2011. gada 10. novembrī

Beidzot viņš atkāpšoties no amata kā Itālijas premjerministrs. Cerams, ka turēs vārdu. Līdz šim bieži izdarījies pretēji solītajam.

Asociējas ar lieluma māniju (pats mēdz salīdzināt sevi ar Jēzu vai Napoleonu), sliktu joku plēšanu, pīšanos ar prostitūtām, korumpētību augstā līmenī un ar sev piederošās mediju impērijas izmantošanu kā savas vēlēšanu aģitācijas lokomotīvi.

Jā, Berluskoni atbilst krievu jēdzienam – ”oligarhs” (savienojot politisko un ekonomisko varu, spējot ietekmēt savā labā arī vietējo tiesu varu).

Politiķis skandālists.

Traču taisītājs.

Naudas viņam pietiek, bet politika vajadzīga kā skatuve kur plosīties un būt populāram.

Paradoksāli, ka viņa izdarīšanās mēdz aizsegt paveikto, jeb precīzāk sakot – nepaveikto Itālijas labā.

Nākot pie varas 1994. gadā, Berluskoni solīja gaišu nākotni visiem itāliešiem un Itālijai.

Tagad – finanšu krīze ir atkailinājusi to, ka viņš solīto nav paveicis.

Itālijas ekonomika stagnē, bezdarbs pēdējā desmitgadē pieaug proporcionāli valsts un pašvaldību aparātā nodarbināto algu pieaugumam (+40%). Salīdzinājumā ar Vāciju +5%.

Valsts parāds faktiski diskvalificē Itāliju kā ES valsti (šodien tas ir 120% no kopprodukta).

Obligāciju procentu likme (2% līmenī) līdz šim panāca kompromisu, taču kopš trešdienas likme jau ir virs 7% un tas vairs nav OK.

Privātajā sektorā dominē mazie uzņēmumi, kas sensitīvi uztver konjunktūru un darba tirgus likumi traucē jauna darbaspēka ienākšanu nodarbinātības zonā (aizsargājot esošo nodarbināto eliti).  

Eksports rāda mīnusus kopš 2005.gada.

Reformu atcelšana ir sena Berluskoni specialitāte.

Viņš prot runāt pretī un non-stop sludināt tikai un vienīgi savu patiesību. Tāpēc iniciatīvas ”no malas” vienmēr nobeidzas politisko koridoru aklajās ielās.

Itālija nav trūcīga valsts.

Neraugoties uz lielo valsts parādu, mājsaimniecību neto ienākumi ir par to 4-5 reizes lielāki. Būtu savādi, ka itālieši tagad dotos diedelēt naudu no Vācijas nodokļu maksātājiem (kā to pašlaik dara Grieķija, piemēram!).

Protams, ka Berluskoni nav vienīgā Itālijas politiskā problēma. Stagnē arodbiedrību nostādnē un vainas var atrast arī citur, taču viņš ir cinītis, kas nogāzis vezumu …kas viņš īsti ir.

Berluskoni.

Viņš ir ilūziju burvju mākslinieks.

Neragoties uz izlēcieniem (Obamas iedegums un vācu politiķu ” kapo” fasoni, gaušanās par to, ka tiesas viņu nepamatoti vajā…) viņam vienmēr ir izdevies radīt iespaidu, ka viss viņa paveiktais ir nevis viņa paša, bet tieši Itālijas interesēs.

Līdzīgi mūsu Lembergam, vai ne?

Paradoksāli, ka atrodas ļaudis, kuri šo apzināto manipulāciju un sabiedrības maldināšanu – neredz.

Berluskoni ir visu notikušo notikumu ”pārtaisīšanas” burvju mākslinieks. Viņa ģenialitāte ir spēja un prasme pārtaisīt melnu par baltu un uzpūst ziloni no skudras (ja tas būs viņa interesēs).

Visu notiekošo ierāmē viņa privātās, ambiciozās intereses, kurām Berluskoni piekārto apkārtējo pasauli.

Itāliešu kreisie (savulaik) pienācīgi nenovērtēja televīzijas nonākšanu Berluskoni rokās.

–  Mums ir intelekts, grāmatas un smadzenes. Viņam nav. Viņš neko nevinnēs! – tā sprieda kreisie un …zaudēja Berluskoni ģeniālā populisma priekšā.

Masas vairs nelasa avīzes.

Itālijā visi blenž televizorā.

TV ir pirmais un galvenais informācijas avots un Berluskoni ir pratis to pieskaņot savai politiskajai karjerai, kā brošu apkaklītei.

Viņa šarmantais smaids ieduras itāliešu dvēselēs, mazais augums nedominē un tas, ka viņām izdevies iekarot vēlētāju sirdis nozīmē, ka itālieši balso par viņu ar sirdi un nevis ar smadzenēm.

Vēl Berluskoni prot visus savus grēkus pārtaisīt par ”tumšo spēku” vajāšanu un  rādīt savas ciešana kā upuri savas tautas un valsts labā.

Arī mazliet atgādina mūsu Lembergu.

🙂

Spēja savaldzināt tautas līdzjūtību (manipulējot ar sagrozītiem faktiem) padara Beluskoni par mīlētu, priviliģētu pilsoni.

Protams, ka viņam mēdz arī veikties.

Toreiz, kad sabruka viņa ”ideālā ģimenes tēva” izkārtne, kā glābējs nāca psihopāts, kurš uzgāza politiķim virsū skulptūru, publiska pasākuma laikā. Berluskoni asiņainā seja ekrānos nostrādāja labāk par tikko publiskoto slikto reputāciju. Reālais skandāls tika noenkurots ” il dimenticato” un dekoratīvās ciešanas nostājās uz postamenta.

Videokrātija ir viņa trumpja kārts.

Viņa TV kanāli rediģē ārā no ārpolitiskajiem ziņojumiem visas  Berluskoni izgāšanās un Merkeles vai Sarkozī ironiskās piezīmes. Itālieši to nav redzējuši. Tieši tāpat kā krieviem nerāda Putina vai Medvedjeva starptautiskos fiasko. Vai NRA un Diena neraksta neko kritisku par Lembergu.

Ja nav redzēts, tad nav bijis.

Vai ne?

Ko rāda televizors Berluskoni režijā Itālijā?

Demonstrē Berluskoni repliku Kannās par to, ka ”mums Itālijā nav krīze. Mūsu restorāni ir pārpildīti un lidmašīnu biļetes izpārdotas”.

Viss.

Jums nav skaidrs?

Krīzes nav.

”Berluskonisms” ir giganstisks projekts, kuru raksturo hedoniska baudkāre.

Baudīsim tagad – štrunts par to, kas bijis un būs! Melosim sev un citiem, ja tas noder un uzlabo dzīvi. ”Accontability” viņam joprojām ir svešvārds, kuru grūti izprast.

Uzskaitīt visus viņa skandālus nav vērts.

Viņš pats izliekas, ka nekas ”tāds” nav noticis un piespiež arī mūs pārējos aizmirst to, ko vajag aizmirst un viss.

Ja arī Berluskoni tagad pazudīs no politiskās skatuves viņa fenomens – ”berluskonisms” tur paliks.

Var gadīties, ka ēna ir lielāka par viņu pašu un turpinās indēt Itālijas politisko ikdienā vēl daudzus gadus uz priekšu.

Bez tam…domāju, ka Berluskoni atgriezīsies.

Vai nu nākošajās vēlēšanās vai kā Itālijas prezidents.

Starp citu…nav droši, ka viņš vispār aizies…