Bankas prezidenta IR „varoņa tauki” un meritokrātijas lāsts

Aizvadītās nedēļas satraukums manī raisīja nedaudz citādas pārdomas, nekā tās, kas izskanēja publiskajā telpā. Tur vīdēja minējumi un satraukums par to: „Vai Ilmāram Rimšēvičam var ticēt.” Mani nodarbināja doma par to, kāpēc tik augstos amatos Latvijā ieceļ cilvēkus, kas neiztur naudas, varas un iedomības pārbaudi. Īsi sakot – atlases komisijas izvirza profesionāli kompetentus (visbiežāk /diemžēl/ kādam privāti pazīstamus!), taču emocionāli un ētiski neatbilstošus cilvēkus. Komisijas tiek sasauktas, nolikumi izstrādāti, konkursi notiek, bet izvēlās nepiemērotos un seko „čuššš”.

Ieceltie vadītāji diezgan ātri apgūst birokrātijas stabilitātes moto : „Kas guļ, tas negrēko!” un uzpērk ietekmīgas personas, lai noturētos amatā saules mūžu. Ja pelnāt 12 000 eiro mēnesī , tad ir jēga izstrādāt nemirstības stratēģiju un uzpirkt lojalitāti? To tā dara gandrīz visur. Ne tikai Latvijas Bankā, bet visā varas aparātā. Parasti šie ļaudis lieliski spēlē „direktorus” un vadītājus, taču viņu devums mēdz būt nenormāli pieticīgs mūsu valsts labā.

Mēdz teikt, ka produktīviem un radošiem cilvēkiem nekādā ziņa nevajagot strādāt valsts vai pašvaldību dienestā. Tur valdot pelēka neizdarība un intrigas, kas nodrošina tēlotāju palikšanu amatos. Pat Majakovskim neizdevās izmēzt birokrātus no siltajām vietām. Kāpēc mēs brīnāmies par korumpētu ierēdņu alkatību un negribam šim faktam noticēt?

Kur ir vaina? Viss taču formāli pareizi notiek, bet rezultāta nav

Mēs visi novērtējam apkārtējos cilvēkus un izveidojam veselu rangu tabulu, kurā tie tiek ievietoti. Modernā pētniecība šodien apgalvo, ka šāda pieeja (rangu tabulas izveidošana) pārvērš cilvēkus un uzņēmumus par „precēm”, kuras var iemainīt, apmainīt un pārdot. It kā praktiski, taču Rimšēviča gadījumā tas, piemēram, nenostrādāja. Viņu (iespējams finanšu jomā zinošu cilvēku) ķēra alkatības sērga un notika neticamais –  viņš tika pieķerts pie rokas un novākts. Tas nozīmē, ka profesionāla spēja un prasme nav vienīgais cilvēka atbilstības kritērijs augstam amatam. Ir vēl arī citi kritēriji, par kuriem mēs publiski nemēdzam runāt, jo tie izklausās tā vecmodīgi un naivi: godīgums, godprātība, pieticība, laipnība, labvēlība un principialitāte. Kāpēc tos neņem vērā? Kāpēc šie rādītāji netiek iekļauti meritokrātijas listē kā noteicošie? Nav testu pārbaudei?

Kā īsti ir?

Koperniks noskaidroja, ka zeme griežas ap sauli. Nevis otrādi. Darvins formulēja dabiskās atlases principa teoriju. Freids nāca klajā ar to, ka zemapziņa lielā mērā nosaka mūsu rīcību. Šie trīs atklājumi būtiski izskaidro cilvēka pašvērtības kritērijus. Oksfordas universitātes profesors Luciano Floridi uzskata, ka šiem trim parametriem tagad nācis klāt vēl viens rādītājs. Interneta vide. Proti – mūsu reālā dzīve saplūst ar to daļu, kuru nodzīvojam internetā. Cilvēka vērtību tagad nosakot sekotāju skaits vairāk nekā meritokrātijas anketa. Lielākā daļa tos sev pērk Twiterā, Facebook, Instagram, lai izskatītos svarīgāki (nekā ir patiesībā).

Ja agrāk cilvēka vērtību noteica vietējās sabiedrības apzināti izveidotās hierarhijas kāpnes, kurās svarīgākā nebija habitus vai doksa, bet gan vietējo grupējumu atbalsts vai noliegums, tad tagad tiek pievienots interneta vērtību lekāls. Tagad arī aplikācijas vērtē jūsu apģērba stilu (Tribo), izskatu (Spontana) vai mīlētāja potenciālu (Peeple). Skaudrs vērtību grafiks, kas nekad nespēj nodrošināt gandarījumu ar sevi un par sevi.

Tas nozīmē, ka meritokrātijai tagad pievienots ļoti nihilistisks kapitālisma redzesleņķis, kas ikvienu no mums apzīmogo kā derīgu vai nederīgu. Cena šūpojas virs mūsu galvām kā nimbs. To nodrošina formāli aprēķini un dokumenti, kas liecina par to, kur esam bijuši un pavadījuši mācību laiku, taču nekādi nespēj apspoguļot cilvēka patiesos vērtības kritērijus. Mēs turpinām iecelt amatos cilvēkus ar zināšanām, bet bez vakcīnas pret korumpētību.

Kolektīvā grupas audzināšana

Protams, ka visās sabiedrībās eksistē prestižās grupas (kā ložas), kas izveido savu „aristokrātijas” amfiteātri. Jūsu pozīcija šāda grupā lielā mērā atkarīga no tā, vai protat piemēroties, liekuļot un izpatikt viedokļa līderim. Ja esat ārpus ložām, jūs gaida izsaldēšana un skarba dzīve. Tāpēc vairums cenšas piebraukt un pielīst. Lai iekļūtu siltumā.

George Saunders darbā ”Sea oak” vīriešus – oficiantus vērtē pēc viņu daiļuma. Jautājums, protams, ir atklāts – kurš nosaka, kas ir daiļš un kas nav, jo vertikālo skalu veido ietekmes līdera gaume, nevis mūsējā saprašana par skaisto un gudro. Turpretī Cory Doctorows romānā ”Down and out in the magic kingdom” sociālā slava (labā vai sliktā) aizstāj pat naudu. Kur nu vēl populārās sērijas ”Black mirror” sērija ”Nosedive”, kurā cilvēku vērtības hierarhijas vietu un sociālo statusu nosaka tikai tas, kā citi mūs uztver un novērtē. Uzreiz iedomājos, cik grūti tur klātos, piemēram, Einšteinam vai Sandai. Viņus iespundētu pagrabā uzreiz.

Kultūras jomā Latvijā šis arhipelāgs ir ļoti uzkrītoši novērojams. Ja neesat draugos (vienā ložā) ar naudas dalītājiem, tad no finansējuma labajiem projektiem nekas nespīd. Atceros kā pirms 20 gadiem mēģināju panākt valsts atbalstu metodisko materiālu izdošanai par viltus ziņām un medijpratību. Grāmata bija praktiski gatava. Nobrieda nepieciešamība uzsākt medijpratības skolotāju gatavošanu augstskolā. Projekts bija, taču naudu nepiešķīra, jo ideja neesot aktuāla un vajadzīga. To saņēma Rīgas koka māju attēlu publicēšanai.  Mans piemērs nav nekas unikāls. Tas pierāda valdošo mafiju nespēju un nevēlēšanos ieskatīties realitātē un valsts vajadzībās. Priekšroka tiek dota savējiem. Tiem, kas tuvāk un ir privāti (tieši vai pastarpināti) pazīstami.

Domāju, ka Rimšēviča skandāls apstiprina tieši šo pašu atavismu – paši negribam redzēt to, kas ir un ievērot to, kas jālabo. Ziņa par netīrās naudas mazgāšanu Latvijas krievu bankās bija zināma jau sen. Visos līmeņos. Bāršanās no Eiropas šajā virzienā skanēja, taču bija jāiesper ASV zibenim, lai mūsu „zemnieks pārmestu krustu un labotos”.

Tiktāl skaidrs. Taču, kāpēc neraugoties uz acīmredzamo, tomēr vīd sabiedrības daļas krenķīgums par to, ka Rimševičs it kā aizturēts nepareizi?

Viņa tēls dekoratīvajā varas vertikālē vienmēr ticis saudzēts no mediju puses un manevrēšanu publiskajā telpā viņš prot tik pat labi kā Lembergs. Arī viņš izskatās pēc direktora un prot atstāt iespaidu tā, lai mēs saprastu, ka zaudējot šo cilvēku cietīs valsts un katrs no mums atsevišķi. Uz viņu šaujot, viņam aplaupa māju. Viņš pats rāda, ka ir upuris un mēs tam ticam. Iet uz intervijām LTV, stāsta šausmas par valsti, kas desmitiem gadu maksājusi viņa algu 12 000 eiro mēnesī (no nodokļu maksātāju naudas), bet paliek slims, ja intervija paredzēta pie Jāņa Dombura.

Jā, vainīgi ir žurnālisti, ka ļāva viņam uzaudzēt „varoņa taukus”. Vainīga ir arī viņa „loža”, kas piesedza un piedeva pārkāpumus, pārvēlot augstajā amatā no jauna, no jauna, no jauna.

Vainīgo šajā gadījumā ir daudz.

Vai mums visus parādīs?  

Tirānijas atdzimšanas laiks ir atkal klāt arī pie mums

Speciāli TVnet 

 

ulmanis lembergs usakovs tvnet

Attēls: Toms Ostrovskis, TVnet

 

Donalda Trampa «alternatīvo faktu» piesaukšana ir propagandas paņēmiens, lai satrauktu savas valsts pilsoņus un «izsistu ķeblīti» publiskajai drošības sajūtai. Ja reiz fakti var būt dažādi par vienu un to pašu norisi, tad nav iespējams noskaidrot patiesību jeb, kā norāda putinisti, – «patiesības vispār nav»*.

Vēsturniekam Timotijam Snaideram (Timothy Snyder) šķiet, ka šāds politiķa apzināts izaicinājums sabiedrībai ir kas vairāk – tas ir demokrātijas erozijas sākums. Rezultātā apgaismības laika smagi un grūti izcīnītās pilsoņu brīvības jau šodien atrodas riska zonā. Nevis liberālisms «ir noziedējis», bet gan tirāni un diktatori (kā parasti) tiecas atpakaļ pie neierobežotas varas. To viņi vēstures gaitā vienmēr ir centušies panākt, tāpēc, piemēram, mūsu valsts Latvija lielākoties ir atradusies tirānu pakļautībā. Amerikāņiem šis process ir bijis daudz atvērtāks, taču pašreiz notiekošais Vašingtonā nav iepriecinošs. Tas var izvērsties un ietekmēt arī mūs.

ASV un demokrātija

«Brīvības dievietes» nācijas dibinātāji savu konstitūciju savulaik noformēja tā, lai tirāniem, despotiem un diktatoriem nebūtu iespējas pārņemt varu valstī. Piesardzības soļi bija pamatoti. Vēsture ir parādījusi, kā antīkā Grieķija un Roma krita un sagruva oligarhu imperiālisma priekšā, tāpēc amerikāņiem šķita svarīgi radīt visus nosacījumus varas sadalei visaugstākajā līmenī un vēlēšanu sistēmai, kas aizsargātu brīvo, demokrātisko republiku «kā tādu».

Diemžēl politiķi, kas ir demokrātiski ievēlēti, var censties un arī panākt demokrātijas demontāžu. Tā tas notika pagājušā gadsimta 20. un 30. gados, kad krīzes plosīto Vāciju pārņēma nacionālsociālisti. Arī Latvijā pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma demokrātiju likvidēja Kārļa Augusta Vilhelma Ulmaņa apvērsums un tāpēc Latvija pārtrauca pastāvēt kā parlamentāra republika. Ulmanis, kas no 1936.gada ieņēma nekonstitucionālā ceļā iegūto valsts prezidenta amatu, toreiz pieņēma politiski liktenīgus, kļūdainus lēmumus pats – vienpersoniski, netālredzīgi un tāpēc lielā mērā sekmēja PSRS okupācijas režīma iespēju mūsu valstī. Tieši Ulmaņa piemērs ir liecība tam, ka «spēcīgs vadonis» un «stipra roka» nav veselīgs projekts plaukstošai valstij, kas tiecas saglabāt demokrātiju.

