Tviteris, digitālais terorisms un Albērs Kamī

Speciāli TVNET

Sociālie mediji, mikroblogi un citi digitālās saziņas burbuļi atklājuši, ka liela sabiedrības daļa negrib sarunāties laipni un pieklājīgi. Iespēja rakstīt anonīmi (slēpjot savu personību) atļauj sist visus, kas pašam skauž un traucē. Tagad ikviens var uzliet mēslu spaini galvā pazīstamai popzvaigznei, populāram rakstniekam vai iecienītam filozofam. Drīkst netraucēti un droši sākt mobingu (ļaunprātīgu, apzināti organizētu vajāšanu) pret ikvienu, kas dzīvo labāk un spēj vairāk. Sabiedrībai riebjas veiksminieki. Tāpēc no pjedestāla tiek norauti nost visi, kas gudrāki par mums pašiem. Cienījamu publisku personību mums praktiski vairs nav. Izlēcēji ir apslīcināti verbālajā vircā un klusē. Ar interneta palīdzību panākts tas, ko „gestapovieši„ vai „čekisti“ nepaguva pabeigt. Proti, ir pašu rokām iznīcināti visi, kas spēj alternatīvi domāt un argumentēti runāt pretī. Tagad filozofu, rakstnieku, zinātnieku vai mākslinieku vietā mūsu sabiedrības centrā ir „kivičs vannā“, jeb „virsnīšu piedzīvojumi Āfrikā“ smukās kleitās. Taču līdzīgi notiek arī citur. Internets spēj iznīcināt ne tikai talantīgu politiķi Hilariju Klintoni (Hillary Clinton) ASV, bet arī sagraut iecienītā britu pavāra Džeimija Olivera (Jamie Oliver) biznesu (The Graham Norton Show, BBC). Normāla saruna vairs nav iespējama, jo publikās debates ir polarizētas. Arī Latvijas interneta diskusijās izveidojušās frontes, kas pieprasa noskaidrot „kurā pusē tu esi“. Uz šo jautājumu varu atbildēt ļoti īsi – esmu tajā pusē, kur patiesība un taisnība. Tā atbildēja arī pirms 60 gadiem franču filozofs un žurnālists, rakstnieks un domātājs Albērs Kamī. Tāpat uzskatu arī šodien es.

Svētais profāns jeb Nobela prēmijas laureāts

Albērs Kamī gāja bojā autokatastrofā pirms 60 gadiem. Francijā. 1960. gada 4. janvārī, netālu no Parīzes. Pie automašīnas stūres sēdēja viņa izdevējs Mišels Galaimers (Michel Gallimard). Nenoskaidrotu iemeslu dēļ automašīna noslīdēja no ceļa un ietriecās kokā. Rakstnieka pēkšņā nāve 46 gadu vecumā satrieca daudzus. Francija izsludināja nacionālo sēru dienu un vēl šodien tiek daudz runāts un spriests vai šī nāve nebija organizēta slepkavība. Vai viņš bija mīlēts rakstnieks? Nē, Kamī bija kritizēts un apšaubīts žurnālists un literāts.

Viņam bija raksturīga pašapziņa, spēcīga pārliecība par savām idejām, neatkarības sajūta un spēja dzīvot bez kompromisiem un liekulības. Tas daudziem laikabiedriem un kolēģiem nepatika. Brīdī, kad Albērs Kamī publicēja savu darbu „Dumpīgais cilvēks“ (1951), viņš jau paredzēja, ka šī teksta publikācija noskaņos pret sevi lielu sabiedrības daļu. Tas, ka vienmēr nav atļauts pateikt patiesību, viņam jau bija zināms. Viņš rēķinājās, ka kļūs par publikas „nemīluli“, ja publicēs šo darbu. Taču neparedzēja, ka tiks apzīmogots „kā profāns“.  Par to brīdināja arī filozofs un skolotājs Žans Grenjē (Jean Grenier). „Ja tu šo publicēsi, tad iegūsi daudz ienaidnieku un nelabvēļu”, – teica skolotājs pēc teksta izlasīšanas un cerēja, ka Albērs Kamī iemetīs tekstu papīrgrozā. Taču autors darbu publicēja un reakcija nebija ilgi jāgaida. To apšaudīja nežēlīgi un kritika ķērās klāt arī pie autora iznīcināšanas. Teksts bija antikomunistisks pamflets un kārtīgi nokaitināja toreizējo kultūras eliti un franču sabiedrības krējumu – kreisos. Kamī apšaudīja nāvējoši ar sirreālista Andre Bretona (André Breton) un Žana Pola Sartra (Jean – Paul Sartre) polemikas palīdzību. Īsi sakot –  Albertu Kamī izsaldēja, izolēja un nosmacēja klusumā, izgrūžot ārā no intelektuālās vides un apzīmogojot „kā muļķi“. Viņš palika viens, bet nenožēloja, ka ir publicējis savu darbu. Tieši šis darbs nobruģēja viņam ceļu pie viņa izcilās literatūras. Taču atgriezīsimies pie tēmas. Kas laikabiedrus tik ļoti nokaitināja?

Kamī salīdzināja Padomju Savienības režīmu ar nacismu. Tā kā Kami pats vienu brīdi bija bijis komunistu partijas biedrs, tad viņa Padomju Savienības totalitārā režīma kritika tika uztverta kā nesaprotama, dumja un nepieņemama. Viņu sāka saukāt par fašistu, izsmiet un vajāt Francijā. Toreiz viņš (1952. gadā) atbildēja saviem kritiķiem: „ Ja patiesība un taisnība nostāsies pa labi, tas es arī nostāšos tai līdzās!” Taču laikabiedrus tas nepārliecināja. Kā šodien atzīst Alberta Kamī daiļrades pētniece, profesore Merlina Maeso (Marylin Maeso, ”Les conspirateurs du silence” (L’Observatoire) rakstnieku daudzus gadus izgrūda ārā no Francijas intelektuāļu aprindām, nepieņēma kultūras cilvēku sabiedrībā, izolēja no mākslas diskusijām Parīzē. Viņu izsmēja, nospārdīja un šo procesu vadīja neviens cits kā rakstnieks un tā laika filozofijas ģēnijs Žans Pols Sartrs. Tieši Sartrs netieši lika saprast visiem franču kultūras elites ļaudīm, ka Albērs Kamī ir diletants, ka viņa darbus nedrīkst lasīt, jo tie visi esot sekli un smieklīgi. Kamī darbos neesot dziļuma un jēgas. Tas, ka Kamī pēc tam saņēma Nobela prēmiju literatūrā, šai kritizētāju plejādei, protams, nepatika. Domāju, ka varam saskatīt 50. gadu Francijas notikumiem līdzības ar šodienu, tepat Latvijā. Mums arī ir mākslas un kultūras smalkās aprindas, kuras kāri tver vietējo „sartru“ vērtības, norādes un komandas. Necenšoties kritiski domāt paši ar savu galvu.

