Aizvadītās nedēļas satraukums manī raisīja nedaudz citādas pārdomas, nekā tās, kas izskanēja publiskajā telpā. Tur vīdēja minējumi un satraukums par to: „Vai Ilmāram Rimšēvičam var ticēt.” Mani nodarbināja doma par to, kāpēc tik augstos amatos Latvijā ieceļ cilvēkus, kas neiztur naudas, varas un iedomības pārbaudi. Īsi sakot – atlases komisijas izvirza profesionāli kompetentus (visbiežāk /diemžēl/ kādam privāti pazīstamus!), taču emocionāli un ētiski neatbilstošus cilvēkus. Komisijas tiek sasauktas, nolikumi izstrādāti, konkursi notiek, bet izvēlās nepiemērotos un seko „čuššš”.

Ieceltie vadītāji diezgan ātri apgūst birokrātijas stabilitātes moto : „Kas guļ, tas negrēko!” un uzpērk ietekmīgas personas, lai noturētos amatā saules mūžu. Ja pelnāt 12 000 eiro mēnesī , tad ir jēga izstrādāt nemirstības stratēģiju un uzpirkt lojalitāti? To tā dara gandrīz visur. Ne tikai Latvijas Bankā, bet visā varas aparātā. Parasti šie ļaudis lieliski spēlē „direktorus” un vadītājus, taču viņu devums mēdz būt nenormāli pieticīgs mūsu valsts labā.

Mēdz teikt, ka produktīviem un radošiem cilvēkiem nekādā ziņa nevajagot strādāt valsts vai pašvaldību dienestā. Tur valdot pelēka neizdarība un intrigas, kas nodrošina tēlotāju palikšanu amatos. Pat Majakovskim neizdevās izmēzt birokrātus no siltajām vietām. Kāpēc mēs brīnāmies par korumpētu ierēdņu alkatību un negribam šim faktam noticēt?

Kur ir vaina? Viss taču formāli pareizi notiek, bet rezultāta nav

Mēs visi novērtējam apkārtējos cilvēkus un izveidojam veselu rangu tabulu, kurā tie tiek ievietoti. Modernā pētniecība šodien apgalvo, ka šāda pieeja (rangu tabulas izveidošana) pārvērš cilvēkus un uzņēmumus par „precēm”, kuras var iemainīt, apmainīt un pārdot. It kā praktiski, taču Rimšēviča gadījumā tas, piemēram, nenostrādāja. Viņu (iespējams finanšu jomā zinošu cilvēku) ķēra alkatības sērga un notika neticamais –  viņš tika pieķerts pie rokas un novākts. Tas nozīmē, ka profesionāla spēja un prasme nav vienīgais cilvēka atbilstības kritērijs augstam amatam. Ir vēl arī citi kritēriji, par kuriem mēs publiski nemēdzam runāt, jo tie izklausās tā vecmodīgi un naivi: godīgums, godprātība, pieticība, laipnība, labvēlība un principialitāte. Kāpēc tos neņem vērā? Kāpēc šie rādītāji netiek iekļauti meritokrātijas listē kā noteicošie? Nav testu pārbaudei?

Kā īsti ir?

Koperniks noskaidroja, ka zeme griežas ap sauli. Nevis otrādi. Darvins formulēja dabiskās atlases principa teoriju. Freids nāca klajā ar to, ka zemapziņa lielā mērā nosaka mūsu rīcību. Šie trīs atklājumi būtiski izskaidro cilvēka pašvērtības kritērijus. Oksfordas universitātes profesors Luciano Floridi uzskata, ka šiem trim parametriem tagad nācis klāt vēl viens rādītājs. Interneta vide. Proti – mūsu reālā dzīve saplūst ar to daļu, kuru nodzīvojam internetā. Cilvēka vērtību tagad nosakot sekotāju skaits vairāk nekā meritokrātijas anketa. Lielākā daļa tos sev pērk Twiterā, Facebook, Instagram, lai izskatītos svarīgāki (nekā ir patiesībā).

Ja agrāk cilvēka vērtību noteica vietējās sabiedrības apzināti izveidotās hierarhijas kāpnes, kurās svarīgākā nebija habitus vai doksa, bet gan vietējo grupējumu atbalsts vai noliegums, tad tagad tiek pievienots interneta vērtību lekāls. Tagad arī aplikācijas vērtē jūsu apģērba stilu (Tribo), izskatu (Spontana) vai mīlētāja potenciālu (Peeple). Skaudrs vērtību grafiks, kas nekad nespēj nodrošināt gandarījumu ar sevi un par sevi.