Demokrātiju prot sagraut arī komunisma ideoloģijas autoritāristi vai reliģijas fundamentālisti. Tātad vēsture ir pierādījusi, ka fanātiski egocentriskie vadoņi var mainīt esošo režīmu valstī, piekārtojot to savām egoistiskajām ambīcijām un interesēm. Donalds Tramps un viņa svīta ir tieši šāda rakstura fenomens ASV jauno laiku vēsturē. Lai gan viņi ir nonākuši pie varas atklātu, demokrātisku vēlēšanu rezultātā, «nav pārliecības, ka šis grupējums godprātīgi atbalsta esošo amerikāņu konstitucionālo sistēmu», un «pašreizējā situācija arī rāda to pašu, kas bija novērojams agrāk citur, kad autoritārs režīms pārņem varu valstī»2.

Patiesības apšaubīšana – ceļš pie varas

Nacisti nebija pirmie, kas saprata, ka patiesības «kā tādas» iznīcināšana ir galvenais ceļš politiskā varmākas rokās, lai pārņemtu varu visā valstī. Demokrātijai ir vajadzīga stabilitāte – tiesiska valsts, kas paļaujas uz godprātību un savstarpējo paļāvību līdzpilsoņu starpā. Patiesības akceptu. Ja prezidents ar savu svītu visiem spēkiem cenšas panākt, lai amerikāņi sāktu šaubīties par savas uztveres patiesumu un mediju kvalitāti, tad nav labi. Pat vadoši prezidenta štāba propagandisti deklarē mediju ziņojumus kā «citus faktus», «melus» vai «alternatīvos faktus», jo savējo interpretāciju Keliana Konveja (Kellyanne Conway)3 deklarē kā vienīgo īsto un pareizo. Ož pēc totalitārisma. Tā saucamā «pēcpatiesība» ir piefrizēta propaganda un kā tāda ziņo par diktatūras tuvumu.

Jēdzienu «alternatīvie fakti» Konveja formulēja intervijā amerikāņu TV programmai «Meet the Press» 2017.gada 22. janvārī, kad centās aizstāvēt Baltā nama preses sekretāra Šona Spaisera (Sean Spicers) izteikumus par atbalstītāju skaitu jaunievēlētā prezidenta inaugurācijas pasākumā. Nevienam nav noslēpums, ka jaunievēlētā prezidenta pasākumā bija salīdzinoši maz atbalstītāju. Lai to noliegtu bez argumentiem, Keliana Konveja aizstāvējās ar vārdiem, ka šāds apgalvojums ir alternatīvie fakti un tātad – meli4.

Presei (medijiem kopumā) ir pienākums piedāvāt publiskajai domai pārbaudītus faktus, atšķirīgus viedokļus un argumentētus komentārus par politiskajiem jautājumiem valstī, par varas gaiteņos notiekošo, atmaskojot pārkāpumus un izgaismojot panākumus tā, lai pilsoņi redzētu un saprastu, kas viņu valstī notiek. Lai iedzīvotājiem būtu informatīvā bāze diskusijām un viedokļu salīdzinājumiem. Kritizēt varas vīrus un sievas nenozīmē devalvēt savas valsts prestižu. Tas nozīmē rūpēties par to, lai valstī notiekošie politiskie un administratīvie procesi būtu caurskatāmi, analizēti un paskaidroti ikvienam iedzīvotājam saprotami.

Tikai šādā veidā ir iespējama aktīva pilsoņu piedalīšanās savas valsts politikā. Jo negantāki, kritiskāki un drosmīgāki ir žurnālisti, jo lielāki priekšnosacījumi demokrātijai valstī. Tāda ir žurnālisma misija demokrātijā – nerunāt pa prātam «varai un naudai», bet paust alternatīvu, pārbaudītu un pierādītu viedokli, lai neatļautu «varas personām» uzvesties tirāniski, alkatīgi. Lai ekstrēmisti labajā un kreisajā politiskajā flangā nevarētu pārņemt varu valstī un piekārtot to savām interesēm un vajadzībām.

Brīdī, kad bijušais uzņēmējs, labo ekstrēmistu orientācijas interneta portāla «Breitbart News»5dibinātājs un tagad Trampa padomnieks Stīvs Banons (Stephen «Steve» Bannon) sāka saukt žurnālistus par sabiedrības ienaidniekiem un mēģināja iedēstīt šo sentenci caurmēra amerikāņa domāšanā, bija skaidrs, uz kuru pusi airējas Trampa štābs. Te bija un ir centieni likvidēt to vēsturisko, morālo un intelektuālo fundamentu, kas stabilizē politisko ikdienu ASV apziņā un realitātē. Starp citu, Donalda Trampa saukāšanās žurnālistu virzienā, dēvējot viņus par «tautas ienaidniekiem», ir Josifa Staļina formulējums. Turpat vien nonākam.

Protams, diktatūrām un korumpētiem ierēdņiem žurnālistika nav vajadzīga. Pēc aukstā kara beigām Austrumeiropā varu pārņēma kleptokrātu režīmi. Uzskatāmākie piemēri šajā virzienā ir Krievija un Ukraina. Taču arī Latvija diemžēl nav pasargāta no šīs kaites – oligarhu varas jeb kleptokrātu tirānijas valsts un pašvaldību līmenī. Kopš neatkarības atgūšanas mūsu valsts ekonomika nav tālredzīgi attīstīta un kalpojusi vairāk Latvijas politiskās elites grupējumu un administratīvā aparāta alkatībai, nevis iedzīvotāju labklājības veicināšanai. Tā tas diemžēl ir, un medijiem par to jāziņo. Tāpēc kleptokrātijas atmaskojumi mūsu valstī nav mediju nepatriotiska rīcība, bet gan savas misijas apzināšanās valsts un līdzpilsoņu priekšā.

ASV konstitūcija, piemēram, paredz noteikumus, kas aizliedz prezidentam nopelnīt un kļūt bagātam, atrodoties augstākajā valsts amatā. Trampam nosēžoties šajā amatā, ir skaidrs, ka viņš turpinās savu iesākto biznesu un nav izslēgts, ka pieņems politiskus lēmumus, kas veicinās arī viņa biznesa tālāku attīstību. Naivā «caurmērlatvieša» loģika, ka «viņš ir jau sazadzies un bagāts, tāpēc vairāk nezags, jo viņam pietiek» – reālajā dzīvē neeksistē, jo apetīte rodas tieši ēdot.

Apšaubot mediju ziņojumus, Tramps tieši tāpat kā mūsu pašmāju pašvaldību oligarhi6 cenšas panākt savu status quo akceptu un devalvēt mediju lomu sabiedrībā.

Tautas kalpi jeb stingrā roka

Jēdziens «demokrātija» pēc Timotija Snaidera domām ir galvenais kopsaucējs, kas nostāda sev opozīcijā ne tikai 18. gadsimta konservatīvos, nacisma un komunisma ideologus, bet arī visus pārējos, kas nevēlas panākt tautas viedokļa respektu savai rīcībai un tic «stingrās rokas» politikai. Jaunais ASV prezidents pieder šai «ne demokrātu kategorijai», lai gan savās runās no minētās tēmas vienmēr izvairās. Viņš, tieši tāpat kā mūsu vadoņa slavinātāji, nekautrīgi apbrīno autoritārus valdniekus, un vienīgais, kas viņu interesē demokrātijā, ir tikai priekšrocības, ko tā nodrošina. Piemēram, ja viņam nebūtu izdevies vēlēšanās uzvarēt Hilariju Klintoni, tad Tramps noteikti būtu izmantojis visas iespējas, kuras piedāvā demokrātija, – vēlēšanu rezultāta apstrīdēšanu un pārsūdzēšanu.

Procesi, kas šobrīd norisinās varas gaiteņos Polijā, Ungārijā un Krievijā, liecina par to pašu autoritāras varas pielūgsmi. Tā sakot – skrienot atpakaļ pie diktatūras jeb varas politikas, pastāv risks atsisties jaunā Padomju Savienībā. Izpildvara tur «brauc pāri» tiesu varai un pa tiešo spiež pie sienas politisko opozīciju. Brīdī, kad Tramps verbāli šauj uz tiesnešiem un žurnālistiem, viņš apzināti cenšas sagraut esošās sistēmas ģeometriju. Ja viņam izdosies uzpirkt tiesu, tad nākamais solis būs sagraut politisko opozīciju. Ja nepieciešams – ar meliem un mobilizējošu dezinformāciju, kurai zināma sabiedrības daļa notic un rīkojas tā, kā manipulētājs vēlas (skat., piem., #pizzagate7).

Šodienas autoritārie vadītāji lieliski izmanto terorismu kā biedēkli, lai nodrošinātu savas varas stabilitāti. Pagaidām Trampa administrācija ar saviem uzbrēcieniem un deklarācijām faktiski uzmundrina islāmistu teroristus aktivizēties, jo pirmais solis bija tieši aizliegums iebraukt ASV cilvēkiem no musulmaņu valstīm. Tas nozīmē, ka ir iezīmēts ienaidnieks – cilvēki, kas tic Allāham. Viņi tiek dēvēti par «vēža infekciju», neslēpti gaidot, kad atkal kāds uzbruks, lai savu teoriju varētu izbļaut skaļāk un sakūdīt ļaudis vēl kategoriskāk.

Protams, islāmistu fundamentālistu terorisms ir nopietnas uzmanības vērts. Pret to ir jācīnās visā nopietnībā, un saprātīgi soļi šajā virzienā tiek sperti gan no starptautisko organizāciju, gan ES puses. Taču no ASV vadītāja varējām gaidīt lielāku kompetenci un loģiskumu primitīva populisma vietā. Nosaukt visus musulmaņus par «vēža infekciju» ir sekls, kategorisks apgalvojums, kas nozīmē to pašu, ko nosaukt visus kreiļus par valsts ienaidniekiem. Tas ir muļķīgi, pazemojoši un nepamatoti, jo «visi» nav atbildīgi par «dažu» izdarībām.

Protams, Trampa administrācijas destruktīvais rīcības haoss un ideoloģiskā šaudīšanās nedod bāzi prognozēm, kas ar ASV tālāk notiks vai kādu «režīmu» trampisti izveidos. Taču viens ir skaidrs – viņu vadībā brīvības telpa sašaurināsies. Cerams, ka tas nenotiks neatgriezeniski, kā to pašlaik varam novērot Krievijā.

Demokrātija pieprasa toleranci un savstarpējo cieņu arī pret tiem, kas tic, ka laupītājs Kaupēns aizdedzināja Juglas centru un olzaķis sabojā bērnu ticību Dievam.

Nekas nav briesmīgāks par enerģisku, rīcībspējīgu egoistu, kas cenšas piekārtot pasauli sev, realizējot savus iedomu plānus ar padevīga, gļēva kalpu štāba palīdzību. Tā rodas izdemolētie Lielie kapi Rīgā, kurus nevar sakopt, jo «politiskie grupējumi» ir sadalījuši ietekmes sfēras savā starpā un loģikai šajā darījumā vairs nav vietas. Piedzimst ideja likvidēt Latvijas internātskolas (jātaupa budžeta līdzekļi), bet Ventspili par tiem pašiem līdzekļiem būvē konservatoriju jeb mūzikas skolu un jaunas ērģeles Doma baznīcas gabarītos.

Protams, demokrātija piedzimst no ilūzijas un pieņēmuma, ka visi līdzcilvēki ir aristokrāti. Mazliet naivi. Taču arī naivumā ir kas šarmants, jo tikai demokrātijas apstākļos varam ievēlēt tik nekompetentu valdību un stagnējošu pašvaldību vadību, kādas mums patlaban ir lielajās pilsētās. Taču tas ir daudz labāk, nekā dzīvot korumpēta Staļina, Brežņeva, Putina vai Pola Pota ēnā, jo pagaidām nekas atvērtāks un ievainojamāks nav izgudrots un praktizēts. Bijušais ASV prezidents Džons Kenedijs savulaik rakstīja, ka demokrātija esot ļoti grūta valsts pārvaldes forma, ja to praktizē godīgi un atbildīgi. Tā ir komplicēta tāpēc, ka balstās uz pieņēmumu, ka visi cilvēki ir respektablas, saprātīgas būtnes, kuru viedoklī ir jāieklausās.

