Kaimiņa atvainošanās nebija paškritiska un nopietna

Raksts  no lsm.lv 

Saeimas deputāta Artura Kaimiņa (Latvijas Reģionu apvienība) atvainošanās par publisku alkohola lietošanu un skandalēšanos kādā Vecrīgas klubā nav bijusi pietiekami nopietna un paškritiska, pirmdienas vakarā LTV „Panorāma” sacīja mediju eksperte Sandra Veinberga.

Viņa uzsvēra, ka līdz šim Kaimiņš sevi parlamentā bija pozicionējis kā cilvēku, kurš cīnās pret netaisnību un tiem, kas neaizstāv taisnību. Šī bija reize, kad Kaimiņš varēja sekot sevis paustajiem principiem un parādīt savu godīgumu.

„Tas nav sīks nodarījums (..) Es gaidu izvērstu un godprātīgu savas rīcības novērtējumu,” akcentēja Veinberga.

Vērtējot kopumā skandālus ap jauno Saeimas sasaukumu – iespējamo balsu pirkšanas skandālu, Veiko Spolīša braukšanu ar auto dzērumā, kā arī Sergeja Potapkina sievas apcietināšanu aizdomās par nodokļu nemaksāšanu lielā apjomā, kā arī jau tagad Kaimiņa publisko skandālu rīkošanu – Veinberga sacīja, ka deputātiem „ir sakāpis galvā”. Taču viņiem vajadzētu saprast, ka darbs Saeimā ir ļoti atbildīgs un to darīt ir liels gods.

Vēstīts, ka naktī uz sestdienu Kaimiņš tika izraidīts no kāda Rīgas naktskluba. Tajā viņš alkohola reibumā sācis izaicinoši uzvesties. Sākotnēji Kaimiņš par notikušo vainoja apsargu, sakot, ka tas viņam ir sitis politisku motīvu dēļ. Taču vēlāk Kaimiņš atzina, ka apsargs nav vainīgs un arī Rīgas pašvaldības policija savu darbu darījusi godprātīgi.

Par referendumu: We Didn’t Start The Fire

 

 

 

Latvija. 2012. gada 18. februāris. Referendums. 

Mēs negribējām referendumu par krievu valodu kā valsts valodu Latvijā.

Kas iekūra šo ugunskuru Latvijā? 

Staļins, Hruščovs, Kenedijs, Merlina Monro,Gorbačovs,Ulmanis, Eiropas Savienība, NATO, Krievija, Vīķe- Freiberga, Putins, Alfrēds Rubiks, laikraksts Diena, prezidents Bērziņš, Dzintars, Zatlers, Āboltiņa, Lindermans, FSB, CIA, Novodvorska, Tv5, LTV, Čas, Viesturs Dūle, Raimons Pauls, zviedru bankas, Ušakovs…?

 Jūsu atbildes?

Jūsu versija šai populārai un joprojām aktuālai Billija Džoela (Billy Joel) dziesmai?

Dziesmas We Didn’t Start the Fire  teksts šeit.

2011.gada secinājumi. Sprādzienu gads ir garām.

2011.gada 31. decembrī

Neesmu pirotehnikas fanu skaitā. Man nepatīk uguņošana un tā dēvētie ” salūti”, kas asociējas ar manierīgu diktatūru izrādīšanos tautai un aziātisku kaisli ”spert naudu” gaisā pa tukšo, lai izrādītos savam kaimiņam. Zvēriem, mājdzīvniekiem arī nepatīk. Putniem – tāpat.

Taču Zatlera pirotehniski-politiskā zalve (pret Latvijas Saeimu) 2011. gadā bija patīkamo pārsteigumu skaitā.

Liktenīgā marta diena, kad viņš paziņoja par Latvijas parlamenta atlaišanu ir iegājusi valsts un mūsu privātajā vēsturē kā nozīmīgs notikums un pagrieziena punkts.

Latvija tobrīd izkustējās no nāves ”0” punkta.  

Nav svarīgi, ”kuram tas bija izdevīgi” (vecā latviešu postpadomiskā apsēstība). Svarīgi, ka tas reāli notika un tauta pēc tam nobalsoja par ”nīstās” Saeimas atlaišanu.

