Ejiet uz filmu #Bille. Noskatieties to. Īsa recenzija pēc pirmizrādes

Kadrs no filmas Bille. Credit: Forum Cinema.

Piektdienas vakarā Rīgā izdevās nobaudīt spožo, emocionāli jūtīgo pašmāju ražojumu, pilnmetrāžas filmu Bille. Saulainā pēcpusdiena lēni bīdīja pa Spledid Palace atvērtajām durvīm pirmos skatītājus. Ar 30 minūšu nokavēšanos piedzīvojums pagātnē (ziedu smaržas pavadībā) varēja sākties.

Vai nevar iztikt bez propagandas?

Neesmu kultūras pasākumu „Latvijas simtgadei” piekritēja un atbalstītāja. Bille arī iekļaujas ciklā. Šis apstāklis bija viens no iemesliem, kāpēc uz filmas pirmizrādi devos ar lielu skepses sajūtu, jo līdzšinējie simtgades mākslas ražojumi mēdz būt piesūcināti ar tā saucamā „valsts patriotisma” apliecinājumu (kas konceptuāli pārmantots no Padomu Savienības imperatīvās lielšovinisma idejas). Manuprāt patriotismam nav nekā kopīga ar dzimtenes mīlestību. Tie, kas maksā par šiem mākslas darbiem (no valsts kases) – ierēdņi un politiķi, iespējams šo atšķirību nesaskata. Iespējams, ka viņi būs pieprasījuši no filmas veidotājiem atkal kādu militāru parādi novembra vidū vai citas militārpatriotiskas akcijas kadra priekšplānā. Manas bažas šoreiz apstiprinājās tikai daļēji. Nezinu, vai pie tā vainīgas Kultūras ministrijas instrukcijas, jeb autori paši šīs epizodes uztvēra kā nepieciešamu nodevu. Patriotisma plakātiskās propagandas kadri gudru skatītāju pazemo, jo pieņem, ka ikviens latvietis nav pietiekoši patriotisks. Tā rīkojās Staļins, Hitlers un mūsdienās Putins. Taču, vai tādi skatītāju pašcieņu pazemojoši paņēmieni der demokrātiskā 100 gadus svinošā Eiropas valstī Latvija? Domāju, ka nē. Tas jau ir cits stāsts, par kuru noteikti nepieciešams runāt arī mūsu publiskajā telpā. Citādi pa gaiteņiem un auditorijām turpinās cirkulēt baumas par to, ka „simtgades pasākumus kritizēt nedrīkst”. Tikmēr atgriezīsimies pie Billes.

Režisores Ināras Kolmanes panākums

Filma pievēršas mazas meitenes bērnības ainām Rīgas Grīziņkalna rajona strādnieku mājā. Šī pilsētas daļa brīvvalsts 20. – 40. gadu posmā bija trūcīgo latviešu ģimeņu apmešanās vieta. Urbanizācijas apstākļos jaunie ļaudis no laukiem, ar cerību pilnām kabatām ieradās Rīgā, lai meklētu materiālu pārticību pilsētas piedāvātajās iespējās. Jāņa Grīziņa klasiskais darbs „Vārnu ielas republika” ir viena no spožākajām pērlēm šīs subkultūras aprakstā. Tagad mums būs arī Bille. Starp citu, arī mani vecvecāki šajā laikā dzīvojuši Zvaigžņu ielā. Tāpēc mātes stāstos ir vīdējušas Billes piedzīvotās problēmas un pārdzīvojumi, kas daļēji sasaucās ar Vizmas Belševicas aprakstītajām bērna eksistenci trūkumā, postā un vecāku ķildās. Tas nozīmē, ka Ināra Kolmane ar šo ir pirmā latviešu kinorežisore, kura beidzot iedziļinās tipiskās, eksistenciālās cilvēka problēmās noteiktā laika periodā Eiropas vēsturē.

