Bankas prezidenta IR „varoņa tauki” un meritokrātijas lāsts

Aizvadītās nedēļas satraukums manī raisīja nedaudz citādas pārdomas, nekā tās, kas izskanēja publiskajā telpā. Tur vīdēja minējumi un satraukums par to: „Vai Ilmāram Rimšēvičam var ticēt.” Mani nodarbināja doma par to, kāpēc tik augstos amatos Latvijā ieceļ cilvēkus, kas neiztur naudas, varas un iedomības pārbaudi. Īsi sakot – atlases komisijas izvirza profesionāli kompetentus (visbiežāk /diemžēl/ kādam privāti pazīstamus!), taču emocionāli un ētiski neatbilstošus cilvēkus. Komisijas tiek sasauktas, nolikumi izstrādāti, konkursi notiek, bet izvēlās nepiemērotos un seko „čuššš”.

Ieceltie vadītāji diezgan ātri apgūst birokrātijas stabilitātes moto : „Kas guļ, tas negrēko!” un uzpērk ietekmīgas personas, lai noturētos amatā saules mūžu. Ja pelnāt 12 000 eiro mēnesī , tad ir jēga izstrādāt nemirstības stratēģiju un uzpirkt lojalitāti? To tā dara gandrīz visur. Ne tikai Latvijas Bankā, bet visā varas aparātā. Parasti šie ļaudis lieliski spēlē „direktorus” un vadītājus, taču viņu devums mēdz būt nenormāli pieticīgs mūsu valsts labā.

Mēdz teikt, ka produktīviem un radošiem cilvēkiem nekādā ziņa nevajagot strādāt valsts vai pašvaldību dienestā. Tur valdot pelēka neizdarība un intrigas, kas nodrošina tēlotāju palikšanu amatos. Pat Majakovskim neizdevās izmēzt birokrātus no siltajām vietām. Kāpēc mēs brīnāmies par korumpētu ierēdņu alkatību un negribam šim faktam noticēt?

Kur ir vaina? Viss taču formāli pareizi notiek, bet rezultāta nav

Mēs visi novērtējam apkārtējos cilvēkus un izveidojam veselu rangu tabulu, kurā tie tiek ievietoti. Modernā pētniecība šodien apgalvo, ka šāda pieeja (rangu tabulas izveidošana) pārvērš cilvēkus un uzņēmumus par „precēm”, kuras var iemainīt, apmainīt un pārdot. It kā praktiski, taču Rimšēviča gadījumā tas, piemēram, nenostrādāja. Viņu (iespējams finanšu jomā zinošu cilvēku) ķēra alkatības sērga un notika neticamais –  viņš tika pieķerts pie rokas un novākts. Tas nozīmē, ka profesionāla spēja un prasme nav vienīgais cilvēka atbilstības kritērijs augstam amatam. Ir vēl arī citi kritēriji, par kuriem mēs publiski nemēdzam runāt, jo tie izklausās tā vecmodīgi un naivi: godīgums, godprātība, pieticība, laipnība, labvēlība un principialitāte. Kāpēc tos neņem vērā? Kāpēc šie rādītāji netiek iekļauti meritokrātijas listē kā noteicošie? Nav testu pārbaudei?

Kā īsti ir?

Koperniks noskaidroja, ka zeme griežas ap sauli. Nevis otrādi. Darvins formulēja dabiskās atlases principa teoriju. Freids nāca klajā ar to, ka zemapziņa lielā mērā nosaka mūsu rīcību. Šie trīs atklājumi būtiski izskaidro cilvēka pašvērtības kritērijus. Oksfordas universitātes profesors Luciano Floridi uzskata, ka šiem trim parametriem tagad nācis klāt vēl viens rādītājs. Interneta vide. Proti – mūsu reālā dzīve saplūst ar to daļu, kuru nodzīvojam internetā. Cilvēka vērtību tagad nosakot sekotāju skaits vairāk nekā meritokrātijas anketa. Lielākā daļa tos sev pērk Twiterā, Facebook, Instagram, lai izskatītos svarīgāki (nekā ir patiesībā).

