā ceļa” kļuva veselīgāka un laimīgāka?

      • Tik tiešām nezinu. Pieļauju ka viņa uzskata ka jā, nav taču nekā subjektīvāka kā “laimes izjūta”.
        Ne pa velti jau Herodots apgalvoja ka par laimīgu kādu var nosaukt tikai pēc viņa nāves… un ja atmiņa neviļ, par laimīgu nodzīvotu mūžu viņam kā oblogāts kritērijs nekalpoja mūža ilgums (kas gan pats par sevi netika izslēgts), bet arī tas, ko grieķi uzskatīja par “godājamu nāvi”, ziedošanos sabiedrības labā.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s