Bille pasaules kino kontekstā

Līdzīgi stāsti no mazu meiteņu un zēnu dzīves šajā laikā izlasāmi arī citu tautu literatūrā un pamanāmi filmās. Tieši šis – vispārcilvēciskais Billes aspekts ir tas, kas paceļ šo jauno latviešu filmu augstākā līmenī, jo piedāvā cilvēcisku problēmu bergmaniskā dziļumā. Paši filmas veidotāji savos sižeta raksturojumos gan uzver, ka stāsts ir par bērna pārdzīvojumiem un piedzīvojumiem. Man šķiet, ka Kolmanes stāsts ir sanācis daudz dziļāks un tā galvenās varones ir šī laika nelaimīgās sievietes, kas ieradušās lielpilsētā, bet nespēj tur atrast darbu, laimi un pārticību. Apstākļu spiestas, viņas nonāk līdz nežēlības destruktīvumam, izrēķinoties pat ar savu bērnu. Te vēlētos uzteikt vienu no spožākajām filmas zvaigznēm – Billes mātes lomas atveidotāju Elīnu Vāni. Izcili smalkjūtīgs, trausls un pārdomāts negatīvas, slimas un egoistiskas lomas atveidojums. Viņai piekļaujas arī profesionāli spožās Lolita Cauka, Lilita Ozoliņa un Guna Zariņa. Arturs Skrastiņš noturas līmenī (līdzās spožo latviešu aktrišu ansamblim) un piedāvā neparastu tēti. Vājībām, trūkumiem apsēstu vāja rakstura ģimenes galvu, kas nespēj attaisnot savu eksistenci pieaugušo acīs, taču uzvar kaujā par mūsu simpātijām ar mazo Billi uz rokas.  Reti kinoekrānā pamanāms neliekuļots maigums tuvplānā kā šajā gadījumā – tēva mīlestībā pret meitu: satikšanās, slimības, pastaigu ainās. Skrastiņš piedāvā ko vairāk par lādzīgumu.

Filma sastāv no lieliskām epizodēm kā pērlēm, kuras izdevies realizēt, pateicoties perfektam latviešu leģendārās kinomākslinieces Ievas Romanovas ieguldījumam. Viņas darbs latviešu kino ir profesionāli perfekts. Uzkrītoši tas ievērojams Ievas Romanovas veidotajās pirmās brīvvalsts vides mizanscēnās, kur katrai detaļai ir sava nozīme, lai ievestu mūs mūsu valsts telpā pirms 90 gadiem. Sakot no Agrās rūsas un beidzot ar Billi.

Labākā epizode

Labākā filmas epizode ir gājiens pēc aizdevuma pie bagātās tantes laukos. Rabarbera lapu zupa un dialogi šajā vidē ir asprātīgi un aktieru darbs – atbilstoši spožs. Brīžos, kad pieaugušie aktieri „paņem uz sevi” filmas dramaturģisko slodzi, filma stabilizējas un kustas. Epizodēs, kurās kameras operators cenšas izturēt uzvaru uz bērna ciešanām, kustība palēninās. Iespējams, ka tāda arī ir bijusi režisores vēlme – raudzīties uz pasauli caur bērna acīm. Taču viņai ir izdevies kas vairāk – izgaismot pieaugušo cilvēku egoismu, kas, izpaužoties savstarpējā neiecietībā, strīdos un negantumā, smagi traumē vidi un apkārtni ap sevi. Bērnus ieskaitot. Ja autore būtu gājusi tālāk pa šo līniju, kas viņai kopā ar kameras operatoru Jurģi Kminu un montāžas režisoru Mihailu Lanski tiešām izdodas, tad mūsu priekšā būt vēl viens šedevrs, kas mierīgi varētu konkurēt ar čehu Jana Sveraka “Kolju” vai franču Mona Achache “Eža eleganci”  (L’Élégance du hérisson). Taču finālā notiek sižetisks lūzums un vēstījums pārsviežas uz Plūdoņa „Atraitnes dēla“ līniju un noslēdzas ar manifestējošu apliecinājumu rakstnieces Vizmas Belševicas talantam (kopā ar fotogrāfiju un dzeju kadrā). Nav šaubu par Vizmas Belševicas nozīmi mūsu literatūrā un kultūrā, taču, ja filma ir par viņu, tad tā vairs nav tikai Bille. Tad vajadzīgs pavisam cits stāsts, kurā bērnības piedzīvojumi Grīziņkalna ielās ir tikai epizode, nevis filmas stāsta kodols. Nav saprotams, kāpēc autori pēkšņi atraujas no vēstījuma par mazo Billi Vārnu ielā un paceļas līdz Nobeļa komitejai. Pārāk deklaratīvi.

Nekas nav tik labs, lai nevarētu kļūt vēl labāks.

