Vai tauta ir dumja? Aiziešanas loģika un reālā politika

Speciāli TVNET

Referendumi jeb tautas aptaujas process, kas pirmajā mirklī šķiet godīgs sabiedrības viedokļa apzināšanas ceļš, nemaz nav tik vienkārša lieta. Rūpīgāk ieskatoties, var novērot arī problēmas, kas šodien izgaismojas līdz ar britu aiziešanu no Eiropas Savienības. Tā saucamais Brexit (Apvienotās Karalistes aiziešana no eiroūnijas) faktiski ir ievedis šo valsti strupceļā. Kurp tālāk?

Vai tauta ir dumja?

Sākumā daudziem vēlētājiem bija skaidrs, cik daudz priekšrocību būs, ja Apvienotā Karaliste nepaliks Eiropas Savienības sastāvā un pametīs to. Kas notiks pēc aiziešanas, tas gandrīz nevienu (pirms diviem gadiem) neinteresēja. Brexit piekritēji uzskaitīja vienīgi priekšrocības, kas radīsies brīdī, kad tiks aizslēgtas durvis uz ārpasauli, ierobežojot ekonomisko migrantu plūsmu no tās. Tagad durvis beidzot patiešām tiks aizvērtas.  Premjerministre Terēza Meja jau divus gadus cenšas tās aizvērt, reducējot sāpīgas sekas savai valstij.

Sākumā notika vienošanās par „mīkstu nosēšanos“, taču viedokļi arī šajā virzienā dalās. Šis piemērs ilustrē problēmu, kas rodas aptauju rezultātā, t.i., politikā gandrīz nav jautājumu, kurus var atrisināt ar atbildi “jā“ vai “nē“. Strīdus jautājumi mēdz būt tik komplicēti, ka divas atbildes neko neatrisina. Tas nozīmē, ka nevis tauta un vēlētāji ir dumji un neprot izvēlēties pareizo atbildi, bet gan politikas flangi ir savstarpēji integrētas sfēras, kuras nav vienkārši polarizējamas un tāpēc atrisināmas aptaujas rezultātā.

Parastā tauta pret politiķiem un eliti

Šobrīd ļoti iecienīta ieeja politikā ir apgalvojums, ka varoņi nostājas pret veco, korumpēto politisko eliti un atnesīs tēvijai jaunus laikus. Tā apgalvoja Tramps savā priekšvēlēšanu kampaņā, tā sludina populistu partijas Latvijā, un līdzīgi rīkojas visi populisti šaipus un viņpus valsts robežai. Mūsu reprezentatīvajā demokrātijā deputātus ievēlam parlamentā, kur tie arī pauž mūsu viedokli tālāk, pieņemot lēmumus. Ja šie politiķi mums nepatīk, tad varam tos nomainīt nākamajās vēlēšanās, kas Latvijā norisināsies jau oktobrī. Tā kā tiešās demokrātijas izpausme (referendums) nekādā mērā nav pozitīvāks vai godīgāks pasākums par demokrātiskām vēlēšanām, tad mums nav pamata uzskatīt, ka visi valstij svarīgākie jautājumi būtu jāizlemj vēlētāju aptaujas ceļā. Lielbritānijas vēlētāji nobalsoja par Breksitu. Taču vienlaikus bija iebalsojuši parlamentā deputātus, kuru balsojums bija pret valsts izstāšanos no Eiropas Savienības. Kas tad ir svarīgāks? Vai vēlētāju referenduma rezultāts, vai to pašu vēlētāju ievēlēto politiķu balsojuma iznākums? Starp citu, demokrātija pieļauj dažādas nobalsošanas formas, kurās uzvar vairākums. Tomēr tas nenozīmē vairākuma diktatūru, jo minoritāšu aizsardzība ir modernas liberālās demokrātijas priekšnoteikums.

