Speciāli TVNET

Kas ir liberālisms? Kāds tas ir ? Par to uzrakstītas daudzas grāmatas, taču ielas sarunu līmenī šis jēdziens vairumam joprojām ir neskaidrs. Diemžēl nav striktu robežu, kas norādītu, kur sākas un kur beidzas liberālisms. Tāpat eksistē dažāda šī jēdziena izpratne atšķirīgās valstīs. Eiropas liberālis amerikāņiem drīzāk izskatās kā amerikāņu konservatīvais. Taču amerikāņu liberālis eiropiešiem atgādina parastu sociāldemokrātu. Pa vidu „jaucas“ libertariāņi, kas ir ekstrēma liberālisma pārstāvji, jo pieprasa ļoti nebūtisku valsts ietekmi maksimālai personības  brīvībai. Pēc manām domām liberālisms no konservatīvisma atšķiras ar vienu būtisku lietu – liberāļi dod priekšroku cilvēka (indivīda) vajadzībām un valsts šādā vidē ir tikai fons, kas piekārtojas cilvēku vajadzībām. Turpretī konservatīvie pakārto indivīdu valstij. Universālas definīcijas liberālisma formulējumam, kurai visi piekrīt, joprojām nav.  

Vai liberālisms ir apdraudēts?

Tā runā, bet draudi nekāda ziņā neceļas „no iekšpuses“. Pieņemu, ka lielai sabiedrības daļai nav īsti skaidrs, „kas tas ir“. Tas nozīmē, ka domājot par liberālismu, nākas piemēroties aptuvenam jēdzienu izmantojumam. Jāatceras, ka nevajadzētu sākt jaukt kopā liberālismu ar demokrātiju. Tāpēc, ka ir sastopami demokrāti, kas nepavisam nav liberāļi, taču ir grūti atrast liberālu valsti, kurā nebūtu demokrātijas. Taču jāatceras, ka demokrātija ir daudz plašāks jēdziens nekā liberālisms, jo arī konservatīvs cilvēks var būt demokrāts. 

Vai liberālisms ir apdraudēts? Vai to apdraud populisms – “šleseri” „kaimiņi“ un „gobzemi“, jeb globalizēta elite, kas no saviem Davosas augstumiem skatās „uz leju“, vērojot mūsu visus pārējos. Iespējams, ka Eiropas Savienības un Davosas birokrātu tukšais augstprātīgums un nenormāli lielās algas ir sasnieguši to kritisko punktu, kad viņu pienesums sabiedrības labā izskatās pēc nulles, bet devumu nemaz neredz. Jā, liberālās demokrātijas ir šos ļaudis iecēlušas „medus plauktiņā“ un viņi ar gauži neliberālām metodēm ir piesavinājušies sev nenormāli lielas priekšrocības. Taču tas nav liberālisma defekts, kas šo nelāgo eliti ir izveidojis. Tas drīzāk ir konservatīvisma protekcionisms, kas sargā tos, „“kuriem jau ir“.   

Šajā virzienā interesanta ir Patrika Denena (Patrick Deneens) populārā grāmata „Why liberalism failed” (2018). Viņam šķiet, ka liberālisms izveidojis netaisnīgu sabiedrību, kurā maza grupa eksistē uz citu rēķina un tēlo gudrīšus. Šādi liberālisma ļaudis ir gan labēji gan kreisi orientēti un nogremdē savu privāto atbildību par to, ko viņi dara – valsts ziņā. Paši viņi izmanto liberālisma priekšrocības, bet atbildību uzveļ valstij un tās administrācijai. 

Pretēju viedokli pauž Džošua L.Černiss (Joshua L Cherniss) savā darbā  ”Liberalism in dark times: The liberal ethos in the twentieth century” (Princeton University Press). Viņš ir pārliecināts, ka ehtos/etos ir nosacīta kategorija un saprotama vienīgi grieķu kontekstā (Aristotelis), kas cieši saistīta ar ļaužu dāsnumu, empātiju un savaldību. To nevar iemācīties, bet var iegūt vienīgi praktiskās dzīves laikā. Interesants ir viņa secinājums par etnosu un ētiku, ka tās nav stabilas kategorijas, bet mainās apstākļu iespaidā un atrodas „ļoti bīstamā zonā starp cinismu un politisku idiotismu“. Pēc Černisa domām liberālisms ir vairāk cilvēka attieksme pret pasauli, nevis politisku recepšu kopsaucējs. Tas nav „recepšu kopums“, kuru var izmantot mehāniski ietekmējot/izmainot ārpasauli. Viņš izmanto kā piemērus Albēru Kamī, Raimondu Āronu un Jesaiju Berlinu – personības, kas pauda savus viedokļus aktīvi pēc otrā pasaules kara. 

Kādā savā 1944.gada rakstā Kamī raksta: „ mēs neaizstāvam kādu konkrētu pozīciju, bet gan ētiku kā tādu“. Iznāk, ka politikas uzdevums ir izveidot sociālās spēles noteikumus, lai pēc tam ļaudis paši izvēlas, kādā veidā turpināt dzīvot jēdzīgāk un saprātīgāk. Pēckara liberāļu mērķis bija Kamī definētais  „sociāldemokrātisma liberālisms“, kurā ir iespējams savienot brīvību ar demokrātiju. Taču arī šajā gadījumā viņam uzbruka daudzi – gan kreisie, gan konservatīvie. Kamī bija pārliecināts, ka pēc Alžīrijas kara šī teritorija tiks integrēta Francijā un kļūs par tās sastāvdaļu. Visiem piešķirs Francijas pilsonību. Taču alžīrieši cīnījās pavisam par ko citu. Rezultātā Kamī sāka neciest gan alžīrieši, kuriem bija svarīgāka nacionālās valsts neatkarību un rūca arī Francijas opozīcija, kas viņu uztvēra kā nodevēju. Izskatās, ka viņš mēģināja nostāties kur starp cinismu un idiotismu, taču viņam tur nekas faktiski neizdevās. 

Pret Kamī daudziem nav viennozīmīgas attieksmes, mani ieskaitot. Viņš nebija filozofs (lai gan bija studējis filozofiju) un nebija arī politologs. Taču Nobela prēmijas laureāts literatūrā (1957) un jaunā virziena „jaunais romāns“ (le nouveau roman) aizsācējs. Viss ko viņš rakstīja, bija interesanti, jo darbos tika pacelti fundamentāli jautājumi, uz kuriem autoram pašam bieži pietrūka atbildes. Kamī bija Francijas kompartijas biedrs no 1937. līdz 1939.gadam un tas lielā mērā izskaidro viņa pasaules redzējumu. Jāuzver, ka viņš vairāk strādājis kā žurnālists un labākie darbi ir stāsts „Svešinieks“ (1942) un romāns „Mēris“ (1947), kas viņu ierindo eksistenciālisma klasiķu avangardā. Taču mūža beigās gāja bojā autoavārijā (1960), kuru daži uzskata par Padomju Savienības drošības dienestu izraisītu. Kamī toreiz nostājās ungāru pusē (1956.gada notikumos) un atbalstīja krievu rakstnieku Borisu Pasternaku. Viņa politiskā programma nebija konkrēta arī toreiz, taču šķiet aktuāla joprojām: „ Visiem spēkiem, nemitīgi jācenšas aizstāvēt taisnīgums, cīņā pret mūžīgo netaisnību. Tieši tāpat ir jārada apstākļi laimei, lai tā kļūst par protestu pasaules mūžīgajām nelaimēm“.

Nākamajam liberālisma klasiķim Raimondam Āronam nepatika Kamī darbi. Viņš tos uzskatīja par aptuveniem un vājiem, pārlieku moralizējošiem un bez filozofiska asuma. Vēstījums esot banāls un nekonkrēts. Taču abiem ir kopīgs virziens – liberālisms bez dogmām. Kamī šajā virzienā pārstāv morāles, bet Ārons – reālisma flangu. Abiem kopīga bija nepatika pret totalitārismu un diktatūru. Vai viņiem bija pretinieki? Jau toreiz? Jā, bija. To skaitā kreisie intelektuāļi, kas bija aizrāvušies ar tā saucamo „dīvāna komunismu“, pielūdza un atbalstīja gan Padomju Savienību gan Polu Potu. Ārons šajā kontekstā bija reālists starp utopistiem un nepieņēma kreiso un komunistu aicinājumus, pievienoties kreisajiem un komunistiem, kas mūsu visus „aizvedīs uz bezrobežu laimes zemi – komunismu“. Neveicās ar domubiedriem arī Kamī, jo viņa sapnis par morāles revolūciju nepiepildījās. Kāpēc? Blēzs Paskāls ( Blaise Pascal) šo situāciju formulēja pirms 400 gadiem sekojoši: „ Cilvēks pats par sevi nav nedz eņģelis nedz nezvērs. Tās ir nelaimes, kas cilvēkus pārvērš vai nu eņģeļos vai nezvēros“. 

Kā paliek ar liberālismu?