Uz Billi iet vajag. Lieliem un maziem. Katrs sapratīs to, kas uz viņu attiecas.

 

 

 

 

Eirovīzija. 2012. Fināls. Lorēna (Loreen).

2012. gada 27. maijs. Recenzija par Eirovīzijas (ESC) finālu 2012 Baku.

Noslēguma koncerta videoieraksts šeit.

Loreen dziesma šeit (video), Zviedrijas fināla versija.

Aftonbladet: Tā pasaule sveic Lorēnu (Loreen)

Aizvadītajā naktī noslēdzās Eirodziesmas fināls Azerbaidžānas galvaspilsētā Baku.

Mums Latvijā šis pasākums iesākās samērā vēlu – tikai 22.00. Tiem, kas uzstājās Baku, nācās rēķināties ar nakts stundām un nogurumu, lai izturētu līdz galam.

Eiropa, izrādās, ir liela un laika joslas dara savu. Nav viegli savākt pie televizoriem vienlaicīgi visu veco kontinentu Eiropu. Neaizmirsīsim, ka šoreiz Eiropai piebiedrojās televīzijas skatītāji arī no Jaunzēlandes un Austrālijas.  

Šis gigantiskais pasākums rūgst pāri savām robežām un tieši tāpēc ir tik magnetizējošs un saistošs mums visiem.

Sāksim pēc kārtas.

Pirmā uz starta nostājās Lielbritānija ar Engelbert Humperdinck: “Love will set you free”. Vecā kaluma dziedātājs, kurš pārstāvēja sava laika klasiku, dziedot par savas paaudzes tēmu ar moto:”es Tevi tik ļoti mīlu, ka tieši tāpēc ļauju Tev iet” šodien izskatās kā zivs bez ūdens. Savādi, bet 70 gadu šarms mūs šodien neuzrunāja un britu pienesums atstāja vienaldzīgus arī retromūzikas cienītājus. ”Popmūzikas fabrika Lielbritānija” atkal palika tukšiniekos.

 

Ungārija ar Compact Disco, “Sound of our hearts” piedāvāja labu dziesmu, kas diemžēl izskanēja vakuumā. Grafika un izpildījums nepārliecināja, jo dziedātājs vairāk atgādināja realitātes šova varoni nevis cīnītāju uz skatuves. 😉

Kvazimodo sieviškais atveidojums albāņu Rona Nishliu persona ar “Suus” nocīnījās ap balādi, taču vairāk piesaistīja uzmanību ar savādo statiskumu, fona grafiku un tērpa dizainu.

Līdzīgi operetiski un melodramatiski startēja arī nākamais konkursa dalībnieks lietuvietis. Donny Montell ar “Love is blind” Kamēr viņa acis bija ”mākslinieciski aizsietas” izskatījās intriģējoši un balsī ieklausījāmies. Līdzko saite tika aizmesta un dziedātājs pārvērtās par mazliet vulgāru diskoprinci,  ilūzija sabruka. Balāde izrādījās bez lielām izredzēm. Vājā grafika piepalīdzēja.

 

Bosnijas -Hercogovinas kora meiča MayaSar ar “Korake ti znam“, sāka savu uzstāšanos izliekoties par pianisti. Domāts bija romantiski, bet iznāca kā novazātā krogā plkst.03 no rīta. Balāde principā laba, bet netika atbilstoši piedāvāta ekrāna vajadzībām.

Krievijas Buranovsikje Babusjki: “Party for everybody” kā pārsteigums bija jau izčākstējis. Ja viņas būtu dziedājušas uzreiz finālā, tad izredzes būtu lielākas. Tieši šādu pārsteigumu dēļ mēs mīlam ESC. Kosmonauti, briesmoņi un tagad – krievu babuškas. Sakratīts eiropops naivi infantilā izpildījumā. Atgādina cirku un tieši tāpēc to nevar vērtēt kā dziesmu, bet vienīgi kā cirka numuru, kas arī nav slikti. Ceru, ka kāds neiedomāsies nākamgad atkārtot šo gājienu no Latvijas puses un nesūtīs uz Zviedriju suitu sievas vai kādu citu folkloras grupu. Tas būtu nožēlojami.

Islande piedāvāja Gréta Salóme & Jónsi ar “Never forget”.

