Viņu aizturēja pavasarī. Skarbā stilā. Kā noziedznieku. Aizdomās par kukuļņemšanu lielos apmēros. Tā toreiz apgalvoja KNAB vadītājs Jēkabs Straume Rīgā. Zibeņātrumā vēsts aplidoja mediju telpu, jo pirms dažām dienām jau bija uzsprāgusi prokrieviskā AB.LV. Pārkāpjot Ziemeļkorejai noteiktās sankcijas, tā bija nokaitinājusi ASV finanšu plūsmas uzraugus. Tur nu viņš stāvēja mūsu televizoru ekrānos.
Tur nu viņš stāvēja mūsu televizoru ekrānos. Kadra dziļumā, no skata elegants un nevainīgs, jo kopš 2001. gada vadīja naudīgāko iestādi Latvijā – mūsu centrālo jeb valsts banku. Dārgi ģērbts, aprīkots ar vērtīgiem aksesuāriem, labas publisko attiecību dresūras skolots. Ar vienu no lielākajām algām valstī, kuras lielumu nosaka viņš pats un prot to palielināt atbilstoši vajadzībām.1Vienlaikus arī ECB padomes loceklis, kuras vadība skeptiski raudzījās uz notiekošo Rīgā. Tātad bankas vadītājs, kura darbības efektivitāti parastam pilsonim novērtēt grūti, ja neskaita jaunu eiro monētu kalšanu tautiskā stilā. Vainīgs vai nevainīgs? Normālā, Rietumu demokrātijas tradīcijās sakņotā valstī šāds jautājums nerastos. Taču Latvija joprojām ir brīnumu zeme, kurā viss kas var atgadīties. Sabiedrība turpina neticēt valstij un tās iestāžu godprātībai, tāpēc dienaskārtībā joprojām ir jautājums – upuris vai svētais?
Cilvēks ar tik godīgu seju melot nevar!
Juglas ziedu tirgus arī maija sākumā atradās turpat kur parasti – 6. tramvaja galapunktā. Vecais labais «sestais trambulis» tagad saucas «Ušakova pirmais» un ceļo no Juglas mikrorajona uz Imantas blokmāju kazarmām.2Līdzās pārbūvētajiem peroniem ziedu tirdziņš dzīvo savu autonomo dzīvi. Tobrīd sezonas prece bija dzejnieku narcises. Nostājos rindā pie simpātiskas kundzes, kuras spaiņi lūza no ziedu kupenām un tvīka no smaržu mākoņiem. Pajautāju cenu, bet tirgotāja neatsaucās. Pēc brīža tomēr man pievērsās un izteiksmīgā skolotājas balsī pajautāja: «Vai varat iedomāties, kas pie manis tikko nopirka narcišu klēpi?»
– Nevaru iedomāties, – atbildēju, mēģinot iedomāties kādu aktieri vai sportistu.
– Pats Rimšēvičs!
– Bankas vadītājs?
– Jā, viņš, viņš… – sieviete māja ar galvu.
– Aha, – nezināju, ko atbildēt.
– Cik godīgs, nesavtīgs cilvēks un vēl mīl puķes!
– Nu jā, – es novilku un centos saskatīt cenas uz spaiņiem.
– Ja pirksiet vairāk, došu lētāk!
– Sapratu.
«Kas par cilvēku! Iedomājieties, mēs abi runājām par visām tām KNAB nelietībām un nejēdzībām, kas mūsu valstī notiek! Ārprāts, aizturēt godīgu cilvēku šādā veidā! Kāds kauns!» – viņa skaļi teica un nopūtās. Mēģināju atgriezties pie narcisēm, bet viegli nebija. Pārdevēja bija iepriekšējās sarunas iespaidā. Mehāniski saiņoja manas divas buķetes narcišu un turpināja stāstīt par sarunu ar iepriekšējo pircēju. Mēģināju iebilst un pajautāt, vai viņai ir pierādījumi aizturētā cilvēka nevainībai. Nē, tādu neesot, taču šāds cilvēks nevarot melot. Līdzīgu versiju pauda arī cita paziņa, kas telefonsarunā deklarēja 100% atbalstu aizturētajam valsts bankas vadītājam, nosvītrojot visus manus aicinājumus uzklausīt KNAB vai vismaz prokuratūru. «Cilvēks ar tik godīgu seju melot nevar!» – viņa nobeidza savu runu, un tur vairs nebija ko piebilst.
Tāpēc «Rimšēviča lietā» mani interesē vairākas lietas.
Vispirms jau divkosīgā sabiedrības reakcija uz notiekošo. No vienas puses, mēs visi esam pret kukuļņemšanu un uzskatām, ka cilvēki «ierauj nāsīs» bakšišu tikai tāpēc, ka alga par mazu.
Šis mīts ir populārs visos līmeņos un tiek atskaņots katru reizi no jauna, kad kāds kaut ko nav izdarījis kā nākas. Skolotājiem maksā par maz, tāpēc viņi strādā slikti, muitniekiem un ierēdņiem – tā pati problēma. Kopkoris turpina atkārtot populāro refrēnu: maksājiet vairāk, tad mēs strādāsim labāk. Tagad novērojams pretējais, t. i.,
cilvēks, kurš pats noteica savas algas lielumu un neskopojās savā labā, ir it kā pieķerts kukuļņemšanā. Tas nozīmē, ka apetīte aug ēdot.
