”Arābu pavasaris” un ”indignacija”. Jauni vārdi, lai saprastu pasauli?

2012. gada 25. aprīlis

 Madrides nemieri, 2011. Sveriges Radio

Madrides nemieri, 2011. Sveriges Radio

Ko nozīmē indignacija? Būt indignētām?

Būt sašutušam?

Jā un nē.

Šorīt zviedru sabiedriskais radio šim jēdzienam veltīja krietnu ētera laiku, diskutējot par to, vai šis jēdziens ir mūsu dienaskārtībā vai nav.

Dienvideiropā protestu kustība ar nosaukumu ”Los indignados”  ir jēdziens pats par sevi un nozīmē sabiedrības vairākuma sašutumu par to kā ekonomiskā attīstība iedragā mūsu ikdienas dzīvi; demokrātija ir spiesta klanīties ”naudas maisu” priekšā un varu pārņem tehnokrāti, nevis demokrātiju atbalstošākie politiķi.

Šis jēdziens ir simbolisks (apzīmē konkrētu procesu). Tieši tāpat kā ”arābu pavasaris” nenozīmē pavasari vispār.

Tikko sestdien stokholmieši (neliela aktīvistu grupiņa) sarīkoja “bezmaksas zupas dienas” trūkumcietējiem. Pašā galvaspilsētas centrā. Pasākums bija vairāk kā demonstrācija un mazāk kā labdarības akcija. Šī bija jau trešā ”zupas akcijas” reize un ar šo rīkotāji vēlējās pievērst uzmanību bezpajumtnieku skaita pieaugumam Zviedrijas galvaspilsētā.

Rīkotāji ir indignēti par to kas mūsu valstī notiek!” – rakstīja pēc tam zviedru mediji.

Latvijā man šo vārdu noteikti izlabotu ar ”sašutuši” un izlabotājs pat nezinātu, ka atkal ir nivelējis politisku kustību līdz parasta vārda līmenim.

Jā, tieši tā!

”Būt indignētam” nenozīmē to pašu ko ”būt  sašutušam”.

Nav tas pats.

Šis jēdziens lieliski izskaidrots jaunajā Stéphane Hassel grāmatā ” Indignez-vous” un autors būtu apskaities, ja šo politisko kustību kāds atkal nosauktu par ”sašutuma kustību”.

Indignacija nozīmē, ka mums jāprotestē pret politiskās un ekonomiskās elites triecieniem pret mūsu cilvēktiesībām. 

Spāņi šo kustību Eiropā attīstījuši vislabāk un viņiem pieslējās arī indingētie mediji.

Protests būtībā ir pret valsts politisko varu, kas paklausīgi seko visām finanšu kapitāla norādēm jostu pievilkšanas politikā un sagrauj līdzpilsoņu labklājību. 

Šai kustībai (faktiski!) bija savulaik jāsākas krīzes plosītajā Latvija, jo mūs piežmiedza pirmos, taču…šodien Rīgā, Liepājā vai Alūksnē sabiedrība nevis iet ielās un demonstrē savu indignaciju, bet gan emigrē uz ārzemēm un pagriež Latvijai muguru.

Aiz mūsu sašutuma paliek tukša telpa…bez reakcijas.

Jā, tukšums un klusums ir protesta veids.

Varbūt, ka ”nogalināt ar klusumu un tukšumu” ir mūsu valoda?

Mēs protam labāk nerunāt nekā protestēt? 

Tikmēr indignacija sit augstu vilni Grieķijā.

Šo jēdzienu nekādi nav iespējams iztulkot latviešu vai zviedru valodā.

Tam ir kompakta un ļoti specifiska būtība.

Indignācija nozīmē – sašutumu par kaut ko necienīgu. Par necienīgu attiekšanos pret cilvēkiem. Pret savām un citu cilvēku cilvēktiesībām.  Tas nav ”sašutums vispār”. 

Piemēram kustība ” Occupy wallstreet” pārtapa kustībā ”Occupy Stockholm”. Nezinu vai bija arī ”occupy Riga”. Vai bija? Nosaukt to par ”okupāciju” būtu muļķīgi…

Ja zviedriem nav īsti skaidrs kas īsti bija ”jostu pievilkšanas politika Latvijā”, kuras rezultātā valsī drīz vairs nebūs iedzīvotāju, tad mums šis process ir zināms pilnībā.

Kāpēc mūsu valodā nav indignacijas jēdziens?

Kāpēc mūsu politiskajā dzīvē nav indignacijas?

Spānijas krīzes vēlēšanas. Nākotne, kas neko nesola.