Referendumi nav izeja problēmu situācijās. Īpaši bīstami tie kļūst brīdī, kad tiek mēģināts veikt izmaiņas konstitūcijā. Šādos gadījumos vajadzīgs parlamenta vairākuma balsojums un vēl dubults akcepts, ar vienām vēlēšanām pa vidu. Tagad britiem ir milzums problēmu, jo referendums pieprasīja 50% + 1. Vienā rāvienā panika ņēma virsroku, ekonomiskie migranti un eirobirokrātu arogance panāca savu. Briti aiziet, taču neviens nav drošs, vai šī šķiršanās viņus padarīs laimīgākus. Sabiedrībā virmo neapmierinātība par notikušo, jo aiziešanas scenārijs daudziem vēl pirms dažiem gadiem likās citādāks. Tagad skaidri redzami arī zaudējumi, kas valstij var izrādīties liktenīgi.

Vai tauta ir dumja?

Sākumā daudziem vēlētājiem bija skaidrs, cik daudz priekšrocību būs, ja Apvienotā Karaliste nepaliks Eiropas Savienības sastāvā un pametīs to. Kas notiks pēc aiziešanas, tas gandrīz nevienu (pirms diviem gadiem) neinteresēja. Brexit piekritēji uzskaitīja vienīgi priekšrocības, kas radīsies brīdī, kad tiks aizslēgtas durvis uz ārpasauli, ierobežojot ekonomisko migrantu plūsmu no tās. Tagad durvis beidzot patiešām tiks aizvērtas.  Premjerministre Terēza Meja jau divus gadus cenšas tās aizvērt, reducējot sāpīgas sekas savai valstij.

Sākumā notika vienošanās par „mīkstu nosēšanos“, taču viedokļi arī šajā virzienā dalās. Šis piemērs ilustrē problēmu, kas rodas aptauju rezultātā, t.i., politikā gandrīz nav jautājumu, kurus var atrisināt ar atbildi “jā“ vai “nē“. Strīdus jautājumi mēdz būt tik komplicēti, ka divas atbildes neko neatrisina. Tas nozīmē, ka nevis tauta un vēlētāji ir dumji un neprot izvēlēties pareizo atbildi, bet gan politikas flangi ir savstarpēji integrētas sfēras, kuras nav vienkārši polarizējamas un tāpēc atrisināmas aptaujas rezultātā.

Parastā tauta pret politiķiem un eliti

Šobrīd ļoti iecienīta ieeja politikā ir apgalvojums, ka varoņi nostājas pret veco, korumpēto politisko eliti un atnesīs tēvijai jaunus laikus. Tā apgalvoja Tramps savā priekšvēlēšanu kampaņā, tā sludina populistu partijas Latvijā, un līdzīgi rīkojas visi populisti šaipus un viņpus valsts robežai. Mūsu reprezentatīvajā demokrātijā deputātus ievēlam parlamentā, kur tie arī pauž mūsu viedokli tālāk, pieņemot lēmumus. Ja šie politiķi mums nepatīk, tad varam tos nomainīt nākamajās vēlēšanās, kas Latvijā norisināsies jau oktobrī. Tā kā tiešās demokrātijas izpausme (referendums) nekādā mērā nav pozitīvāks vai godīgāks pasākums par demokrātiskām vēlēšanām, tad mums nav pamata uzskatīt, ka visi valstij svarīgākie jautājumi būtu jāizlemj vēlētāju aptaujas ceļā. Lielbritānijas vēlētāji nobalsoja par Breksitu. Taču vienlaikus bija iebalsojuši parlamentā deputātus, kuru balsojums bija pret valsts izstāšanos no Eiropas Savienības. Kas tad ir svarīgāks? Vai vēlētāju referenduma rezultāts, vai to pašu vēlētāju ievēlēto politiķu balsojuma iznākums? Starp citu, demokrātija pieļauj dažādas nobalsošanas formas, kurās uzvar vairākums. Tomēr tas nenozīmē vairākuma diktatūru, jo minoritāšu aizsardzība ir modernas liberālās demokrātijas priekšnoteikums.

Referendumi nav izeja problēmu situācijās. Īpaši bīstami tie kļūst brīdī, kad tiek mēģināts veikt izmaiņas konstitūcijā. Šādos gadījumos vajadzīgs parlamenta vairākuma balsojums un vēl dubults akcepts, ar vienām vēlēšanām pa vidu. Tagad britiem ir milzums problēmu, jo referendums pieprasīja 50% + 1. Vienā rāvienā panika ņēma virsroku, ekonomiskie migranti un eirobirokrātu arogance panāca savu. Briti aiziet, taču neviens nav drošs, vai šī šķiršanās viņus padarīs laimīgākus. Sabiedrībā virmo neapmierinātība par notikušo, jo aiziešanas scenārijs daudziem vēl pirms dažiem gadiem likās citādāks. Tagad skaidri redzami arī zaudējumi, kas valstij var izrādīties liktenīgi.