Ja agrāk cilvēka vērtību noteica vietējās sabiedrības apzināti izveidotās hierarhijas kāpnes, kurās svarīgākā nebija habitus vai doksa, bet gan vietējo grupējumu atbalsts vai noliegums, tad tagad tiek pievienots interneta vērtību lekāls. Tagad arī aplikācijas vērtē jūsu apģērba stilu (Tribo), izskatu (Spontana) vai mīlētāja potenciālu (Peeple). Skaudrs vērtību grafiks, kas nekad nespēj nodrošināt gandarījumu ar sevi un par sevi.

Tas nozīmē, ka meritokrātijai tagad pievienots ļoti nihilistisks kapitālisma redzesleņķis, kas ikvienu no mums apzīmogo kā derīgu vai nederīgu. Cena šūpojas virs mūsu galvām kā nimbs. To nodrošina formāli aprēķini un dokumenti, kas liecina par to, kur esam bijuši un pavadījuši mācību laiku, taču nekādi nespēj apspoguļot cilvēka patiesos vērtības kritērijus. Mēs turpinām iecelt amatos cilvēkus ar zināšanām, bet bez vakcīnas pret korumpētību.

Kolektīvā grupas audzināšana

Protams, ka visās sabiedrībās eksistē prestižās grupas (kā ložas), kas izveido savu „aristokrātijas” amfiteātri. Jūsu pozīcija šāda grupā lielā mērā atkarīga no tā, vai protat piemēroties, liekuļot un izpatikt viedokļa līderim. Ja esat ārpus ložām, jūs gaida izsaldēšana un skarba dzīve. Tāpēc vairums cenšas piebraukt un pielīst. Lai iekļūtu siltumā.

George Saunders darbā ”Sea oak” vīriešus – oficiantus vērtē pēc viņu daiļuma. Jautājums, protams, ir atklāts – kurš nosaka, kas ir daiļš un kas nav, jo vertikālo skalu veido ietekmes līdera gaume, nevis mūsējā saprašana par skaisto un gudro. Turpretī Cory Doctorows romānā ”Down and out in the magic kingdom” sociālā slava (labā vai sliktā) aizstāj pat naudu. Kur nu vēl populārās sērijas ”Black mirror” sērija ”Nosedive”, kurā cilvēku vērtības hierarhijas vietu un sociālo statusu nosaka tikai tas, kā citi mūs uztver un novērtē. Uzreiz iedomājos, cik grūti tur klātos, piemēram, Einšteinam vai Sandai. Viņus iespundētu pagrabā uzreiz.

Kultūras jomā Latvijā šis arhipelāgs ir ļoti uzkrītoši novērojams. Ja neesat draugos (vienā ložā) ar naudas dalītājiem, tad no finansējuma labajiem projektiem nekas nespīd. Atceros kā pirms 20 gadiem mēģināju panākt valsts atbalstu metodisko materiālu izdošanai par viltus ziņām un medijpratību. Grāmata bija praktiski gatava. Nobrieda nepieciešamība uzsākt medijpratības skolotāju gatavošanu augstskolā. Projekts bija, taču naudu nepiešķīra, jo ideja neesot aktuāla un vajadzīga. To saņēma Rīgas koka māju attēlu publicēšanai.  Mans piemērs nav nekas unikāls. Tas pierāda valdošo mafiju nespēju un nevēlēšanos ieskatīties realitātē un valsts vajadzībās. Priekšroka tiek dota savējiem. Tiem, kas tuvāk un ir privāti (tieši vai pastarpināti) pazīstami.

Domāju, ka Rimšēviča skandāls apstiprina tieši šo pašu atavismu – paši negribam redzēt to, kas ir un ievērot to, kas jālabo. Ziņa par netīrās naudas mazgāšanu Latvijas krievu bankās bija zināma jau sen. Visos līmeņos. Bāršanās no Eiropas šajā virzienā skanēja, taču bija jāiesper ASV zibenim, lai mūsu „zemnieks pārmestu krustu un labotos”.

Tiktāl skaidrs. Taču, kāpēc neraugoties uz acīmredzamo, tomēr vīd sabiedrības daļas krenķīgums par to, ka Rimševičs it kā aizturēts nepareizi?