Konspirācija klusumā

Kāpēc es šodien rakstu par Kamī? Viņam bija lieliski darbi par dialogu un publisko sarunu. Tieši līdzsvarots, laipns dialogs ir tas, kā mums visvairāk pietrūkst šodienas interneta saziņas apstākļos. Kamī uzsver, ka dialogā pats galvenais ir klausīšanās un centieni saprast otra pateikto. To grūti pamanīt brēcienu un lamu komunikācijā, piemēram, Twitter vietnē. Otrs jeb sarunu partneris uzreiz tiek „pataisīts“ par ienaidnieku un pretinieku. Cits viedoklis zibenīgi tiek izsmiets, nemaz nemēģinot to saprast. Citādi domājošs cilvēks netiek uztverts kā persona, bet vienīgi kā nepatīkamas idejas nesējs, kurš jāiznīcina.

Šāda dialoga attīstības gaita ir bīstama. Tā noved pie nehumānas sarunas un debašu iznīcināšanas. Šādu procesu žurnālists Albērs Kamī paredzēja jau 1948. gadā, uzrakstot savu rakstu „Baiļu gadsimts“ ( ”Le siècle de la peur”), kurā viņš apraksta sava laika dogmatismu, kritizē polarizēto uzskatu grupas un apšauba pārliecību par to, ka nav vērts sarunāties ar pretēja viedokļa paudējiem. Tieši šī nespēja risināt dialogu novedīšot sabiedrību pie klusuma konspirācijas jeb  mēmo sazvērestības.

Kamī pēckara domas un viedokļi ir ļoti aktuāli arī šodien. Neraugoties uz to, ka katram ir tiesības pieķerties savai pārliecībai, tomēr vajadzētu saglabāt atvērto, publisko diskusiju pieklājības robežās un iemācīties izteikties niansētāki, bez aizspriedumiem. Kamī raksta par to, cik sarežģīti ir taisnīgumam līdzsvaroties ar brīvību. Cik grūti būt godīgam visās situācijās. Starp citu, ļoti interesanti ir Albēra Kamī izteikumi par terorismu. Viņš uzskatīja, ka terorisms piedzimst bezcerībā. Tas piedzimst to cilvēku galvās, kuri jūtas neglābjami vientuļi, jo viņiem nav nākotnes. Tātad, terorisms ir nelaimīgo un trūcīgo ierocis.

No šodienas viedokļa raugoties, var redzēt, ka Kamī laikabiedri nepamatoti neļāva ieņemt Albēram sevis cienīgu vietu filozofijas vēsturē. Protams, ka liela vaina te pienākas Sartram un viņa galmam, kas iznīcināja Kamī ieguldījumu laikabiedru acīs. Nevēloties to izlasīt un tajā iedziļināties. Šodien mēs par to pašu domājam citādi. Viņa dramatiskie darbi, romāni, filozofiskie raksti diskutē savā starpā un var tikt iedalīti tematisku sarunu grupās. Noder vēl tagad.

Cilvēku upurēšana ideju vārdā

Kamī „linčošana“ norisinājās aukstā kara apstākļos. Cilvēkus upurēja ideju dēļ un pielūdza ideju dēļ. Kamī godprātība (šajos apstākļos) izskatījās pēc naivuma un nepamatota ideālisma. Viņu izsmēja un izsvilpa. Viņu draudēja nogalināt. Domāju, ka situācija lielā mērā atgādina šodienas debates. Tikai tagad kauja notiek liberāļu un konservatīvā flanga starpā, kas atkal apbruņojušies ar tām pašām idejām kā karogiem. Tas viss tā varētu būt, taču viena lieta man rūp. Proti, kāpēc mēs nespējam sāk cilvēcisku sarunu, bez pienākuma obligāti pārliecināt otru cilvēku par savu patiesību? Kāpēc nedrīkst būt cilvēki, kas domā citādi? Kāpēc viņus vajag noteikti apkarot un izsmiet?

Taču pats svarīgākais ir akceptēt un pieņemt, ka žurnālista darbs ir provocēt, pievērst sabiedrības uzmanību izpausmēm un problēmām, kas ir sarunas vērtas. Savā runā, saņemot Nobela prēmiju literatūrā, Albērs Kamī teica: „Māksla nav nekas tāds, kas cilvēkam būtu jābauda vientulībā. Tas ir līdzeklis, lai uzrunātu iespējami plašāku cilvēku loku. To var izdarīt tikai tad, ja izdodas uzburt pietiekami kontrastainu attēlu par laimi vai ciešanām, kas piemeklē mūs visus, ik dienas“. Tā ir drosme nostāties patiesības pusē. Arī tad, kad tas nav izdevīgi.

Kā tevi „pataisa par muļķi“ jeb kā mobings ietekmē mūsu sabiedrību

Speciāli TVNET

Reizēm notiek tā, ka kāds pēkšņi pārtrauc pusvārdā un neļauj pabeigt domu. Runā virsū un neklausās. Gadās, ka sarunas laikā kāds cits demonstratīvi pavelk uzacis uz augšu un pasmīn brīdī, kad paužat savu viedokli. Šie piemēri ir varas izpaudumi un nenozīmē, ka jums nav taisnība. Tie liecina, ka nepatīkat. Ka notiek jūsu „nolikšana pie vietas“. Tā norisinās „muļķa mices uzmaukšana“ galvā cilvēkam, kas toņa noteicējiem nepatīk.

Nereti šādā brīdī jūtamies „samazināti“, izsmieti un nenozīmīgi, ja psiholoģiskais „knipis pa degunu“ ir trāpījis. Diemžēl daudzi praktizē otra cilvēka „pataisīšanu par muļķi“, ja viedokļa līderiem izlēcējs netīk. Tad „moberi“ palīdz ātri samazināt cita cilvēka vērtību un nozīmību. Ierīvējot to stāvus zemē. Šādi notiek ne tikai darbavietā vai mācību iestādē, sporta laukumā vai uz ielas, bet arī paziņu lokā, publiskajā telpā, zinātnē, politikā un jo īpaši – interneta komunikācijā. Vai šis process ir izplatīts un ietekmē mūsu valsti un sabiedrību kopumā? Jā, ietekmē. Pat ļoti, jo mobinga rezultātā tiekam vaļā no gudriem cilvēkiem svarīgos un augstos amatos. Rezultātā atdodam stratēģijas iniciatīvu pelēkajām viduvējībām, kas nerunā pretī, bet prot „skriet uz vietas“.

