Piektdienas vakarā Rīgā izdevās nobaudīt spožo, emocionāli jūtīgo pašmāju ražojumu, pilnmetrāžas filmu Bille. Saulainā pēcpusdiena lēni bīdīja pa Spledid Palace atvērtajām durvīm pirmos skatītājus. Ar 30 minūšu nokavēšanos piedzīvojums pagātnē (ziedu smaržas pavadībā) varēja sākties.

Vai nevar iztikt bez propagandas?

Neesmu kultūras pasākumu „Latvijas simtgadei” piekritēja un atbalstītāja. Bille arī iekļaujas ciklā. Šis apstāklis bija viens no iemesliem, kāpēc uz filmas pirmizrādi devos ar lielu skepses sajūtu, jo līdzšinējie simtgades mākslas ražojumi mēdz būt piesūcināti ar tā saucamā „valsts patriotisma” apliecinājumu (kas konceptuāli pārmantots no Padomu Savienības imperatīvās lielšovinisma idejas). Manuprāt patriotismam nav nekā kopīga ar dzimtenes mīlestību. Tie, kas maksā par šiem mākslas darbiem (no valsts kases) – ierēdņi un politiķi, iespējams šo atšķirību nesaskata. Iespējams, ka viņi būs pieprasījuši no filmas veidotājiem atkal kādu militāru parādi novembra vidū vai citas militārpatriotiskas akcijas kadra priekšplānā. Manas bažas šoreiz apstiprinājās tikai daļēji. Nezinu, vai pie tā vainīgas Kultūras ministrijas instrukcijas, jeb autori paši šīs epizodes uztvēra kā nepieciešamu nodevu. Patriotisma plakātiskās propagandas kadri gudru skatītāju pazemo, jo pieņem, ka ikviens latvietis nav pietiekoši patriotisks. Tā rīkojās Staļins, Hitlers un mūsdienās Putins. Taču, vai tādi skatītāju pašcieņu pazemojoši paņēmieni der demokrātiskā 100 gadus svinošā Eiropas valstī Latvija? Domāju, ka nē. Tas jau ir cits stāsts, par kuru noteikti nepieciešams runāt arī mūsu publiskajā telpā. Citādi pa gaiteņiem un auditorijām turpinās cirkulēt baumas par to, ka „simtgades pasākumus kritizēt nedrīkst”. Tikmēr atgriezīsimies pie Billes.

Režisores Ināras Kolmanes panākums

Filma pievēršas mazas meitenes bērnības ainām Rīgas Grīziņkalna rajona strādnieku mājā. Šī pilsētas daļa brīvvalsts 20. – 40. gadu posmā bija trūcīgo latviešu ģimeņu apmešanās vieta. Urbanizācijas apstākļos jaunie ļaudis no laukiem, ar cerību pilnām kabatām ieradās Rīgā, lai meklētu materiālu pārticību pilsētas piedāvātajās iespējās. Jāņa Grīziņa klasiskais darbs „Vārnu ielas republika” ir viena no spožākajām pērlēm šīs subkultūras aprakstā. Tagad mums būs arī Bille. Starp citu, arī mani vecvecāki šajā laikā dzīvojuši Zvaigžņu ielā. Tāpēc mātes stāstos ir vīdējušas Billes piedzīvotās problēmas un pārdzīvojumi, kas daļēji sasaucās ar Vizmas Belševicas aprakstītajām bērna eksistenci trūkumā, postā un vecāku ķildās. Tas nozīmē, ka Ināra Kolmane ar šo ir pirmā latviešu kinorežisore, kura beidzot iedziļinās tipiskās, eksistenciālās cilvēka problēmās noteiktā laika periodā Eiropas vēsturē.

