2012. gada 25. aprīlis
Madrides nemieri, 2011. Sveriges Radio
Ko nozīmē indignacija? Būt indignētām?
Būt sašutušam?
Jā un nē.
Šorīt zviedru sabiedriskais radio šim jēdzienam veltīja krietnu ētera laiku, diskutējot par to, vai šis jēdziens ir mūsu dienaskārtībā vai nav.
Dienvideiropā protestu kustība ar nosaukumu ”Los indignados” ir jēdziens pats par sevi un nozīmē sabiedrības vairākuma sašutumu par to kā ekonomiskā attīstība iedragā mūsu ikdienas dzīvi; demokrātija ir spiesta klanīties ”naudas maisu” priekšā un varu pārņem tehnokrāti, nevis demokrātiju atbalstošākie politiķi.
Šis jēdziens ir simbolisks (apzīmē konkrētu procesu). Tieši tāpat kā ”arābu pavasaris” nenozīmē pavasari vispār.
Tikko sestdien stokholmieši (neliela aktīvistu grupiņa) sarīkoja “bezmaksas zupas dienas” trūkumcietējiem. Pašā galvaspilsētas centrā. Pasākums bija vairāk kā demonstrācija un mazāk kā labdarības akcija. Šī bija jau trešā ”zupas akcijas” reize un ar šo rīkotāji vēlējās pievērst uzmanību bezpajumtnieku skaita pieaugumam Zviedrijas galvaspilsētā.
”Rīkotāji ir indignēti par to kas mūsu valstī notiek!” – rakstīja pēc tam zviedru mediji.
Latvijā man šo vārdu noteikti izlabotu ar ”sašutuši” un izlabotājs pat nezinātu, ka atkal ir nivelējis politisku kustību līdz parasta vārda līmenim.
Jā, tieši tā!
”Būt indignētam” nenozīmē to pašu ko ”būt sašutušam”.
Nav tas pats.
Šis jēdziens lieliski izskaidrots jaunajā Stéphane Hassel grāmatā ” Indignez-vous” un autors būtu apskaities, ja šo politisko kustību kāds atkal nosauktu par ”sašutuma kustību”.
Indignacija nozīmē, ka mums jāprotestē pret politiskās un ekonomiskās elites triecieniem pret mūsu cilvēktiesībām.
Spāņi šo kustību Eiropā attīstījuši vislabāk un viņiem pieslējās arī indingētie mediji.
Protests būtībā ir pret valsts politisko varu, kas paklausīgi seko visām finanšu kapitāla norādēm jostu pievilkšanas politikā un sagrauj līdzpilsoņu labklājību.
Šai kustībai (faktiski!) bija savulaik jāsākas krīzes plosītajā Latvija, jo mūs piežmiedza pirmos, taču…šodien Rīgā, Liepājā vai Alūksnē sabiedrība nevis iet ielās un demonstrē savu indignaciju, bet gan emigrē uz ārzemēm un pagriež Latvijai muguru.
Aiz mūsu sašutuma paliek tukša telpa…bez reakcijas.
Jā, tukšums un klusums ir protesta veids.
Varbūt, ka ”nogalināt ar klusumu un tukšumu” ir mūsu valoda?
Mēs protam labāk nerunāt nekā protestēt?
Tikmēr indignacija sit augstu vilni Grieķijā.
Šo jēdzienu nekādi nav iespējams iztulkot latviešu vai zviedru valodā.
Tam ir kompakta un ļoti specifiska būtība.
Indignācija nozīmē – sašutumu par kaut ko necienīgu. Par necienīgu attiekšanos pret cilvēkiem. Pret savām un citu cilvēku cilvēktiesībām. Tas nav ”sašutums vispār”.
Piemēram kustība ” Occupy wallstreet” pārtapa kustībā ”Occupy Stockholm”. Nezinu vai bija arī ”occupy Riga”. Vai bija? Nosaukt to par ”okupāciju” būtu muļķīgi…
Ja zviedriem nav īsti skaidrs kas īsti bija ”jostu pievilkšanas politika Latvijā”, kuras rezultātā valsī drīz vairs nebūs iedzīvotāju, tad mums šis process ir zināms pilnībā.
Kāpēc mūsu valodā nav indignacijas jēdziens?
Kāpēc mūsu politiskajā dzīvē nav indignacijas?