Viņa tēls dekoratīvajā varas vertikālē vienmēr ticis saudzēts no mediju puses un manevrēšanu publiskajā telpā viņš prot tik pat labi kā Lembergs. Arī viņš izskatās pēc direktora un prot atstāt iespaidu tā, lai mēs saprastu, ka zaudējot šo cilvēku cietīs valsts un katrs no mums atsevišķi. Uz viņu šaujot, viņam aplaupa māju. Viņš pats rāda, ka ir upuris un mēs tam ticam. Iet uz intervijām LTV, stāsta šausmas par valsti, kas desmitiem gadu maksājusi viņa algu 12 000 eiro mēnesī (no nodokļu maksātāju naudas), bet paliek slims, ja intervija paredzēta pie Jāņa Dombura.

Jā, vainīgi ir žurnālisti, ka ļāva viņam uzaudzēt „varoņa taukus”. Vainīga ir arī viņa „loža”, kas piesedza un piedeva pārkāpumus, pārvēlot augstajā amatā no jauna, no jauna, no jauna.

Vainīgo šajā gadījumā ir daudz.

Vai mums visus parādīs?  

Klasiskā grieķu drāma turpinās. Mums arī vajag savējo Tečeri. Blusas brauciens uz suņa astes.

2011.gada 21. jūnijā

Margareta Tečere

Gada garākā diena ieiet savā finiša taisnē. Kuģis peld pa jūru kā tramvajs.

Saulgrieži ir klāt kopā ar Dienvideiropas krīzes sabiezējumu.

Padomāsim par Grieķiju?

Mēdz teikt, ka Eiropas Savienība attīstās pateicoties krīzēm. Šis vienkāršojums satur dziļu patiesību – krīzes patiešām attīsta mūsu ūniju.

1954.gadā Francija nobalsoja pret ogļu un dzels rūdas ūnijas pārvēršanu par aizsardzības savienību. Toreiz izskatījās, ka ar eiropeisko vienotību ir cauri. Taču problēmas faktiski spēcināja sadarbību vecā kontinenta valstu starpā. Viss notika pretēji Francijas balsojumam. Viss norisinājās loģiski.

Tas pats bija novērojams Romas līguma parakstīšanas laikā.

Ķīviņiem seko salīgšana.

Tā notiek.

Eiro ieviešana ir pagaidām grandiozākais sadarbības auglis, jo vienotā valūta nav tikai simbolisks solis, bet elementāra nepieciešamība.

Tieši tāpēc ir pamats prognozēt, ka Grieķijas krīze nav uvertīra eiro norietam.

Vairumā eirozonas valstu viss pagaidām notiek salīdzinoši loģiski, kaut arī problēmas (protams) pastāv.

Tagad mēs atkal stāvam uz kraujas malas.

Ja grieķiem neizdosies tikt galā ar vietējiem populistiem, krīt Papandreou valdība, tad saasināsies eiro krīze un Grieķijas valsts bankrots kļūs par faktu.

Jā, šī krīze ietekmēs arī mūs.

Protams, ka grieķu problēmas nav cunami vai negaidīta zemestrīce. Šis process brieda vairāku dekāžu garumā un to veicināja  korumpētie grieķu politikas populisti.

Grieķiem hroniski pietrūkst Tečeres.

Lady Thactcher- savulaik Lielbritānijas premjerministre, bija ne tikai prasmīga politiskajā diskusijā ar sabiedrību, bet arī spēja un prata paskaidrot britiem kā sabalansējamas valsts finanses, salīdzinot valsts budžetu ar parastas mājsaimniecības iepirkumu un patēriņa ”griestiem”.

Ģimene nevar atļauties tērēt vairāk nekā to maciņš atļauj.

Tāpat arī valsts.

Ko nevar celt – to nevar nest.

Diemžēl politiķi, kas tiecas pie varas – sola sabiedrībai leiputriju un nodrošina paradīzes elementus zemes virsū, paslepeni aizņemoties gigantiskus parādus.

Grieķijas krīze ir tieši šāds – populisma politikas rezultāts.

Tečerei izdevās, briti saprata, lai gan savējo dzelzs lēdiju viņi nemīlēja.

Skopie aprēķinātāji nevienam nepatīk. Vēlētāji nav izņēmums.

Politiķi to zina un tāpēc visos laikos atrodas ”kāds”, kas sola , ka parāds nav jāatdod un valsts bankrots nav iespējams.

Diemžēl parādu novārdzinātajās Dienvideiropas valstīs nav nevienas Tečeres.

