Krievi uzskata ukraiņus par ļoti viltīgiem cilvēkiem. Loģiski, ka jābūt gudrākam par savu masīvo, brutālo un vardarbīgo kaimiņu, šāda ļoti smaga kara apstākļos. Ilgstošā, mokošā un pretīgā apspiešanas vēsture no krievu puses ir iemācījusi pakļautajām tautām modrību un apķērību. Cīnoties ar nejēdzīgo kaimiņu, kas uzbrūk katrā brīvā brīdī. To zinām mēs, to saprot arī ukraiņi, igauņi, čehi un lietuvieši.

Ko tas nozīmē? Tas nozīmē: turēt acis vaļā visos brīžos un saprast kurā acumirklī var klupināt lāci, kas jūtas liels un varens.  Mēs visi, kas esam piedzīvojuši Padomju Savienību, zinām kā to dara. Ja publiski nevar (nav iespējams) iespējams apstrīdēt represīvās sistēmas spēku, bet jums ir arī acis pierē, tad var fokusēties uz valdošo krievu slāņu vājajām pusēm. Uz viņu muļķību, tukšo augstprātību un neapķērību. Piemēram, ja ir kādas konkrētas nepilnības/kļūdas, tad tās vajag uzreiz likt lietā. Tieši tā mēs izdzīvojām agrāk tautu cietumā ar nosaukumu Padomju Savienība. Līdzīgi rīkojas tagad ukraiņi, krievu okupētajos rajonos. 

Kolēģe un žurnāliste Anna Lena šonedēļ Ukrainā esot satikusi Dimeras metalurģijas rūpnīcas apsargu, 54 gadus veco Valentīnu Grišenko. Viņš ir rūpnīcas sargs, autovadītājs, tipisks ukraiņu lauku cilvēks, kas veic vairākus uzdevumus vienlaicīgi. Pēc „krievu ienākšanas“, viņu arestēja. Ievietojot šaurā betona bunkurā vietējās metalurģijas rūpnīcas pagrabā.

„Krievi turēja mani aizdomās par to, ka es esot pārvadājis pārtikas produktus no Ukrainas kontrolētās teritorijas uz krievu zonu. Par laimi, viņi nezināja, ka es biju nozadzis arī viņu degvielu,“ – smejas Valentīns.

Kā tas notika? Kādu dienu okupētās Ukrainas ceļmalā Valentīns no savas automašīnas loga pamanīja Krievijas degvielas cisternu. Krievu šoferis bija aizbēdzis, atstājot tūkstošiem litru lietū un vējā. Motors vairs nebija silts, bet aizdedzes atslēga – vietā. Diemžēl autoriepas jau mīkstas. 

„Tam nebija nozīmes. Esmu braucis ar līdzīgām padomju armijas kravas automašīnām arī agrāk un zinu, ka riepas ar laiku piepumpēsies pašas“, – skaidroja Valentīns Annai.

„Paņēmu pumpi, piepumpēju riepas un aizbraucu. Militārajiem kravas automobiļiem riepas var piepumpēt braukšanas laikā, tāpēc var nobraukt dažus kilometrus pat tad, ja riepas izskatās galīgi nederīgas“, – skaidro Valentīns un atklāj, ka paslēpis šo automašīnu pēcāk mežā. Zem zariem.

„Vēlāk krievi to vairs nekur nevarēja atrast. Divi krievu helikopteri lidoja kā traki apkārt  pa teritoriju un meklēja pazudušo degvielas auto,” – smējās Valentīns. Vēlāk viņš noslēpto automašīnu esot atdevis ukraiņu armijai. 

Ja krievi saprastu kas notika, tad Valentīns būtu nošauts. Tuvākajā pagrabā. Šodien viņš ir varonis, saņēmis pat ukraiņu apbalvojumu, taču retais zina par viņa uzdrīkstēšanos pretoties un nepakļauties ļaunuma varai. Slavens viņš nav. Taču tas, ko viņš izdarīja, nav nekas ārkārtējs viņa paaudzes ukrainim ar esošo izcelsmi un zināšanām.  Daudzi ukraiņu vīrieši pēc piecdesmit gadu vecuma ir vadījuši padomju kravas automašīnas, jo viņi ir savulaik izgājuši padomju militāro dienestu, zina kā „padomju tehnika“ darbojās, kā krievi domā un visa mūža garumā ir iemācījušies turēt acis vaļā.

Kas mani aizkustina šajā stāstā, dziļākajā līmenī par varoņdarbu? 

Tā ir viņa pretošanās krievu režīmam. Tieši tāpat pretojās mani vecvecāki, vecāki un līdzīgi Padomju Savienības laikā darīju arī es. 

Ne vienmēr iespējams racionāli paskaidrot, kāpēc cilvēki pretojas. Tu pretojies tāpēc, ka tev tas ir jādara, nevis tāpēc, ka tas varētu atmaksāties. Tas nebija izdevīgums, kas vadīja manējos. Valentīns arī brauca ar krievu „benzīna mašīnu“ apzinātas pretošanās, nevis izdevīguma dēļ.

Šis mums visiem bija un ir pavisam cits motīvs – taisnīguma un godprātības apzināšanās barbariskas, tirāniskas varas priekšā. 

Ukrainā šobrīd ir lielas problēmas kara dēļ. Tās saistītas ar Rietumu ieroču piegāžu kavējumiem, kā arī ar pašas Ukrainas kļūdām – katastrofāli novēlotu mobilizāciju, nespēju apmācīt karaspēku un izbūvēt aizsardzības līnijas.

Tas, ka Ukraina joprojām ir neatkarīga valsts, ir jāpateicas tiem ukraiņiem, kas sistemātiski pretojas Kremļa paverdzinātāju mehānismiem. Taču ilgtermiņā Ukrainas likteni nedrīkst deleģēt tikai šādiem risinājumiem. To nevar atstāt tikai Valentīna un viņam līdzīgu taisnīgu indivīdu rokās. Gan Rietumos, gan Ukrainā varas gaiteņos ir jāpanāk, lai Ukrainā būtu miers uz saprātīgiem noteikumiem, jo ar krieviem nekad neko nevar nedz sarunāt, nedz vienoties.