Norvēģu dramaturģijas klasiķa Henrika Ibsena (1828-1906) luga „Leļļu nams“ pirmo reizi publicēta 1879. gadā. Tās tirāža (8000 eksemplāru) tika izpārdota jau pirmajās nedēļās pēc teksta iespiešanas uz papīra. Gandrīz vienlaicīgi to varēja noskatīties uz skatuves Kopenhāgenā. Tolaik skaitījās populāra luga, jo piedāvāja publiski aktuālu problēmu, kas daudzus satrauca. Vēlāk to uzveda arī karaliskajā dramatiskajā teātrī (Dramaten) Stokholmā un tikai pēc tam paša Ibsena Oslo, Helsinkos, Londonā, Parīzē , Pēterburgā un citur. Uz latviešu skatuves luga pirmo reizi izrādīta 1897. gadā Pētera Ozoliņa režijā ar Daci Akmentiņu galvenajā lomā. 1910. gadā luga uzvesta Jaunajā Rīgas teātrī un vēlāk vairākkārt atgriezusies arī uz mūsu skatuvēm daudzas reizes.
Ibsena pieraksti liecina, ka ideju šai lugai viņš ieguvis pēc tikšanās ar kādu Lauru Kīleru Vācijā. Viņa esot bijusi „jauna, daiļa un bezrūpīga būtne“, kas ievietota psihiatriskās slimnīcas stacionārā, tikai tāpēc, ka aizņēmusies naudu un viltojusi dokumentus sava vīra dēļ. Laura esot apmeklējusi Ibsenu Drēzdenē. Laikā, kad dramaturgs tur bija apmeties kopā ar ģimeni un kādu brīdi strādāja vācu teātriem. Ibsena sievai savādā Laura esot izstāstījusi par savas dzīves likstām. Proti par to, ka esot aizņēmusies bankā lielu naudas summu, lai viņas slimais vīrs varētu aizbraukt uz Šveici un Itāliju izārstēt tur savu slimību. Pēc gada siltajās zemēs dzīvesbiedrs veiksmīgi izveseļojies. Taču viņai nav pieticis naudas ar ko samaksāt bankai par aizdevumu līdz beigām, un šī iemesla dēļ Laura viltojusi vekseli. Brīdī kad vīrs uzzinājis par notikušo, viņš palicis tik ļoti dusmīgs uz savu sievu, ka Laura no bailēm nonākusi šokā. Pēc tam viņa ievietota slimnīcā kā garīgi slima un pēcāk laulība tikusi šķirta.
Šāds ir reālais stāsts, uz kura bāzes Henriks Ibsens izveidoja lugu. Taču viņa versija par šo notikumu ir nedaudz citāda. „Leļļu namā“ daudz savādu varoņu un galvenās personas vārds ir nevis Laura, bet Nūra (latviešu tulkojumā Nora), kuras fināla lēmums – pamest turīgā baņķiera ģimeni, daudziem tolaik un tagad šķiet nepiemērots un apšaubāms solis. Sievietes tā nedara. Tās mēdz pakļauties, ciest un piedot. Nūra neko nepiedod un aiziet no ģimenes pati. Daudziem viņa tāpēc šķiet ļoti nesaprotama un savāda personība. Vai feministe?
Tālāk lūdzu turpiniet lasīt šeit: