Tagad visi ikdienā sarunājas ar mākslīgo intelektu sev svarīgos jautājumos. Es arī mašīnai pajautāju kad un kā beigsies Ukrainas karš. Man atbildēja, ka nevarot prognozēt “uzvaras dienu”, kurā viena puse kapitulētu. Visticamākais kara noslēguma mehānisms būšot pakāpeniska pāreja no intensīvas karadarbības uz pamieru, kam seko ilgstošas sarunas par teritorijām un drošības garantijām. Kara darbība apstāšoties, bet juridisks miera līgums tiks noslēgts daudz vēlāk. Tātad vai nu: 1) pamiers (fronte tiek iesaldēta) bet teritoriālais jautājums paliek neatrisināts; 2) pilnvērtīgs miera līgums, kas būs grūta lieta, jo tad nepieciešama vienošanās par teritorijām un Ukrainas ilgtermiņa drošību.3) Kara turpināšana bezgalīgi: ja neviena puse nav gatava mainīt savas prasības. Lielbritānijas pētniecības dienests norāda, ka bez būtiska pavērsiena kaujas laukā vai izmaiņām pušu “sarkanajās līnijās”, sarunas neko nedos. 

Tātad – pat mašīna zina, ka bez spiediena frontē, krievus neviens nedabūs pie “miera sarunu” galda. Tramps ir AI fans, viņš to ir izlasījis. Kāpēc nerīkojas? 

Mākslīgais intelekts spriež loģiski. Es domāju tieši tāpat. Nekā satriecoši jauna vai negaidīta šajos secinājumos nav. Tad kāpēc visiem pēkšņi bail no mākslīgā intelekta? Nozares līderi nupat brīdina, ka domājošā mašīna (MI) kādu dienu varētu kļūt neatkarīga un uzbrukt mums – tās radītājiem (cilvēkiem). Vai tā ir? Pati izlems, pati analizēs, valdīs un iznīcinās? Kā Holivudas filmās? Nē, domāju, ka esam pārpratuši trauksmes iemeslus. 

Runa ir par to, ka mēs palēnām atsakāmies no domāšanas un analizēšanās savās galvās. Jo vairāk lēmumu mēs nododam izlemšanai sistēmām, jo ​​grūtāk būs noteikt, kurš patiesībā ir atbildīgs par sekām. 

Kāds Anthropic darbinieks vietnē X deklarēja, ka viņš strādājot pie mākslīgā intelekta izstrādes un zinot jau tagad, ka pašradītā mašīna varot iznīcināt cilvēci desmit gadu laikā. Satraukums bija liels, iestājās pat izmisuma stādija. Pat Tramps tāpēc zibenīgi pārdēvēja mākslīgo intelektu par “superintelektu”. Vai ir iemesls satraukties par to, ka ikdienā komunicējam ar MI? Vai panika jāuztver nopietni? Nē, domāju, ka atkal ir vētra ūdensglāzē. 

2015. gadā amerikāņu jurists Frenks Paskvāle savā grāmatā “Melnās kastes sabiedrība: slepenie algoritmi, kas kontrolē naudu un informāciju” (“The black box society: the secret algoritms that control money and information”) izmantoja terminu “melnā kaste”, lai ilustrētu tehnisko sarežģītību. Nelīdzsvarotība nerodas starp sistēmām un cilvēkiem, bet gan starp uzņēmumiem un iestādēm, kas izmanto sistēmas lēmumu pieņemšanai. Tātad vainīgs nav radījums datorā, bet cilvēki, kuru dzīvi ietekmē no “melnās kastes” paņemti lēmumi un spriedumi. Paši tos nespēj pieņemt un deleģē darbu metāla kastei. Tātad melnās kastes problēma tagad it kā saasinājusies cilvēka slinkuma dēļ.

Protams, ka var runāt par regulām, taču pats trakākais ir tas, ka slinkas amatpersonas pavisam drīz nodos sarežģītus, komplicētus tiesas lēmumus (un citu, svarīgu, sensitīvu informāciju) nevis savām smadzenēm, bet “melnajai kastei” izlemšanai. 

Pasaulē, kurā cilvēku lēmumu pieņemšana arvien vairāk balstīsies uz automatizētiem datiem vai mākslīgā intelekta slēdzieniem, būs grūti saprast ko izlēmis cilvēks un ko kaste (MI). Cik tālu mašīna drīkst iejaukties? Vai man savs lēmums jābalsta uz automatizētiem datiem un tālāk jādomā pašai? Kurā mirklī jāsāk domāt patstāvīgi? Kur ir robeža starp cilvēka smadzeņu ģenerētu spriedumu un mašīnas ieteikuma akceptu?

Jautājums nav par to, vai mākslīgais intelekts kādu dienu pārņems vadību un diktēs mums noteikums? Nē, tā tas nav. Problēma ir cilvēkos, kas vairs negrib paši domāt un strādāt. Tāpēc deleģē visu mašīnai.  

Jo automatizētāki un necaurredzamāki notiek lēmumu pieņemšana un sprieduma formulēšana, jo aktuālāks kļūst jautājums par to, kas veido cilvēka spriedumu. Pats vai mašīna?

Pagaidām pieturamies pie idejas, ka  cilvēkam pašam jāpiedāvā galīgais rezultāts. Komplicētos jautājumos.  Jāizņem analīzes rezultāts ārā  pašam no savas galvas, nevis  “jāizprintē” no datora. 

Tāpēc uzskatu, ka panikai nav pamata. Mašīna nav gudrāka par mums. Protams, ka slinkums nelaiž vaļā un ir vieglāk darba rezultātu paņemt no mašīnas, nekā izdomāt. Nav izslēgts, ka kādu dienu mākslīgais intelekts patiešām kļūs pašpietiekams un no mums neatkarīgs. Negribēs neko vairāk mācīties un ģenerēs kopsakarības pats.  

Taču lēmumus pieņemam mēs. Cilvēki. 

Ja mēs (kā amatpersonas) izklaušināsim par Ukrainas kara beigu iespējām mašīnu (MI) un sekosim šiem MI norādījumiem, tad būs tā, ka MI noteiks kā beigsies šis karš. Nevis mēs noteiksim. Jo mašīna būs pieņēmusi lēmumu mūsu vietā.

Ceru, ka tā nebūs. Lai gan cilvēki ir  vienmēr ir praktizējuši savas atbildības novelšanu uz cita pleciem, lai pēc tam aktīvi kritizētu rezultātu. 

Tā tas ir.  Atrast vainīgo pie savām kļūdām nekad nav sarežģīti. Vienmēr atrodas kāds, kuru var apsūdzēt. Tagad “melnā kaste” stoiciski sāk pieņemt apsūdzības. Laiks rādīs ar ko viss beigsies. 

Ilustrācija: jautājums par to, kurš un kā pieņem lēmumus (izlemj). Tas ir steidzamāks nekā zinātniskās fantastikas scenārijs par mašīnām, kas pārņem varu cilvēku sabiedrībā.