Skolā kā cietumā: Pelēcību kalve ar nosaukumu «skola» ir sākusi darbu

2013. gada 3. septembrī speciāli TVnet.

TVNet ilustrācija rakstam par skoluJā, es sākšu ar pašu galveno – ar to, kas ir pats svarīgākais šajā dzīvē – būt neredzamam. Nepamanāmam. Dzīvot tā, lai nekristu acīs viedokļu noteicējiem, neizraisītu skaudību kolēģos un kaimiņos un nesatrauktu konkurentus. Tātad – vislielākā laime ir būt tik «pelēkam» un neuzkrītošam, cik vien iespējams.

Ja to spējat, tad karjera jūsu priekšā ritināsies kā neredzamas rokas uzvilkts automātiskais paklājs un sabiedrība piedāvās galvu reibinošu karjeru līdz pašam augstākajam amatam valstī tieši tāpēc, ka esat visneizteiksmīgākais cilvēks pasaulē. Apskatiet kārtīgi mūsu valsts prezidentu. Viņš ir lielisks šīs loģikas piemērs.

Kā tas nākas, ka pelēcības ņem virsroku?

Grāmatās un filmās mums piedāvā varoņus – spilgtas personības, taču reālajā dzīvē sabiedrība šos savdabīgos īpatņus «nokož» pirmos un «nomasē» nekustīgus pie publiskās karjeras «olimpa» sliekšņa, jo visās sabiedrībās eksistē hierarhija, kurā varoņu lomas parasti mēdz būt aizņemtas jau iepriekš. Kāpēc? Tāpēc, ka «jaunus varoņus» visām vietējām elitēm nevajag.

Ja gribat palikt «dzīvs» – kļūstiet neredzams.

Īpaši svarīgi to saprast ir bērnībā – brīdī, kad pārkāpjat skolas slieksni, «reālā, neoficiālā skolas kārtība» uzreiz iesitas sejā kā sastāvējusies smaka. Vecāki mājās stāsta vienu, bet reālā skolas dzīve rāda pavisam citu ainu.

Kāpēc?

Tāpēc, ka visas skolas faktiski ir izolētas salas, kurās valda savi nerakstīti iekšējās kārtības noteikumi. Līdzīgi kā cietumā.

Diemžēl.

Sistēma (faktiski) mēdz būt līdzīga, neraugoties uz it kā formālajiem noteikumiem: skolotājiem, iekšējās kārtības noteikumiem, direktoriem un visiem pārējiem, kas formāli pārstāv jēdzienu «skolas iekšējās kārtības noteikumi»; eksistē arī citi – nerakstīti, daudz skarbāki likumi un noteikumi, kas «visiem» ir jāievēro.

Citādi būs slikti.

Bagātākie un spēcīgākie pakļauj sev trūcīgākos un vājākos

Naivākas būtnes skolas nerakstītos likumus pamana novēloti un tāpēc cieš. Gudrākie un apķērīgākie – vai nu metas kalpot skolas pašizceptajai mobinga mafijai, vai arī visiem spēkiem kļūst neredzami un nepamanāmi. Kā ēnas.

«Skolas ir nežēlīgas, un spīdzināšana tajās notiek nepārtraukti. Viena izredzēto grupa pakļauj sev pārējos, un tas notiek vairāk vai mazāk atklāti. Īsi sakot – «skolas mafijas» hobijs ir salauzt apkārtējos un pakļaut tos, pieskaņojot savām vajadzībām» (Agnese Helštroma, «Būt nepamanītai», 2013). Ja parastais skolēns iztur ugunskristības un pakļaujas vecāko audzēkņu elitei, tad viņš pamazām iemācās dzīvot apstākļu stresā un kā kompensāciju saņem neformālu lojalitātes kontraktu no «mafijas» visa mūža garumā.

