Karš Ukrainā turpinās, bet nekas neliecina, ka Kremļa mērķi būtu mainījušies. Nav signālu, ka Maskavas diktators būtu ko sapratis vai nožēlotu tautiešu dzīvību upurēšanu, jo Šeņdžeņā neizturēja un iespiedzās piedraudot, ka Krievijas atbildes pasākumi ukraiņiem turpmāk būšot “daudz sāpīgāki nekā līdz šim”.  Kremlis starptautiskās attiecības uztver kā kauju, kurā viena puse var iegūt tikai tad, ja otra zaudē. Vai ir iespējami kompromisi ar krieviem?

Diemžēl šaubos par apgalvojumu, ka “strīdos dzimst patiesība”, jo agresīva uzbrucēja vēlme “uzvarēt” bieži ir svarīgāka par faktiem, kuros pretinieks neieklausās. Kamēr vismaz viena no pusēm tic, ka kaujas laukā var panākt vairāk nekā pie sarunu galda, tai nav motivācijas piekāpties.

Uzskatu, ka diplomātija neapturēs šo karu Ukrainā. Krieviju vada psihopāts un viņa vienīgais mērķis ir izmantot pārējos, lai 100% panākt savu. Pretinieka piekāpšanos Kremlī nenovērtēs kā pretimnākšanu, bet gan kā vājumu, jo eksistē tikai uzbrucēja vajadzības un vēlmes. Pusmiljons krievu kritušo ir nieks, jo svarīga ir tikai moskovītu “cara” dominance pasaulē un nepieciešamība – nepārtraukti paplašināt krievu impērijas robežas. Jeļcins atļāva dažām teritorijām “norauties”, bet Putins tās “noliks atpakaļ”.

Tāpēc šodien vēlos pievērst jūsu uzmanību kādam diplomātam, kurš arī neveiksmīgi centās paveikt neiespējamo. Nevils Čemberlens 1938. gada 14. septembrī devās savā pirmajā ceļojumā uz Minheni, lai novērstu kara draudus Eiropā. Vēlējās sarunu ceļā panākt, lai Hitlers piekristu miermīlīgai konflikta atrisināšanai, sakarā ar Vācijas ultimātu Čehijai. Runa bija par vācu prasībām Sudetu reģionam. Čemberlens domāja, ka tikšanās laikā viņam izdosies izrunāties un saprasties ar  Vācijas diktatoru, liekot Hitleram apzināties cik svarīgi ir izvairīties no vēl vienas Eiropas katastrofas kara formā. Saprast, ka nevajag tagad sākt atkal jaunu karu.

Pēc tam Čemberlens atgriezās Londonā pārliecināts, ka viņam viss ir izdevies. Viņš toreiz bija gatavs zvērēt, ka ar diplomātiju ir iespējams panākt vienošanos. Taču patiesībā nekādas vienprātības nebija. Hitlers īstenoja tālāk savu plānu. Sudetija bija tikai pakāpiens, lai sašķeltu un demoralizētu Rietumu lielvalstis un atbruņotu upuri.

Kad Čemberlens 29. septembrī atgriezās no savas trešās un pēdējās vizītes Minhenē, atkal izskatījās, ka viss būs labi. Pats bija apmierināts ar savu darbu uz uzskatīja, ka izdarīts viss, lai nodrošinātu mieru Eiropai. Bija sajūta, ka ir atkal veiksmīgi novērsis katastrofu, atsaucot Lielbritānijas drošības garantijas uz kurām Čehoslovākija līdz tam bija paļāvusies. Velnam tika iedots mazais pirkstiņš, bet sātans uzreiz pievāca visu roku.

Problēma nebija Hitlers, bet gan Čehijas valdība, kurai tagad nācās pieņemt tālejošus kompromisus, kas praksē nozīmēja pašnāvību. Garantijas vietā Čemberlens bija saņēmis bezvērtīgus Hitlera solījumus.  Čemberlens toreiz ticēja, ka ir iespējams pabarot velnu ar cepumiem un šādi atturēt to no sliktas uzvedības. Taču faktiski paātrināja kara tuvošanos.

„Kari parasti vienmēr beidzas ar kompromisu,”  – secina Somijas prezidents Aleksandrs Stubs savā intervijā Karinai Thurfjellai laikrakstā „SvD”. Domāju, ka tā tas nav. Ideālā pasaulē konfliktus vajadzētu atrisināt ar kompromisiem. Starp sakarīgiem u loģiskiem cilvēkiem ir iespējams nonākt līdz sapratīgiem, abpusēji izdevīgiem slēdzieniem. Taču četrus gadus ilgos kara apstākļos tas nebūs iespējams, neizbēgamās viedokļu polarizācijas dēļ.

Nav tagad jēgas runāt par „negatīvo mieru“ jeb stāvokli, kurā ieroči ir apklusuši, bet konflikta cēloņi joprojām pastāv un naida aizas ir padziļinājušās. Tāpēc, ka pāridarījumi netiek “izventilēti” un brūces nav sadziedētas.

Nē, visi kari nebeidzas ar “negatīvo mieru”. Līdz šim abi pasaules kari beidzās haotiski, pārvēršoties  revolūcijās un haosā.

Kāpēc Trampa duets joprojām braukā uz Maskavu un atpakaļ tēlojot pasaulei “miera baložus”? Tāpēc, ka šādi var celt Trampa prestižu ASV, bet faktiski “bīdīt rebes” ar krieviem, jo viss bizness tur notiek tikai ar Putina svētību.

Nevils Čemberlens nebija slikts politiķis. Tikai par vēlu saprata, ka nepareizi novērtēja Hitleru. Lielbritānijai toreiz bija tikai divi ceļi tālāk: vai nu turpināt samierināšanās politiku, slīdot uz leju pa iecietības politikas nogāzi, vai arī sist pretī.  Vinstons Čērčils izvēlējās otro variantu. “Diktatori jāj uz saviem tīģeriem un baidās no tiem nokāpt. Taču neaizmirsīsim, ka tīģeri arī var nogurt un kļūt izsalkuši” (Winston Churchill).

Pie tā arī paliksim.