„Esam sadrumstaloti, nevaram vienoties par kopīgu mērķi“tā mobinga sekas valsts līmenī apkopoja kāda no Latvijas mobinga izraisīto problēmu pētījuma dalībniecēm. Cits aptaujas dalībnieks secināja, ka mobings panākot materiālus un cilvēkresursu zaudējumus. Daļa vajāto kļūstot depresīvi un mēģinot risināt savas problēmas ar alkohola vai narkotiku palīdzību. „Tātad var secināt, ka mobings var ietekmēt ne tikai kādu konkrētu indivīdu, bet arī visu sabiedrību kopumā, radot cilvēkiem kā finansiālas, tā arī emocionāla rakstura problēmas,“ secina pētījuma autori. Vai no šā psiholoģiskā terora cieš tikai valsts un privātā sektora darbinieki? Nē, izrādās, problēma ir plašāka.

Vairāk nekā 37% skolēnu Latvijā apgalvo, ka ir cietuši no mobinga, taču visvairāk to piedzīvojuši tieši mazāko klašu skolēni, 51%. Bērniem ir izveidota mācību filmapar to, cik traģiskas sekas ir mobingam sabiedrībā. Cik svarīgi ir atmaskot moberus un aizstāvēt vajātos. Pieaugušajiem šādu mācību filmu nav. Taču „bomža dedzināšanas mēģinājuma“ akts Biķernieku ielā rāda, ka respekts pret citādajiem joprojām ir svešvārds Rīgas pusaudžu vidū. Latvijas Universitātes rektora ievēlēšanas peripetijas signalizē, ka slēgtās un akadēmiskās vidēs „savējo“ bīdīšana turpinās, un, ja nav argumentu, tad noder mobings, lai kādu novāktu. Kur nu vēl politiskie lēmumi visaugstākajā parlamentārajā līmenī, kas ierobežo sieviešu un seksuālo minoritāšu tiesības un pierāda, ka empātija ir nesaprotams svešvārds arī daudzu mūsu valsts likumdevēju domāšanā.

Publicētie pētījumi rāda, ka mobings Latvijā pieaugušo kolektīvos ir apmēram tāds pats kā pamatskolā (57% publiskajā un 66% valsts sektorā). Rezultātā apmēram 30% strādājošo vairs nevēlas veikt savus darba pienākumus, zūd vēlme doties uz darbu un krītas darba efektivitāte. Sabiedrība nav informēta, ka mobinga problēma pastāv, un nezina, kur vērsties pēc palīdzības. Bez tam – trūkst arī statistikas datu par mobinga situācijā cietušajiem, jo par šo problēmu Latvijā publiski un skaļi neviens nevēlas runāt, konstatē pētījuma autori.

Tas nozīmē, ka moberi mūsu valstī joprojām darbojas netraucēti aktīvi un izlēmīgi ietekmē svarīgu amatpersonu iecelšanu amatos un būtisku lēmumu pieņemšanu vai iespaido to nepieņemšanu. Tātad atstāj nospiedumus uz mūsu valsts procesiem. Sūkstāmies, ka politiķi ir slikti un viņu lēmumi vēl sliktāki. Taču varbūt ir vērts ielūkoties mehānismā, kas mums ģenerē šos sliktos politiķus labo vietā. Viens no šā destruktīvā mehānisma pamatelementiem ir tieši mobings jeb psiholoģiskais terors pret „citādajiem“ un „ne savējiem“.

Psiholoģiskās iznīcināšanas tehnika

Norvēģu sociālpsiholoģijas profesore Berita Osa šīs tehnikas instrumentus sociālajā telpā sāka pētīt jau pirms 50 gadiem, nodalot piecus pašus izplatītākos (klasiskos) paņēmienus. Tie ir: izsmiešana, ignorēšana, „izsaldēšana“ jeb informācijas izolēšana, dubultās sodīšanas režīms, lai apzināti radītu vajātajai personai vainas apziņu un kaunu par sevi. Šie nav vienīgie „muļķa taisīšanas“ paņēmieni, taču visizplatītākie gan. Pašlaik šajā jomā daudz pēta psiholoģe Helēne Tomsone, kurai ir izdevies izveidot metodes, ar kuru palīdzību vajātās personas spēj sevi aizsargāt un atbrīvoties no uzmauktās „muļķa cepures galvā“. Taču aplūkosim, kā tas sākas un notiek. Piemēram, darba kolektīvā ienāk jauni darbinieki, kas tikko pabeiguši savas studijas ārzemēs, ir spara pilni, gatavi strādāt un rosīties. Viņiem ir daudz ideju un neskaitāmi jauni priekšlikumi darba uzlabošanai. Taču kāds no vecākajiem kolēģiem nav sajūsmā par ienācēju entuziasmu. Lai to noslīcinātu, tiek izmantota varas tehnika ar klasisku apklusināšanas un devalvēšanas tehniku.

Kā tas notiek? Vispirms „izsaldēšana“, t.i., neļaujot cilvēkam norunāt domu līdz galam un apklusinot pusvārdā. Var arī pēkšņi uzdot runātājam pretjautājumu, kas galīgi neattiecas uz sarunas tēmu, nojaucot vēstījuma loģiku. Šādos gadījumos nepieciešams uzreiz norādīt, ka esat pārtraukti sava viedokļa izklāstā un vēlaties pateikt savu versiju līdz punktam. Nedrīkst atļaut sevi iebīdīt stūrī un apklusināt. Taču nav vēlams sākt kauju ar apklusinātāju, jo var gadīties, ka jūsu priekšā ir nepieklājīgs, nevis vienkārši ļauns cilvēks. Taču, ja neļauj jums izteikties, runā virsū un sāk nekautrīgi ignorēt publiskajā telpā, tad gan ir pamats bažām, ka pret jums sākts mobinga process ar mērķi pazemot, nomelnot un iznīcināt.

Gaismas izslēgšana

Pēc tam vajātāji ķeras pie nākamā instrumenta – aktīvas ignorēšanas. Piemēram, skaļi trokšņojot jūsu runas laikā: grabinot datora tastatūru, smejoties un novēršot uzmanību no sacītā, lai radītu iespaidu, ka viss, ko vajātā persona piedāvā, ir neinteresants un nav uzmanības vērts. To parasti realizē ar ķermeņa valodas palīdzību – izsmejoši žestikulējot vai uzjautrinoties. Parasti šai pieejai seko jau trešais solis, kas ir klaja izsmiešana. Uzjautrinoties par vajāto personu kā par komisku, smieklīgu ākstu. Šo tehniku sauc par „gaismas izslēgšanu“ un „skābekļa atslēgšanu“. Šajā etapā izsmietā persona jau sāk satraukties, nervozēt un patiešām var „zaudēt pavedienu“ stresa dēļ, kas rodas neadekvātās publikas reakcijas rezultātā. Ja vajātāji ir spējuši novest vajāto personu līdz stresa stāvoklim, tad „dzelzs ir karsta“ un nākamais solis mēdz būt „telpas nogriešana“ jeb informācijas apturēšana vajātā cilvēka virzienā. Proti apkārtējiem tiek radīts iespaids, ka „ir darīšana ar nevērtīgu personu“, kurai „viss nav jāzina“ (jo tad it kā radīsies tikai jauni sarežģījumi!). Ar “telpas (informācijas) izslēgšanu“ vajātajam cilvēkam tiek skaidri un gaiši pateikts, ka viņš „šeit neiederas“ un nav vajadzīgs. Tieši tāpat kā karavāna atstāj tuksnesī vientuļnieku nāvei, arī šajā gadījumā vajātais cilvēks tiek izolēts un izraidīts.