Grieķiem nepatīk taupītāji un sīkstuļi, tas pats novērojams Portugālē un Spānijā.

Pie mums arī oligarhu taurēs saklausāmas ”grieķu toņkārtas”, kad Lembergs sola atrast ceļus, kā valsts parādu ”var arī neatdot” un jaunais prezidents Bērziņš gatavs šķiesties ar ”ģeniālām” idejām par manipulāciju ar iedzīvotāju hipotekārajiem kredītiem.

Tātad arī mūsu platuma grādos ir ieradušies grieķu stila populisti.

Iespējams, ka ar šiem tukšajiem solījumiem viņi cer bruģēt sev ceļu  uz vietām Latvija nākamā sasaukuma parlamentā.

Grieķijas krīzi ir sarūpējuši tieši šādi politiķi. Tā attīstījusies gadu desmitiem un šodien sasniedz 160% no valsts nacionālā kopprodukta.

Būtībā var pat secināt, ka Grieķija kā valsts ir atradusies uz bankrota robežas vismaz pusi no sava neatkarības mūža.

Demonstrantiem Atēnu centrā vajadzēja iet ielās jau sen.  Jau toreiz kad sākās Grieķijas treknie gadi…

Muļķīgi dāsnā ”trekno gadu” politika Kalvīša stilā grieķiem ir hroniska infekcija.

Paradoksāli, ka neviens no grieķu politiķiem nebija spējīgs reāli konstatēt kas valstī īsti notiek.

Loģiski, ka šis solis jau sen bija jāsper tā saucamajai ”labējo valdībai”, taču tieši viņu valdīšanas laikā 2004 – 2009.  gados grieķu caurmēra algas un valsts sektors uzbrieda par 60%.

Tagad cilvēki iet ielās un protestē Atēnās pret taupības paketi, kas mēģina sabalansēt valsts ekonomisko politiku. Viņiem ”taupības politiku” nevajag.

Lai ir tā kā bija.

Margarete Tečere izveda Lielbritāniju no ekonomiskās krīzes.

Grieķiem šādu leģendāru un harizmātisku līderu nav.

Demonstranti Sintagmas laukumā Atēnas turpina protestu maratonu, jo ir pierasts dzīvot pāri līdzekļiem un būtībā, tas nav nepatīkami.

To var saprast.

Tepat Latvijā cilvēki treknajos gados zvejoja nekustamos īpašumus kā vimbas.

Tagad, kad akvārijs ir tukšs – vimbu vietā peld niknums un neapmierinātība.

”Kurš paņēma manu karotīti!’- sņukst septītais rūķītis.

Karotīti, kas iegādāta ”uz krīta”.

Tikmēr satraukums trāpījis jau atkal zviedru pensionāriem.  Grieķijas iespējama bankrota gadījumā sadegs arī valsts AP fondu nauda, kas ieguldīta Grieķijas valsts obligācijās un banku akcijās.

Zviedrijas pensiju trešais AP fonds ir ieguldījis Grieķijas valsts obligācijās 308 miljonus eiro. Otrais AP fonds – 57,2 pensiju miljonus National Bank of Greece. Pirmais zviedru AP fonds investējis zviedru pensionāru naudu trīs grieķu bankās 34,5 miljonu SEK vērtībā. Septītajam AP fondam ir akcijas 14 miljonu SEK vērtībā divās  grieķu bankās.

Bez grēka nav arī SPP (6,2 miljoni SEK obligācijās un banku akcijās Grieķijā) un Handelsbanken  (3,8 miljoni).

Pagaidām izskatās, ka grieķus pieslēgs naudas sūkņiem.

Eiro izdzīvos.

Taču politiskā bezatbildība valstu parlamentos ir dzīva joprojām.

Arī Latvijā.

No nekurienes dubļiem ik pa brīdim uznirst ”eksperti”, kas gatavi atrast grēkāžus Ņujorka vai uz Jupitera un solīt leiputriju Latvijai jau aizparīt, ja tauta balsos tieši par viņiem.

Burvju mākslinieku netrūkst arī mums.

Cerams, ka ”Eiropas mācības” atvēsinās politisko žonglieru māņus kustību ekvilibristiku.

Krīzes instinkts jeb tomēr grieķiem iecienītais ”blusas brauciens uz suņa astes” .

Ko izvēlēsimies mēs?

.