Jāņu maldugunis

Kāpēc briti nobalsoja šādi pirms diviem gadiem, to šodien grūti paskaidrot. Iemesli ir vairāki. Vēl dīvaināk ir noskatīties uz centību, ar kādu britu politiķi turpina šo izstāšanās procesu. “Brexit bija ļoti destruktīvs process,“ konstatē diplomāte, kas nevēlas nosaukt savu vārdu, uzsverot, ka “arī pats izstāšanās process no ES ir tikpat destruktīvs”. Jāpiezīmē, ka pēc Apvienotās Karalistes izstāšanās no Eiropas Savienības ir pieklusušas balsis par šo tēmu Ziemeļvalstīs. Interesanti, ka agrāk lielā nepatika pret Briseli šodien nav augusi augumā. Nepalīdz pat zviedru valdošo partiju centieni novelt 2015. gada bēgļu krīzi uz Eiropas Savienības nespēju reaģēt. Vēlētājs zina un saprot, ka pašmāju regulētāji tomēr ir pie vainas. Nevajag deleģēt Briselei savu neizdarību un kļūdas, cerot, ka vēlētājs to “nopirks“. Skandināvi to saprot, bet briti tomēr tika apmulsināti un izdarīja tieši tā, kā Kremļa troļļi vēlējās, – pameta Eiropas Savienību. Četrus mēnešus pirms Donalda Trampa stāšanās ASV prezidenta amatā. Tikai tagad pamazām kļūst skaidrs, ka Bexit un Trampa ievēlēšana ir vienas un tās pašas medaļas divas puses. Populisma histērijas izpausme.

1533

Britu salu vēsturē ir vairāki līdzīgi notikumi, kas liecina par gatavību atdalīties no kopējām konteksta tendencēm. 1533. gadā karalis Henrijs VIII izstājās no katoļu baznīcas. Interesanti, ka šo soli viņš nespēra reliģiskās pārliecības dēļ, jo pats līdz sava mūža beigām uzskatīja sevi par katoli. Viņš šādi rīkojās, lai šķirtu savu laulību ar Katrīnu un apprecētu Annu. Lai panāktu šķiršanos, karalis mainīja valsts pozīciju, izstājoties no katoļu pasaules ar pāvestu centrā, un radīja jaunu mītu (Edwin Jones, ”The English nation: The great myth”) jeb jauna veida identitāti saviem padotajiem. Tagad, Brexit sakarībā, notika tas pats: „Mēs neesam eiropieši. Lielbritānija ir sala“ – tika apgalvots referenduma priekšvakarā, lai gan turpat vien pie vecā kontinenta šī sala joprojām ir noenkurota.

Nākamais norobežošanās solis bija 1940. gads, kad pēc Francijas kapitulācijas Lielbritānija sajutās viena cīņā pret nacistisko Vāciju. „Briti toreiz saskatīja savu lomu Otrā pasaules kara gaitā pavisam citādi, nekā to novērtēja kontinentā,“ atzinās kāds bijušā premjerministra Deivida Kamerona līdzstrādnieks preses konferencē. Ar to viņš domāja ticību savai nacionālajai valstij un nespēju saprast, kā iespējams samazināt bruņotu konfliktu iespējas, reducējot nacionālo valstu neatkarību. Pēc britu vairākuma domām, tieši nacionālā valsts palīdzēja pretoties Hitleram 1940. gadā. Nekādus citus pazemes akmeņus viņi šajā projektā nesaskata joprojām. Lai saprastu šo britu konservatīvismu, der atgādināt arī par Mārgaretu Tečeri un 1975. gadu. Tieši viņas vadībā 1973. gada UK kļuva par ES dalībvalsti (67%:32%). Šodienas „breksistiem“ 1975. gada referendums skaitās „cita situācija“, jo tolaik ūnija sadarbojās galvenokārt ekonomiski un jautājums par politisku centrtieci vispār nebija dienas kārtībā. Pēdējais trieciens bija 2004. gads, kad Eiropas Savienībā iestājās jaunās dalībvalstis, Latviju ieskaitot. Toreiz tieši briti aktīvi atbalstīja jauno valstu ienākšanu, taču nevēlējās pārvērst ekonomiskās sadarbības projektu par politisku ūniju ar nosaukumu  Eiropas Savienotās Valstis. Tad parādījās pirmais nopietnais briesmonis, kuru mediju apritē dēvēja simboliski par „poļu santehniķi“.