Nākamais jeb noslēdzošais solis ir dubultais sods. Tas nozīmē, ka jānosoda viss, ko šis cilvēks dara. Piemēram, ja vajātais cenšas verbāli aizstāvēties, tad viņam var pārmest pļāpību un patmīlību. Ja vajātais ir kluss un intraverts cilvēks, tad viņu sāk kritizēt par pasivitāti, garlaicību vai bezatbildību. Respektīvi vajātais jākaunina par viņa rakstura īpašībām, matu krāsu, manierēm, biogrāfiju un visu, kas iespējams. Kas notiek pēc tam? Nekas vairs nav jādara, jo publiskajā telpā ir izveidots negatīvs priekšstats par šo cilvēku un visi no viņa novēršas. Ieskaitot viņu pašu, jo upurim ir kauns par sevi.

 

Ko nomelnošanas mehānisms panāk?

Iznākums ir vienmēr viens un tas pats – vajātais cilvēks zaudē un pazūd. Aiziet no darba, izvairās no sabiedrības. Gadās, ka saslimst, gadās, ka izdara pašnāvību. Īpaši smagi šo „iedzīšanu“ un vajāšanu pārdzīvo bērni un jaunieši tagad – tīmekļa komunikācijas apstākļos.

 

Kas ir vajātāji?

Ērebrū universitātes pētījumi (2010) pierada, ka vajātāji mēdz būt cilvēki, kas: a) atrodas varas pozīcijā attiecībā pret pārējiem un var piešķirt bonusus tiem, kas patīk, un iegriezt tiem, kas nepatīk, b) ir neformālie līderi, kuri nosaka vērtību skalu attiecīgajā sabiedrībā, c) viedokļu noteicēji noteiktās sabiedrības grupās, d) līdzstrādnieki, kas (savu funkciju zonā) spēj izbīdīt vai sarežģīt darba procesu, d) darba grupa, kas veido enerģētisko kodolu, un tās ietvaros iespējams izrēķināties ar personībām, kas „dažiem nepatīk“. Pēc pētnieces Luīzes Svensones domām, ikviens no mums var kļūt par vajātāju, ja apstākļi izveido šim procesam labvēlīgu situāciju. Kā panākt, lai sabiedrība saprastu šo negodīgo nomelnošanas un spēcīgu personību izstumšanas mehānismu?

Luīzei šķiet, ka riska grupā pirmās nokļūst neparastas personības. Tās it kā neiederas esošajos grupējumos (neievēro esošo hierarhiju) un tiek tāpēc izstumtas. „Te nevajag meklēt prāta gigantus. Pietiek, ja jauniešu kolektīvā parādās gados vecāks cilvēks vai sieviete pretendē uz darbu vīriešu kolektīvā, vai cilvēks pauž atšķirīgu pasaules uzskatu nekā caurmēra vidusslānis,” uzskata Stefans Blumbergs, kas ilgstoši pēta un vērtē mobinga negatīvos efektus zviedru sabiedrībā. Pēc viņa domām vislielākā atbildība jāuzņemas klusējošajai masai. Cilvēkiem, kas labi redz, ka kāds cilvēks nepamatoti tiek vajāts, bet šie ļaudis nedara neko, lai situāciju labotu. Piemēram, ir ļaudis, kas nelaimes gadījuma apstākļos nevis metas palīgā slīkstošam cilvēkam, bet gan filmē noslīkšanu ar savu mobilo telefonu. Šo procesu profesionālajā leksikā dēvē par „stirnu vajāšanu“.

 

Vai visiem jādraudzējas ar visiem?

Protams, ka ne. Taču mēs varam saņemties un būt pieklājīgi un iecietīgi cits pret citu, nošķirot privāto no profesionālā. Diemžēl personas, kas sāk psiholoģiskā terora procedūru pret citiem, ir spējīgas pazudināt ne tikai talantīgākus oponentus, bet arī veselas nozares. Tāpēc uzņēmumos un iestādēs būtu jābūt gatavībai novērst šos procesus un bremzēt agresīvu vajātāju iniciatīvas. Pagaidām mums ir fakti, ka šis nelāgais efekts pastāv un ietekmē pusi no mūsu iedzīvotājiem, taču ir maz pētījumu par to, kādu ļaunumu šādi procesi nodara valstij kopumā. Ērebrū universitāte šajā procesā ir līderpozīcijās, piedāvājot darba devējiem instrukcijas, kas palīdz cīnīties pret mobinga procesiem darba vidē. Ja uzņēmumā ir nefokusēts vadības stils, disfunkcionāla līdzstrādnieku grupa un izplūdusi organizācija, tad ir pamats pieļaut, ka šāda vidē radīsies priekšnoteikumi mobingam. Tas var sākties arī skolā, bērnudārzā, sporta komandā, politiskā partijā vai interešu organizācija, ja tās biedri nav izglītoti par šādā nejēdzīga fenomena eksistenci un neviļus pieslejas vajātāju grupējumam tikai tāpēc, ka paši baidās nonākt vajāto personu kategorijā. Šādā vidē (darba kolektīvā, grupā, komandā vai organizācijā) veidojas diktatūras apstākļiem raksturīga vide ar skarbu vajātāju centrā un viņa pielīdēju = kalpu galeriju perifērijā. Šādos apstākļos ir gandrīz neiespējami pārtraukt „medības“ un citādi domājošo vajāšanu, jo vara un ietekme šāda mobinga substruktūrā pieder nevis demokrātiskajam vairākumam, bet vajātāju mazākumam, kas nosaka sev vajadzīgās vērtību kategorijas un realizē savu soda bataljonu darbību. Lai novērstu šādu notikumu attīstību grupā, komandā, kolektīvā vai valstī, ir nepieciešams izglītošanas process. Tas pats, kas parāda šādu savstarpējo attiecību „dubultās grāmatvedības“ kaitīgumu. Tieši tāpat kā visos uzņēmumos un iestādēs ir nepieciešams scenārijs krīzes komunikācijas apstākļiem, ir vajadzīgs arī izglītošanas process mobinga novēršanai visos līmeņos. Nepieļaujot gudru un talantīgu cilvēku sociālo diskvalifikāciju skaudības vai nenovīdības vārdā.

 

Vajātāju spogulis

 

Populārais futbolists Zlatans Ibrahimovičs (Zlatan Ibrahimovic) ir liecinājis, ka pēc pāriešanas uz Barselonas klubu esot piedzīvojis mobingu. To organizējis treneris Hoseps Gvardiola (Pep Guardiola). Ignorēšana un izsaldēšana panākusi to, ka futbolists naktīs nav varējis aizmigt, juties vainīgs bez iemesla. Pēc Rebekas Bolinas domām, šis piemērs rāda, ka vajāt var ikvienu un efekts šim mobingam būs tieši tāds pats kā jebkuram citam cilvēkam – nospiestības un pamestības sajūta, vainas apziņa. Proti, mobinga mērķis ir ne tikai panākt, lai vajātais pamet „skatuvi“, bet arī piedāvāt greizo spoguli, kurā tas izskatās slikti. Ja „medījums“ sāk pats piekrist šim „spoguļattēlam“, tad mērķis tiek panākts un vajātais cilvēks iznīcināts kā personība. „Upurim mēdz uzvelt vainu par to, kas ar viņu ir noticis. Piemēram, izvarošanas upuri nereti jūtas paši vainīgi par to, kas ar viņiem noticis,“ konstatē Rebeka Bolīna (Rebecka Bohlin). Vissliktākais, ja šādu procesu sāk atbalstīt cilvēki, kuru rokās ir varas sviras.

Brīdī, kad jūsu atbildi sāk labot publiski kāds no kolēģiem, vai mirklī, kad iepriekš rūpīgi izsvērtu spriedumu kāds cits sāk izsmiet, aizbildinoties ar to, ka jums trūkst humora izjūtas, ir pamats kļūt aizdomīgiem mobinga bīstamās klātbūtnes sakarā. Ja pamanāt, ka neesat saņēmis svarīgu informāciju, kuru citi zina, tad vajāšana ir jau notikusi un psiholoģiskais terors darbojas. Jomas speciālisti uzskata, ka situācijā nevajag apklust, nolaist rokas un rakstīt atlūgumu, bet gan „ielikt kāju durvīs“ un nepakļauties vajātāju spiedienam.

Tā arī darīsim.

Uz sapuvušiem pamatiem grīļojoties jeb iebiedēšana un mobings skolā

2013. gada 23. septembrī speciāli TVnet.

skolaNav normāli, ja cilvēki kļūst vardarbīgi savstarpējās attiecībās. Nevienu problēmu nevar atrisināt ar varas palīdzību. Diemžēl šī nekonstruktīvā rīcība arī šodien turpinās personu, grupu, valstu un civilizāciju savstarpējo attiecību kārtošanā.

Mēdz teikt, ka tie, kas iepazinuši homo sapiens ļaunumu labāk sev izvēlas mājdzīvnieku vai grāmatu sabiedrību. Tā dara tie, kam ir iespējas izvēlēties.

Skolnieciņam šī izvēles iespējas nav.

Visi mēs, cienījamo lasītāj, esam gājuši cauri skolas slūžām savā lieliskajā dzīvē!

To pieprasa civilizētas valsts prasību standarts, jo «skolā gudrības mums māca, mājās muļķi paliksim!».

Taču skola nav tikai atzīmes un liecības, mājas darbi un ekskursijas. Tā ir vieta, kurā gados vecāki vai «ietekmīgi» skolasbiedri ierāda mums vietu esošajā hierarhijā. Šis process ir nežēlīgs un gandrīz neredzams.

Neticat?

Tad sāksim no beigām. No rezultāta. No melnā fināla.

Bērnu un jauniešu pašnāvību skaita ziņā Latvija ir sestajā vietā Eiropas Savienības valstu vidū. Turklāt pašnāvības ir biežākais nāves cēlonis 15 līdz 19 gadu veco Latvijas jauniešu grupā. Tie ir cilvēki, kas lielāko savas dzīves daļu pavada skolā.

Skola nav izolēta no pārējās sabiedrības. Bērni tur savstarpēji izrīkojas tieši tāpat kā viņi to redz darām masu medijos, ģimenē, uz ielas un sabiedrībā kopumā. «Strādāju skolā jau 27 gadus un varu teikt, ka pēdējā laikā vardarbības gadījumu skaits skolās ir jūtami palielinājies. « (M.Jansone, Delfi, 19.03.2008).

Epizodes no mūsu skolēnu savstarpējās izrēķināšanās ir parādījušās ari medijos: Ziemeļvalstu ģimnāzijā kāda 6.klases skolniece pēc pret viņu vērstām rupjībām pamet skolu; publisks kautiņš stundas laikā fiksēts video internetā, kurā bija vērojama kādas Cēsu skolas nesimpātiska ikdiena; Ķekavas vidusskolas 8.klases skolniece piedzīvo publisku pazemošanu un ņirgāšanos no vienaudžu puses, jo vienaudži meiteni situši, likuši rāpot pa zemi un bučot svešus apavus. Pazemošanas aktu skolas biedri iemūžinājuši mobilo telefonu video kamerās. Tagad to var apskatīt visi, arī jūs, cienījamo lasītāj! Diemžēl.

Pēc Ķekavas iedzīvotāju teiktā, šajā skolā regulāri notiek vardarbības gadījumi, turklāt pusaudži neaprobežojas ar emocionālo teroru vien. Ķekavas vidusskolas skolēni regulāri piedaloties tā saucamajās «strelkās», kad pilsētas Estrādē pulcējas jaunieši ar mērķi atrisināt savstarpējos konfliktus. Šādās «strelkās» piedalās gan konfliktā iesaistītās puses, gan vairāki desmiti skatītāju, kas notiekošo filmē ar mobilo telefonu kamerām. Notikuma vietai garām ejot arī skolas darbinieki, taču līdz šim neesot bijuši gadījumi radikāli risināt samilzušo problēmu.

Mums nav vārda

Nezinu, kāpēc skolēnu savstarpējo izrēķināšanos Ķekavā sauc par «strelkām», taču viens ir skaidrs -mums latviešu valodā nav vārda, kas apzīmētu vecāko skolēnu tieksmi pakļaut jaunākos ar iebiedēšanas un pazemošanās palīdzību.

Kaimiņzemē zviedriem kopš 18.gs. šī procesa apzīmēšanai tiek lietots vārds «pennalism» (no vārda, kas apzīmē skolas penāli). Mums pagaidām skaudrā, impulsīvā «skolas pazemojuma» vārda vietā eksistē izplūdis apzīmējums: «publiska pazemošana un ņirgāšanās no vienaudžu puses». Konkrēta, viena vārda skolēnu savstarpējai publiskai pazemošanai latviešu valodā joprojām nav.