Bille pasaules kino kontekstā

Līdzīgi stāsti no mazu meiteņu un zēnu dzīves šajā laikā izlasāmi arī citu tautu literatūrā un pamanāmi filmās. Tieši šis – vispārcilvēciskais Billes aspekts ir tas, kas paceļ šo jauno latviešu filmu augstākā līmenī, jo piedāvā cilvēcisku problēmu bergmaniskā dziļumā. Paši filmas veidotāji savos sižeta raksturojumos gan uzver, ka stāsts ir par bērna pārdzīvojumiem un piedzīvojumiem. Man šķiet, ka Kolmanes stāsts ir sanācis daudz dziļāks un tā galvenās varones ir šī laika nelaimīgās sievietes, kas ieradušās lielpilsētā, bet nespēj tur atrast darbu, laimi un pārticību. Apstākļu spiestas, viņas nonāk līdz nežēlības destruktīvumam, izrēķinoties pat ar savu bērnu. Te vēlētos uzteikt vienu no spožākajām filmas zvaigznēm – Billes mātes lomas atveidotāju Elīnu Vāni. Izcili smalkjūtīgs, trausls un pārdomāts negatīvas, slimas un egoistiskas lomas atveidojums. Viņai piekļaujas arī profesionāli spožās Lolita Cauka, Lilita Ozoliņa un Guna Zariņa. Arturs Skrastiņš noturas līmenī (līdzās spožo latviešu aktrišu ansamblim) un piedāvā neparastu tēti. Vājībām, trūkumiem apsēstu vāja rakstura ģimenes galvu, kas nespēj attaisnot savu eksistenci pieaugušo acīs, taču uzvar kaujā par mūsu simpātijām ar mazo Billi uz rokas.  Reti kinoekrānā pamanāms neliekuļots maigums tuvplānā kā šajā gadījumā – tēva mīlestībā pret meitu: satikšanās, slimības, pastaigu ainās. Skrastiņš piedāvā ko vairāk par lādzīgumu.

Filma sastāv no lieliskām epizodēm kā pērlēm, kuras izdevies realizēt, pateicoties perfektam latviešu leģendārās kinomākslinieces Ievas Romanovas ieguldījumam. Viņas darbs latviešu kino ir profesionāli perfekts. Uzkrītoši tas ievērojams Ievas Romanovas veidotajās pirmās brīvvalsts vides mizanscēnās, kur katrai detaļai ir sava nozīme, lai ievestu mūs mūsu valsts telpā pirms 90 gadiem. Sakot no Agrās rūsas un beidzot ar Billi.

Labākā epizode

Labākā filmas epizode ir gājiens pēc aizdevuma pie bagātās tantes laukos. Rabarbera lapu zupa un dialogi šajā vidē ir asprātīgi un aktieru darbs – atbilstoši spožs. Brīžos, kad pieaugušie aktieri „paņem uz sevi” filmas dramaturģisko slodzi, filma stabilizējas un kustas. Epizodēs, kurās kameras operators cenšas izturēt uzvaru uz bērna ciešanām, kustība palēninās. Iespējams, ka tāda arī ir bijusi režisores vēlme – raudzīties uz pasauli caur bērna acīm. Taču viņai ir izdevies kas vairāk – izgaismot pieaugušo cilvēku egoismu, kas, izpaužoties savstarpējā neiecietībā, strīdos un negantumā, smagi traumē vidi un apkārtni ap sevi. Bērnus ieskaitot. Ja autore būtu gājusi tālāk pa šo līniju, kas viņai kopā ar kameras operatoru Jurģi Kminu un montāžas režisoru Mihailu Lanski tiešām izdodas, tad mūsu priekšā būt vēl viens šedevrs, kas mierīgi varētu konkurēt ar čehu Jana Sveraka “Kolju” vai franču Mona Achache “Eža eleganci”  (L’Élégance du hérisson). Taču finālā notiek sižetisks lūzums un vēstījums pārsviežas uz Plūdoņa „Atraitnes dēla“ līniju un noslēdzas ar manifestējošu apliecinājumu rakstnieces Vizmas Belševicas talantam (kopā ar fotogrāfiju un dzeju kadrā). Nav šaubu par Vizmas Belševicas nozīmi mūsu literatūrā un kultūrā, taču, ja filma ir par viņu, tad tā vairs nav tikai Bille. Tad vajadzīgs pavisam cits stāsts, kurā bērnības piedzīvojumi Grīziņkalna ielās ir tikai epizode, nevis filmas stāsta kodols. Nav saprotams, kāpēc autori pēkšņi atraujas no vēstījuma par mazo Billi Vārnu ielā un paceļas līdz Nobeļa komitejai. Pārāk deklaratīvi.

Nekas nav tik labs, lai nevarētu kļūt vēl labāks.

Uz Billi iet vajag. Lieliem un maziem. Katrs sapratīs to, kas uz viņu attiecas.