Cerēsim, ka šo ticību amerikāņi nepazaudēs un totalitārisma infekcija nepārsviedīsies arī pie mums uz Eiropas ziemeļiem, kur oligarhiem apetītes netrūkst pievākt sev 100% visu.

Cerēsim.

Atsauces:

*

LASI CITUR: Олег Панфилов: Российские СМИ о Сирии – не ждите правды

2 – Snyder, T. (2017). On Tyranny. Twenty Lessons from the Twentieth Century. New York: Tim Duggan Books.

3 – ASV prezidenta padomniece, amerikāņu juriste un republikāņu politisko kampaņu menedžere. CNN, ABC News, Fox News komentētāja, Donalda Trampa vēlēšanu kampaņas vadītāja 2016.gadā. Trešā pēc kārtas. Viņai izdevās palīdzēt Trampam tikt pie ASV prezidenta posteņa. 20.01.2017. – kļūst par ASV prezidenta padomnieci, jo labi spēj komunicēt ar publisko domu un novadīt līdz viszemākajiem slāņiem politisko vēstījumu.

4 –

“Alternative facts are not facts. They are falsehoods,” Chuck Todd tells Pres. Trump’s counselor Kellyanne Conway this morning.

“Alternative facts are not facts. They are falsehoods,” Chuck Todd tells Pres. Trump’s counselor Kellyanne Conway this morning. WATCH:

5 –

LASI CITUR: Breitbart news network

6 – Latvijas pašvaldību vadītāji, kas sēž savos amatos visu mūžu. Sēžot iesildītajā amatā, šie vīri panāk, ka vēlētāji par viņiem nobalso atkal no jauna, ar to stabilizējot stagnāciju un korumpētību pašvaldību pārvaldē mūsu valstī. Kā svarīgs stagnācijas instruments kalpo pašvaldību avīzes, kuras izdod un komandē vietējās varas pārstāvji, pretēji mediju misijas loģikai.

7 – #pizzagate ir konspirācijas teorija, kas tika izstrādāta 2016.gada ASV prezidenta vēlēšanu kampaņas laikā, iespējams, ka Donalda Trampa štābā. Viss sākās ar WikiLeaks nopludinātajām demokrātu partijas e-vēstulēm. Kāda Hilarijas Klintones līdzstrādnieka (John Podesta) e-vēstulēs varēja izlasīt, ka viņam garšo picas un tās viņš pasūtījis diezgan bieži kādā Vašingtonas centra picērijā. Tika izdomāta teorija, ka šie vārdi (pizza) faktiski nozīmē pedofilu grupējumu, kas nodarbojas ar bērnu spīdzināšanu picērijas un mūzikas kluba pagrabā. Izdomātā teorija guva plašu rezonansi sabiedrībā, jo tika aktīvi izplatīta sociālajos medijos. Informācija par «pedofilu izdarībām» picas restorānā, kas vakaros darbojas kā mūzikas klubs «Comet Ping Pong» Vašingtonā, nonāca arī centrālo valsts mediju apritē. Baumas vēstīja, ka it kā arī pati Hilarija Klintone esot bijusi iesaistīta šajās pedofilu aktivitātēs naktsklubā «Comet». Cieta picērijas un mūzikas kluba mākslinieki un mūziķi, kas tika nepamatoti apsūdzēti un apvainoti pedofilijā, bērnu spīdzināšanā un sātanismā. Visbeidzot punktu šīm spekulācijām pielika nevis mediji, bet kāds 28 gadus vecs vīrietis, kas bija ieradies no provinces Vašingtonā, lai pats ar sava automātiskā ieroča palīdzību «beidzot izrēķinātos ar ļaunajiem spēkiem» mūzikas klubā un atbrīvotu «nabaga bērnus no pagraba». Nekādu bērnu tur nebija, un namiem šajā rajonā nav pagrabu. Viss stāsts bija izdomāts, un pēdas ved arī pasakas autoru – neonacistu virzienā. Interesanti, ka liela vēlētāju daļa šiem meliem noticēja. Pat 17% no Hilarijas Klintones vēlētājiem vēl pērnā gada decembrī (17.-20.12.2016. The Economist) palika pie pārliecības, ka «kaut kas tāds patiesi bija noticis». Izgudrotos melus aktīvi atbalstīja un izplatīja sociālajos medijos un mikroblogā Twitter arī Donalda Trampa štābs. Iesaku noskatīties Zviedrijas sabiedriskās televīzijas kultūras programmu «Kobra», kas apskata šo tēmu. Raidījuma vadītāji runā zviedru valodā, bet intervijas notiek angļu valodā, un ir vērts šo kultūras raidījumu (28 min.) noskatīties:

LASI CITUR: Kobra Säsong 19 – Sex, lögner och pizzabeställningar

Poļitkovska, Ņemcovs. Kurš nākošais?

2015.gada 28.februārī

Tauta kā aitu barsZiņa par krievu opozīcijas līdera Borisa Ņemcova noslepkavošanu Maskavas centrā mūs sasniedza naktī. Pirmais par to ierūcās Twiters un ārzemju TV ziņas. Skatījos tiešraides no naksnīgās Maskavas : priekšā pūlis un tālumā cilveka ķermenis. Puskails. Opozīcijas vadonis, harizmātisks cilvēks, nošauts kā klaiņojošs suns. Kremļa mūru priekšā. Tā arī iznīcinātā politiķa miesa tur gulēja uz pielijušās ietves. Ilgi. Lietū. To apsedza krietni par vēlu. 

Pusnaktī tikai CNN nežēloja komentārus. Pārējie klusēja, jo “kam gan ienāks prātā! (!) paredzēt “karstu ziņu” piektdienas vakarā, visnepiemērotākajā laikā. Mediju muļļāšanās lai paliek citai reizei. Tagad par, manuprāt, galveno.

Notikušais ir ļoti slikta zīme Eiropai. Pateicoties šai politiskajai slepkavībai “Absurdistānas”robežas Krievijā vēršas plašumā un rāda, ka misters Putins vairs netiek galā ar dresētajiem, pašdarinātajiem, zombētajiem vampīriem, kurus pats palaidis ārā no pagātnes zārkiem. Turpat līdzās kā gigantiska ēna spokojās pareizticīgo baznīca, kas savās akcijās sāk aizvien vairāk atgādināt islama armijas zombijus. Zem ticības karoga tagad nogalināts arī Ņemcovs.

Irākā un Sīrijā “kaujunieki” = “islama opolčenci” slepkavo mierīgos iedzīvotājus kā jērus kūtī un pie viena filmē muzeju izlaupīšanu un sagraušanu. Austrumukrainā un Maskavas centrā siro pareizticīgo ekstrēmisti ar Putina kalašņikoviem un šauj nost tos, kas viņiem nepatīk. Putina ideoloģija to piesedz ar savām doktrīnām ” par nodevējiem” (kas ir jāiznīcina) un tāpēc viena krievu sabiedrības daļa vakar notikušo neuztvers kā nejēdzību, bet gan kā svētkus. “Jau sen to vajadzēja izdarīt, kurš būs nākošais” –  apkopo sabiedriskās domas nostāju portāls “Obozrevateļ”. Palasiet šajā saitā pārpublicētos twiterotāju vīterojumus, kas nekautrējas atzīt, ka “paldies Dievam, ka “Ņemcovu nogalināja”, jo “sen jau to vajadzēja izdarīt”.

Kas īsti  notiek? Kā lai domājošs cilvēks iztur dzīvot līdzās ļaudīm, kuri dzīro un svin domājoša krievu opozīcijas līdera nogalināšanu? Tepat Eiropā? Mums līdzās? 

Vieni griež rīkles upuriem TV kameru priekšā Sīrijā, bet otrie sistemātiski izšauj Krievijas galvaspilsētas centrā opozicionārus ar ieročiem un tauta = aitas par to sajūsminās mikroblogos.

Manā izpratnē Islama Armija= Islama valsts  ir tas pats kas Donbasa separātisti.

Tieši tas pats. Lai gan Kremļa TV ekrāns cenšas savējiem pākrāsot vilku par aitu.

Cietsirdības un īpaši zvērīgas izrēķināšanās  paradigma ir klāt.

Tos, kas domā un dara citādāk no jauna var novākt. Idejas un pārliecības vārdā. Vismaz Maskavā var. Tā nav laba zīmē arī mums pārējiem. “Ideoloģijas vēzis” jau tuvojās arī mūsu robežai un nav izslēgts, ka Ņemcova slepkavības svinētāji dzīvo arī Rīgā un Liepājā. 

Raugoties uz nogalināta krievu politiķa līķi pie Kremļa mūriem, es nezkāpēc iedomājos mūsu sabiedrības neseno sajūsmināšanos par Ulmaņa “varoniskumu” un ilgām “pēc stingras rokas”, kas vienai lielai sabiedrības daļai joprojām ir ideālas nākotnes priekšnosacījums. Taču reāla situācija ir pavisam cita  – ikviena “stingrā roka” nāk kopā ar dogmām un sabiedrības pārvēršanu par aitu baru. Iespējams, ka Pasaules Radītājs ir paredzējis arī šos neko nedomājošos cilvēkus ar politisko mazohismu iekodētu asinīs. Iespējams. Taču tagad – 21. gadsimta sākumā, dzīvojot attīstītā sabiedrībā Latvijā= Eiropā, zombēto + nedomājošo līdzpilsoņu skiats nedrīkstētu būt tik liels kā pagājušā gadsimta 30. gados.

Arī es negrasos pagriezt pulksteņa ciparnīcu uz atpakaļ un reanimēt vecus sabiedrības pārvaldes standartus a la HItlera vai a la Staļina garā un sākt atkal (PSRS stilā) riet korī kopā ar valsts ideoloģiskajiem stūrmaņiem.  Nav vairs tie laiki.  Ņemcovu nogalināja tieši par to. Arī viņš nevēlējās turpināt dzīvot paklausīgu aitu barā. Taču vadoņiem ir vajadzīgas tieši nedomājošas aitas. Savu ambīciju dēļ  “vadonis” = Putins ir gatavs pazudināt pat savu tautu, padarot to par garīgu kropļu baru. Ļeņins saka, Staļins turpināja un Putins piebeigs krievu tautu ar savu ideoloģiju un kalašņikoviem.

Ko mēs varam darīt lietas labā?

Darīt visu, kas ir mūsu spēkos, progresīvās un domājošās krievu sabiedrības daļas atbalstīšanai. Mana vecmāmma savulaik, nolūkojoties uz Brežņeva izplūdušo viepli televīzijas ekrānā, teica: ” Nabaga krievu tauta ar kuru neskaitāmus gadus viņu vadoņi  veic nežēlīgus eksperimentus. Nesodīti. Krieviem vajag just līdzi un palīdzēt!”

Pie tā arī paliksim.

 

 

 

 

 

Kas nosaka politiku: sociālo tīklu kopienas vai masonu vara?

2014.gada 5.novembrī

REUTERS:Scanpix:TVNET

TVNET

Slēgtas, slepenas un neskaitāmas atvērtās organizācijas, kas veic nozīmīgu sociālo funkciju un ietekmē lēmumu pieņemšanas procesus, eksistē arī Latvijā. Kurai no tām pieder nākotne? Kuras spēs ietekmēt mūsu dzīvi? Vecās – slēgtās vai jaunās – atvērtās?

Personības, partijas vai tomēr ordeņa brāļi

Mērķu sasniegšanai cilvēki mēdz apvienoties grupās. Tās var būt formālas (partijas), neformālas (tamborēšanas klubs), atklātas (Twitter) un slēgtas (Brīvmūrnieki).

Ir pieņemts zināt, ka sabiedriskos procesus visvairāk ietekmē gan spilgtas personības (Vaira Vīķe-Freiberga, Jānis Stradiņš, Dalailama) gan formālas organizācijas (politiskās partijas), kas darbojas atklāti.

Pēdējo gadu laikā uz politiskās skatuves sāk pieteikties interneta forumi jeb «atvērtā tīkla viedokļa struktūras», kas pamazām nostājas agrāko mediju vietā un mēģina diktēt publiskās domas dienaskārtību. Iebelžot etablētajiem vadoņiem.

Interneta «atvērto diskusiju klubā» var piedalīties ikviens, bet vai tam ir un būs ietekme varas un naudas koridoros nākotnē?

Kura no organizāciju formām rīt visvairāk ietekmēs progresu: personības, partijas vai atvērtās, digitalizētās sabiedrības horizontāles?

Slepenās, slēgtās «mafijas»

Sāksim ar slepenajām. Tās apvij leģendas, minējumi, arhaiski rituāli un noslēpumainība. No tām baidās, tās apbrīno. Tās it kā nosaka visu (tāpēc tajās piedalās arī LV stūres vīri un sievas), bet kā īsti ir īstenībā?

«Tās eksistē joprojām, veic svarīgu sociālo funkciju – izveido kontaktu tīklu, ziedo naudu stipendijām, labdarībai vai kādā citā formā iesaistās sociālajā darbā, un tas arī viss,» uzskata kultūras vēsturnieks un slepeno organizāciju pētnieks Čārlzs Petrusons. «Vienīgā problēma ir tā, ka šīs slēgtās organizācijas agri vai vēlu nonāk pie draudzības korupcijas un sāk bīdīt «uz augšu» savējos, un tur arī loks noslēdzas» (DN, 2010.24.11.) Galva iekožas astē. Progresa vairs nav.

Pēc viņa domām, vecās organizācijas (Odd Fellows, u.c.) nevajadzīgi saglabā savus reliģiskos rituālus (iesvētīšana aizsietām acīm, pazemojošā forma, atkarība no vecajiem), lai iedvestu jauniņajiem pārliecību, ka viņi ir nulles un tikai organizācija viņus padarīs par vērtīgām, ievērojamām personībām. «Šī manipulācijas sistēma funkcionē joprojām,» – uzsver pētnieks, norādot, ka pats svarīgākais esot destabilizēt, t.i., disciplinēt «biedru» drošības sajūtu, «lai viņi līdz galam nesaprot, kāpēc un kādēļ viss notiek» un tāpēc akli tic savas organizācijas vadības nemaldībai. Vertikālā vara uzkrītošā formā.

Paralēli senajiem ordeņu veidiem tagad dzimst arī jaunas brālības formas. Nereti ar noziedzību vai ideoloģisko doktrīnu kā bāzi: Haritonova, Ada, Pārdaugava, bērnu pornogrāfijas grupas, Ezera grupējums Krievijā u.c. ir pat bīstamas sabiedrībai. Arī tur vertikālas varas svira nosaka visu.

Totalitārās valstīs klasiskās Brīvmūrnieki vai Rotary ir aizliegto organizāciju sarakstā. Tās nepatika ne tikai Staļinam, bet arī Hitleram un Musolīni, kas masonus vajāja un spīdzināja neslēpti. Tagad šīs organizācijas ir atdzimušas Latvijā (kopš neatkarības atjaunošanas pirmajiem gadiem) un apgalvo, ka ar varas ietekmēšanu šeit vairs nenodarbojoties. /1/

Tātad 2003. gada 8. martā tika atjaunotas trīs Latvijas brīvmūrnieku ložas Latvijā (http://www.masonicum.lv). Rotary atjaunoja savu darbību Rīgā pēc Padomju Savienības okupācijas sabrukuma 1996. gada 29. novembrī (http://rotari.lv) un valsts politikā nemaisoties.

Bez sievietēm

Protams, šīs senās un klasiskās slēgto organizāciju formas ir patriarhāta varas izpausmes veids, kas demonstrēja hegemoniju un izredzētā statusu. Tāpēc vairums no tām bija un ir slēgtas sievietēm kā zemākam dzimumam. «Kungiem šajās slepenajās un slēgtajās organizācijās bija jāpieņem cita identitāte jeb palama. Piemēram, baņķieris Markuss Valenbergs tika nosaukts par Krokodilu un šo segvārdu zināja tikai slepenās organizācijas biedri (). Dalībnieku sievas tika traktētas kā «vistas», un viņām bija 100% jāpakļaujas «gaiļu» noteikumiem. Sarunas pauda vīrišķīgās dominantes stilu ar dunkām pa muguru, pļaukām pa pakausi, practical jokes, un rīkojās tikai ar pašiem zināmiem kodiem, lai padarītu saziņu nesaprotamu citiem,» konstatē Rietumeiropas slepeno organizāciju pētniece Terēze Nordlunda Edvinsone, uzsverot, ka vienīgā sieviete, kas beidzot tika iekļauta kungu klubiņā, esot bijusi Krokodila audžumāte Marianne Valenberga, kurai daļēji esot izdevies «sagraut kungu hegemoniju»/2/

Izskatās, ka Latvijas masoniem sievietes nav pieprasītas arī šodien: «Latvijas lielloža ir atvērta visdažādāko sabiedrības slāņu pārstāvjiem. Tā apvieno garīgi un sociāli atvērtus vīrus ar dažādiem filosofiskiem, reliģiskiem un politiskiem uzskatiem» (http://www.masonicum.lv/) un, kā norāda Māris Slokenbergs, «vīrieši vienmēr būs puikas, viņiem aizvien gribēsies paspēlēties» (www.jmsorg.lv) slepenajā režīmā, savā starpā. No šā niķa politika nav atradinājusies joprojām.

Slepenās organizācijas un ekstrēmisms

Nav noslēpums, ka daudzām slepenajām brālībām ir tieksme uzņemties varas funkciju, iebiedējot (P2 Itālijā), manipulējot (Opus Dei) vai iznīcinot (Al-Qaeda) visus tos, kas tic, domā vai dzīvo citādi. Mēģinot ietekmēt starptautisko politiku (Romas klubs, Skull and Bones) vai kā citādi svarīgu lēmumu pieņemšanu (Illuminati).

Apmēram to pašu mēģinājušas panākt vietējas nozīmes «interešu grupas» mūsu pašu Latvijā.

Pagaidām spēcīgas un publiski pazīstamas ir bijušas vairākas. Visskaļāk noskanējusi tā saucamā  /3/, kurā ilgstoši darbojās vietējie «politikas masoni» (Kasjauns.lv., 2009.24.08.) jeb «slepena politiķu, baņķieru un uzņēmēju brālība, kas pretendē uz valsts varas kontroli. Šāda slepena organizācija pastāvot jau astoņus gadus un kādu laiku pat esot kontrolējusi varu» (Nedēļa, 2000.10.12.)

Aivars Lembergs šai grupai neesot pieslēdzies, bet uzsvēris, ka «Grūtupa grupa 100% apmērā kontrolē Tautas partiju, apmēram 60% savienību «Latvijas ceļš», pilnībā Jaunās partijas atlikumu, liela ietekme tai ir savienībā «Tēvzemei un Brīvībai/LNNK».»

Šķiet, ka Lembergs tieši tobrīd nodibināja otru jeb pats savu grupu. Kā norāda IR: «Sabiedrības acīs viņš ir omulīgs un populārs ostas pilsētas saimnieks. Tiesas zālē paveras atšķirīga aina, kas atgādina mafijas filmas, – cits pēc cita liecinieki atklāj, kā Aivars Lembergs slēpti kontrolējis miljonu plūsmas un kļuvis par noteicošo īpašnieku Ventspils uzņēmumos, saistību ar kuriem viņš turpina publiski noliegt» (2012.21.11.). Pamazām medijos tiek publicēti arī viņa organizācijas finansēto stipendiātu saraksti (Kas Jauns, 2012.30.09.), kuros var redzēt gan apzināti slēptu politiķu un Latvijas politisko partiju finansēšanu, gan arī konkrētus centienus regulēt valsts politiku savu interešu vārdā.

Vietējas nozīmes brālība «» vai «Eiropa 21» dzima pirmā – 1991. gada nogalē. «Kas kopējs varēja būt politiķiem un konjunktūras māksliniekiem, baņķieriem un reportieriem, jau tajos laikos šaubīgas reputācijas uzņēmējiem un visiem zināmiem ideālistiem, dzīves baudītājiem un valstiskuma slavinātājiem?» jautā http://www.pietiek.com 2010.gada 17.decembrī un arī atbild: varaskāre. «Toreizējais tautfrontietis, vēlākais mazietekmīgās Inteliģences apvienības vadītājs Jānis Škapars, kurš vēlāk visā nopietnībā apgalvoja, ka reāli «Klubs 21» jau 1992. gada sākumā esot pārņēmis varu valstī. Nu, vismaz parlamentā noteikti. Pēc «Kluba 21» iznīkšanas (sliktās slavas dēļ) Edvīnam Inkēnam, Jānim Jurkānam un «Turības» Ivaram Strautiņam neesot izdevies izveidot «Klubu 22». Lai gan «zvaigžņu» un «zvaigznīšu» klubā bijis pietiekami, jo bez «Klubā 21» redzētiem ļaudīm šeit bija arī citas «pazīstamas sejas»/4/ (www.pietiek.com, 2010.17.12.), tas tomēr aizgājis bojā. Uzplaukumu esot iztraucējusi Andra Šķēles parādīšanās uz politiskās skatuves; tik ļoti, ka pat rūdītais Aleksandrs Kiršteins zibenīgi pārbēdzis uz «mākoņtēva» vadīto Tautas partiju, kas pēcāk oficiāli un skaļi bankrotēja.

Vai partijas būtu jālikvidē?

Jānis Ādamsons (1996.09.03.) esot nācis klajā ar slaveno apgalvojumu, ka Latvijā tobrīd bijuši divi lieli augstākajos varas ešelonos balstīti grupējumi – «strīpainie» un «pumpainie», kas cīnoties par varu Latvijā. Pirmie esot saistīti ar naftas biznesu, bet otrie – ar dažādām biznesa aktivitātēm.

Tagad – gandrīz 20 gadus vēlāk šo pašu misiju, cīnīties par varu valstī, ir uzņēmušās Latvijas politiskās partijas. Tās pašas, par kurām mēs visi, cienījamo lasītāj, tikko balsojām vēlēšanās.

Vai politiskā partija ir tiklāks veidojums nekā slēgta vai daļēji slēgta organizācija? Izrādās, ka tā nav.

Kādā no savām 1943. gada esejām pazīstamā filozofe Simone Veila (Simone Weil) uzsvēra, ka tieši politiskās partijas esot tās, kas graujot valstī demokrātiju, un tāpēc tās esot jālikvidē. Jo ātrāk, jo labāk. /5/ (L’Enracinement. 1952.)

«Nost ar partijām!» aicināja Veila, un pirms viņas līdzīgas idejas pauda arī vācu sociologs Roberts Mitčels, formulējot jēdzienu «oligarhijas dzelzs tvēriens». Partijas neizbēgami pārvēršoties despotiski vadītās, autoritārās hierarhijās, kuras komandē no augšas vietējie vadoņi, un tas radot priekšnosacījumus korumpētībai un varas cinismam.

Partiju galvenais bauslis esot kļūt aizvien lielākām un ietekmīgākām. Reformu realizēšanai ir nepieciešama vara, kuras nekad neesot par daudz. Jo vairāk varas, jo lielāka stabilitāte un gatavība nerēķināties ar citiem. Lai slēptu savu faktisko politisko mazspēju, partijas pieprasot lietot «pātagu» biedru disciplinēšanai un propagandu savu dogmu iecementēšanai: «Mēs esam vislabākie, tāpēc tev ir divas iespējas – vai nu nākt kopā ar mums bez iebildumiem, vai pazust!» Ja arī partiju kongresos esot pieļaujama dekoratīva burbuļošana, tad ikdienā valdot partijas biedru smadzeņu skalošanas kā norma.

Cilvēki ar iekšējo gaismu

Ar ko atšķiras slēgtas organizācijas un mūsdienu partijas pārvaldes loģika? Būtībā ne ar ko. Pēc Veilas domām, politikā «drīkst ienākt vienīgi garīgi tīri, cēli un solidāri cilvēki», kas spēj un ir gatavi atteikties no savām privātajām, alkatīgajām vajadzībām un dot priekšroku sabiedrības kopējām vajadzībām. «Iedomājieties, ka katram ideālas partijas loceklim partijas priekšā būtu vispirms jāzvēr: «Ar šo apsolu, uzņemoties risināt jebkuru sociālu vai politisku valsts problēmu, pilnīgi norobežoties no fakta, ka es esmu kādas noteiktas politiskās partijas biedrs. Apņemos vienmēr risināt visus jautājumus tā, lai tie vislabāk kalpo sabiedrības, valsts un taisnīguma, nevis manas partijas interesēm»» – uzsver Veila. Politikai esot vajadzīgi politiķi ar «iekšējo gaismu», kas spēj pateikt nē partijas vadītāja «īkšķim uz leju».

Mums tādu nav. Vai tas nozīmē, ka partijas ir nokalpojušas savu laiku, ja to vadības galva iekožas savā astē tāpat kā tas raksturīgs slepeno organizāciju struktūrām? Vai partijas tāpēc būtu jālikvidē? Ko liksim vietā?

Interneta partijas un demokrātija

Neformālas cilvēku grupas jeb interneta partijas (Twitter, Facebook, interneta čats (komentāri) pie interneta mediju rakstiem) šodien veido jaunu un līdz šim nebijušu personu organizētības formu. Atvērto organizāciju, kas pamazām uzspridzina bijušo klubiņu robežas. «Pats svarīgākais, lai arī internetā cilvēki nenorobežotos slēgtās grupiņās, kurās valda tikai viņiem atbilstoši viedokļi,» uzskata Stokholmas Ekonomiskās augstskolas pētnieks Robins Teiglands. Viņam šķiet, ka atvērtās tīmekļa radītās organizācijas attīstās dinamiski. Tieši patlaban. Interešu grupas tur attīsta dziļākas idejas, bet jauktajās grupās dzimst radošāki impulsi. Šim organizācijas tipam piederot nākotne.

Neraugoties uz to, ka Baraks Obama un  ir nomainījuši agrāko «sarkano» telefona līniju (Maskava-Vašingtona) ar elites Facebook vai kanādiešu Opentext izveidoto «reālā laika komunikācijas formu» (G20 grupai), mēs varam justies labi. Mums pieder nākotne, jo slēgto telpu un slepeno apspriežu laiks pamazām aiziet pagātnē. Atvērtības kultūra uzvarēs elites sarakstus jeb radical transparency grupas uzvarēs top secret partijas.

Logi un durvis ir vaļā.

Personības, partijas vai atvērtā digitalizētā sabiedrība pa horizontāli?

Kurš uzvarēs? Kā jums šķiet?


  1. Vai slepena vara kontrolē valsti? Kasjauns.lv, 2009.24.08.

  2. ThereseNordlund. Slutna nätverk. http://www.su.se

  3. Nelaiķa advokāta Andra Grūtupa vadībā tolaik regulāri tikušies un darbojušies valsts sekretārs Andris Staris, Privatizācijas aģentūras šefs Jānis Naglis, ekspremjers Andris Šķēle, baņķieris Inesis Feiferis, «Turības» šefs Ivars Strautiņš un tā laika «Unibankas» prezidents – tagad Valsts prezidents Andris Bērziņš. (Turpat.)

  4. «Latvijas ceļa» biedri Anatolijs Gorbunovs, Kārlis Leiškalns un Juris Lorencs, LNNK un «Tēvzemei un brīvībai» pārstāvji Andris Pauls–Pāvuls, Jānis Straume, Māris Grīnblats, Guntars Krasts, Roberts Zīle, Aivars Draudiņš, Jānis Kalviņš un Andrejs Krastiņš, no Demokrātiskās partijas «Saimnieks» – Ivars Ķezbers, Atis Sausnītis, Aivars Kreituss, Andris Ameriks un Vasilijs Meļņiks, kā arī Tautas saskaņas partijas vadītājs Jānis Jurkāns; tāpat tur bija atrodami arī uzņēmēji Juris Žagars, Ivars Priedītis un Haims Kogans, kā arī Latvijas Bankas pārstāvis Ilmārs Rimševičs (www.pietiek.com, 2010.17.12.)

  5. «Om de politiska partiernas allmänna avskaffande», 2014.

«Otkatu» tupsunīši jeb kurš vainīgs pie Latvijas 2013. gada krīzes

2013. gada 10. decembris speciāli TVnet

489288_506x285

TVNet, T. Ostrovska kolāža

Šodien Latvija ir ievilkta divu dziļu un nopietnu krīžu apskāvienos. Pirmā no tām joprojām neatrisinātā «Maximas» problēma. Otrā no «Maximas» izrietošā valdības krīze. Abu krīžu izraisītājs ir mūsu politiķu korumpētība.

Gruveši un bailes

54 cilvēku nāve zem sagruvušas 2011. gada daiļākās celtnes – Zolitūdes lielveikala drupām ir gigantiska traģēdija Latvijai, jo tās ass centrējas ne tikai nejēdzīgi nogalināto cilvēku virzienā, bet izgaismo arī stresa situāciju, kas dominē Latvijas sabiedrībā. Lielai sabiedrības daļai tagad ir bail iet iekšā publiskajās ēkās: veikalos, stadionos, sporta hallēs. Nē, tā nav apsēstība, bet gan pamatots nemiers par to, ka dzelzsbetona jumts var atkal uzkrist uz galvas. No jauna un nāvējoši. Neskaitāmi cilvēki šajās dienās ir man stāstījuši, ka sāk uzmanīgāk novērot savu dzīvojamo ēku stāvokli, saskata plaisas ēku fasādēs un cieš no neziņas par to vai, piemēram, «Alfas» stāvvieta ir droša automašīnu novietošanai vai nav. Vēlas saprast, vai Liepājas «Depo» jumts atkal neuzkritīs uz galvas pie pirmā sniega, kas ieradies šonedēļ, vai ne. Pēc Rīgas būvvaldes konstatētajiem faktiem par iespējamu konstrukciju nestspējas apdraudējumu pievakarē tika slēgti tur esošie lielveikali. Uz laiku. Likumdošana neatļauj mūsu valsts «uzraugiem» rīkoties izlēmīgi. Ēku īpašniekiem pieder galavārds, tiesības piesaistīt savus ekspertus, un tie var beigt pārbaudi, pamatojoties paši uz saviem atzinumiem. Kārtējie «tupsunīši» ar sabiedrību tagad ir sākušies arī Pļavniekos un Purvciemā. Tātad – Rīgas Dome demonstrē «sniegavīra modrību»: šodien liels un varens, bet rīt izkūst un ietekmes vairs nav.

Kaimiņi rīkojas, bet mēs nošaujam kuģa kapteini

Zolitūdes «Maximas» notikumi citiem liek rīkoties. Piemēram – Igaunija jau šonedēļ maina likumus būvniecības jomā, lai stabilizētu šīs jomas prestižu sabiedrības acīs. Zviedri visu mēnesi sistemātiski pārbauda publiskās ēkas un cenšas pārliecināties, ka tur nevar atkārtoties Zolitūdes traģēdija lielākā vai mazākā mērā.

Krieviem ir paruna – «ja zibens neiespers, tad zemnieks krustu nepārmetīs». Rīgā tas beidzot ir noticis – zibens ir iespēris, bet Latvijas «atbildīgie» un «iesaistītie» joprojām «krustu nepārmet». Nekad agrāk nav gadījies novērot brīžus, kad smagas avārijas situācijā varas sviras novāc no kuģa komandtiltiņa kapteini, pat tad ja viņš ir tik vīrišķīgs un paškritisks, ka uzņemas visu vainu uz sevi. Tā tas notika ar Valdi Dombrovski. Tagad, kad mūsu kuģis ar sūci dreifē pa viļņiem vēja auru pavadībā bez kursa, mūsu siltajās telpās dzīvojošais «Kājiņu» prezidents Andris Bērziņš (kuram beidzot ir izdevies veiksmīgi aizvākt visilgāk nokalpojušo Latvijas premjeru) var enerģiski svaidīt pa labi un pa kreisi («kremlinu» stilā) sev patīkamos un nepatīkamos ministru kabineta vadītājus, izejot no savām politiskajām simpātijām, emocijām un pienākuma pret tiem, kas viņu ievēlēja šajā amatā. Manipulāciju džezs ir klāt! Beidzot Bērziņš tiek pie kloķiem, un kulisēs tikmēr diriģē šī prezidenta iecēlēji – «Ventspils govis» un «Saskaņas puikas». No malas viss izskatās kā aizraujoša videospēle. Taču upuri nav lelles vai aktieri, bet mēs – parastā tauta, kas reāli baidāmies iepirkties tuvējā lielveikalā un nezinām, kas mūs gaida neskaidrajā nākotnē, kurā atkal visu noteiks nevis vēlētāju, bet korumpētu politiķu un būvnieku politiski ekonomiskās intereses.

Protams, demisionējušajam premjeram Valdim Dombrovskim bija arī kļūdas. Tās vēlāk izvērtēsim un ierakstīsim vēstures grāmatās. Taču steidzīgā viņa novākšana no kuģa vētras apstākļos man vairāk atgādina apzinātu kaitniecisku rīcību pret mūsu valsti un tautu, nevis pārdomātu rīcību krīzes novēršanā. Īstie vainīgie savu sodu (joprojām) nav saņēmuši, un pat ārzemju mediji brīnās par to, kāpēc «Maximas» krīzes rezultātā «valdības šefam nocirta galvu», nevis pieprasīja vispirms atrisināt krīzi un pēc tam atrast īstos vainīgos. Aina vairāk izskatās pēc Dombrovska (nevis «Vienotības») politisko pretinieku gatavības notīrīt Latvijas politisko skatuvi no nevēlamām personālijām. Sabrukušais lielveikals ir pārvērtis arī Latvijas politisko skatuvi par smirdošu gruvešu kaudzi.

Eiropabalstu izkrāpšana

Nav noslēpums, ka pastāv cieša saistība starp politiķu iedzīvošanos uz celtniecības rēķina. Klasisks piemērs šai loģikai ir mūsu pašu prezidents Bērziņš, kurš kā biznesa personība un politiķis pamanījās (2004.-2005.) ieguldīt savā lauku īpašumā «Kājiņas B» (caur saviem bērniem) vairāk nekā 175 000 latu summu no Latvijas un ES līdzfinasējuma, lai it kā veicinātu «aktīvās atpūtas kompleksa» būvēšanu savā īpašumā, taču faktiski «uzvārītos» uz mūsu nodokļu naudas rēķina (L.Lapsa, http://www.pietiek.com. 29.12.2011.; Dienas Bizness, 20.09.2013.). Normāli par šādu pārkāpumu pienākas sods, jo, «ja pabalsts netiek izmantots 100% atbilstoši izvirzītajiem mērķiem, t.i., ganībām paredzētā zeme netiek izmantota ganībām vai kādā citā veidā kaimiņi redz, ka solītais netiek realizēts, tad faktiski notiek krāpniecība un lieta jāizmeklē finanšu policijai» (Sydsvenskan, 22.04.2005.). Eiropas Savienības tieslietu komisāre Viviane Reading esot šokēta par to, cik daudz naudas ik gadus regulāri pazūdot viltotos ES līdzfinansējumos (2010. gadā vien 600 miljoni eiro), taču ir skaidrs, ka krāpniecības apjomi faktiski ir daudz lielāki nekā oficiālie skaitļi, jo visi nelikumīgie ES finansējuma saņēmēji netiek publiski sodīti (SR, 21.09.2012.). Pēc komisāres domām, vainīgs esot dalībvalstu atšķirīgais skatījums uz šāda veida noziegumiem. Briseles piedāvātais cietumsods (par vismaz 100 000 eiro izkrāpšanu) neko nedos tikmēr, kamēr mēs paši uztversim, ka amatpersonām ir tiesības savstarpēji un nesodīti apmainīties ar finanšu laipnībām no valsts un ES kases. To sauc par varas un draudzības korupciju, kad roka roku mazgā, bet seja ir un paliek netīra.

«Otkati» un pārējie celtniecības kukuļi

Celtniecības kukuļņemšanai mēs Latvijā lietojām krievu valodas vārdu «otkats», kas tulkojumā formāli nozīmē «atgrūšanās», «atrite», «atvelšanās», taču faktiski nozīmē amatpersonu kukuļņemšanu. Kā netikums tas ir starptautisks. Piemēram, kādas zviedru pašvaldības vadītājs Kents Rībergs samaksā 3,4 miljonus SEK sava reģiona vadošās būvfirmas «MJP Bygg AB» vadītājam par privātmājas būvniecību, kuras faktiskā vērtība ir 5,7 miljoni zviedru kronu. Pēc tam būvfirma saņēma celtniecības pasūtījumus no pašvaldības un bankrotēja. Administrēšanas laikā tika atklāti šie «otkati» jeb «politiķa celtniecības peļņa» 5,7 – 3,4 = 2,3 un sociāldemokrātu politiķi notiesāja gan par rupju krāpšanu, gan arī izgrūda no politikas, lai gan pats viņš notikušo noliedza (Vlt, 29.07.2012.).