Agneses skarbā pieredze radusies vienā no Zviedrijas elites internātskolām, kuru tikko augustā Zviedrijas skolu inspekcija slēdza kārtējās skolēnu savstarpējās varmācīgās izrēķināšanās dēļ. Šī Lundsbergas skola nav parasta. 25% audzēkņu šurp ieradušies no aristokrātu ģimenēm un jau no bērna kājas zina un saprot varas gaiteņu iekšējo loģiku: bagātākie un spēcīgākie pakļauj sev trūcīgākos un vājākos. Taču turīgo ļaužu atvasēm «no malas», kuru vecākiem pietiek naudas samaksāt saviem bērniem dārgo skolas laiku (lai nodrošinātu ne tikai zināšanas, bet arī «nākotnes kontaktus»), ugunskristības var beigties arī ārsta kabinetā. Tā tas noticis arī šogad – divi jauniņie bija «iesvētīti» ģimnāzijas guļamtelpās ar karstiem gludekļiem, iegūstot smagus apdegumus.

Skolas rektors pagājušajā nedēļā ir jau atstādināts no amata, un leģendāro Zviedrijas skolu valsts inspekcija pieprasa slēgt.

Kamēr zviedru mediji turpina «vārīties» un Lundsbergas skolēni kopā ar vecākiem iet demonstrācijās, lai protestētu pret Zviedrijas valsts skolu inspekcijas lēmumu, es mēģinu saprast skolas varmācības akceptu mūsu sabiedrībā.

Jaunjelgavas skolas gadījums: direktore/politiķe nav vainīga?

Jā, visiem skolas laikā ir nācies piedzīvot varmācību no savu vienaudžu puses. Lielākā vai mazākā mērā.

Tas skaitās normāli.

Vienmēr tā ir bijis, un tāpēc sabiedrībā eksistē pieņēmums, ka skolēnu savstarpējās izrēķināšanās dēļ nav ko celt paniku, jo «viņi ir tikai bērni» un «mēs taču arī tādi bijām».

Pazīstat šo loģiku?

To aktualizē arī Latvijā tik satraucošais Jaunjelgavas skolas gadījums, kad kāds piektās klases skolēns ar savu vasaļu «bandu» 27. aprīlī smagi piekāva pirmklasnieku skolas tualetē. Par notikušo mēs visi uzzinājām, pateicoties piekautā puisīša klasesbiedru vecāku pilsoniskajai drosmei. Viņi sazinājās ar medijiem, un mēs uzzinājām, kas notiek Jaunjelgavas skolā. Diemžēl tikai publiskās domas spiediena rezultātā «formālā vara» – Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija un Izglītības kvalitātes valsts dienests sāka izskatīt skolas apstākļus un direktora atbildību.

Rezultātā skolas direktore Lauma Mīlīga no amata netika atcelta un par notikušo saņēma mazāko iespējamo sodu – 50 latu soda naudas apmērā. Direktore ir vietējās pašvaldības deputāte un tobrīd maijā gatavojās pašvaldību vēlēšanām. Saprotams, ka tracis ap piekauto pirmklasnieku nebija uzplaiksnījis viņai piemērotā brīdī. Tāpēc direktores prestižam palīgā devās ne tikai vietējā politiskā politiskā elite un pagaidām vēl nepiekauto skolēnu vecāki, bet arī publiskās domas viedokļa vērpēji un mediji. Moto bija nepārprotams: «Direktore te nav vainīga! Vainīgi ir kauslīgā zēna vecāki!» Viss.

Labā direktore atkal tika ievēlēta domē, jo, kā norādīja Jaunjelgavas domes priekšsēdētājs Guntis Lībeks, direktore neko vairāk iespēt neesot varējusi.

«Vai nevajadzēja tomēr atsaukt direktori Laumu Mīlīgu no amata?» es jautāju, atsaucoties uz līdzīgu gadījumu Lundsbergas ģimnāzijā Zviedrijā.

«Nē, nekādā ziņā. Mēs Latvijā nestrādājam ar šādām Staļina laika metodēm!» protestēja domes priekšsēdētājs.

Pārdomas par Staļina ietekmi uz zviedru izglītības sistēmu atstāju jūsu kompetencē, cienījamo lasītāj! Taču uzskatu, ka par skolēnu drošību skolā tomēr atbild skolas direktors un, ja skolai un pašvaldībai līdz šim trīs gadu garumā nav izdevies savaldīt «šo nedisciplinēto zēnu» = varmāku, tad amatpersonas nav savu pienākumu augstumos. Brīdī, kad bērns pārkāpj skolas slieksni, visu atbildību par mūsu bērnu drošību ir jāuzņemas skolas vadībai. Nevis varmākas vecākiem.