Rezultātā no parlamenta izlidoja un savu neierobežoto ietekmi zaudēja visi trīs oligarhi.

Viņu ietekme ir samazinājusies (Lemberga partiju ieskaitot).

Taču ”aramzeme” joprojām šūpojas. 

Latvijas politiskā areāla zemestrīce piedzīvo pazemes grūdienus joprojām.

Pat tagad – pusgadu vēlāk, TV ekrānā kompetentie politoloģijas un socioloģijas eksperti nespēj slēpt savu sarūgtinājumu ”par Zatlera nodarījumu” un tiem, kam pietiek pacietības ekrāna ekspertīzi noklausīties, jāuzzina, ”cik viss iznācis slikti” un ”kā Zatlers izgāzies” utt.

Dusmīgi joprojām ir arī politiķi.

Politiskā ”elite” (etablētos, regulāros politikas ekspertus ieskaitot) žāvē aizvainojuma brūces.

Taču no malas raugoties, šis Zatlera solis bija izšķirošs Latvijas modernā laikā vēsturē un, manuprāt, vērtējams kā galvenais 2011. gada notikums Latvijā.

No ”Zatlera pavasara” izriet virkne citu, saistītu notikumu no kuriem galvenais ir etablētas politiskās nomenklatūras konvulsīvie mēģinājumi palikt pie varas par katru cenu, saglabājot esošo status quo.

Kā redzamākā šo centienu izpausme ir Latvijas Prezidenta vēlēšanas, kad amatā tomēr izdevās iebīdīt ”vajadzīgo cilvēku” neharizmātisko Andri Bērziņu, kurš visiem spēkiem cenšas piemērot amatu sev, nespējot pats piemēroties savam amatam. To paveica tautas neakceptētais parlamenta sastāvs, kuram no šīs misijas toreiz jūnijā faktiski vajadzēja atteikties. Tas būtu bijis ētiski un cienīgi.

Morāle un ētika daudziem – vadošajās pozīcijās esošajiem Latvijā joprojām ir nesaprotams svešvārds.

Taču – sabiedrība šo analfabētismu redz! 2011. gads pierādīja, ka tauta vairs nav politiski akla un arī tas ir Latvijas gada notikums!

”Vajadzīgo” personāliju privāti subjektīvu motīvu vadīta bīdīšana amatos Latvijā sparīgi turpinās joprojām un to var novērot ne tikai radio un televīzijas padomes locekļu ”konkursā”, bet arī pašlaik FKTK vadītāja izraudzīšanā, kad Valsts bankas vadītājs strauji stumj savējo cilvēku cauri ”ievēlēšanas šķēršļu” barjerskrējienam un mums atkal tiek piedāvāts ”melnais Pēteris”, kas ”kādam’’ ir trumpja kārts savējo darīšanu nokārtošanai.

Kamēr Latvijā eksistē ”zvans no augšas” amatpersonu virziena un šī spiediena rezultātā var novākt vai iecelt cilvēkus amatos vai ietekmes pozīcijās, tikmēr mēs neesam demokrātiska valsts.

Mums joprojām traucē narcisistu elites ”tauku slānis’, kas turpina zvanīt un ietekmēt ar sava subjektīvā spiediena palīdzību.

Ārkārtas vēlēšanas pierādīja, ka Mūrniecei, Ēlertei un vēl daudziem vēlētājs ”redz cauri” un labi saskata, ka viņu vārdi nesaskan ar darbiem.

Pašai, tikko nācās pārliecināties, ka Latvijas ietekmīgas amatpersonas var izstumt arī mani no akadēmiskas akreditācijas komisijas sastāva, nekautrējoties pat klaji melot. Varas meli kotējas augstāk nekā ierēdņu bezkaislīga godprātība.

Ar to pagaidām jāsamierinās.

Pagaidām.

Šo pašu procedūru lieliski var novērot šonedēļ riņķa dancī ap Latvijas Nacionālā Operas vadoņa krēslu un portfeli. Izrādās, ka Žagars ir svēts cilvēks un viss. Aizkulišu manipulācijas ir nožēlojamas (kā parasti) un konstruktīvisma vietā skan ”zvani” un ripo krokodilu asaras.

