Viss sākās uz aizsnigušas Rīgas ielas, kur ietvju nav. Tur visi čāpo pa brauktuvi. Ieskaitot mani un pāris knēveļus, kas stiepa uz muguras skolas somas. Sniegs gurkstēja zem zābakiem kā kāpostu kaceni, kurus neviens augustā nav novācis. Pārslas turpināja birt no debesīm līdzīgi posta brīdinājumam vai tumsas mierinājumam. Sniega mašīnu te neviens pēdējo nedēļu laikā nebija redzējis. Bridām kā sāmi uz Ziemeļpolu. Pēkšņi aiz muguras ieaurojās spalga autotaure. Tā iezviedzās kā dusmīgs zirgs tik ļoti negaidīti, ka visi aizlidojām pa labi kā batuta mesti. Netīrs autiņš lielā ātrumā aiztraucās garām. Pāri kupenām un ledus kaceniem. Šņācot un smirdot.
Stāvēju ceļa malā un domāju par „vistu un olu“, par cēloņiem un sekām. Kurš ir svarīgāks? Gājējs vai autobraucējs? Kuram būtu jāgriež ceļš šajā brīdī, kad Rīgas Dome nespēj uzbūvēt ietvi kājāmgājējiem? Tas, kurš lielāks un spēcīgāks – tam arī pieder vara. Ja auto var nogalināt mani, tad man jāpieraujas. Otrādi tas pats nav iespējams.
Pēc sliktas izrādes
Par to pašu nākas domāt, atgriežoties no kārtējā viduvējā koncerta, nohalturētas teātra izrādes vai atliekot plauktā saturā un formā seklu, taču ļoti populāru jauno grāmatu. Ko lai iesāk, ja kultūras dzīve piedāvā viduvējības mākslā kā normu? Mukt malā, atteikties no kultūras pasākuma apmeklējumiem vispār tikai tāpēc, ka uzvedumi un koncerti ir vāji un nekvalitatīvi? Acīmredzot. Galu galā es, kā kājāmgājējs un analītisks skatītājs, neko nevaru izdarīt skatuvei, kura producē kultūras sēnalas. Nav iespēju pateikt vienu „biezu vārdu“ izstādēm, kas eksponē nemākslu salonos un muzejos ekscentriskā iesaiņojumā. Autoru apmaksāti recenzenti ēterā un portālu slejās slavina gaidāmos sliktos koncertus kā izcilus notikumus medijos. Nekritiski izpildītāju, režisoru lielību pirms uzveduma vai izrādes tiražē radio un televīzijas raidījumi. Gavilējot vēl patētiskāk nekā Pravda savulaik apbrīnoja Brežņeva runas. Es noticu medijiem un nopērku biļeti par 50 eiro. Taču vilšanās ir smagāka par iztērēto naudu. Pie kam nav iestādes, kur varētu sūdzēties par izrādes vai koncerta slikto kvalitāti. Par kurpēm, kurām nokrīt papēdis nākamajā dienā pēc pirkšanas, var saņemt atpakaļ naudu. Taču par sliktu mākslu neviens ciešanas nekompensē.
Kas noticis?
Tālāk lūdzu turpiniet lasīt „Karakudā“. Pievienoju saiti.