Referenduma refleksijas un rejošie žurnālisti. Politiskās elites depresijas fonā.

2011.gada 24. jūlijā

Vakar notikušajā referendumā pārsteidza divas lietas – tautas entuziasms un politiskās elites/žurnālistu negatīvisms.

Kā diena pret nakti.

Tie, kas ilgstoši ”vārās” LV politiskās putras galvenajā katliņā, vakar vakarā pauda negatīvu, cinisku un depresīvu morāli. Zināmu daļu vēlētāju viņiem ir izdevies sagraut garīgi.

Viens no tādiem ir Mārtiņš.

–   Iesiet vēlēt? – viņš vakar pēcpusdienā jautāja, noskatoties, kā es pa somu meklēju automašīnas atslēgas, lai aizbrauktu uz Garkalnes vēlēšanu iecirkni.

–   Iešu!

–   Kāpēc? Nav jēgas. Nav nekādas jēgas, – viņš mēģināja mani nobremzēt.

–   Kā, nav jēgas? – sāku skaļi brīnīties, – vai tu vēlies, lai zombētie ciniķi paliek pie varas?

–   Viņi tāpat paliks pie varas. Mums nav jaunu partiju. Vienīgais Zatlers…

–   Gan jau būs vēl kāda partija. Gan jau viss būs labi…

–   Es tur tāpat neko nevaru pielikt vai atņemt, – Mārtiņš bija nelokāms savā depresijā un turpināja dauzīt ar āmuru. Pēc viņa loģikas – neko, nekur, nekad nevar manīt, lai gan sliktāk Latvijai vairs nevar būt.

Turpretī es aizbraucu un ievilku krustiņu- ”par” rombiņā (savāds un arhaisks faktiski bija tas biļetena dizains :), bet ko lai dara, ja pat šādi ”papīri” mums neizdodas eleganti).

Garkalnē cilvēki plūda straumītēm. Ar un bez automašīnām. Pēc tam daudzi dzēra tēju un malkoja kafiju vietēja kafejnīcā, kaut kā vēloties šo dienu nosvinēt. Neraugoties uz to, ka ”cimdars&co” arī šoreiz turpināja veco tradīciju – rīkot referendumu vasaras vidū, kad cilvēku maz un izredzes uz vairākuma līdzdalību – minimālas.

Šī diena bija un ir svarīga mums visiem.

Mums deva iespēju pateikt, ko domājam un mēs to arī izdarījām – deklarējam savu neuzticību Latvijas parlamentam, to atlaižot.

Ziņa, kas vakar vakarā bija ārzemju mediju topā.

Laba ziņa  – ”tauta Latvijā aktīvi cīnās pret politisko korupciju”. ” Latvijas tauta atlaiž no darba savas valsts Parlamentu”, tas nozīmē, ka ”Latvija izvēlas godīguma ceļu”.

Šo ārzemju žurnālistu suminājuma vārdi Latvijai aizvadītajā nedēļā dīvaini disonēja ar vietējo žurnālistu un politiskās elites depresiju, vaimanām un gaudām.

Tas, kas ”vecajām demokrātijām” šķiet slavējams un uzteicams solis, pašmāju gudrajiem liekas bezcerīgs, nevajadzīgs pasākums.

Par Latvijas politiskās elites negatīvismu nav ko brīnīties.

Latvijas valsti, tās kasi un amatu privilēģijas ”šķeles, lembergi, šleseri, urbanoviči, ušakovi” un viņu galms uztvēra kā savu biznesu.

Latvija viņiem bija SIA, kuru var un vajag izpārdot un viņu privātais bizness bijis atkarīgs no barošanās pie valsts siles. Tāpēc viņiem vajadzēja arī politisko varu. Protams, ka nepatīk, ka ”tavā biznesā” sāk jaukties citi. Kaujas ”pie barotavas” tāpēc turpinājās 20 gadus.

Pie varas Latvijā visu laiku ir bijuši cilvēki, kas apzināti vai neapzināti kopē Krieviju un norises uz Austrumiem no Latvijas. Jaunais Latvijas ”prezis” turpina šo līniju.

To viņi ir iemācījušies un apguvuši ”Augstākajās Padomēs” un nekāda cita loģika politikā viņiem nav pazīstama kā vienīgi – luncināties stiprākā priekšā, melot, zagt, kukuļot, draudēt un izlaupīt.

Taču laiks iet, mainās gadalaiki un politiski ekonomiskās iekārtas.

Latvijā šis referendums tieši tāpēc ir vēsturisks.

Pirmais mūsu valsts vēsturē un būtisks kā pagrieziena punkts valsts attīstībā.

Man negribas to atzīt, bet …jākonstatē, ka žurnālisti Latvijā šajā brīdī, nav savas profesijas pienākumu augstumos.

Teorētiskās krustvārdu mīklas par ”īpašnieku atklāšanu” ir sekls dīķis. Medija virzību deklarē tā saturs. Ir naivi pieprasīt ”īsto īpašnieku atklāšanu”, ja medija saturs skaidri un gaiši signalizē, kam attiecīgā avīze, televīzija vai radiostacija pieder. Šos jautājumus civilizētā valstī risina pēc pārbaudītām receptēm, kas faktiski darbojas. Starp citu, medijs var piederēt pavisam neitrāliem cilvēkiem, kas nevēlas, lai viņu vārds tiek izpausts publiski. Tas ir normāli. Tāpēc ”Ēlertes laikā” iesāktā mediju ”īpašnieku izsekošana un štempelēšana” ir fiksēšanās primitīvā virzienā, kas neko nedot mediju areāla morālai un ētiskai attīrīšanai.

Par šo tēmu vajag runāt, to nepieciešams uzraudzīt un regulēt, taču ar vārdiem un uzvārdiem šeit maz līdzēts.

Nākamā problēma ir žurnālistu riešanās ar publiku un sarunu partneriem. Grūti izprast no kurienes Latvijā ir ienākusi pārliecība, ka ”karstais krēsls” ir vienīgā cienīgā interviju forma un ticība, ka ”dusmīgs žurnālists = labs žurnālists”.

Aizvadītajā nedēļā mani pamatīgi nogurdināja ”rejoši žurnālisti”, kas neklausās sarunā, bet seko vien sev saprotamai loģikai, lietojot vienīgi iepriekš uzrakstītu jautājumu špikeri.

Skatītājs ieklausās sarunā. Līdzko paliek interesanti, tā žurnālists nekavējoties to aprauj ar savu jautājumu ”no pilnīgi citas operas”.

Kāpēc?

Vienkārši neklausās un neseko sarunas gaitai.

Domā par savu PR.

Žurnālista vietā mums Latvijā tagad tiek piedāvāti šovu vadītāji, kas pārveido nopietnu politisku diskusiju par savu privāto šovu.

Jānis Domburs LTV bija pirmais, kas uzsāka vadīt nevis diskusiju raidījumu, bet savu politisko šovu.

Tagad viņam ir daudz sekotāju.

Kadrā tie sasēžas viens otram līdzās un rūpējās katrs par savējo benefici, nevis kopējas sarunas satura loģikas attīstību.

Pēc ētera prāta paliek šovmenis, nevis problēma.

Žurnālistiem jāaizstāv mazais cilvēks, viņa intereses.

Tā tam būtu jābūt.

Viss pārējais ir PR.

Vai mums maz palikusi žurnālistika kadrā?

Kur viņa slēpjas un kas ar to notiks līdz vēlēšanām situācijā, kad tauta ir entuziasma pārpilna, bet politiskā elite atņirdz zobus?