Detonācijas 2011. gada sekoja cita citai: referendums par krievu valodu kā otro valsts valodu (izrādās, ka Latvijā ir tik daudz valstij nelojālu iedzīvotāju!), Antonova kabatas bankas (Latvijas Krājbanka) krahs, panika ap ”it kā Swedbank bankrotu” utt.

Ausis aizkritušas no sprādzieniem….

Starptautiskajā griezumā svarīgākais notikums, protams, – jasmīnu revolūcija Tuvējos Austrumos. Process, kas savu turpinājumu redz arī nākamgad, jo Sīrijas nemieri turpina vērsties plašumā un notikumu attīstība Damaskā būtiski ietekmēs šī reģiona valstu (un arī mūsu) 2012. gadu. Absurdo notikumu klāsts bijis plašs un man visnesaprotamākā ir latviešu lielā aizraušanās ar britu monarhijas atvases kāzām. Vai nu pasaku iespaidā vai turienes ”šampinjonu lasītāju” dēļ šis notikums Latvijas medijos tika pārdozēts. Cerams, ka šovakar televizors Rīgā nepievils un nenāksies (tāpat kā vakar) TV programmas vietā pārslēgties uz DVD filmām.

Vakar, piemēram, LTV piedāvāto teātri neizturēju un noskatījos tā vietā filmu par pazīstamo meksikāņu mākslinieci Fridu Kalo ar Selmu Haijeku, Alfredu Molinu un Antonio Banderas vadošajās lomās. Filma nav jauna, bet ir laba. Īpaši operatora darbs 🙂

Cerams, ka šovakar man vietējais televizors piedāvās ko īpaši labu, jo es tāpat kā pārējie caurmēra eiropieši Jauno gadu sagaidīšu mājās.

Laimīgu Jums visiem jauno gadu! 

Lai veicas un viss izdodas!

 

 

 

 

 

 

Diktatūras impulsi politikā. Politiskā skatuve ar skaudību, bez morāles.

2011. gada 18. oktobrī

Parlamenta ”spīkers” jeb ”sapulces vadītājs” Latvijā šodien ir ievēlēts.

Politiķi ir vienojušies par izgāztā parlamenta personāžu.

To pašu veco – kritušo ”varoni”.

”Prezidentbērziņa” ievēlēšanas shēma ”nostrādājusi” no jauna arī tagad – četrus mēnešus vēlāk.

Solvita Āboltiņa nav attiekusies pati no sava vecā amata un jau pati dodas troņa virzienā.

Krēsls, kā nekā…pašas iesildīts. Laikam gribas vēl pastūrēt sapulces ar simts klausītājiem  un izbaudīt bonusus uz valsts nodokļu maksātāju rēķina.

Žēl, līdz šim vērtēju viņu kā politiķi augstāk.

Daudz augstāk.

Tagad izrādās, ka ētika un morāle daudziem joprojām ir nesaprotams svešvārds.

Ko tas nozīmē?

Tas nozīmē, ka politiķi Rīgā nav ņēmuši vērā Latvijas vēlētāju signālu – ” lūdzu nomainiet visus”!

Vecie vadoņi tiek sēdināti krēslos no jauna.

Uzmestās lūpas (pēc Zatlera atlaišanas) tiek uzkrāsotas no jauna.

Vecā leijerkaste rullē tālāk.

Purvā atkal ir silti un jauki…arī bez oligarhiem.

Skaudības kaisle pēdējā nedēļas Rīgā sit visaugstāko vilni.

Tie, kurus Zatlers novāca no ”politiskās siles” tagad ir gatavi pārkost pat sliedes, lai viņam atriebtos un nepieļautu jaunu cilvēku parādīšanos pie Latvijas politiskā horizonta.

Sten krūmos oligarhi, nervozi kasa frizūras atstumtie.

Tos, kurus mēs apskaužam, mēs – apzināti samazinām.

Devalvējam, t.i., mēģinām atņemt viņiem to vērtību.