Ziemeļu mūzika, skandināvu harmonijas, vijoles solo, mīlas ciešanas. Grafika ar ledu. Kā TV seriāla džingls (pirms 10 gadiem), bet visumā simpātisks.

 Kipras Ivi Adamou: “La la love” bija šarmants, bērnudārza disko. Zviedru mūzikas autors (starp citu rakstījis mūziku arī Paparicu, Inglesias), noturējās savos augstumos piedāvājot Eiropai cukura sīrupu muzikālā izteiksmē.

Lielākais un patīkamākais pārsteigums man bija Francija ar savu Anggun “Echo (you and I)”, kas muzikāli nepiedāvāja neko jaunu, taču skatuviski pārsteidza pamatīgi ar lielisko sporta vingrošanas elementu izmantojumu horeogrāfijas vietā un profesionālu grafiku.

Itālija bija atkal atgriezusies ar Nina Zilli “L’amore è femmina (out of love)” un pierādīja, ka sirgst ar Amy Wihnehause-kompleksu. Nepārliecinoši, lai gan mūzikas autors arī šeit bija zviedrs.

 

Igaunis Ott Lepland, “Kuula” piedāvāja spēcīgu balādi, pieticīgā izpildījumā. Dejoja nevis dziedātājs, bet TV kameras. Labs TV darbs un atbilstoša grafika kompensēja fona horeogrāfijas trūkumu.

 

 Nedaudz pārsteidza norvēģu Tooji, “Stay” neveiksmīgais starts. Par viņu vakar negribēja balsot eiropieši. Dziedātāja kā ”Erika Sādes Oslo variants”  faktiski bija irāņu izcelsmes norvēģis, kas labi dejoja. Gan mūzikas orientāli elementi gan arī horeogrāfija, bija ļoti piemēroti TV ekrānam. Mazliet atgādināja Spīrsas ”Toxic”, patika, ka mūzikas autors atkal bija zviedrs, bet…rezultāta balsojuma nebija.  Žēl.

Azerbaidžāniete Sabina Babajeva ar “When the music dies” ieradās ekrānā garā līgavas kleitā. Viņas remdenā muzikālā kaisle, nazālā intonācija, tautiskie elementi un nāves tēma atstāja trafaretu nospiedumu (kaut arī mūzikas autors atkal bija zviedrs), bet balsojumu no eiropiešiem viņa saņēma. Laikam jau līgavas garās, glītās kleitās uzrunā TV skatītājus arī tad, ja viņas dzied vāji un nepārliecinoši.

Rumānija šoreiz piedāvāja Mandinga, “Zaleilah” un kubiešu mūziķus. Plandoši sarkani minisvārki un tipisks vasaras hīts ar alkoholu! Trompete un dūdas kā dekorācija. Nav manā stilā, bet tautai patika!

Dāņu ielu dziedātāja Soluna Samay,”Should’ve known better” izskatījās kā krustojums starp Alanis Morissette un Natalie Imbruglia. Mūžīgais 90. gadu diskopops nostrādaja labi, bet balsojumu neieguva. Par gaišmatainā sievietēm Diemvideiropa nebalso.

Grieķiju pārstāvēja Eleftheria Eleftheriou ar “Aphrodisiac“, kura mūzikas autors atkal bija zviedrs.  Popķīselis ar grieķu plaukstiņpolku un skatuves erotikas obligātajiem elementiem daudziem patika.  Kā jau ”čartera šlāgeris” tas bija sadalījis lomas – ”viena dziedāja” un ”cita izlikās, ka dzied”. Teātrī un šovos tā pieņemts.

Zviedrijas Loreen: “Euphoria” piedāvāja ļoti nostrādātu audivizuālo mākslu. Horeogrāfija un kameras – viss darbojās, bija saskaņots un sinhronizēts!  Reizēm šķita, ka šis numurs ir pārāk komplicēts lai uzvarētu. Eiropa varēja arī nesaprast. Taču saprata! 🙂

Turcijas kungu deja ar plīvuriem Can Bonomo, “Love me back” realizēja sirreālismu ar orientālu vibrato.Sākumā valdzina, bet vēlāk – izčākst. Diemžēl.