Otrs līdzīgs process, kas jau demonstrē nākamo soli jeb sistemātiskumu pazemojumos pret vienaudžiem tiek apzīmēts ar svešvārdu un tas ir «mobings», kas nozīmē agresīvu un pazemojošu rīcību pret kādu konkrētu personu, kura atrodas atkarīgā vai pakārtotā stāvoklī. Tātad «penālisms» ir spontāna vecāko un spēcīgāko skolēnu izrēķināšanās ar jaunākajiem, bet sistemātiska šīs vajāšanās izmantošanā attiecībās ir jau «mobings».

Valsts policijas mājas lapā jauniešiem vardarbību skolā raksturo kā procesu. Tātad «tiek uzskatīts, kas skolēns cieš no vardarbības tad, ja viņš ir atkārtoti un laika gaitā pakļauts negatīvām darbībām un attieksmēm no viena vai vairāku skolēnu vai skolotāju puses». Tālāk tiek precizēts kas ir fiziska, emocionāla un seksuāla vardarbība.

Vai pamanījāt, ka vardarbība netiek fiksēta pēc pirmās skolas biedra pļaukas vai izsmiekla? Tikai pēc «atkārtotiem pazemojumiem».

Atsevišķie pliķi un dūrieni nav nekas.

Zarnas un gludeklis

Man šķiet, ka es zinu kāpēc mums nav vārda pirmajai pļaukai skolā. Tāpēc, ka bērnu savstarpējā izrēķināšanās netiek uzskatīta par nopietnu problēmu. Visos laikos, taču puišeļi skolās ir kāvušies un meitenes plūkušās. Tas taču veselīgi, vai ne? Mēs pat izvairāmies saukt sitēju par varmāku un iekaustīto par upuri, jo «kam gan negadās»? Bez tam varmākas vienmēr visos laikos un vietās (arī skolā) noliedz vardarbības faktu vai arī uzsver, ka tas nav bijis nekas sevišķs. Parasti tiek vainots upuris, apkārtējie vai apstākļi. Noklusējot pāridarījumu, mēs – klusējošais vairākums, stiprinām uzbrucēja varas apziņu un sitējs turpina iesākto.

Vēl vairāk – zināma sabiedrības daļa uzskata, ka skola un dienests armijā ar tiem piemītošo «penālismu» un «dedovščinu» ir noderīga rūdījuma kalve gļēvajiem, izlutinātajiem, kautrīgajiem. Tāpēc bēdīgi slavenās, tikko slēgtās un no jauna atvērtās zviedru Lundsbergas internātskolas analizē (skat. Zviedrijas skolu inspekcijas ziņojumu 1700 lpp. apjomā) var izlasīt pagalma nepatīkamas lietas. Izrādās, ka skolas valdes Vecāku komiteja pilnība atbalstījusi skolēnu iekšējās pašregulācijas sistēmu – vecākie audzēkņi «audzinājuši» jaunākos, kā to uzskatījuši par pareizu (izmantošana, iekaustīšana, seksuāla pazemošana). Jauniņie, kas solīdajā skolā tika oficiāli saukāti par «zarnām», bija spiesti 100% pakļauties «vecajo» pavēlēm bez ierunām: iesācējs regulāri gludinājis 20 kreklus, kāds cits katru nakti bijis spiests pieņemt savā kopmītnes istabiņā 3 absolventus seksuālām aktivitātēm un iekaustīšanai klases biedru priekšā, vēl divi citi tikko 24. augustā bija spiesti pieņemt «kristības» izjūtot kā karsts gludeklis sadedzina viņu muguras ādu. Pazemojumu saraksts iznāk garš un mani šajā fenomenā pārsteidz divas lietas: 1) upuru fanātiskā klusēšana, 2) mēmā vairākuma aklums.

Piemēram, inspekcijas laikā internāta audzēkņi kategoriski atteikušies klausīt skolotāja lūgumam naktī aizslēgt savu istabiņu durvis. Spīdzinātāju mafija šādu soli viņiem nepiedotu. Aizslēdzot naktī istabu, nākamajā dienā skolas gaiteņos «dzīves» šādam drošulim vairs nebūtu.

»Jaunieši bieži baidās vērsties pret vardarbību, jo domā, ka sekos atriebība» (Vardarbība skolā. Latvijas Valsts policijas mājas lapa jauniešiem).

Paklausība un karjera

Tracis ar Lundsbergas «smalkās skolas» slēgšanu/atkalatvēršanu nav tikai zviedriem raksturīga problēma. Protams, ka šo seno skolu zviedri formēja izmantojot britu internātskolu tradīcijas un daudzi (arī pie mums!) ir pārliecināti, ka skolēnu savstarpējā «audzinošā izrēķināšanās» nāk visiem par labu: vājie iemācās paklausību un spēcīgie apgūst varas pielietošanas tehniku.

Šodien jūs pielienat niknajam spīdzinātājam Pēterim un gludiniet viņa veļu, lai pēc 10 gadiem šis pats Pēteris jums izkārtotu darba vietu Briseles Eirokomisijā. Tieši šis motīvs liek daudziem ietekmīgiem zviedriem sūtīt savus bērnus mācīties Lundsbergas skolā un nepievērst uzmanību zilumiem uz dēlu un meitu ķermeņiem. Karjera pieprasa pazīšanos un upurus. Vai pie mums Latvijā ir citādi? Vai nozīmīgus amatus piešķiram piemērotākajiem darbiniekiem vai tomēr lojāliem paziņām? Klases biedriem, skolas biedriem, sporta komandas biedriem vai kaimiņiem?

Mēs svaram kritizēt notikušo, bet vai tāpēc tiks nomainītas tradīcijas? Rūdījuma kalves ar nosaukumu – skolas?

Savaldīšanas metodes

Man šķiet, ka visbriesmīgākais šajā skolas varmācības fenomenā ir nevis nelietīgu cilvēku ļaunums, bet gan godprātīgu un atbildīgu cilvēku gļēvums masīvas nelietības priekšā. Varmāka parasti noliedz vardarbības faktu vai arī saka, kas tas nav bijis nekas sevišķs un pieaugušo iesaistīšanās reizēm vairāk traucē nekā palīdz.

»Situācija ir visai dramatiska. Visās Rīgas skolās darbojas skolas psihologs vai sociālais darbinieks, taču lauku skolās šādas atbalsta personas ne vienmēr ir pieejamas. Turklāt tas, ka skolā ir šādi cilvēki, nebūt negarantē mieru. Nav arī gaidāms, ka tuvākajos gados situācija pusaudžu vardarbības jautājumā jūtami uzlabosies, jo jāpaiet ilgākam laikam, lai skolas psihologa un sociālā pedagoga darbība dotu kādus pozitīvus rezultātus» (I.Bērziņa BJUT konsultante. Delfi, 19.03.2008).