Mēs sakām – ”viņš ir traks” ,  Zatlers rīko ” komisku traģēdiju”, jo lomas taču ir sadalītas un citiem šajā elites dārziņa ar nosaukumu – ”politika” nav ko darīt!

!!!

Skaudībai ir neganti daudz formu un izpausmju.

Pirmā ir vēlme pacelties līdz apskaužamās personas līmenim, vienlaikus novelkot otru zem ūdens.

Skaudība ir agresīva, uzbrūkoša un nekonstruktīva izpausme. Tas ir aizsardzības mehānisms, kuru mēs paši iedarbinām brīdī, kad jūtamies nepelnīti zemu novērtēti (salīdzinājumā ar kādu citu). Tad mēs mēģinām saglabāt savu pašcieņu, samazinot apskaužamās personas lielumu.

Tātad vispirms salīdzināšana un pēc tam agresija.

Par politiskā establišmenta skaudību ZRP un SC virzienā nav šaubu.

Jums var viņi patikt vai nepatikt, bet par šīm divām partijām neparasti čakli balsojuši vēlētāji un tas ir jāatzīst.

Ja vēlēšanu iznākums koalīcijas izpausmē ir tāds kāds ir, ja ”seši zatleristu nolecēji” turpina dejot nēģu dejas un pirmo amatu dabūjusi caurkritušās Saeimas spīkere, tad tas nozīmē, ka Rīgā manifestē skaudība.

Skaudība pret tiem, kas uzvarēja ar cenšanos darīt 100%, lai uzvarētājs netiktu pie varas.

Tā atsedz politiķu loka virspusējību, snobismu, naivos sapņus būt svarīgiem, melus (kurus viņi iestāsta paši sev, lai mierinātu sevi) un centienus ar visiem līdzekļiem nodrošināt sev sabiedrotos (nesmādējot arī naudu!).

Skaudība ir ļaunuma sakne, tā ir tumšā zona, kurā nekas dzīvs neiztur un nekas saprātīgs nevar rasties.

Kāpēc skaudības rēgs neizgaist?

Tāpēc, ka pastāv mīts par līdztiesību un iedoma, ka katrs var izvirzīt taisnīguma kritērijus, izvirzot sevi izņēmuma situācijā.

Patētiskais centiens panākt ”taisnīgu valdību ar esošo vēlēšanu iznākumu” (regulējot to ar skaudības svirām) nav nedz konstruktīva nedz loģiska izeja no situācijas.

Vēsture liecina, ka šādas ”shēmas” regulāri atkārtojas.

Tā vietā, lai raudzītos nākotnē, skauģi bloķē cits citu, vēloties saglabāt ”savu iepriekšējo vērtību”, radot šķēršļus un aizliegumus ienācējiem.

Rezultātā dominē rūgtums, apsēstība, despotisms un cinisks pesimisms.

Paradoksāli, ka visas reliģiskās kustības (kas radījušas līdztiesības ideālu un to patiesi cenšas sludināt) savā iekšienē izveidojušas sev hierarhiskas pārvaldes formas, kas sirgst ar skaudību un pretrunām tāpat kā pārējie.

Katra institūcija (arī valsts) var attīstīties tikai tad, ja to regulāri atjauno.

Latvijai ir vajadzīga atjaunotne.

Esošais process ved sastinguma virzienā.

Žēl.

Krievijas ietekme Latvijas politikā un medijos: tumsonības bruņinieks Kabanovs, farss Kremlī un klauns, kas nopirka Itāliju.

Nikolajs Kabanovs, SC

2011. gada 29. septembrī

Vakar mūsu parlamenta deputāts Nikolajs Kabanovs braši paziņoja, ka turpinās publicēšanos avīzē ”Vesti Segodnja” paralēli politiķa darbam parlamentā.

Izrādās, ka viņš neko nezina par mediju darba ētiku.

Vai nu augstskolā tas Nikolajam nav iemācīts, jeb ” Vesti Segodnja” viņu ar šiem noteikumiem nav iepazīstinājuši.

Tas, kurš nosaka politiku nevar būt vienlaikus žurnālists un darboties spēles pretējā laukuma pusē.

Tādi ir demokrātijas noteikumi.