Skandināvu korumpētības līmenis caurmērā ir zemāks nekā Latvijā, taču celtniecības industrija arī tur skaitās paaugstināta korupcijas riska zona. Īpaši sensitīva šī joma kļūst brīdī, kad kādam jāsāk būvēt valstij, kuras celtniecības izmaksas daudzkārt pārsniedz korumpētā Kenta Rīberga privātmājas tēriņus. Re:Baltica pētījumā par Latvijas būvnieku un mūsu politisko partiju «savstarpēji izdevīgajiem darījumiem» iezīmējās nepārprotama saite starp to, cik dāsni celtniecības firmas maksā partiju kasēm un tikpat proporcionāli devīga ir partiju iecelto Latvijas valdības amatpersonu un ierēdņu vēlība saviem sponsoriem atlīdzināt ar uzvarām konkursos.

«Pēdējos divos gados uzvarot konkursos par vairāk nekā 400 miljoniem latu, būvnieki kā pateicību politiķiem uz pēdējām Saeimas vēlēšanām noziedoja pusmiljonu latu» (ReBaltica). Ziedotāju un valsts iepirkumos šeit dominē lielākās būvfirmas – «Skonto Būve», «Arčers», «Binders», «ACB» un «Re & Re». Likumdošana pieļauj 70% darbu nodot citiem, un tāpēc lielās būvfirmas deleģē tālāk reālo darbu būvlaukumā apakšpiegādātājiem, kuru darbu kvalitāte mēdz būt viduvēja. Tas nozīmē, ka lielās būvfirmas, kas piedalās valsts izsludinātajos konkursos, ir «papīra pūķi», kas nopelna uz savu apakšpiegādātāju rēķina. Mazajām būvfirmām te nav ko darīt, jo tirgus jau sen ir sadalīts. Līdzīga sistēma pastāv vairumā pasaules valstu un neapmierina ārzemniekus, kas vēlas iekļūt šajā celtniecības tirgū un konkurēt ar cenu. Lielākais pēdējā laika skandāls bija Rīgas brīvostas Krievu salas konkurss par 89 miljoniem latu, kurā vāciešu «Mobius» piedāvājums bija par 12 miljoniem lētāks, bet uzvarēja vietējā – Gunta Rāvja firma «BMGS S». Visas aizdomas par korumpētību Guntis Rāvis nosauca par meliem. Zviedrijā līdzīgu skandālu izraisīja Latvijas būvfirmas «Lavals un Partneri» mēģinājums konkurēt monopolizētajā Stokholmas būvindustrijas zonā, jo šeit dominē nevis «otkati», bet citi specifiski bakšiši, kurus latvieši tolaik ignorēja.

Kā norāda Re:Baltica, ir arī citi veidi, kā pateikties un iepatikties politiķiem, kas izvēlas lielo celtniecības konkursu uzvarētājus. Var atvēlēt naudu labdarībai, kas tiek iekļauta mārketinga stratēģijā. Piemēram – var apzeltīt pareizticīgo katedrāles kupolus un pēc tam fotogrāfijā spiest roku Nilam Ušakovam (Saskaņas centrs), kā to darīja Guntis Rāvis. Var dāvināt naudu Latvijas sporta organizācijām, kas ir cieši saistītas ar politiku. «Arčers» dod priekšroku bobslejam (22 500 LVL) vai basketbolam (52 000 LVL), kas ir partijas «Vienotība» galma patīkamākais sporta veids. (Vairāk par šo tēmu )

Var arī blefot, jo politiķi prot arī šādi aptīrīt valsti. Tikko pavasarī Labklājības ministrija konstatēja, ka valsts sociālās aprūpes centra (VSAC) «Rīga» filiāles «Ezerkrasti» būvniecības procesā ir apmaksāti būvdarbi, kas faktiski nav veikti, veikti mazākā apmērā vai nav dokumentāri pamatoti, par vairāk nekā 300 000 latiem. Vainīgais izrādījās būvkompānijas «Info būve» īpašnieks Nauris Zutis, kas bijis cieši saistīts ar politiķiem, kas projekta īstenošanas laikā pārvaldīja labklājības nozari – Zaļo un zemnieku savienību: bijušās labklājības ministres no ZZS Ilona Jurševska, Iveta Purne, bijušā ZZS labklājības ministra Ulda Auguļa svainis Vitālijs Zoriks (TVNET, 24. 03.2013.). Neviens no viņiem neuzņēmās politisko atbildību par pārkāpumiem «Ezerkrastos». Rezultātā valsts cieta zaudējumus 700 000 latu apmērā, būvkompānija sākusi maksātnespējas procesu un šī – no mums iekasētā nodokļu nauda iebira nezināmās kabatās. Vainīgo nav. Mums atpakaļ neviens nemaksā.

Taču ir vēl trešais – visvairāk izplatītais korupcijas veids, kad politiķis vai kāds cits ietekmīgs ierēdnis pieprasa sev procentus par katru lielo būvprojektu, kas viņa pilsētā vai «ietekmes zonā» tiek realizēts. Rīga ir viena no visienesīgākajām «otkata» vietām, un jau tagad ir zināms, ka kukuļu lielums augstākajām amatpersonām šeit ir iespaidīgs – ap 20%, to atzīst arī Valdis Dombrovskis, ka Rīgas domes būvvvaldi pārrauga cilvēks ar iesauku «Misters 20%» (Ir, Nr 49, 2013). Tas nozīmē, ka ikvienam investētājam tieši par 1/5 padārdzinās celtniecības izmaksas un kā man norādīja kompetents avots – tieši šo lielo «otkatu» dēļ Rīgas būvobjektos atsakās investēt ārzemju investētāji.

Celtniecības biznesa akači – «otkatu» monopolizācija

«Otkatu» nodarbe treknajos gados celtniecībā bija tā sazēlusi mūsu valstī, ka liela sabiedrības daļa to sāka uztvert kā normālu parādību. «40% dažādos 2008. gada periodos iztaujāto Latvijas uzņēmēju korupciju uzskata par ekonomikas līdzekli», – konstatē «Mana māja» (16.10.2009.) un piebilst, ka «valsts struktūru pārstāvji pret (celtniecības) biznesu izturas kā pret «naudas zutni» jeb, labākajā gadījumā, kā pret jaunāko partneri». Būvnieku žurnāls norāda, ka par galvenajiem kukuļņēmējiem celtnieku vairākums uzskata ierēdniecības pārstāvjus. «Jo augstāka varas pakāpe, jo korupcijas izplatība masveidīgāka. Bez tam lietas būtība nav kukuļņēmēju skaitā, bet saņemto summu lielumā, Te darbojas likums: jo augstāk, jo vairāk» (turpat).

Viens ir skaidrs – līdz ar celtniecības apjomu un tempu samazināšanos krīzes laikā konkurence būvētāju un kukuļņēmēju vidū ir saasinājusies. Cīņa par vietu zem saules kļūst aizvien nežēlīgāka. Sāncenši apvaino cits citu un iesaista savos ķīviņos korumpētās valsts struktūras. Tās attiecīgi iesaistās un izauklē sev lojālus kukuļotājus kā mūžīgos uzvarētājus «tenderos».

Aktuālā Zolitūdes «Maximas» sagrūšana šo procesu ataino spilgti un uzkrītoši: divas nedēļas pēc avārijas celtnes būvētāju «Re & Re» šefs Ainārs Pauniņš sēž Latvijas TV raidījumā «Sastrēgumstunda» lepni un cēli kā grāfs Monte Kristo, kas ne no kā nebaidās un nekur nav vainīgs. Par misēkļiem «Maksimas» būvniecībā uzņemšoties atbildību tikai pēc tam, kad to pierādīs, un saistības starp ziedojumiem un «Re & Re» regulāro pasūtījumu pieņemšanu neesot «viņu gadījumā». «Mums palīdz uzvarēt konkursos darbu kvalitāte» – majestātiski uzsvēra ekrānā būvfirmas šefs, it kā nezinātu, ka sagruvušo «Maksimu» ar 54 upuriem būvēja tieši viņa vadītā būvfirma. Izskatās, ka «Re & Re» Pauniņam ir «aizmugure», to jūt pat TV ekrānā. Viņš var atļauties arī divas nedēļas pēc avārijas uzvesties bezkaunīgi, augstprātīgi un pūslīgi, līdzīgi kā to darīja «Maximas» bēdīgi slavenais direktors un preses sekretārs pirms nedēļas. Kāpēc? Tāpēc, ka «Zolitūdes traģēdijā iesaistītā SIA «Re & Re» ir viena no aktīvākajām ziedotājām Latvijas varas partijām un arī viena no veiksmīgākajām pasūtījumu ieguvējām valstī» (NRA, 27.11.2013.). Informācija par būvfirmu ziedojumiem nav visaptveroša, taču no esošajiem datiem var izlobīt, ka, piemēram, divi no «Re & Re» dibinātājiem un īpašniekiem Marģers Bitmens un Egils Bērzulis ziedojuši 2010. gadā partiju apvienībai «Par labu Latviju» 18 000 LVL. Tolaik LPP aktīvi darbojās Rīgas vicemērs Andris Ameriks, kurš no PLL saraksta kandidēja arī Saeimas vēlēšanās. Pēc šā dāsnā ziedojuma pasniegšanas ««Re&Re» varēja lepoties ar to, ka viņi uzvarēja vairākos nozīmīgos konkursos par būvdarbu veikšanu Rīgā» (Kas Jauns, 26.11.2013.). Pašlaik no «Re& Re» ziedojumiem barojoties Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra Jura Pūces ģimene, jo viņa sieva esot būvfirmas sponsorētas biedrības amatpersona; un kurš vēl?

Mafijas saspringšana

Mediji jau pievērsuši uzmanību sagruvušās «Maxima» ēkas projektēšanas un būvniecības aizkulisēm, kuras pierāda, ka celtniecības firmu «Re & Re» un arhitektu biroju «Kubs» saista arī ģimeniskas saites. Šajā brīdī viss celtniecības un politisko intrigu bizness Latvijā sāk atgādināt itāliešu mafijas fasonus, kad vienas «ģimenes» ietvaros tiek kārtoti valstiski svarīgi jautājumi. Iespējams, ka tieši tāpēc «Re & Re» šefs var turpināt izlikties par nevainīgu jēriņu, lai gan labākais, ko viņš varētu izdarīt, būtu apturēt sava uzņēmuma darbību sabiedrības interesēs. Vai nebūtu jāmaina likumi, kas neļautu tirgū darboties firmām, kuru darbība apdraud sabiedrības drošību? Tagad zem riteņiem pamesta ārzemniekiem piederošā «Maxima» un arhitektu birojs, kura «dīkstāves» izmaksas ir niecīgākas par «Re & Re» apstādināšanu. Pie viena, kā rozi tortē, valsts prezidents upurējis krokodiliem bijušo premjeru Valdi Dombrovski.

Vai mēs, vēlētāji, spējam ietekmēt vainīgā atrašanas procesus un pieprasīt publisko celtņu nopietnu drošības sertificēšanu?

Varam: a) apzināti izvairīties apmeklēt «Re & Re» celtās un rekonstruētās ēkas, kamēr tās nav saņēmušas 100% drošības sertifikātu. To skaitā ir tirdzniecības centri «Olimpija», «Mols», «Alfa». LMT administratīvā ēka, vairāki RIMI veikali, viesnīca Latvija, ASV vēstniecība Tallinā, Viļņā, Parīzē (Diena, 14.12.2002.), Nacionālais mākslas muzejs, Rīgas pils, Latvijas Nacionālā bibliotēka, Gaiļezera slimnīca, Rīgas Biržas ēka, Saeimas nams, Latvijas Nacionālais teātris, Krievu drāmas teātris, Ieņēmumu dienesta administratīvā ēka, Rīgas Doms (NRA, 27.11.2013.).

Varam: b) skaidrāk saskatīt prezidenta Bērziņa neprasmīgās politiskās manipulācijas ar augstiem un mums visiem nozīmīgiem valsts amatiem un paust savu viedokli par to nākamajās vēlēšanās.