Darba migrantu paisums

Ar šo jēdzienu vecajās dalībvalstīs saprot darba migrantus. Tos pašus, kas dodas uz rietumiem labākas darba dzīves meklējumos. Piedāvā savas darba rokas tiem, kas vairāk maksā. Jorans Pēršons, Zviedrijas premjerministrs, bija pirmais, kas neslēpa savas bažas par to, ka, piemēram, Baltijas valstis iztukšošoties un melnstrādnieki no turienes došoties uz rietumiem, noslīcinot veco valstu darba tirgu. Tā tas arī notika, Lielbritānijas virzienā darbu uz rietumiem brauca meklēt ļoti dažādu profesiju ļaudis. Ne tikai „poļu santehniķi“, kas ieradās rietumos pirmie un ar savu lielo skaitu piešķīra savas profesijas simbolisko „seju“ ekonomiskajiem migrantiem. Sākumā darba tirgus izturēja, jo darbaspēks daudzās jomās bija vajadzīgs un finanšu sistēma saglabāja stabilitāti. Sākumā arī briti ieguva, nodarbinot „poļu santehniķi“ savā labā. Vēlāk aina mainījās. Visi vairs nebija sajūsmā, un tāpēc piedzima UKIP partija, kas ieceļotāju paisumā redzēja tikai problēmas. Tagad arī Terēza Meja neizvairās un atklāti atzīst, ka darbaspēka paisums bija viens no galvenajiem Brexit izraisītājiem. Tāpēc arī ieceļošanas aizliegums viņai joprojām ir pats svarīgākais jautājums. „Sēņu lasītāji“ un „Tesco noliktavu strādnieki“ no Austrumeiropas esot pie vainas. Viņa, kā kārtīga ģimenes māte, cenšas aizvērt durvis „šiem cilvēkiem“ uz savu valsti. Sekot Norvēģijas piemēram viņa nevēloties. Lielbritānija pametīšot arī muitas ūniju. Visur būšot jauni līgumi. Brexit ministrs Dāvids Deiviss (David Davies) jau 2016. gadā solīja, ka brīvās tirdzniecības līgumi būšot daudz izdevīgāki nekā agrāk, taču divus gadus vēlāk noskaidrojās, ka Lielbritānijai joprojām nav nekāda konkrēta šķiršanās scenārija laulībā ar ES. Tāpat nav vienošanās par tirdzniecību.

Domāju, ka nav jēgas uzskaitīt visas problēmas, ar kurām karalistei nācies sastapties izstāšanās procesa laikā. Ieskaitot līgumus, informācijas plūsmu, komunikācijas sistēmas un citas problēmas. Bijušais ārlietu ministrs Boriss Džonsons par šīm tēmām satraucās, taču tās atvairīja ar vienkāršu argumentu: “Pie velna ekonomiku un biznesu (fuck business)!”

Ziemeļīrija ir nākamā bremze izstāšanās mehānismā. Par šo cinīti pirms diviem gadiem neviens breksita propagandists vienkārši neaizdomājās. Izstājoties no ES, robeža starp Ziemeļīriju un Īriju kļūst par Lielbritānijas un ES robežu, kurā jāievieš robežkontrole un muitas pārbaudes. Zinot šā reģiona vēsturi, nākas saprast, ka tas nebūs viegli paveicams. Protams, UK var izstāties no ES, bet saglabāt muitas savienību ar ūniju. Formāli vai neformāli saglabājot savu vietu iekšējā tirgū. Tā būtu mīkstā nosēšanās. Taču „breksitieši“ šo pieeju neakceptē. Ja šķiras, tad jāšķiras. Tā viņi uzskata. Taču izskatās, ka Mejai neizdosies realizēt pieprasīto skarbo izstāšanās līniju. Parlaments to neakceptēs. Nav cerību piešķirt Ziemeļīrijai arī speciālo statusu. Pret to iebilst protestantu partija DUP. Viegli nebūs. Redzēsim, kas un kā vēl notiks līdz Lielbritānijas aiziešanai no ES 2019. gada 29. martā. Līdz brīdim, kad referenduma rezultātā Lielbritānija paliks viena. Aiz jūras. Taču mācība mums visiem ir viena – referendums nav izeja.