Starptautiskās žurnālistu organizācijas ētika savos kodeksos aizliedz vienlaikus darboties pretējās valsts demokratizācijas virzības pusēs.

Nevar vienlaikus cīnīties boksa ringā pats ar sevi.

Amizanti, ka Kabanovs to nezina!?

Kā redzamākos piemērus, savai izvēlei, viņš nosauc proletariāta diktatūras vadoni Ļeņinu un seno politisko ikonu Vinstonu Čērčilu (pārprastā nozīmē).

Varbūt, ka savas demagoģijas argumentācijai vajadzēja atkāpties līdz verdzības laikmetam, tur piemēru netrūktu…taču avīžu gan būtu pamaz.

Kabanovs izmantos ” žurnālistiku kā resursu savai politiskajai darbībai” tieši tāpat kā zārcinieks izmanto slimnīcu kā resursu savam apbedīšanas biznesam.

Marjana Ivanova Jevsejeva

No viņa neatpaliek arī otra krieviski rakstošā deputāte Marjana Ivanova-Jevsejeva. Atkal tā pati avīze un tā pati tumsonība.

Tumsonība patiešām ir …varens spēks.

Latviski rakstošie žurnālisti – parlamenta deputāti rīkojas civilizētāk. Uz laiku atkāpjas no sabiedriskās domas iespaidošanas medijos. 

Acīmredzot viņi nav Kremļa mucā audzināti un pa Putina spundi baroti kā

Kabanovs un Ivanova-Jevsejeva.

Sekojot abu pēdējo ”loģikai” medijus vispār vajag atdot politiķiem.

Dombrovskis vai Brigmanis lai lasa ziņas Panorāmā, netrūks arī politisku komentāru rakstītāju avīžu ievadrakstos, ja pie vārda katru dienu šajā slejās tiks Rubiks vai kāds no karojošajiem nacionāļiem.

Pašlaik notiekošais farss Kremlī: Putina – Medvedjeva apmanīšanās vietām visaugstākajos politiskajos amatos valstī, nepaliks nepamanīta arī Latvijā.

Redzot, kā mūsu politiķi seko krievu piemēram, varam prognozēt, ka kaut kas līdzīgs tūliņ notiks arī Rīgā. Kāds ar kādu pamanīsies amatiem, lai paliktu pie varas.

Zaļzemnieku niknuma izvirdumi medijos un saskaņiešu diletantiskie izteikumi par mediju darba apvienošanu ar politiķa pienākumiem, ir aktuāls apliecinājums šiem nesimpātiskajiem procesiem arī mūsu valstī.

Krievijas ceļš ir staigns.

Putina krampjainā tiekšanās un turēšanās pie varas Krievijā (līdz 2024. gadam!) atgādina seno padomju tradīciju – ilgāk par viņu pie varas būs bijuši tikai Staļins un Brežņevs (New York Times, 25.09.2011).

Medvedeva soļi līdz šim bija salīdzinoši progresīvāki, jo viesa cerības, ka Austrumu lielvalsts beidzot mēģinās nostāties uz abām kājām (attiecību noskaidrošana ar pagātni un tās sekām šodienas Krievijas politikā, liberāļu konsolidācija).

Tagad cerību uz Krievijas atveseļošanos vairs nav. Putina atkalatgriešanās slīcinās dziļāk medijus un, kā norādīja Arkādijs Dvorkovičs (Medvedjeva padomnieks) – ” tagad pie televizora nekas cits vairs neatliks, kā stabili skatīties vienīgi sporta kanālus”.

Krievijas veselības stāvoklis nav tik labs kā Latvijas ”kabanovi” un ” ivanovas-jevsejvas” mēdz apdziedāt. Valstij ir dziļas, nopietnas politiskas un ekonomiska problēmas.  Dzimstība līmenis Krievijā krītas, alkoholisms sit visaugstāko vilni, emigrācijas apjomi pieaug.

Vadonis neatrisinās šīs problēmas.

Vairs nav divdesmitā gadsimta trīsdesmitie gadi un centra ”stūre” nav risinājums.

