2011. gada 29. septembrī

Vakar mūsu parlamenta deputāts Nikolajs Kabanovs braši paziņoja, ka turpinās publicēšanos avīzē ”Vesti Segodnja” paralēli politiķa darbam parlamentā.

Izrādās, ka viņš neko nezina par mediju darba ētiku.

Vai nu augstskolā tas Nikolajam nav iemācīts, jeb ” Vesti Segodnja” viņu ar šiem noteikumiem nav iepazīstinājuši.

Tas, kurš nosaka politiku nevar būt vienlaikus žurnālists un darboties spēles pretējā laukuma pusē.

Tādi ir demokrātijas noteikumi.

Starptautiskās žurnālistu organizācijas ētika savos kodeksos aizliedz vienlaikus darboties pretējās valsts demokratizācijas virzības pusēs.

Nevar vienlaikus cīnīties boksa ringā pats ar sevi.

Amizanti, ka Kabanovs to nezina!?

Kā redzamākos piemērus, savai izvēlei, viņš nosauc proletariāta diktatūras vadoni Ļeņinu un seno politisko ikonu Vinstonu Čērčilu (pārprastā nozīmē).

Varbūt, ka savas demagoģijas argumentācijai vajadzēja atkāpties līdz verdzības laikmetam, tur piemēru netrūktu…taču avīžu gan būtu pamaz.

Kabanovs izmantos ” žurnālistiku kā resursu savai politiskajai darbībai” tieši tāpat kā zārcinieks izmanto slimnīcu kā resursu savam apbedīšanas biznesam.

No viņa neatpaliek arī otra krieviski rakstošā deputāte Marjana Ivanova-Jevsejeva. Atkal tā pati avīze un tā pati tumsonība.

Tumsonība patiešām ir …varens spēks.

Latviski rakstošie žurnālisti – parlamenta deputāti rīkojas civilizētāk. Uz laiku atkāpjas no sabiedriskās domas iespaidošanas medijos. 

Acīmredzot viņi nav Kremļa mucā audzināti un pa Putina spundi baroti kā

Kabanovs un Ivanova-Jevsejeva.

Sekojot abu pēdējo ”loģikai” medijus vispār vajag atdot politiķiem.

Dombrovskis vai Brigmanis lai lasa ziņas Panorāmā, netrūks arī politisku komentāru rakstītāju avīžu ievadrakstos, ja pie vārda katru dienu šajā slejās tiks Rubiks vai kāds no karojošajiem nacionāļiem.

Pašlaik notiekošais farss Kremlī: Putina – Medvedjeva apmanīšanās vietām visaugstākajos politiskajos amatos valstī, nepaliks nepamanīta arī Latvijā.

Redzot, kā mūsu politiķi seko krievu piemēram, varam prognozēt, ka kaut kas līdzīgs tūliņ notiks arī Rīgā. Kāds ar kādu pamanīsies amatiem, lai paliktu pie varas.

Zaļzemnieku niknuma izvirdumi medijos un saskaņiešu diletantiskie izteikumi par mediju darba apvienošanu ar politiķa pienākumiem, ir aktuāls apliecinājums šiem nesimpātiskajiem procesiem arī mūsu valstī.

Krievijas ceļš ir staigns.

Putina krampjainā tiekšanās un turēšanās pie varas Krievijā (līdz 2024. gadam!) atgādina seno padomju tradīciju – ilgāk par viņu pie varas būs bijuši tikai Staļins un Brežņevs (New York Times, 25.09.2011).

Medvedeva soļi līdz šim bija salīdzinoši progresīvāki, jo viesa cerības, ka Austrumu lielvalsts beidzot mēģinās nostāties uz abām kājām (attiecību noskaidrošana ar pagātni un tās sekām šodienas Krievijas politikā, liberāļu konsolidācija).

Tagad cerību uz Krievijas atveseļošanos vairs nav. Putina atkalatgriešanās slīcinās dziļāk medijus un, kā norādīja Arkādijs Dvorkovičs (Medvedjeva padomnieks) – ” tagad pie televizora nekas cits vairs neatliks, kā stabili skatīties vienīgi sporta kanālus”.

Krievijas veselības stāvoklis nav tik labs kā Latvijas ”kabanovi” un ” ivanovas-jevsejvas” mēdz apdziedāt. Valstij ir dziļas, nopietnas politiskas un ekonomiska problēmas.  Dzimstība līmenis Krievijā krītas, alkoholisms sit visaugstāko vilni, emigrācijas apjomi pieaug.

Vadonis neatrisinās šīs problēmas.

Vairs nav divdesmitā gadsimta trīsdesmitie gadi un centra ”stūre” nav risinājums.

Krievija ir jāreformē no augšas līdz apakšai caur liberālāku ekonomikas politiku, neatkarīgo tiesu sistēmu un korupcijas izskaušanu visos līmeņos. Valsts institūcijas ieskaitot.

Tikmēr vīrs, kurš sev nopirka visu Itāliju, domā līdzīgi.

Itālija (tāpat kā Krievija) ir sašautā demokrātija.

Arī tur ”pie kloķiem” atrodas klauns – Silvio Berluskoni.

75   gadus vecais valsts vadītājs ir pievilcis politiķa tēlu pavisam tuvu klauna imidžam. Pateicoties Berluskoni un Putinam, politiskie vadītāji sāk izklaidēt tautu līdzīgi šovmeņiem”:  brauc ar sacīkšu automašīnām, rāda uzpūstus muskuļus, tēlo mačodžekus vietā un nevietā. Iespējams, ka daļa auditorijas no sajūsmas spiedz un nepamana ka politiskie soļi tiek nomainīti ar izklaides piruetēm.

Nenoliedzami, ka Berluskoni un Putina autoritārās ”demokrātijas” ir fiksētas vadoņa egocentrisma virzienā un lielu pakalpojumu šeit nodrošina televīzija, kas šādiem līderiem mēdz būt ”piesieta, ķēdes suņa statusā”.

Kāpēc tautai patīk Napoleona tipa cilvēciņi ar neierobežotu varu?

Vispirms tāpēc, ka parastie politiķi ir nodrošinājuši neticību normālai demokrātijai.

Tādā brīdī ierodas fīrers, kas valsts lietu kārtošanas vietā skrien maratonu un gandrīz nomirst! Piemēram – Ušakovs!

Šo ”soli” daudzi sāk vērtēt augstāk par reālu ”ekonomiskās krīzes” pārvarēšanu sarunās ar SVF (Dombrovskis & Co).

Skaidrs, ka ”kabanovs” un ”ivanova-jevsejeva” šos procesus neaiztiks. Par to viņi savai avīzei nerakstīs.

Vārna vārnai acīs neknābj.

Mediji (kopā ar viņiem) dancos līdzi maratona skrējējiem, žiguļu braucējiem un plastmasas bicepsu demonstrētājiem politiskajos varas gaiteņos.

”Man nav laika bažīties par rītdienu!” – savulaik apgalvoja tas pats Vinstons Čērčils.

Žēl, ka viņam šai nodarbei nepietika laika.

Varbūt tāpēc mēs tagad par to maksājam daudz dārgāk nekā vajadzētu…