2011.gada 21. jūnijā

Gada garākā diena ieiet savā finiša taisnē. Kuģis peld pa jūru kā tramvajs.

Saulgrieži ir klāt kopā ar Dienvideiropas krīzes sabiezējumu.

Padomāsim par Grieķiju?

Mēdz teikt, ka Eiropas Savienība attīstās pateicoties krīzēm. Šis vienkāršojums satur dziļu patiesību – krīzes patiešām attīsta mūsu ūniju.

1954.gadā Francija nobalsoja pret ogļu un dzels rūdas ūnijas pārvēršanu par aizsardzības savienību. Toreiz izskatījās, ka ar eiropeisko vienotību ir cauri. Taču problēmas faktiski spēcināja sadarbību vecā kontinenta valstu starpā. Viss notika pretēji Francijas balsojumam. Viss norisinājās loģiski.

Tas pats bija novērojams Romas līguma parakstīšanas laikā.

Ķīviņiem seko salīgšana.

Tā notiek.

Eiro ieviešana ir pagaidām grandiozākais sadarbības auglis, jo vienotā valūta nav tikai simbolisks solis, bet elementāra nepieciešamība.

Tieši tāpēc ir pamats prognozēt, ka Grieķijas krīze nav uvertīra eiro norietam.

Vairumā eirozonas valstu viss pagaidām notiek salīdzinoši loģiski, kaut arī problēmas (protams) pastāv.

Tagad mēs atkal stāvam uz kraujas malas.

Ja grieķiem neizdosies tikt galā ar vietējiem populistiem, krīt Papandreou valdība, tad saasināsies eiro krīze un Grieķijas valsts bankrots kļūs par faktu.

Jā, šī krīze ietekmēs arī mūs.

Protams, ka grieķu problēmas nav cunami vai negaidīta zemestrīce. Šis process brieda vairāku dekāžu garumā un to veicināja  korumpētie grieķu politikas populisti.

Grieķiem hroniski pietrūkst Tečeres.

Lady Thactcher- savulaik Lielbritānijas premjerministre, bija ne tikai prasmīga politiskajā diskusijā ar sabiedrību, bet arī spēja un prata paskaidrot britiem kā sabalansējamas valsts finanses, salīdzinot valsts budžetu ar parastas mājsaimniecības iepirkumu un patēriņa ”griestiem”.

Ģimene nevar atļauties tērēt vairāk nekā to maciņš atļauj.

Tāpat arī valsts.

Ko nevar celt – to nevar nest.

Diemžēl politiķi, kas tiecas pie varas – sola sabiedrībai leiputriju un nodrošina paradīzes elementus zemes virsū, paslepeni aizņemoties gigantiskus parādus.

Grieķijas krīze ir tieši šāds – populisma politikas rezultāts.

Tečerei izdevās, briti saprata, lai gan savējo dzelzs lēdiju viņi nemīlēja.

Skopie aprēķinātāji nevienam nepatīk. Vēlētāji nav izņēmums.

Politiķi to zina un tāpēc visos laikos atrodas ”kāds”, kas sola , ka parāds nav jāatdod un valsts bankrots nav iespējams.

Diemžēl parādu novārdzinātajās Dienvideiropas valstīs nav nevienas Tečeres.

Grieķiem nepatīk taupītāji un sīkstuļi, tas pats novērojams Portugālē un Spānijā.

Pie mums arī oligarhu taurēs saklausāmas ”grieķu toņkārtas”, kad Lembergs sola atrast ceļus, kā valsts parādu ”var arī neatdot” un jaunais prezidents Bērziņš gatavs šķiesties ar ”ģeniālām” idejām par manipulāciju ar iedzīvotāju hipotekārajiem kredītiem.

Tātad arī mūsu platuma grādos ir ieradušies grieķu stila populisti.

Iespējams, ka ar šiem tukšajiem solījumiem viņi cer bruģēt sev ceļu  uz vietām Latvija nākamā sasaukuma parlamentā.

Grieķijas krīzi ir sarūpējuši tieši šādi politiķi. Tā attīstījusies gadu desmitiem un šodien sasniedz 160% no valsts nacionālā kopprodukta.

Būtībā var pat secināt, ka Grieķija kā valsts ir atradusies uz bankrota robežas vismaz pusi no sava neatkarības mūža.

Demonstrantiem Atēnu centrā vajadzēja iet ielās jau sen.  Jau toreiz kad sākās Grieķijas treknie gadi…

Muļķīgi dāsnā ”trekno gadu” politika Kalvīša stilā grieķiem ir hroniska infekcija.

Paradoksāli, ka neviens no grieķu politiķiem nebija spējīgs reāli konstatēt kas valstī īsti notiek.

Loģiski, ka šis solis jau sen bija jāsper tā saucamajai ”labējo valdībai”, taču tieši viņu valdīšanas laikā 2004 – 2009.  gados grieķu caurmēra algas un valsts sektors uzbrieda par 60%.

Tagad cilvēki iet ielās un protestē Atēnās pret taupības paketi, kas mēģina sabalansēt valsts ekonomisko politiku. Viņiem ”taupības politiku” nevajag.

Lai ir tā kā bija.

Margarete Tečere izveda Lielbritāniju no ekonomiskās krīzes.

Grieķiem šādu leģendāru un harizmātisku līderu nav.

Demonstranti Sintagmas laukumā Atēnas turpina protestu maratonu, jo ir pierasts dzīvot pāri līdzekļiem un būtībā, tas nav nepatīkami.

To var saprast.

Tepat Latvijā cilvēki treknajos gados zvejoja nekustamos īpašumus kā vimbas.

Tagad, kad akvārijs ir tukšs – vimbu vietā peld niknums un neapmierinātība.

”Kurš paņēma manu karotīti!’- sņukst septītais rūķītis.

Karotīti, kas iegādāta ”uz krīta”.

Tikmēr satraukums trāpījis jau atkal zviedru pensionāriem.  Grieķijas iespējama bankrota gadījumā sadegs arī valsts AP fondu nauda, kas ieguldīta Grieķijas valsts obligācijās un banku akcijās.

Zviedrijas pensiju trešais AP fonds ir ieguldījis Grieķijas valsts obligācijās 308 miljonus eiro. Otrais AP fonds – 57,2 pensiju miljonus National Bank of Greece. Pirmais zviedru AP fonds investējis zviedru pensionāru naudu trīs grieķu bankās 34,5 miljonu SEK vērtībā. Septītajam AP fondam ir akcijas 14 miljonu SEK vērtībā divās  grieķu bankās.

Bez grēka nav arī SPP (6,2 miljoni SEK obligācijās un banku akcijās Grieķijā) un Handelsbanken  (3,8 miljoni).

Pagaidām izskatās, ka grieķus pieslēgs naudas sūkņiem.

Eiro izdzīvos.

Taču politiskā bezatbildība valstu parlamentos ir dzīva joprojām.

Arī Latvijā.

No nekurienes dubļiem ik pa brīdim uznirst ”eksperti”, kas gatavi atrast grēkāžus Ņujorka vai uz Jupitera un solīt leiputriju Latvijai jau aizparīt, ja tauta balsos tieši par viņiem.

Burvju mākslinieku netrūkst arī mums.

Cerams, ka ”Eiropas mācības” atvēsinās politisko žonglieru māņus kustību ekvilibristiku.

Krīzes instinkts jeb tomēr grieķiem iecienītais ”blusas brauciens uz suņa astes” .

Ko izvēlēsimies mēs?

.