To mēs varam.

Uz sapuvušiem pamatiem grīļojoties jeb iebiedēšana un mobings skolā

2013. gada 23. septembrī speciāli TVnet.

skolaNav normāli, ja cilvēki kļūst vardarbīgi savstarpējās attiecībās. Nevienu problēmu nevar atrisināt ar varas palīdzību. Diemžēl šī nekonstruktīvā rīcība arī šodien turpinās personu, grupu, valstu un civilizāciju savstarpējo attiecību kārtošanā.

Mēdz teikt, ka tie, kas iepazinuši homo sapiens ļaunumu labāk sev izvēlas mājdzīvnieku vai grāmatu sabiedrību. Tā dara tie, kam ir iespējas izvēlēties.

Skolnieciņam šī izvēles iespējas nav.

Visi mēs, cienījamo lasītāj, esam gājuši cauri skolas slūžām savā lieliskajā dzīvē!

To pieprasa civilizētas valsts prasību standarts, jo «skolā gudrības mums māca, mājās muļķi paliksim!».

Taču skola nav tikai atzīmes un liecības, mājas darbi un ekskursijas. Tā ir vieta, kurā gados vecāki vai «ietekmīgi» skolasbiedri ierāda mums vietu esošajā hierarhijā. Šis process ir nežēlīgs un gandrīz neredzams.

Neticat?

Tad sāksim no beigām. No rezultāta. No melnā fināla.

Bērnu un jauniešu pašnāvību skaita ziņā Latvija ir sestajā vietā Eiropas Savienības valstu vidū. Turklāt pašnāvības ir biežākais nāves cēlonis 15 līdz 19 gadu veco Latvijas jauniešu grupā. Tie ir cilvēki, kas lielāko savas dzīves daļu pavada skolā.

Skola nav izolēta no pārējās sabiedrības. Bērni tur savstarpēji izrīkojas tieši tāpat kā viņi to redz darām masu medijos, ģimenē, uz ielas un sabiedrībā kopumā. «Strādāju skolā jau 27 gadus un varu teikt, ka pēdējā laikā vardarbības gadījumu skaits skolās ir jūtami palielinājies. « (M.Jansone, Delfi, 19.03.2008).

Epizodes no mūsu skolēnu savstarpējās izrēķināšanās ir parādījušās ari medijos: Ziemeļvalstu ģimnāzijā kāda 6.klases skolniece pēc pret viņu vērstām rupjībām pamet skolu; publisks kautiņš stundas laikā fiksēts video internetā, kurā bija vērojama kādas Cēsu skolas nesimpātiska ikdiena; Ķekavas vidusskolas 8.klases skolniece piedzīvo publisku pazemošanu un ņirgāšanos no vienaudžu puses, jo vienaudži meiteni situši, likuši rāpot pa zemi un bučot svešus apavus. Pazemošanas aktu skolas biedri iemūžinājuši mobilo telefonu video kamerās. Tagad to var apskatīt visi, arī jūs, cienījamo lasītāj! Diemžēl.

Pēc Ķekavas iedzīvotāju teiktā, šajā skolā regulāri notiek vardarbības gadījumi, turklāt pusaudži neaprobežojas ar emocionālo teroru vien. Ķekavas vidusskolas skolēni regulāri piedaloties tā saucamajās «strelkās», kad pilsētas Estrādē pulcējas jaunieši ar mērķi atrisināt savstarpējos konfliktus. Šādās «strelkās» piedalās gan konfliktā iesaistītās puses, gan vairāki desmiti skatītāju, kas notiekošo filmē ar mobilo telefonu kamerām. Notikuma vietai garām ejot arī skolas darbinieki, taču līdz šim neesot bijuši gadījumi radikāli risināt samilzušo problēmu.

Mums nav vārda

Nezinu, kāpēc skolēnu savstarpējo izrēķināšanos Ķekavā sauc par «strelkām», taču viens ir skaidrs -mums latviešu valodā nav vārda, kas apzīmētu vecāko skolēnu tieksmi pakļaut jaunākos ar iebiedēšanas un pazemošanās palīdzību.

Kaimiņzemē zviedriem kopš 18.gs. šī procesa apzīmēšanai tiek lietots vārds «pennalism» (no vārda, kas apzīmē skolas penāli). Mums pagaidām skaudrā, impulsīvā «skolas pazemojuma» vārda vietā eksistē izplūdis apzīmējums: «publiska pazemošana un ņirgāšanās no vienaudžu puses». Konkrēta, viena vārda skolēnu savstarpējai publiskai pazemošanai latviešu valodā joprojām nav.

Otrs līdzīgs process, kas jau demonstrē nākamo soli jeb sistemātiskumu pazemojumos pret vienaudžiem tiek apzīmēts ar svešvārdu un tas ir «mobings», kas nozīmē agresīvu un pazemojošu rīcību pret kādu konkrētu personu, kura atrodas atkarīgā vai pakārtotā stāvoklī. Tātad «penālisms» ir spontāna vecāko un spēcīgāko skolēnu izrēķināšanās ar jaunākajiem, bet sistemātiska šīs vajāšanās izmantošanā attiecībās ir jau «mobings».

Valsts policijas mājas lapā jauniešiem vardarbību skolā raksturo kā procesu. Tātad «tiek uzskatīts, kas skolēns cieš no vardarbības tad, ja viņš ir atkārtoti un laika gaitā pakļauts negatīvām darbībām un attieksmēm no viena vai vairāku skolēnu vai skolotāju puses». Tālāk tiek precizēts kas ir fiziska, emocionāla un seksuāla vardarbība.

Vai pamanījāt, ka vardarbība netiek fiksēta pēc pirmās skolas biedra pļaukas vai izsmiekla? Tikai pēc «atkārtotiem pazemojumiem».

Atsevišķie pliķi un dūrieni nav nekas.

Zarnas un gludeklis

Man šķiet, ka es zinu kāpēc mums nav vārda pirmajai pļaukai skolā. Tāpēc, ka bērnu savstarpējā izrēķināšanās netiek uzskatīta par nopietnu problēmu. Visos laikos, taču puišeļi skolās ir kāvušies un meitenes plūkušās. Tas taču veselīgi, vai ne? Mēs pat izvairāmies saukt sitēju par varmāku un iekaustīto par upuri, jo «kam gan negadās»? Bez tam varmākas vienmēr visos laikos un vietās (arī skolā) noliedz vardarbības faktu vai arī uzsver, ka tas nav bijis nekas sevišķs. Parasti tiek vainots upuris, apkārtējie vai apstākļi. Noklusējot pāridarījumu, mēs – klusējošais vairākums, stiprinām uzbrucēja varas apziņu un sitējs turpina iesākto.

Vēl vairāk – zināma sabiedrības daļa uzskata, ka skola un dienests armijā ar tiem piemītošo «penālismu» un «dedovščinu» ir noderīga rūdījuma kalve gļēvajiem, izlutinātajiem, kautrīgajiem. Tāpēc bēdīgi slavenās, tikko slēgtās un no jauna atvērtās zviedru Lundsbergas internātskolas analizē (skat. Zviedrijas skolu inspekcijas ziņojumu 1700 lpp. apjomā) var izlasīt pagalma nepatīkamas lietas. Izrādās, ka skolas valdes Vecāku komiteja pilnība atbalstījusi skolēnu iekšējās pašregulācijas sistēmu – vecākie audzēkņi «audzinājuši» jaunākos, kā to uzskatījuši par pareizu (izmantošana, iekaustīšana, seksuāla pazemošana). Jauniņie, kas solīdajā skolā tika oficiāli saukāti par «zarnām», bija spiesti 100% pakļauties «vecajo» pavēlēm bez ierunām: iesācējs regulāri gludinājis 20 kreklus, kāds cits katru nakti bijis spiests pieņemt savā kopmītnes istabiņā 3 absolventus seksuālām aktivitātēm un iekaustīšanai klases biedru priekšā, vēl divi citi tikko 24. augustā bija spiesti pieņemt «kristības» izjūtot kā karsts gludeklis sadedzina viņu muguras ādu. Pazemojumu saraksts iznāk garš un mani šajā fenomenā pārsteidz divas lietas: 1) upuru fanātiskā klusēšana, 2) mēmā vairākuma aklums.

Piemēram, inspekcijas laikā internāta audzēkņi kategoriski atteikušies klausīt skolotāja lūgumam naktī aizslēgt savu istabiņu durvis. Spīdzinātāju mafija šādu soli viņiem nepiedotu. Aizslēdzot naktī istabu, nākamajā dienā skolas gaiteņos «dzīves» šādam drošulim vairs nebūtu.

»Jaunieši bieži baidās vērsties pret vardarbību, jo domā, ka sekos atriebība» (Vardarbība skolā. Latvijas Valsts policijas mājas lapa jauniešiem).

Paklausība un karjera

Tracis ar Lundsbergas «smalkās skolas» slēgšanu/atkalatvēršanu nav tikai zviedriem raksturīga problēma. Protams, ka šo seno skolu zviedri formēja izmantojot britu internātskolu tradīcijas un daudzi (arī pie mums!) ir pārliecināti, ka skolēnu savstarpējā «audzinošā izrēķināšanās» nāk visiem par labu: vājie iemācās paklausību un spēcīgie apgūst varas pielietošanas tehniku.

Šodien jūs pielienat niknajam spīdzinātājam Pēterim un gludiniet viņa veļu, lai pēc 10 gadiem šis pats Pēteris jums izkārtotu darba vietu Briseles Eirokomisijā. Tieši šis motīvs liek daudziem ietekmīgiem zviedriem sūtīt savus bērnus mācīties Lundsbergas skolā un nepievērst uzmanību zilumiem uz dēlu un meitu ķermeņiem. Karjera pieprasa pazīšanos un upurus. Vai pie mums Latvijā ir citādi? Vai nozīmīgus amatus piešķiram piemērotākajiem darbiniekiem vai tomēr lojāliem paziņām? Klases biedriem, skolas biedriem, sporta komandas biedriem vai kaimiņiem?

Mēs svaram kritizēt notikušo, bet vai tāpēc tiks nomainītas tradīcijas? Rūdījuma kalves ar nosaukumu – skolas?

Savaldīšanas metodes

Man šķiet, ka visbriesmīgākais šajā skolas varmācības fenomenā ir nevis nelietīgu cilvēku ļaunums, bet gan godprātīgu un atbildīgu cilvēku gļēvums masīvas nelietības priekšā. Varmāka parasti noliedz vardarbības faktu vai arī saka, kas tas nav bijis nekas sevišķs un pieaugušo iesaistīšanās reizēm vairāk traucē nekā palīdz.

»Situācija ir visai dramatiska. Visās Rīgas skolās darbojas skolas psihologs vai sociālais darbinieks, taču lauku skolās šādas atbalsta personas ne vienmēr ir pieejamas. Turklāt tas, ka skolā ir šādi cilvēki, nebūt negarantē mieru. Nav arī gaidāms, ka tuvākajos gados situācija pusaudžu vardarbības jautājumā jūtami uzlabosies, jo jāpaiet ilgākam laikam, lai skolas psihologa un sociālā pedagoga darbība dotu kādus pozitīvus rezultātus» (I.Bērziņa BJUT konsultante. Delfi, 19.03.2008).

Pētnieki uzskata, ka jau sen nepieciešams aktivizēt «pretmobinga speciālistu» klātbūtni skolās.

»Vairs nedrīkstam salīdzināt bērnu situāciju skolā ar savu bērnību, tagad apstākļi skolā ir daudz skarbāki un ir nepieciešams straujš, pirmās pļaukas fiksējums», – konstatē skolu sadzīves eksperts Kārs Oskars Sēderkvists avīzei «Dagnens Nyheter» 2013.g. 2.septembrī. « Mums pieaugušajiem ir tendence devalvēt bērnu un jauniešu pārdzīvoto un salīdzināt viņu situāciju skolā ar vidi parastā darba vietā. Tieši pieaugušie mēdz neņemt par pilnu bērnu sūdzības un nespēj iedziļināties notiekošajā».

Metodes? Protams, ir. To skaitā: nopratināšanas metode, draugu metode, konfrontācijas metode, «Lions quest» u.c. Pagaidām rezultāti šajā virzienā ir vairāk nekā pieticīgi.