Tas nozīmē, ka meritokrātijai tagad pievienots ļoti nihilistisks kapitālisma redzesleņķis, kas ikvienu no mums apzīmogo kā derīgu vai nederīgu. Cena šūpojas virs mūsu galvām kā nimbs. To nodrošina formāli aprēķini un dokumenti, kas liecina par to, kur esam bijuši un pavadījuši mācību laiku, taču nekādi nespēj apspoguļot cilvēka patiesos vērtības kritērijus. Mēs turpinām iecelt amatos cilvēkus ar zināšanām, bet bez vakcīnas pret korumpētību.

Kolektīvā grupas audzināšana

Protams, ka visās sabiedrībās eksistē prestižās grupas (kā ložas), kas izveido savu „aristokrātijas” amfiteātri. Jūsu pozīcija šāda grupā lielā mērā atkarīga no tā, vai protat piemēroties, liekuļot un izpatikt viedokļa līderim. Ja esat ārpus ložām, jūs gaida izsaldēšana un skarba dzīve. Tāpēc vairums cenšas piebraukt un pielīst. Lai iekļūtu siltumā.

George Saunders darbā ”Sea oak” vīriešus – oficiantus vērtē pēc viņu daiļuma. Jautājums, protams, ir atklāts – kurš nosaka, kas ir daiļš un kas nav, jo vertikālo skalu veido ietekmes līdera gaume, nevis mūsējā saprašana par skaisto un gudro. Turpretī Cory Doctorows romānā ”Down and out in the magic kingdom” sociālā slava (labā vai sliktā) aizstāj pat naudu. Kur nu vēl populārās sērijas ”Black mirror” sērija ”Nosedive”, kurā cilvēku vērtības hierarhijas vietu un sociālo statusu nosaka tikai tas, kā citi mūs uztver un novērtē. Uzreiz iedomājos, cik grūti tur klātos, piemēram, Einšteinam vai Sandai. Viņus iespundētu pagrabā uzreiz.

Kultūras jomā Latvijā šis arhipelāgs ir ļoti uzkrītoši novērojams. Ja neesat draugos (vienā ložā) ar naudas dalītājiem, tad no finansējuma labajiem projektiem nekas nespīd. Atceros kā pirms 20 gadiem mēģināju panākt valsts atbalstu metodisko materiālu izdošanai par viltus ziņām un medijpratību. Grāmata bija praktiski gatava. Nobrieda nepieciešamība uzsākt medijpratības skolotāju gatavošanu augstskolā. Projekts bija, taču naudu nepiešķīra, jo ideja neesot aktuāla un vajadzīga. To saņēma Rīgas koka māju attēlu publicēšanai.  Mans piemērs nav nekas unikāls. Tas pierāda valdošo mafiju nespēju un nevēlēšanos ieskatīties realitātē un valsts vajadzībās. Priekšroka tiek dota savējiem. Tiem, kas tuvāk un ir privāti (tieši vai pastarpināti) pazīstami.

Domāju, ka Rimšēviča skandāls apstiprina tieši šo pašu atavismu – paši negribam redzēt to, kas ir un ievērot to, kas jālabo. Ziņa par netīrās naudas mazgāšanu Latvijas krievu bankās bija zināma jau sen. Visos līmeņos. Bāršanās no Eiropas šajā virzienā skanēja, taču bija jāiesper ASV zibenim, lai mūsu „zemnieks pārmestu krustu un labotos”.

Tiktāl skaidrs. Taču, kāpēc neraugoties uz acīmredzamo, tomēr vīd sabiedrības daļas krenķīgums par to, ka Rimševičs it kā aizturēts nepareizi?

Viņa tēls dekoratīvajā varas vertikālē vienmēr ticis saudzēts no mediju puses un manevrēšanu publiskajā telpā viņš prot tik pat labi kā Lembergs. Arī viņš izskatās pēc direktora un prot atstāt iespaidu tā, lai mēs saprastu, ka zaudējot šo cilvēku cietīs valsts un katrs no mums atsevišķi. Uz viņu šaujot, viņam aplaupa māju. Viņš pats rāda, ka ir upuris un mēs tam ticam. Iet uz intervijām LTV, stāsta šausmas par valsti, kas desmitiem gadu maksājusi viņa algu 12 000 eiro mēnesī (no nodokļu maksātāju naudas), bet paliek slims, ja intervija paredzēta pie Jāņa Dombura.

Jā, vainīgi ir žurnālisti, ka ļāva viņam uzaudzēt „varoņa taukus”. Vainīga ir arī viņa „loža”, kas piesedza un piedeva pārkāpumus, pārvēlot augstajā amatā no jauna, no jauna, no jauna.

Vainīgo šajā gadījumā ir daudz.

Vai mums visus parādīs?