2011. gada 20. novembrī

Šodien Madridē līst lietus, pūš vēji. Tāpēc vēlētāji labprātāk gulšņā mājās, sildoties pie televizora.

Pasivitāte panāks, ka sociālistu cerības (atkal uzvarēt) izkusīs kā papīrs peļķē. Bezdarba pieaugums un krīzes triecieni dara savu.

Pašlaik izskatās, ka 36 miljoni spāņu vēlētāju pateiks, ko domā par sociālistiem (PSODE) un iebalsos labējos – PP ar vismaz 15-17% pārsvaru.

Mariano Rajoi un viņa Partido Popular ņems varu savās rokās.

Tā izskatās pagaidām.

Spānijas krīzi panāca nekustāmo īpašumu ”burbuļa” uzsprāgšana. Tā rezultātā spāņu ekonomikas izredzes pāris gadu laikā deģenerējas līdz nepazīšanai un stabila progresīva pieauguma vietā nostājās stagnācija un masu bezdarbs.

Ieejot eiro zonā, ar Spānijas valsts finansēm vēl viss bija kārtībā. Cirtienu valsts ekonomika saņēma no privātā sektora, kas aizrāvās ar kredītiem un radīja priekšnosacījumus nekustāmā īpašuma aprites kraham.

Forsētā celtniecība samazināja bezdarbu, bet vienlaikus pārkarsēja nekustāmā īpašuma tirgu un veicināja nekritisku kredītu ņemšanu.

Pašlaik apmēram viens miljons dzīvokļu Spānijā stāv tukši (vai ir nepabeigti), jo pircēju vairs nav.

Bezdarbs valstī sasniedzis 20% robežu (22,7%) un spāņu bezdarbnieku skaits šodien divas reizes pārsniedz Latvijas iedzīvotāju skaitu. Jauniešu vidū bezdarbs ir 40% līmenī.

Valsts parāds pašlaik ir 70% no nacionālā kopprodukta (Grieķijai 160%).

Paši spāņi uzskata, ka lielākā viņu problēma ir bezdarba pieaugums un zemā darba produktivitāte (uz lielo darbaspēka izmaksu fonā). Darba likumdošana ir vecišķa un nepieļauj strādājošo rotāciju, atbilstoši laika (tirgus) prasībām.

Taču – ir arī gaiši signāli.

Spāņu politiķi pagaidām neizceļas ar ”savstarpējo grieķisko kašķīgumu” un varbūt, ka tieši šī iemesla dēļ valstij ir izdevies pagaidām izsprukt no aizņemšanās un ECB  ”palīdzības”.

Taču spiediens (no finanšu tirgus puses) joprojām turpinās un tauta iet ielās, lai protestētu pret finanšu tirgus alkatību un politiķu nespēju tikt galā ar krīzi.

–  Mēs cīnīsimies līdz galam, – bargi atzīstas Jasims, 33 gadus vecs ”Hotel Madrid” okupants. Viņš kopā ar saviem 50 domubiedriem (”los indignados”) ir okupējis galvaspilsētas centra viesnīcu.

–   Mēs strādājam te katru dienu, – skaidro žurnālistiem Celia (31.g.v.).

Katram te jādarbojas savā komisijā. Nodarbinātību regulē shēma pie ”ziņojuma dēļa”  luksusa hoteļa tukšajā gaitenī. Jāorganizē arī sardzes nomaiņa, interneta piegāde, jākontrolē sausā likuma ievērošana (alkoholisko dzērienu aizliegums), ūdens padeve utt.

Celia ir studējusi universitātē antropoloģiju (5 gadus), bet darbu atrast Spānijā joprojām nevar.

Maltītes okupētajā hotelī tiek gatavotas kolektīvi. Pavārs ir Hozē (21.g.v.), kas vēlēšanu dienā gatavošot Revolūcijas sautējumu (pupiņu konservi +sīpoli, kartupeļi).

Okupēto viesnīcu regulāri apmeklē ārzemju domubiedri no Vācijas, ASV un Šveices.

Izskatoties, ka protestu kustība pēc vēlēšanām vērsīsies plašumā.

Protestētājus atbalsta lielākā Spānijas sabiedrības daļa.

–  Man liekas, ka neko labu mums nākotne nepiedāvā. Nāksies protestēt tālāk, nāksies karot! – skumji secina Džasmīns (33.g.v.) hoteļa okupants.

Šovakar būs zināmi Spānijas vēlēšanu rezultāti.

Diemžēl tie vēl nedod cerības, ka izeja no krīzes būtu tāpēc tuvāk.