Arī vislabākajās skolās, ar visatbildīgākajiem skolotājiem un visčaklākajiem skolēniem nepiedzims paradīze bez čūskām.

Čūska uzradīsies arī sterili tīrā vidē tieši tāpat kā Lilianas Helmanes 1934. gada lugā «The children´s hour», kura tikko piedzīvojusi pirmizrādi uz Dramaten skatuves Stokholmā.

Čūska ieradīsies.

Tikmēr, kamēr mēs turpināsim būvēt skolu uz sapuvušiem attiecību pamatiem.

Kamēr varmācībai būs ko ēst, miers nenāks.

Ne saukts.

Skolā kā cietumā: Pelēcību kalve ar nosaukumu «skola» ir sākusi darbu

2013. gada 3. septembrī speciāli TVnet.

TVNet ilustrācija rakstam par skoluJā, es sākšu ar pašu galveno – ar to, kas ir pats svarīgākais šajā dzīvē – būt neredzamam. Nepamanāmam. Dzīvot tā, lai nekristu acīs viedokļu noteicējiem, neizraisītu skaudību kolēģos un kaimiņos un nesatrauktu konkurentus. Tātad – vislielākā laime ir būt tik «pelēkam» un neuzkrītošam, cik vien iespējams.

Ja to spējat, tad karjera jūsu priekšā ritināsies kā neredzamas rokas uzvilkts automātiskais paklājs un sabiedrība piedāvās galvu reibinošu karjeru līdz pašam augstākajam amatam valstī tieši tāpēc, ka esat visneizteiksmīgākais cilvēks pasaulē. Apskatiet kārtīgi mūsu valsts prezidentu. Viņš ir lielisks šīs loģikas piemērs.

Kā tas nākas, ka pelēcības ņem virsroku?

Grāmatās un filmās mums piedāvā varoņus – spilgtas personības, taču reālajā dzīvē sabiedrība šos savdabīgos īpatņus «nokož» pirmos un «nomasē» nekustīgus pie publiskās karjeras «olimpa» sliekšņa, jo visās sabiedrībās eksistē hierarhija, kurā varoņu lomas parasti mēdz būt aizņemtas jau iepriekš. Kāpēc? Tāpēc, ka «jaunus varoņus» visām vietējām elitēm nevajag.

Ja gribat palikt «dzīvs» – kļūstiet neredzams.

Īpaši svarīgi to saprast ir bērnībā – brīdī, kad pārkāpjat skolas slieksni, «reālā, neoficiālā skolas kārtība» uzreiz iesitas sejā kā sastāvējusies smaka. Vecāki mājās stāsta vienu, bet reālā skolas dzīve rāda pavisam citu ainu.

Kāpēc?

Tāpēc, ka visas skolas faktiski ir izolētas salas, kurās valda savi nerakstīti iekšējās kārtības noteikumi. Līdzīgi kā cietumā.

Diemžēl.

Sistēma (faktiski) mēdz būt līdzīga, neraugoties uz it kā formālajiem noteikumiem: skolotājiem, iekšējās kārtības noteikumiem, direktoriem un visiem pārējiem, kas formāli pārstāv jēdzienu «skolas iekšējās kārtības noteikumi»; eksistē arī citi – nerakstīti, daudz skarbāki likumi un noteikumi, kas «visiem» ir jāievēro.

Citādi būs slikti.

Bagātākie un spēcīgākie pakļauj sev trūcīgākos un vājākos

Naivākas būtnes skolas nerakstītos likumus pamana novēloti un tāpēc cieš. Gudrākie un apķērīgākie – vai nu metas kalpot skolas pašizceptajai mobinga mafijai, vai arī visiem spēkiem kļūst neredzami un nepamanāmi. Kā ēnas.

«Skolas ir nežēlīgas, un spīdzināšana tajās notiek nepārtraukti. Viena izredzēto grupa pakļauj sev pārējos, un tas notiek vairāk vai mazāk atklāti. Īsi sakot – «skolas mafijas» hobijs ir salauzt apkārtējos un pakļaut tos, pieskaņojot savām vajadzībām» (Agnese Helštroma, «Būt nepamanītai», 2013). Ja parastais skolēns iztur ugunskristības un pakļaujas vecāko audzēkņu elitei, tad viņš pamazām iemācās dzīvot apstākļu stresā un kā kompensāciju saņem neformālu lojalitātes kontraktu no «mafijas» visa mūža garumā.

Agneses skarbā pieredze radusies vienā no Zviedrijas elites internātskolām, kuru tikko augustā Zviedrijas skolu inspekcija slēdza kārtējās skolēnu savstarpējās varmācīgās izrēķināšanās dēļ. Šī Lundsbergas skola nav parasta. 25% audzēkņu šurp ieradušies no aristokrātu ģimenēm un jau no bērna kājas zina un saprot varas gaiteņu iekšējo loģiku: bagātākie un spēcīgākie pakļauj sev trūcīgākos un vājākos. Taču turīgo ļaužu atvasēm «no malas», kuru vecākiem pietiek naudas samaksāt saviem bērniem dārgo skolas laiku (lai nodrošinātu ne tikai zināšanas, bet arī «nākotnes kontaktus»), ugunskristības var beigties arī ārsta kabinetā. Tā tas noticis arī šogad – divi jauniņie bija «iesvētīti» ģimnāzijas guļamtelpās ar karstiem gludekļiem, iegūstot smagus apdegumus.

Skolas rektors pagājušajā nedēļā ir jau atstādināts no amata, un leģendāro Zviedrijas skolu valsts inspekcija pieprasa slēgt.

Kamēr zviedru mediji turpina «vārīties» un Lundsbergas skolēni kopā ar vecākiem iet demonstrācijās, lai protestētu pret Zviedrijas valsts skolu inspekcijas lēmumu, es mēģinu saprast skolas varmācības akceptu mūsu sabiedrībā.

Jaunjelgavas skolas gadījums: direktore/politiķe nav vainīga?

Jā, visiem skolas laikā ir nācies piedzīvot varmācību no savu vienaudžu puses. Lielākā vai mazākā mērā.

Tas skaitās normāli.

Vienmēr tā ir bijis, un tāpēc sabiedrībā eksistē pieņēmums, ka skolēnu savstarpējās izrēķināšanās dēļ nav ko celt paniku, jo «viņi ir tikai bērni» un «mēs taču arī tādi bijām».

Pazīstat šo loģiku?

To aktualizē arī Latvijā tik satraucošais Jaunjelgavas skolas gadījums, kad kāds piektās klases skolēns ar savu vasaļu «bandu» 27. aprīlī smagi piekāva pirmklasnieku skolas tualetē. Par notikušo mēs visi uzzinājām, pateicoties piekautā puisīša klasesbiedru vecāku pilsoniskajai drosmei. Viņi sazinājās ar medijiem, un mēs uzzinājām, kas notiek Jaunjelgavas skolā. Diemžēl tikai publiskās domas spiediena rezultātā «formālā vara» – Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija un Izglītības kvalitātes valsts dienests sāka izskatīt skolas apstākļus un direktora atbildību.

Rezultātā skolas direktore Lauma Mīlīga no amata netika atcelta un par notikušo saņēma mazāko iespējamo sodu – 50 latu soda naudas apmērā. Direktore ir vietējās pašvaldības deputāte un tobrīd maijā gatavojās pašvaldību vēlēšanām. Saprotams, ka tracis ap piekauto pirmklasnieku nebija uzplaiksnījis viņai piemērotā brīdī. Tāpēc direktores prestižam palīgā devās ne tikai vietējā politiskā politiskā elite un pagaidām vēl nepiekauto skolēnu vecāki, bet arī publiskās domas viedokļa vērpēji un mediji. Moto bija nepārprotams: «Direktore te nav vainīga! Vainīgi ir kauslīgā zēna vecāki!» Viss.

Labā direktore atkal tika ievēlēta domē, jo, kā norādīja Jaunjelgavas domes priekšsēdētājs Guntis Lībeks, direktore neko vairāk iespēt neesot varējusi.

«Vai nevajadzēja tomēr atsaukt direktori Laumu Mīlīgu no amata?» es jautāju, atsaucoties uz līdzīgu gadījumu Lundsbergas ģimnāzijā Zviedrijā.

«Nē, nekādā ziņā. Mēs Latvijā nestrādājam ar šādām Staļina laika metodēm!» protestēja domes priekšsēdētājs.

Pārdomas par Staļina ietekmi uz zviedru izglītības sistēmu atstāju jūsu kompetencē, cienījamo lasītāj! Taču uzskatu, ka par skolēnu drošību skolā tomēr atbild skolas direktors un, ja skolai un pašvaldībai līdz šim trīs gadu garumā nav izdevies savaldīt «šo nedisciplinēto zēnu» = varmāku, tad amatpersonas nav savu pienākumu augstumos. Brīdī, kad bērns pārkāpj skolas slieksni, visu atbildību par mūsu bērnu drošību ir jāuzņemas skolas vadībai. Nevis varmākas vecākiem.

Tik vienkārši tas ir.

Policija pavasarī esot izmeklējusi notikušo, taču vainīgo nav izdevies noskaidrot, jo varmāka – piektās klases skolēns savu vainu kategoriski noliedzis. Viņu atbalstījusi arī māte un vietējā sabiedrība, kurai likās (kā jau tas pieņemts šādos gadījumos), ka «šādus notikumus nevajag pārspīlēt, jo šādas lietas notiek arī citur un tāpēc ir labāk to noklusināt, lai neradītu skolai un reģionam sliktu slavu, jo upuris pats vainīgs, ka trāpījās varmākam ceļā. Vislabākais ir klusēt un tādējādi būt lojālam pret savu skolu un vidi» (A.Helštroma).

Visvieglāk ir sodīt upuri

Kā jau tas mafiju sabiedrībās pieņemts – visvieglāk ir sodīt upuri. Sazināties ar neveiksmīgo policijas izmeklēšanas vadītāju Jaunjelgavas policijas priekšnieku Aigaru Zīmeli man neizdevās ne zvanot, ne sūtot viņam e-pasta vēstules. Ļaunas mēles interneta diskusijās par šo gadījumu melš, ka varmākas tēvam esot kontakti vietējā policijā. Bez tam varmācīgā piektklasnieka tuvs radinieks strādājot vietējās avīzes redakcijā un tāpēc izmeklēšana un sabiedriskā doma Jaunjelgavā esot «piefrizēta» no spēka viedokļa. Mēs, TVNET lasītāji, šādām baumām, protams, neticam.

Protams.

Par vietējo pinkertonu neveiksmi piekautā pirmklasnieka lietā man aizvadītās nedēļas beigās telefoniski pastāstīja Jaunjelgavas skolas mācību pārzine. Viņa bija cieši pārliecināta, ka abi zēni – gan piekautais gan piekāvējs turpinās mācīties tālāk skolā un viss būs labi. Tobrīd skolā uz sarunām ar direktori tika gaidīta otrklasnieka māte un bija nojaušams, ka viss ir atkal «štokos».

Otrklasnieks ies skolā un sestklasnieks – agresīvais motobraucējs būs spiests samierināties ar mājmācību vismaz līdz Jaungadam.

Kas īsti notiek? Vai notikušais ir «vienkārši neveiksme» vai totāla institūciju nekompetence un nespēja tikt galā ar problēmu? Ja reiz varmācīgais sitējs ir hiperaktīvs bērns, ar kuru netiek galā nedz māte, nedz skolas direktore, nedz vietējā pašvaldība tik lielā mērā, ka viņš sāk metodiski kropļot mūsu bērnus, tad ir jābūt veidam, kā atņemt šādām «mātēm» un «tēviem» tiesības audzināt bērnus, kurus viņi neprot audzināt.

Vai pašvaldības bāriņtiesai nav nekā, ko teikt šajā lietā?

Mūsu valstī pastāv administratīvie sodi, kas var piespiest arī ļoti skeptiskus vecākus sadarboties. Vienkārši tāpēc, ka mūsu bērniem ir tiesības uz drošu vidi skolā.

Tikmēr simtiem skolēnu šodien ver skolas durvis, cerot, ka vietējā neformālā mafija viņus nepamanīs. Liks mieru un ļaus mācīties.

Pelēcību kalve ar nosaukumu «skola» ir sākusi darbu.

Zvans ir jau noskanējis.