Labāk ievēlēt labus politiķus, lai tie arī atrisina visas problēmas, kas valstij ir svarīgas.

Klasiskā grieķu drāma turpinās. Mums arī vajag savējo Tečeri. Blusas brauciens uz suņa astes.

2011.gada 21. jūnijā

Margareta Tečere

Gada garākā diena ieiet savā finiša taisnē. Kuģis peld pa jūru kā tramvajs.

Saulgrieži ir klāt kopā ar Dienvideiropas krīzes sabiezējumu.

Padomāsim par Grieķiju?

Mēdz teikt, ka Eiropas Savienība attīstās pateicoties krīzēm. Šis vienkāršojums satur dziļu patiesību – krīzes patiešām attīsta mūsu ūniju.

1954.gadā Francija nobalsoja pret ogļu un dzels rūdas ūnijas pārvēršanu par aizsardzības savienību. Toreiz izskatījās, ka ar eiropeisko vienotību ir cauri. Taču problēmas faktiski spēcināja sadarbību vecā kontinenta valstu starpā. Viss notika pretēji Francijas balsojumam. Viss norisinājās loģiski.

Tas pats bija novērojams Romas līguma parakstīšanas laikā.

Ķīviņiem seko salīgšana.

Tā notiek.

Eiro ieviešana ir pagaidām grandiozākais sadarbības auglis, jo vienotā valūta nav tikai simbolisks solis, bet elementāra nepieciešamība.

Tieši tāpēc ir pamats prognozēt, ka Grieķijas krīze nav uvertīra eiro norietam.

Vairumā eirozonas valstu viss pagaidām notiek salīdzinoši loģiski, kaut arī problēmas (protams) pastāv.

Tagad mēs atkal stāvam uz kraujas malas.

Ja grieķiem neizdosies tikt galā ar vietējiem populistiem, krīt Papandreou valdība, tad saasināsies eiro krīze un Grieķijas valsts bankrots kļūs par faktu.

Jā, šī krīze ietekmēs arī mūs.

Protams, ka grieķu problēmas nav cunami vai negaidīta zemestrīce. Šis process brieda vairāku dekāžu garumā un to veicināja  korumpētie grieķu politikas populisti.

Grieķiem hroniski pietrūkst Tečeres.

Lady Thactcher- savulaik Lielbritānijas premjerministre, bija ne tikai prasmīga politiskajā diskusijā ar sabiedrību, bet arī spēja un prata paskaidrot britiem kā sabalansējamas valsts finanses, salīdzinot valsts budžetu ar parastas mājsaimniecības iepirkumu un patēriņa ”griestiem”.

Ģimene nevar atļauties tērēt vairāk nekā to maciņš atļauj.

Tāpat arī valsts.

Ko nevar celt – to nevar nest.

Diemžēl politiķi, kas tiecas pie varas – sola sabiedrībai leiputriju un nodrošina paradīzes elementus zemes virsū, paslepeni aizņemoties gigantiskus parādus.

Grieķijas krīze ir tieši šāds – populisma politikas rezultāts.

Tečerei izdevās, briti saprata, lai gan savējo dzelzs lēdiju viņi nemīlēja.

Skopie aprēķinātāji nevienam nepatīk. Vēlētāji nav izņēmums.

Politiķi to zina un tāpēc visos laikos atrodas ”kāds”, kas sola , ka parāds nav jāatdod un valsts bankrots nav iespējams.

Diemžēl parādu novārdzinātajās Dienvideiropas valstīs nav nevienas Tečeres.

Grieķiem nepatīk taupītāji un sīkstuļi, tas pats novērojams Portugālē un Spānijā.