Paceļot algas, mēs nepanāksim strādājošo darba kvalitātes kāpumu. Šis gadījums to laikam pierāda. Diemžēl.
Kā tas var būt, ka cilvēka prestižu sabiedrībā nosaka amats un «godīgā seja», nevis pierādījumi kriminālprocesā? Iespējams, ka vainīgas ir mūsu iestāžu pagātnes kļūdas, pārkāpumi un Latvijai raksturīgā personu savstarpējā izrēķināšanās, izmantojot represīvas iestādes, lai savstarpēji izkautos. Ar to vēl tiksim galā, jo sabiedrība pamazām attīrās no postpadomju nejēdzībām, un esmu pārliecināta, ka pienāks arī mūsu dzīvē laiks, kurā iestādes būs un atradīsies pienākumu augstumos.
Taču kā paliek ar mums pašiem, ja «Gorbunova frizūra», «Lemberga hūte» un «Rimšēviča godīgā seja» daudziem joprojām ir arguments, smagāks par faktu pierādījumiem?
Upuris vai slīpēts blēdis?
Pagaidām svaru kausi bankas priekšnieka lietā ir līdzsvarā.
Pirmā pozīcija: vienā pusē ir apsūdzētā tiepšanās un dievošanās, ka viņam atriebjas tie, kurus pats esot cītīgi vajājis. Cīņa ar naudas atmazgātājiem esot viņa mūža darbs un tagad «naudas atmazgātājiem ir izdevies apstādināt mani, noņemt mani no trases», tā televīzijas sižetā konstatē notiekošo Ilmārs Rimšēvičs.3 Viņš nekur neesot vainīgs, jo tiekot apmelots. Otrajā svaru kausā ir prokurores apsūdzība par divām kukuļošanas epizodēm: 1) atpūtas brauciens uz Kamčatku apmaiņā pret palīdzību «Trasta komercbankas» komunikācijā ar Finanšu un kapitāla tirgus komisiju (FKTK); 2) naudas pieprasīšana, 250 tūkstoši eiro (sākotnēji it kā esot bijis prasīts pusmiljons jeb 500 000 eiro). Viena kukuļošanas epizode norisinājusies 2010.gadā, bet otra 2013. gadā. Abas saistītas ar «Trasta komercbanku». Tā apmaksājusi Rimšēviča atpūtas braucienu uz Kamčatku. Par to bankas direktors palīdzējis «Trasta komercbankas» akcionāriem «pareizi» atbildēt uz FKTK jautājumiem un prasībām, lai FKTK pieņemtu bankai labvēlīgus lēmumus. Otrs pārkāpums ir konkrētas naudas summas pieņemšana no starpnieka. Vidutājs sev sarūpēja 10% jeb 25 000 eiro. Konsultēšana neesot izdevusies (kā cerēts), un tāpēc Rimšēvičs saņēmis kukulī tikai pusi no prasītā pusmiljona. Te pagaidām svaru kausi nosveras par labu prokuratūrai. Beidzot redzam summas un dzirdam pierādījumus. Apsūdzētais turpina noliegt bez jauniem argumentiem.
Otrā pozīcija: Rimšēvičs pats kategoriski noliedz apsūdzības un uzver, ka notikumi risinājušies sen, tālā pagātnē. Protams, laika ritums nemazina nodarītā vērtību. Diemžēl nav skaidrs, kāpēc viņš publiskajā telpā žurnālistiem apgalvo, ka apsūdzība par makšķerēšanas ekskursijas finansējumu uz Kamčatku «ir tuvu neaptverami» absurds un «kāds makšķerē» ārā vecas lietas pret viņu.
Loģiski būtu, ja viņš kameras priekšā skaidri un gaiši pateiktu, kāpēc nav vainīgs un kā to var pierādīt, jo laika šāda argumentēta paziņojuma sagatavošanai viņam ir bijis pietiekami.
Turpretī prokurore piektdien preses konferencē apgalvoja, ka operatīvajā lietā ir ne tikai kukuļdevēju liecības, bet arī sarunu ieraksti, kas esot likumīgi un tiesas apstiprināti. Liecības sniedzis arī viens no apsūdzētajiem. Pagaidām nepārliecina nedz viena, nedz otra puse. Pieņemot, ka notiek izrēķināšanās ar Ilmāru Rimšēviču, var šaubīties par to, kāpēc mūsu drosmīgie korupcijas iznīcinātāji nav izvilkuši no savas kāršu kravas trumpja dūzi KNAB «štirlica» personā, kas būtu pa šo laiku veicis neatkarīgu izmeklēšanu. Rodas aizdomas, ka viņu vietā strādā vienīgi ziņu pienesēji, kas, protams, ir labi, taču par maz, lai izskaustu korupciju visos līmeņos. No otras puses, Rimšēviča mežā pazaudētie seifi un pretrunīgie izteikumi medijos tomēr nerunā viņa lietai par labu. Aizvien vairāk atgādinot nepārliecinošo Ventspils monarha populistisko stilu sarunā ar Latvijas sabiedrību.