Krievija ir jāreformē no augšas līdz apakšai caur liberālāku ekonomikas politiku, neatkarīgo tiesu sistēmu un korupcijas izskaušanu visos līmeņos. Valsts institūcijas ieskaitot.

Tikmēr vīrs, kurš sev nopirka visu Itāliju, domā līdzīgi.

Itālija (tāpat kā Krievija) ir sašautā demokrātija.

Silvio Berluskoni

Arī tur ”pie kloķiem” atrodas klauns – Silvio Berluskoni.

75   gadus vecais valsts vadītājs ir pievilcis politiķa tēlu pavisam tuvu klauna imidžam. Pateicoties Berluskoni un Putinam, politiskie vadītāji sāk izklaidēt tautu līdzīgi šovmeņiem”:  brauc ar sacīkšu automašīnām, rāda uzpūstus muskuļus, tēlo mačodžekus vietā un nevietā. Iespējams, ka daļa auditorijas no sajūsmas spiedz un nepamana ka politiskie soļi tiek nomainīti ar izklaides piruetēm.

Nenoliedzami, ka Berluskoni un Putina autoritārās ”demokrātijas” ir fiksētas vadoņa egocentrisma virzienā un lielu pakalpojumu šeit nodrošina televīzija, kas šādiem līderiem mēdz būt ”piesieta, ķēdes suņa statusā”.

Kāpēc tautai patīk Napoleona tipa cilvēciņi ar neierobežotu varu?

Vispirms tāpēc, ka parastie politiķi ir nodrošinājuši neticību normālai demokrātijai.

Tādā brīdī ierodas fīrers, kas valsts lietu kārtošanas vietā skrien maratonu un gandrīz nomirst! Piemēram – Ušakovs!

N. Ušakova liktenīgais skrējiens

Šo ”soli” daudzi sāk vērtēt augstāk par reālu ”ekonomiskās krīzes” pārvarēšanu sarunās ar SVF (Dombrovskis & Co).

Skaidrs, ka ”kabanovs” un ”ivanova-jevsejeva” šos procesus neaiztiks. Par to viņi savai avīzei nerakstīs.

Vārna vārnai acīs neknābj.

Mediji (kopā ar viņiem) dancos līdzi maratona skrējējiem, žiguļu braucējiem un plastmasas bicepsu demonstrētājiem politiskajos varas gaiteņos.

”Man nav laika bažīties par rītdienu!” – savulaik apgalvoja tas pats Vinstons Čērčils.

Žēl, ka viņam šai nodarbei nepietika laika.

Varbūt tāpēc mēs tagad par to maksājam daudz dārgāk nekā vajadzētu…

Lembergs neprot zaudēt, bet Ušakavs neprot būt uzvarētājs

CVK mājas lapa

2011. gada 18. septembrī

Vakardienas parlamenta vēlēšanas Latvijā ir jauns solis mūsu valsts kustībā uz priekšu.

Patiešām apsveicu visus ar pozitīvu iznākumu!

Kāpēc man ir gandarījums par notikušo?

Pirmkārt, tāpēc, ka Latvijas vēlētājs vairs nav tik smagi un histēriski pārbaidāms ar Kremļa bubuli un agrākās ”nacionālās izvēles” vietā izšķīrās par pilsoniskām partijām (Vienotību un Zatlera Reformu partiju), kas sakņojas modernākā pieejā politisko lēmumu pieņemšanā.

 

Tas nozīmē, ka Latvijas vēlētājiem tagad ir laika prasībām atbilstošākā, eiropeiskāka pieeja savas valsts politisko problēmu risinājumā, nekā bija vērojams līdz šim.

Otrkārt – ”zatleriešu” panākumi liecina, ka tauta vairs nav tik viegli manipulējama kā agrāk un  priekšvēlēšanu uzbrēcieni no oligarhu puses, negūst pilsonisku atbalsi publiskajā domā.

Liels mūsu kopīgais sasniegums ir tas, ka visi trīs oligarhi vairs neskaitās. Tiešā un pārnesta nozīmē.