Pētnieki uzskata, ka jau sen nepieciešams aktivizēt «pretmobinga speciālistu» klātbūtni skolās.

»Vairs nedrīkstam salīdzināt bērnu situāciju skolā ar savu bērnību, tagad apstākļi skolā ir daudz skarbāki un ir nepieciešams straujš, pirmās pļaukas fiksējums», – konstatē skolu sadzīves eksperts Kārs Oskars Sēderkvists avīzei «Dagnens Nyheter» 2013.g. 2.septembrī. « Mums pieaugušajiem ir tendence devalvēt bērnu un jauniešu pārdzīvoto un salīdzināt viņu situāciju skolā ar vidi parastā darba vietā. Tieši pieaugušie mēdz neņemt par pilnu bērnu sūdzības un nespēj iedziļināties notiekošajā».

Metodes? Protams, ir. To skaitā: nopratināšanas metode, draugu metode, konfrontācijas metode, «Lions quest» u.c. Pagaidām rezultāti šajā virzienā ir vairāk nekā pieticīgi.

Arī vislabākajās skolās, ar visatbildīgākajiem skolotājiem un visčaklākajiem skolēniem nepiedzims paradīze bez čūskām.

Čūska uzradīsies arī sterili tīrā vidē tieši tāpat kā Lilianas Helmanes 1934. gada lugā «The children´s hour», kura tikko piedzīvojusi pirmizrādi uz Dramaten skatuves Stokholmā.

Čūska ieradīsies.

Tikmēr, kamēr mēs turpināsim būvēt skolu uz sapuvušiem attiecību pamatiem.

Kamēr varmācībai būs ko ēst, miers nenāks.

Ne saukts.

Skolā kā cietumā: Pelēcību kalve ar nosaukumu «skola» ir sākusi darbu

2013. gada 3. septembrī speciāli TVnet.

TVNet ilustrācija rakstam par skoluJā, es sākšu ar pašu galveno – ar to, kas ir pats svarīgākais šajā dzīvē – būt neredzamam. Nepamanāmam. Dzīvot tā, lai nekristu acīs viedokļu noteicējiem, neizraisītu skaudību kolēģos un kaimiņos un nesatrauktu konkurentus. Tātad – vislielākā laime ir būt tik «pelēkam» un neuzkrītošam, cik vien iespējams.

Ja to spējat, tad karjera jūsu priekšā ritināsies kā neredzamas rokas uzvilkts automātiskais paklājs un sabiedrība piedāvās galvu reibinošu karjeru līdz pašam augstākajam amatam valstī tieši tāpēc, ka esat visneizteiksmīgākais cilvēks pasaulē. Apskatiet kārtīgi mūsu valsts prezidentu. Viņš ir lielisks šīs loģikas piemērs.

Kā tas nākas, ka pelēcības ņem virsroku?

Grāmatās un filmās mums piedāvā varoņus – spilgtas personības, taču reālajā dzīvē sabiedrība šos savdabīgos īpatņus «nokož» pirmos un «nomasē» nekustīgus pie publiskās karjeras «olimpa» sliekšņa, jo visās sabiedrībās eksistē hierarhija, kurā varoņu lomas parasti mēdz būt aizņemtas jau iepriekš. Kāpēc? Tāpēc, ka «jaunus varoņus» visām vietējām elitēm nevajag.

Ja gribat palikt «dzīvs» – kļūstiet neredzams.

Īpaši svarīgi to saprast ir bērnībā – brīdī, kad pārkāpjat skolas slieksni, «reālā, neoficiālā skolas kārtība» uzreiz iesitas sejā kā sastāvējusies smaka. Vecāki mājās stāsta vienu, bet reālā skolas dzīve rāda pavisam citu ainu.

Kāpēc?

Tāpēc, ka visas skolas faktiski ir izolētas salas, kurās valda savi nerakstīti iekšējās kārtības noteikumi. Līdzīgi kā cietumā.

Diemžēl.

Sistēma (faktiski) mēdz būt līdzīga, neraugoties uz it kā formālajiem noteikumiem: skolotājiem, iekšējās kārtības noteikumiem, direktoriem un visiem pārējiem, kas formāli pārstāv jēdzienu «skolas iekšējās kārtības noteikumi»; eksistē arī citi – nerakstīti, daudz skarbāki likumi un noteikumi, kas «visiem» ir jāievēro.

Citādi būs slikti.

Bagātākie un spēcīgākie pakļauj sev trūcīgākos un vājākos

Naivākas būtnes skolas nerakstītos likumus pamana novēloti un tāpēc cieš. Gudrākie un apķērīgākie – vai nu metas kalpot skolas pašizceptajai mobinga mafijai, vai arī visiem spēkiem kļūst neredzami un nepamanāmi. Kā ēnas.

«Skolas ir nežēlīgas, un spīdzināšana tajās notiek nepārtraukti. Viena izredzēto grupa pakļauj sev pārējos, un tas notiek vairāk vai mazāk atklāti. Īsi sakot – «skolas mafijas» hobijs ir salauzt apkārtējos un pakļaut tos, pieskaņojot savām vajadzībām» (Agnese Helštroma, «Būt nepamanītai», 2013). Ja parastais skolēns iztur ugunskristības un pakļaujas vecāko audzēkņu elitei, tad viņš pamazām iemācās dzīvot apstākļu stresā un kā kompensāciju saņem neformālu lojalitātes kontraktu no «mafijas» visa mūža garumā.

Agneses skarbā pieredze radusies vienā no Zviedrijas elites internātskolām, kuru tikko augustā Zviedrijas skolu inspekcija slēdza kārtējās skolēnu savstarpējās varmācīgās izrēķināšanās dēļ. Šī Lundsbergas skola nav parasta. 25% audzēkņu šurp ieradušies no aristokrātu ģimenēm un jau no bērna kājas zina un saprot varas gaiteņu iekšējo loģiku: bagātākie un spēcīgākie pakļauj sev trūcīgākos un vājākos. Taču turīgo ļaužu atvasēm «no malas», kuru vecākiem pietiek naudas samaksāt saviem bērniem dārgo skolas laiku (lai nodrošinātu ne tikai zināšanas, bet arī «nākotnes kontaktus»), ugunskristības var beigties arī ārsta kabinetā. Tā tas noticis arī šogad – divi jauniņie bija «iesvētīti» ģimnāzijas guļamtelpās ar karstiem gludekļiem, iegūstot smagus apdegumus.

Skolas rektors pagājušajā nedēļā ir jau atstādināts no amata, un leģendāro Zviedrijas skolu valsts inspekcija pieprasa slēgt.