Liberālā demokrātija ir tik sakārtota un garlaicīga lieta, ka tā nekad nav spējusi un nespēs tā nokaitināt, aizraut vai satraukt tautas masas kā nacisms vai komunisms. Kuru interesē labi sakārtota māja, kurā viss darbojas un nekas netraucē dzīvot? Kurš ar šādu lietu ir spējīgs aizrauties? Iet karā? Domāju, ka neviens. Tas ir tik normāli, ka neviens nepievērš tam nekādu vērību vai uzmanību. Liberālisma vērtību cilvēks sajūt tikai tad, ja tas tiek zaudēts. Ja pēkšņi „kāds orbans“ aizklapē brīvas avīzes un ievieš sabiedriskajā televīzijā valdības politisku diktatūru, tad mēs redzam, ka liberālā demokrātija ir nogalināta. Tās vairs nav. Uzreiz esam satraukušies ne bez pamata. Ja sievietēm aizliedz pašām izlemt savas grūtniecības gaitu un šo jautājumu sāk izlemt „vīri parlamentā“ vai „Zbigņevs no dicēzes“, tad ir skaidrs, ka liberālā demokrātija vairs nav spēkā un vara (vīri ar svaru) nosaka parasto cilvēku likteņus, nevis viņi paši.  

Liberālisma klasiķi šī iemesla dēļ vienmēr bijuši nedaudz ciniski. Ja liberālisma pamats ir cieņa, tolerance pret visu cilvēku tiesībām un vajadzībām, tad jāsaprot, ka ap mums ir pārāk daudz personu, kuru egoisms ir pārāk gigantisks, lai šādus spēles noteikumus pieņemtu. Tāpēc vairumam liberālisma klasiķu ir raksturīga samērā skumja noskaņa, runājot par liberālās demokrātijas izredzēm uzvarēt nākotnē un iedragāt uz egoisma bāzēto diktatūru vai autokrātiju.

Jesaja Berlins bija ļoti līdzīgs Raimondam Āronam. Abiem derdzās totalitārs režīms. Taču plurālisms vai katra cilvēka tiesības, vienmēr tika uzvērtas kā centrālais jautājums. Pēc šo liberālisma klasiķu domām katra cilvēka dzīvē ir vērtības, kas jārespektē. Reizēm tās šķiet pat pretrunā cita citai. Piemēram – brīvība un līdztiesība. Proti- ja mēs tiecamies tikai pēc savas brīvības, tad noteiktā etapā tā var traucēt citu cilvēku līdztiesību. Berlinam likās, kas šie jautājumi ir jāprecizē, lai gan šādu tēmu ir samērā daudz. Piemēram, pretruna starp pārticību un pieticību, toleranci un brīvību utt. Tie ir jautājumi, kurus grūti formulēt kā politiskās cīņas karogu, jo tie ir vajadzīgi, bet nav „seksīgi“. Berlins, tieši tāpat kā Ārons saprata, ka liberālisma ideoloģija nav kaislīga un to ir gandrīz neiespējami padarīt konkurētspējīgu pret ekstrēmo kustību skaļajiem saukļiem, kas visiem sola laimi un pārticību mūžīgi mūžos.  

Garlaicīgā normālās dzīves formula

Savā grāmatā Černiss piemin arī Džonu Loku (John Locke), Adamu Smitu (Adam Smith) kā arī Bendžaminu Konstantu (Benjamin Constant) un Aleksi de Tokvilu (Alexis de Tocqueville. Neviens no viņiem nav formulējis liberālisma doktrīnu, viņus nevar uzskatīt par filozofiem vai politologiem. Viņi bija liberālisma piekritēji un viņu pozīcija bija vairāk liberāla attieksme pret pasauli un tās notikumiem, kas nekad neiesprūda dogmās vai stīvos apgalvojumos. Viņiem šķiet, ka politiķi nekad nespēs izveidot ideālu sabiedrību.  Mums kā tautai ir jāiesaistās un jāatrod vislabākie risinājumi, izmantojot liberālisma un demokrātijas principus. 

Tādejādi esam nonākuši pie secinājuma, ka samērā daudzi senā un moderno laiku domātāji ir bijuši liberālisma piekritēji. Pie kam, paši to nemaz neapzinoties. Ja jums šķiet, ka visiem cilvēkiem ir tiesības pieprasīt no apkārtnes respektu un cieņu pret sevi, ja vismazākais „čiekurs“ ir pelnījis tikt uzklausīts un ņemts vērā, tad esat pa ceļam pie liberālisma. Sabiedrībā, kurā visiem ir tiesības un pienākumi, spēja nenoskaisties, ja jārisina neparastas problēmas (kuras agrāk nepamanījāt) un prasme būt taisnīgiem pret sevi un citiem (ieskaitot cilvēkus, kas jums nepatīk). Garlaicīga dzīves formula. Tā tas ir. Nav nekā satraucošā, aizraujoša vai bīstama. Iespējams. Taču nekas labāks par liberālo demokrātiju valsts pārvaldīšanā pagaidām nav atrasts. Tā ir taisnīga un godīga attieksme citam pret citu un vienam pret otru. Tas nav maz.