Protams, ka nekas nav absolūts ir  skaidri saprotams, ka viņu sētā korupcijas sēkla Latvijā eksistē ierēdņu un politisko ielikteņu padevībā pret bijušajiem vergturiem. Šlesers, Šķēle un Lembergs nerimsies arī turpmāk veikt rokādes, lai turpinātu valsts izlaupīšanu ierastajā stilā, taču ar laiku astoņkāja taustekļi atmirs, ja šodien iesāktais kurss būs konsekvents un principiāli mērķtiecīgs.

Ja zatleristi un Vienotība turēs vārdu, tad lietas sāks notikt.

Protams, ka mēs esam tikai sākuma punktā, taču mēs esam pie krustcelēm.

Pagrieziena punktā.

Ar to arī visus apsveicu!

Diemžēl lielākas problēmas mūs sagaida ar ceturto Latvijas oligarhu – Ušakovu. Viņa izturēšanās un runas vēlēšanu naktī televīzijas ekrāna bija aroganta, uzpūtīga, flegmātiska un neieinteresēta pozēšana. Vai nu Saskaņas centra līderis joprojām (pēc operācijām) slikti jūtās un cenšas izturēt slodzi, jeb viņš vienkārši nespēj un neprot uzvarēt.

Viņa reakcija vakar bija neadekvāta notikušajam, radot iespaidu, ka saskaņiešiem bija vajadzīga vienīgi uzvara un tālākai rīcībai nekāda scenārija vairs nav.

Skaidrs, ka Saskaņas centra uzvara nav partijas piedāvātas politikas triumfs, bet gan Kremļa propagandas un mūsu krieviski runājošo tautiešu  iebaidīšanas rezultāts.

Bēdīgi, ka mūsu krieviski runājošos joprojām var iebaidīt un, ka viņi konstruktīva Latvijas patriotisma vietā izvēlas tikai Kremļa saukļus un iemīļoti ”otras valsts valodas” mantru.

Tā ir nekonstruktīva pieeja un liecina par zemu politiskā brieduma slieksni.

Protams, ka šī fenomena autori ir masu mediji, kas raida no Krievijas un turpina importēt Putina platformu savos ziņojumos un procesu interpretācijā arī šeit uz vietas.

Ušakovs arī drīz braukšot pie sava patrona Putina uz Kremli un droši vien ka saņems no sava idejiskā tēva konfektes un kādu ordeni. Piedevām.

Tāpēc patlaban mani visvairāk interesē, cik krievu vēlētāju ir balsojuši par zatleristiem un Vienotību?

Cerams, ka šie fakti drīz būs pieejami.

Ušakova elektorāts runā pats par sevi.

Cerams, ka arī viņš pazudīs no mūsu politiskās skatuves kā jau tas Latvijas oligarham pieklājas – spītīgi kārpoties pretī, taču neatgriezeniski.

Bez Šlesera un Co  otrs ielākais vēlēšanu zaudētājs ir Lembergs, kurš šajā priekšvēlēšanu kampaņa uzvedās izaicinoši, bezkaunīgi un bezgala negatīvi. Savādi, ka man agrāk par šo politiķi bija daudz labāks priekšstats kā par nobriedušu un līdzsvarotu viedokļu manipulētāju.  Savai sagrāvei lamatas šoreiz izraka viņš pats.

Vēlētāji pateica ko domāja.

Nelīdzēja arī kārtējais Ventspili slavinošais reklāmas sižets, kuru Latvijas Televīzija ”palaida gaisā” vakar, tūliņ pēc ziņu izlaiduma plkst. 18.00. Savādi, ka tas tomēr notika un varēja notikt dienā, ka visa priekšvēlēšanu propaganda ir aizliegta.

Orvela likums nostrādāja pats pret sevi.

Latvijā tagad, acīmredzot, būs tāpat kā Dānijā – lielākā uzvarējusī partija atkāpies otrās un trešās vietas ieguvēju priekšā.

Ārzemju mediji šodien prognozē Dombrovska palikšanu premjera krēslā un paredz Ģirta Valda Kristovska ņemšanos ap nacionālo partiju pievienošanu centriskajai koalīcijai.

Cerams, ka Kristovskim šoreiz neizdosies sagraut saprātīgus politiskos kompromisus, kas var mūsu valsti izvest no krīzes.

Kauliņi ir mesti!