Trešā pozīcija: Rimšēvičam ir aizliegts izbraukt no valsts, viņš nedrīkst ieņemt savu bijušo amatu un tuvoties noteiktām personām. Nelabvēlīga sprieduma rezultātā viņam draudot 11 gadu cietumsods.4 Pats viņš apgalvo, ka labprātīgi no sava Latvijas Bankas prezidenta amata neatkāpsies, lai gan algu viņam (šķiet) vairs nemaksā. Apsūdzību viņš traktē kā apzinātu nomelnošanu.
Būtībā šis cilvēks ir izdzītais – tas, kurš izgrūsts no siltas vietiņas, jeb žurnālistu vajātais kritušais, kuru aizstāv narcišu pārdevējas un parastie ļaudis bez varas stāvokļa sabiedrībā.
Šajā pozīcijā bijušais bankas šefs ir uzvarētājs publiskajā telpā, jo mūsu iestādes nekad nav mācējušas un joprojām nespēj konstruktīvi sazināties ar sabiedrību un argumentēt savu lēmumu loģiku un pamatotību. Tieši šajā – trešajā pozīcijā pastāv vislielākās bažas par valsti, par tās prestižu tautā. No juristu loģikas skatu punkta raugoties, iespējams, viss ir kārtībā, taču no komunikācijas normu viedokļa – tālu no vēlamā. Sabiedrība netic taisnai tiesai (ir bijuši slikti gadījumi iepriekš), neuzticas mūsu institūcijām un nesaprot to rīcību. Jau Valdis Dombrovskis ar savu glābšanas programmu krīzes laikā pierādīja nespēju efektīvi sazināties ar tautu un paskaidrot, kas (un kāpēc) notiek. Masu emigrācijas paisums lielā mērā bija arī Valda Dombrovska tā laika komunikācijas menedžeru darba nespējas rezultāts. Šo pašu mēmo līniju šobrīd turpina arī KNAB runasvīri, prokuratūra un valsts vadība, kura pati visu it kā saprot, bet mums pārējiem – nestāsta.
Ja neprotat smaidīt, tad neko nepārdosiet
Mūsu bijušais bankas prezidents to prot. Kā jau amatpersonai pieklājas, viņam nav sveša PR stratēģija un viņš spēj burāt arī bezvēja apstākļos. Pret to man nav iebildumu, jo līdz šim viņam ir bijušas visas iespējas spīdēt kā zvaigznei pie naudas debesīm un maz bijis kritisku rakstu vai analīžu par viņa devumu valsts fiskālajai sistēmai. Pie šā apstākļa zināmā mērā vainīgi ir mūsu mediju kolēģi, kas vai nu nespēj iedziļināties bankas darba niansēs, vai arī nav kompetenti šajā jomā. Analīžu par viņa darbu ir maz. Ārzemju presē bija parādījušies vairāki kritiski raksti par viņa vājo devumu, taču Latviju tie parasti nesasniedza. Starp citu, šī nav vienīgi Latvijas problēma. Jau sen pienācis laiks izglītot žurnālistus ar specializāciju finanšu jomā, kā to praktizē, piemēram, Polijā (Krakovā) vai Zviedrijā (Stokholmā).
Ja analītikas būtu bijis vairāk, tad šodien nebūtu sajūta, ka saminam zvaigzni, apsūdzam princi vai kompromitējam cītīgu, godprātīgu darbarūķi.
No otras puses – lūdzu, sāciet sarunu ar mums, KNAB un visas citas iesaistītās iestādes! Pārlieciniet, ka cilvēks netiek apzināti pazudināts, bet gan pamatoti sodīts. Citādi sabiedrību pārņem stress un bažas par to, ka iestādes un tiesa ir instrumenti, ar kuru palīdzību naudīgie novāc nevajadzīgos. Galu galā – stress ir moderna laika pašnāvības forma. Atbrīvojiet sabiedrību no neziņas un iemācieties runāt ar tiem, kas maksā savos nodokļos jūsu algas un tāpēc vēlas sapratni un uzmanību. Laba aktiera spēles laikā publika neklepo un labas publiskās saziņas brīdī pazūd stress un minējumi. Citādi taisnība būs Agatai Kristi: «Ja runa ir par ļoti lielu naudu, tad nedrīkst ticēt nevienam!»
Raksts nav ziņa, bet literārās žurnālistikas žanrā veidots autora viedoklis.
Atsauces:
Latvijas Bankas prezidenta Rimšēviča alga pērn augusi par teju € 14 000
2 – Turpretī smalkiem ļaudīm tagad kalpo klusais tramvajs Nr. 11, kas savieno bagāto Mežaparku ar turīgo kluso centru un tāpēc ar ziedu tirgu Juglā nav nekādi saistīts.
Rimšēvičs prasījis € 500 000; saņēmis € 250 000
Latvian Central Bank Governor Ilmars Rimsevics to Face Prosecution