Spānijas zviedru dziesma “Quédate conmigo” grieķu izskata dziedātājas Pastora Soler izpildījumā bija spēcīga balāde bez izredzēm uzvarēt. Traucēja slikta scenogrāfija un mākslinieciskais bezpersoniskums.  Ar šo pašu kaiti sirga arī vācietis Roman Lob,

“Standing still”. Powerbalāde, kas noderētu O kartes akadēmijai Latvijā. Harisma bija = 0, pat stilīgā micīte uz galvas nepalīdzēja.

 

Maltu pārstāvēja Kurt Calleja, “This is the night” demonstrējot mums uz ekrāna ”Medus salas deju”. Horeogrāfija bija ”deviņdesmito gadu hipsteru stilā”  taču bez provinciālisma. Akrobātika bija vietā un tas, ka dziesmas autors atkal ir zviedrs nāca tikai par labu.

Spēcīgā vokāliste Kaliopi, “Crno i belo” pārstāvēja Maķedoniju. Roka Madonna – spēcīga balss ar raganisko šarmu un tiešumu uzrunāja arī mani pie TV ekrāna. Spēcīgi, bet skatuviski nepārliecinoši.

Īrija bija izvēlējusies zviedru dziesmu un savus leģendāros dvīņus. Jedward, “Waterline”

Abi dvīņi startē otro gadu pēc kārtas un šoreiz dziedāja nevis par lūpu krāsu (kā pērn!), bet gan  par ko citu un visbeidzot izpeldējās strūklakā.  Lēkāja dzīvespriecīgi un nekontrolēti. Taisīja sirsniņas un beigās samirka strūklakā. Kaut kā bija par daudz. Daudz par daudz.

Serbiju pārstāvēja profesionālis – Željko Joksimović, “Nije ljubav stvar”

Balkānu balāde par mīlestību, kas tika labi nodziedāta ar iekšēju smeldzi un siltumu. Ekstrēmi viegli saprotama dziesma.

Varēja uzvarēt, bet …neuzvarēja.

 

Ukraina ir bīstama valsts un šoreiz piedāvāja Gaitanu ar “Be my guest”.

Ar vainadziņu galvā tika ”novālēts” house un sarīkotas dzīres uz skatuves. Animācija perfekta, Dejotāji  lieliskos tērpos – svārkos ar taurēm. Nav mans, bet futbola fanu gabals….taču iespaidīgs! Nesaprotu kāpēc ukraiņi tika labi māk pārstāvēt sevi ESC?

Moldāvija mēdz piedāvāt savādus šovus un arī šoreiz Pasha Parfeny: “Lăutar” bija neparasats. Šoreiz vairs netika eksponēta ”vecenīte ar bungām” taču stils bija apmēram tas pats. ”Stum- kaktā” un ”lēksim kā vardes”. Nianšu nebija. Brīdī, kad dejotājas pārvēršas šūpolēs…piecēlos un gāju prom no televizora pēc kafijas.

Lai jums jauka svētdienas pievakare!

Papildinfo: Par otro pusfinālu.

Recenzija par Eirovīzija 2012 pirmo pusfinālu : Eirovīzijas 2012 pirmā diena Baku. Bez pārsteigumiem.

Uzvaru Eirovīzijā var nopirkt Zviedrijā, bet vai tas demokratizēs Azerbaidžānu?

Zviedru Eirovīzijas 2012 fināls. Lorēna (Loreen) vai Danijs?

Pareizā dziesma uzvarēja zviedru Eirovīzijas finālā. Vai tā ir?

Pareizā dziesma uzvarēja zviedru Eirovīzijas finālā. Vai tā ir?

2011.gada 13. marts

Ar šādu apgalvojumu šodien zviedru avīzes sāk vakardienas Eirovīzijas festivāla, zviedru fināla vērtējumu Stokholmā. Erika Sādes stiklu dauzīšana un Maikla Džeksona stila horeogrāfija savaldzināja gan starptautisko žūriju, gan skatītājus Zviedrijā.

No 10 zviedru finālistiem dramatiskākā cīņa izvērtās starp Danny Saucedo un viņa monotono kluba hītu un temperamentīgo Erik Saade ar viņa vēlmi ”kļūt populāram”.

Pēdējās balsu skaitīšanas sekundes izšķīra visu, jo noskaidrojās, ka Ēriks uzvarējis ar 193 punktiem, bet Danijs zaudējis ar 149 punktiem.