Tik vienkārši tas ir.

Policija pavasarī esot izmeklējusi notikušo, taču vainīgo nav izdevies noskaidrot, jo varmāka – piektās klases skolēns savu vainu kategoriski noliedzis. Viņu atbalstījusi arī māte un vietējā sabiedrība, kurai likās (kā jau tas pieņemts šādos gadījumos), ka «šādus notikumus nevajag pārspīlēt, jo šādas lietas notiek arī citur un tāpēc ir labāk to noklusināt, lai neradītu skolai un reģionam sliktu slavu, jo upuris pats vainīgs, ka trāpījās varmākam ceļā. Vislabākais ir klusēt un tādējādi būt lojālam pret savu skolu un vidi» (A.Helštroma).

Visvieglāk ir sodīt upuri

Kā jau tas mafiju sabiedrībās pieņemts – visvieglāk ir sodīt upuri. Sazināties ar neveiksmīgo policijas izmeklēšanas vadītāju Jaunjelgavas policijas priekšnieku Aigaru Zīmeli man neizdevās ne zvanot, ne sūtot viņam e-pasta vēstules. Ļaunas mēles interneta diskusijās par šo gadījumu melš, ka varmākas tēvam esot kontakti vietējā policijā. Bez tam varmācīgā piektklasnieka tuvs radinieks strādājot vietējās avīzes redakcijā un tāpēc izmeklēšana un sabiedriskā doma Jaunjelgavā esot «piefrizēta» no spēka viedokļa. Mēs, TVNET lasītāji, šādām baumām, protams, neticam.

Protams.

Par vietējo pinkertonu neveiksmi piekautā pirmklasnieka lietā man aizvadītās nedēļas beigās telefoniski pastāstīja Jaunjelgavas skolas mācību pārzine. Viņa bija cieši pārliecināta, ka abi zēni – gan piekautais gan piekāvējs turpinās mācīties tālāk skolā un viss būs labi. Tobrīd skolā uz sarunām ar direktori tika gaidīta otrklasnieka māte un bija nojaušams, ka viss ir atkal «štokos».

Otrklasnieks ies skolā un sestklasnieks – agresīvais motobraucējs būs spiests samierināties ar mājmācību vismaz līdz Jaungadam.

Kas īsti notiek? Vai notikušais ir «vienkārši neveiksme» vai totāla institūciju nekompetence un nespēja tikt galā ar problēmu? Ja reiz varmācīgais sitējs ir hiperaktīvs bērns, ar kuru netiek galā nedz māte, nedz skolas direktore, nedz vietējā pašvaldība tik lielā mērā, ka viņš sāk metodiski kropļot mūsu bērnus, tad ir jābūt veidam, kā atņemt šādām «mātēm» un «tēviem» tiesības audzināt bērnus, kurus viņi neprot audzināt.

Vai pašvaldības bāriņtiesai nav nekā, ko teikt šajā lietā?

Mūsu valstī pastāv administratīvie sodi, kas var piespiest arī ļoti skeptiskus vecākus sadarboties. Vienkārši tāpēc, ka mūsu bērniem ir tiesības uz drošu vidi skolā.

Tikmēr simtiem skolēnu šodien ver skolas durvis, cerot, ka vietējā neformālā mafija viņus nepamanīs. Liks mieru un ļaus mācīties.

Pelēcību kalve ar nosaukumu «skola» ir sākusi darbu.

Zvans ir jau noskanējis.

Advertisements

3 thoughts on “Skolā kā cietumā: Pelēcību kalve ar nosaukumu «skola» ir sākusi darbu

  1. Vienaldzība un aplama doma: “Ar mani vai manu bērnu jau tas nenotiks..” ir augsne sabiedrības degradācijai.
    Diemžēl.

    Lai mums pietiek visiem drosmes to atzīt un rīkoties, lai situācija mainītos.

  2. Nedaudz ārpus tēmas, bet gribētu dzirdēt jūsu viedokli šai sakarā: http://youtu.be/6eQ8PXJwXF8 – precīzāk, par Norvēģijas likumiem, ka bērns, kas nodzīvojis Norvēģijā 3 mēnešus, var tikt neizlaists no Norvēģijas kopā ar vecākiem, kaut gan viņš ir citas valsts pilsonis.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s