Kamēr zviedru mediji turpina «vārīties» un Lundsbergas skolēni kopā ar vecākiem iet demonstrācijās, lai protestētu pret Zviedrijas valsts skolu inspekcijas lēmumu, es mēģinu saprast skolas varmācības akceptu mūsu sabiedrībā.

Jaunjelgavas skolas gadījums: direktore/politiķe nav vainīga?

Jā, visiem skolas laikā ir nācies piedzīvot varmācību no savu vienaudžu puses. Lielākā vai mazākā mērā.

Tas skaitās normāli.

Vienmēr tā ir bijis, un tāpēc sabiedrībā eksistē pieņēmums, ka skolēnu savstarpējās izrēķināšanās dēļ nav ko celt paniku, jo «viņi ir tikai bērni» un «mēs taču arī tādi bijām».

Pazīstat šo loģiku?

To aktualizē arī Latvijā tik satraucošais Jaunjelgavas skolas gadījums, kad kāds piektās klases skolēns ar savu vasaļu «bandu» 27. aprīlī smagi piekāva pirmklasnieku skolas tualetē. Par notikušo mēs visi uzzinājām, pateicoties piekautā puisīša klasesbiedru vecāku pilsoniskajai drosmei. Viņi sazinājās ar medijiem, un mēs uzzinājām, kas notiek Jaunjelgavas skolā. Diemžēl tikai publiskās domas spiediena rezultātā «formālā vara» – Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija un Izglītības kvalitātes valsts dienests sāka izskatīt skolas apstākļus un direktora atbildību.

Rezultātā skolas direktore Lauma Mīlīga no amata netika atcelta un par notikušo saņēma mazāko iespējamo sodu – 50 latu soda naudas apmērā. Direktore ir vietējās pašvaldības deputāte un tobrīd maijā gatavojās pašvaldību vēlēšanām. Saprotams, ka tracis ap piekauto pirmklasnieku nebija uzplaiksnījis viņai piemērotā brīdī. Tāpēc direktores prestižam palīgā devās ne tikai vietējā politiskā politiskā elite un pagaidām vēl nepiekauto skolēnu vecāki, bet arī publiskās domas viedokļa vērpēji un mediji. Moto bija nepārprotams: «Direktore te nav vainīga! Vainīgi ir kauslīgā zēna vecāki!» Viss.

Labā direktore atkal tika ievēlēta domē, jo, kā norādīja Jaunjelgavas domes priekšsēdētājs Guntis Lībeks, direktore neko vairāk iespēt neesot varējusi.

«Vai nevajadzēja tomēr atsaukt direktori Laumu Mīlīgu no amata?» es jautāju, atsaucoties uz līdzīgu gadījumu Lundsbergas ģimnāzijā Zviedrijā.

«Nē, nekādā ziņā. Mēs Latvijā nestrādājam ar šādām Staļina laika metodēm!» protestēja domes priekšsēdētājs.

Pārdomas par Staļina ietekmi uz zviedru izglītības sistēmu atstāju jūsu kompetencē, cienījamo lasītāj! Taču uzskatu, ka par skolēnu drošību skolā tomēr atbild skolas direktors un, ja skolai un pašvaldībai līdz šim trīs gadu garumā nav izdevies savaldīt «šo nedisciplinēto zēnu» = varmāku, tad amatpersonas nav savu pienākumu augstumos. Brīdī, kad bērns pārkāpj skolas slieksni, visu atbildību par mūsu bērnu drošību ir jāuzņemas skolas vadībai. Nevis varmākas vecākiem.

Tik vienkārši tas ir.

Policija pavasarī esot izmeklējusi notikušo, taču vainīgo nav izdevies noskaidrot, jo varmāka – piektās klases skolēns savu vainu kategoriski noliedzis. Viņu atbalstījusi arī māte un vietējā sabiedrība, kurai likās (kā jau tas pieņemts šādos gadījumos), ka «šādus notikumus nevajag pārspīlēt, jo šādas lietas notiek arī citur un tāpēc ir labāk to noklusināt, lai neradītu skolai un reģionam sliktu slavu, jo upuris pats vainīgs, ka trāpījās varmākam ceļā. Vislabākais ir klusēt un tādējādi būt lojālam pret savu skolu un vidi» (A.Helštroma).

Visvieglāk ir sodīt upuri

Kā jau tas mafiju sabiedrībās pieņemts – visvieglāk ir sodīt upuri. Sazināties ar neveiksmīgo policijas izmeklēšanas vadītāju Jaunjelgavas policijas priekšnieku Aigaru Zīmeli man neizdevās ne zvanot, ne sūtot viņam e-pasta vēstules. Ļaunas mēles interneta diskusijās par šo gadījumu melš, ka varmākas tēvam esot kontakti vietējā policijā. Bez tam varmācīgā piektklasnieka tuvs radinieks strādājot vietējās avīzes redakcijā un tāpēc izmeklēšana un sabiedriskā doma Jaunjelgavā esot «piefrizēta» no spēka viedokļa. Mēs, TVNET lasītāji, šādām baumām, protams, neticam.

Protams.

Par vietējo pinkertonu neveiksmi piekautā pirmklasnieka lietā man aizvadītās nedēļas beigās telefoniski pastāstīja Jaunjelgavas skolas mācību pārzine. Viņa bija cieši pārliecināta, ka abi zēni – gan piekautais gan piekāvējs turpinās mācīties tālāk skolā un viss būs labi. Tobrīd skolā uz sarunām ar direktori tika gaidīta otrklasnieka māte un bija nojaušams, ka viss ir atkal «štokos».

Otrklasnieks ies skolā un sestklasnieks – agresīvais motobraucējs būs spiests samierināties ar mājmācību vismaz līdz Jaungadam.

Kas īsti notiek? Vai notikušais ir «vienkārši neveiksme» vai totāla institūciju nekompetence un nespēja tikt galā ar problēmu? Ja reiz varmācīgais sitējs ir hiperaktīvs bērns, ar kuru netiek galā nedz māte, nedz skolas direktore, nedz vietējā pašvaldība tik lielā mērā, ka viņš sāk metodiski kropļot mūsu bērnus, tad ir jābūt veidam, kā atņemt šādām «mātēm» un «tēviem» tiesības audzināt bērnus, kurus viņi neprot audzināt.

Vai pašvaldības bāriņtiesai nav nekā, ko teikt šajā lietā?

Mūsu valstī pastāv administratīvie sodi, kas var piespiest arī ļoti skeptiskus vecākus sadarboties. Vienkārši tāpēc, ka mūsu bērniem ir tiesības uz drošu vidi skolā.

Tikmēr simtiem skolēnu šodien ver skolas durvis, cerot, ka vietējā neformālā mafija viņus nepamanīs. Liks mieru un ļaus mācīties.

Pelēcību kalve ar nosaukumu «skola» ir sākusi darbu.

Zvans ir jau noskanējis.