Ēriks šoden ir apjucis un sajūsmināts par savu uzvaru un gatavs jau rīt doties uz Diseldorfu, lai apskatītos ”kā tur izskatās”. Viņam vispirms jācīnās par iespēju startēt finālā – 14. maijā.  20 gadus vecais Ēriks ir apņēmības un spara pilns turpināt dauzīt stiklus uz skatuves un tikt līdz uzvarai Vācijā.

 

Par Ēriku. Viņš dzimis 1990.gadā, nelielā miestiņā Kattorpā, netālu no Helsingborgas. Dziedājis grupās, piedalījies pērnā gada Eirovīzijas festivālā, iegūstot publikas simpātijas, taču neizlaužoties līdz lielajam finālam. Šīgada uzstāšanās bija līdzīga. Viņš labi jūtas uz skatuves, labi dejo un kā bērns priecājas par to ko dara. Neraugoties uz zviedru kritiķu bargajiem dzēlieniem par Ērika ”bērnišķīgo prieku dziedot” un izskatīšanos ” pēc pasaku princeses”, viņš dzied un dzīvo uz skatuves atraisīti, izstarojot gigantisku šarmu. Ēriks jau sen ir savaldzinājos zviedru bērnus un iespējams, ka pievarēs arī Eiropas pieaugušos.

Eirovīzijas šlāgera festivāls nav vokālistu konkurss, kā Latvijā iecienītais Krievija šovs Jūrmalā. Šeit  žūrijā zālē ar ”lāpstām” neizbalso sliktākos. Tiek vērtēts šovs un dziesmas magnētisms TV ekrānā. 

Lai to noskaidrotu šoreiz zviedri bija ņēmuši palīgā vienīgi ārzemju žūrijas. Konkursa gaitu vakar no Stokholmas varēja noskatīties vēl desmit valstīs, kur turienes žūrija izteica savu vērtējumu par notiekošo uz skatuves Globena arēnā Stokholmā. Žūrija bija anonīma, neviens nezina tās sastāvu, vienīgi valsti. Latvijas ekspertu žūrijas sastāvā nebija, tur tik pārstāvētas ”lielās” Eiropas valstis – Francija, Lielbritānija, Krievija, Ukraina, Serbija, Īrija utt.

Žūrijas balsojums tika pavēstīts vispirms (to noklausījās arī skatītāji, kas balsoja) un tikai pēc tam tika pieskaitīts zviedru publikas telefonbalsojums. Tas tika organizēts apzināti, lai izvirzītu finālam Vācijā ”maksimāli piemērotāko” dziesmu.

Par nozīmīgākajiem priekšsacīkšu konkurentiem zviedru kritiķi pašlaik izvirzījuši Austrijas, Kipras, Dānijas, Slovākijas un Slovēnijas vokālistus. Latvijas dueta šajā izlasē nav.

Vakardienas šlāgerparādes fināls bija liels kultūras notikums valstī, zālē biļetes maksāja krietnu summu un pirmajās rindās sēdēja vadošie politiķi, premjerministru Frederiku Reinfeldu ieskaitot.

Profesionāli vērtējot translāciju, protams bija pārteikšanās, kadra caurumi, netīrie pārbraucieni un kļūdas balošanas organizēšanā, kuras Latvijā noteikti traktētu, kā ”naidīgu politisko spēku iejaukšanos”. Šeit tas bija ”tikai kļūdas” un ir normāli, ja tiešraidē tā notiek. Šajā paradoksā slēpjas televīzijas kā medija un mākslas burvība.

Operatoru darbs bija traktā labi samēģināts un trāpīja skatītāju izpildījuma centrā. Katrs no 10 priekšnesumiem bija unikāli režisēts, izmantojot dažādas kadra aktivizācijas formas – sākot ar perfektām horeogrāfijām un beidzot ar kustīgu fona grafiku, kas perfekti pastiprināja priekšnesumu. Scenogrāfs arī šoreiz bija pienākumu augstumos.

Visu pirmo trijnieku var apskatīt te: http://sandraveinberga.lv/2011/03/12/zviedru-eirovizijas-finala-uzvaretajs-eric-saade/

Swingfly bija ietetovējis festivāla emblēmu uz rokas.

Citiem tā ietetovēta dvēselē un sirdī.

Lieliski, ja cilvēki māk un spēj priecāties.

Vakar par saviem varoņiem nobalsoja 1326 222 zviedri.

Veiksmi finālā, Ērik!