Periods, kurā pašlaik dzīvojam, ir ļoti neaizsargāts, taču ērts gan. Var nemaksāt ar naudu, bet norēķināties ar kartēm un svišiem, dzenājot summas no konta uz kontu ar mobiltelefona palīdzību. Aiz stūra glūn modernie zagļi, kas prot ierāpot telefonā ar zilo zobu ķetnās, un pievākt to, kas mums pieder naudas izteiksmē. Mēs uzmanāmies, taču neatkāpjamies no iekarotajiem „beznaudas“ bastioniem, jo ar skaidru naudu šodien maksā tikai mūža mežu apakšējos stāvos un īpaši atpalikušu centru priekšpilsētās.

Ja datoru centrā sākas ugunsgrēks, tad pēkšņi vairs nestrādā biržas. Negaidīti pārstāj darboties Helsinku, Kopenhāgenas, Stokholmas un Rīgas biržas, jo tirdzniecība tajās nenotiek.  Akciju stratēģi pirms nedēļas neslēpa pārsteigumu par notiekošo. „Tā nemēdz būt“, – viens no viņiem teica. Taču tā bija un notika.

Starp citu, iemācāmies paši sev reģistrēt bagāžu lidostā un gaisa satiksme var atteikties no darbiniekiem uz mūsu čakluma rēķina. Diemžēl lidmašīnas biļetes tāpēc nekļūst lētākās. Iepērkamies RIMI pašapkalpošanās nodaļā un saprotam, ka „tā ir ērtāk” tirgotājiem, jo drīz vispār varēs atteikties no kasierēm. Pircējs iepirkšanos nokārtos pats. Taču dienišķā desa un siers tāpēc mums nemaksā mazāk. Saņemam rājienu no Lindex pārdevējas Alfas centrā brīdī, kad lūdzam plastmasas maisiņu apakšveļas iesaiņošanai. Izrādās, ka „maisiņi“ arī ir noiets etaps, jo katram dabas draugam jāzina un jāsaprot, cik tie ir bīstami vaļiem un purva bruņurupučiem. „Protams, protams“, – es saku un nesu krūšturus rokās cauri tirdzniecības centram bez stomīšanās. Varbūt vajadzēja nest kā karogus, lai visi redz, ka dabas draugi ir gatavi uz visu. Ne tikai publiskajā telpā.

Šajā digitālajā un videi labvēlīgajā pārkārtošanās ērā, tomēr neatstāj nejēdzīga sagatavotības sajūta. Ir jāliek eksāmens par tēmu, kas nav apgūta.

Tikko Business Insider sāka skandināt trauksmes zvanus par to, ka „kāds“ var saņemties un ne tikai ielīst mūsu telefonā (to iztīrot tukšu), bet arī atslēgt veselām valstīm internetu un , kas ar mums notiks pēc tam? Runa ir par Mauritāniju, kura divu nedēļu garumā atradās „interneta ēnā“. Kļūda? Nē, sabotāža. Kāds bija pārcirtis valstij tik svarīgo zemūdens komunikācijas kabeli. Tas nozīmē, ka šodienas civilizāciju var anulēt ar vienu cirvja cirtienu.

Pirms gada kāds uzņēmīgs vīrs panāca zviedru ātrās palīdzības, policijas un SOS dienestu komunikācijas pārslodzi. Neviens vairs nevarēja turp piezvanīt. Kāds bija vietējā terorista ierocis? Četri veci mobilie ar kontantkartēm.

Bīstamā laikā dzīvojam. Lai izsistu mūsu valsti no sliedēm, vairs nevajag armiju. Atliek izsist no sliedēm elektrības piegādi.

Bez strāvas nevarēsim neko samaksāt un nopirkt, apliecināt vai deklarēt. Veikalos nebūs pārtikas (nevarēs to pasūtīt) un nebūs ar ko samaksāt pat par sāli un ūdeni.

Ziemeļvalstīs ir publiski zināms, ka katram iedzīvotājam ir jābūt gatavam nodrošināt sevi un savu ģimeni (krīzes apstākļos) vismaz 72 stundu garumā. Tas nozīmē, ka mums (tapāt kā vecmammām, kurām bija zem gultas cukura maiss un sālspaciņas kara gadījumam) jānodrošinās ar konservu un sausiņu rezervēm, dzeramo ūdeni un elektrības ģeneratoru. Radioaparātam esot jābūt uzgriežamam, jo bateriju jau nebūs. Interneta arī nē.

Teikšu godīgi – neesmu tam gatava. Neesmu sagatavojusies šim pārbaudījumam, jo ceru, ka izdosies izsprukt no trešā pasaules kara.

Taču Bluetooth izslēdzu, uz RIMI iešu ar puķainu tīkliņu un pie Lindexa metīšu līkumu. Jaunā pasaules kārtība ir klāt un neapķērīgie paliek aiz durvīm. Ar ievainojumiem.