Pie mums arī oligarhu taurēs saklausāmas ”grieķu toņkārtas”, kad Lembergs sola atrast ceļus, kā valsts parādu ”var arī neatdot” un jaunais prezidents Bērziņš gatavs šķiesties ar ”ģeniālām” idejām par manipulāciju ar iedzīvotāju hipotekārajiem kredītiem.

Tātad arī mūsu platuma grādos ir ieradušies grieķu stila populisti.

Iespējams, ka ar šiem tukšajiem solījumiem viņi cer bruģēt sev ceļu  uz vietām Latvija nākamā sasaukuma parlamentā.

Grieķijas krīzi ir sarūpējuši tieši šādi politiķi. Tā attīstījusies gadu desmitiem un šodien sasniedz 160% no valsts nacionālā kopprodukta.

Būtībā var pat secināt, ka Grieķija kā valsts ir atradusies uz bankrota robežas vismaz pusi no sava neatkarības mūža.

Demonstrantiem Atēnu centrā vajadzēja iet ielās jau sen.  Jau toreiz kad sākās Grieķijas treknie gadi…

Muļķīgi dāsnā ”trekno gadu” politika Kalvīša stilā grieķiem ir hroniska infekcija.

Paradoksāli, ka neviens no grieķu politiķiem nebija spējīgs reāli konstatēt kas valstī īsti notiek.

Loģiski, ka šis solis jau sen bija jāsper tā saucamajai ”labējo valdībai”, taču tieši viņu valdīšanas laikā 2004 – 2009.  gados grieķu caurmēra algas un valsts sektors uzbrieda par 60%.

Tagad cilvēki iet ielās un protestē Atēnās pret taupības paketi, kas mēģina sabalansēt valsts ekonomisko politiku. Viņiem ”taupības politiku” nevajag.

Lai ir tā kā bija.

Margarete Tečere izveda Lielbritāniju no ekonomiskās krīzes.

Grieķiem šādu leģendāru un harizmātisku līderu nav.

Demonstranti Sintagmas laukumā Atēnas turpina protestu maratonu, jo ir pierasts dzīvot pāri līdzekļiem un būtībā, tas nav nepatīkami.

To var saprast.

Tepat Latvijā cilvēki treknajos gados zvejoja nekustamos īpašumus kā vimbas.

Tagad, kad akvārijs ir tukšs – vimbu vietā peld niknums un neapmierinātība.

”Kurš paņēma manu karotīti!’- sņukst septītais rūķītis.

Karotīti, kas iegādāta ”uz krīta”.

Tikmēr satraukums trāpījis jau atkal zviedru pensionāriem.  Grieķijas iespējama bankrota gadījumā sadegs arī valsts AP fondu nauda, kas ieguldīta Grieķijas valsts obligācijās un banku akcijās.

Zviedrijas pensiju trešais AP fonds ir ieguldījis Grieķijas valsts obligācijās 308 miljonus eiro. Otrais AP fonds – 57,2 pensiju miljonus National Bank of Greece. Pirmais zviedru AP fonds investējis zviedru pensionāru naudu trīs grieķu bankās 34,5 miljonu SEK vērtībā. Septītajam AP fondam ir akcijas 14 miljonu SEK vērtībā divās  grieķu bankās.

Bez grēka nav arī SPP (6,2 miljoni SEK obligācijās un banku akcijās Grieķijā) un Handelsbanken  (3,8 miljoni).

Pagaidām izskatās, ka grieķus pieslēgs naudas sūkņiem.

Eiro izdzīvos.

Taču politiskā bezatbildība valstu parlamentos ir dzīva joprojām.

Arī Latvijā.

No nekurienes dubļiem ik pa brīdim uznirst ”eksperti”, kas gatavi atrast grēkāžus Ņujorka vai uz Jupitera un solīt leiputriju Latvijai jau aizparīt, ja tauta balsos tieši par viņiem.

Burvju mākslinieku netrūkst arī mums.

Cerams, ka ”Eiropas mācības” atvēsinās politisko žonglieru māņus kustību ekvilibristiku.

Krīzes instinkts jeb tomēr grieķiem iecienītais ”blusas brauciens uz suņa astes” .

Ko izvēlēsimies mēs?

.