Kāpēc latvieši neapzinās, ka pasaule mainījusies? Intervija Pirmā Biznesa radio žurnālistam Ārim Jansonam

portals-zsv-120Pirmā Biznesa radio žurnālists Āris Jansons par aizejošā gada atziņām iztaujāja mediju zinātnieci Sandru Veinbergu, kura ilgus gadus dzīvojusi un strādājusi  Zviedrijā. Mediju un publisko attiecību pētniece, Liepājas universitātes viesprofesore un Rīgas Starptautiskās ekonomikas un biznesa administrācijas augstskolas asociētā profesore komunikācijas zinātnē atskatās uz 2014.gada norisēm arī Latvijas masu saziņas līdzekļu lomas un darbības kontekstā.   

Vai Latvija ir apzinājusies, ka aizejošo gadu mēs esam nodzīvojuši gluži citādā pasaulē, nekā pirms gada?

Man liekas, ka Latvijā cilvēki nav to apzinājušies. Latvijā ir vārgi mediji, audiovizuālie mediji, kas iedzīvotājus slikti informē par notiekošo. Pateicoties ekonomiskajai krīzei, mums ir ļoti lielas problēmas ar iespiestajiem medijiem, kuri ir faktiski pazuduši no aktuālo mediju areāla. Avīzes ir būtībā iznīcinātas, komerciālo radiostaciju skaits pieaudzis, un sabiedrisko mediju līmenis ir krities. Cilvēki tiek vāji informēti par pasaules būtiskām lietām, – viņi tiek izklaidēti „līdz nāvei”, bet netiek izglītoti.

Mani interesēja, kur Latvijas studenti lasa būtiskākos faktus, kur iegūst viedokli par pasaulē notiekošo. Anketēja studentus, kā viņi uzzināja par Zolitūdes traģēdiju un kā iedziļinājās problēmā. Izrādījās, ka jaunieši Latvijā galvenokārt lasa interneta portālus. Kad par to stāstīju  ziņojumā starptautiskā kongresā, tā dalībnieki, piemēram, vācieši un spāņi, bija pārsteigti par šo portālu popularitāti Latvijā. Ar pārsteigumu konstatēju, ka tā ir Latvijas īpatnība. Un cita savādība – kā analizētājas mums ir pazudušas avīzes, tās ir iznīkušas kā nopietns informācijas nesējs. To vietu ieņēmuši tīmekļa portāli.  Lielai daļai sabiedrības tie ir galvenais informācijas avots.

Kāpēc Latvijā neapzinās nopietnas apkārtējās pasaules problēmas? Es tomēr gribu vainot mediju īpašniekus, kas mēģina iegūt maksimālo peļņu un nav ieinteresēti kvalitatīvo mediju saglabāšanā. Par starptautisko procesu atainošanu vēlētos mest akmeni LTV un visu televīziju dārziņā, jo nopietnu ārpolitisko programmu Latvijā nav. Mums nav nopietnu ārpolitisko komentāru, kurus cilvēki klausītos, lai sekotu notikumu attīstībai – tas, protams, prasa naudas investīcijas, jo jāmaksā ne vien komentētājiem, bet ir jāpērk aktuālie materiāli, filmas par svarīgām norisēm. Tikko ar studentiem runājām par Kubu, tās attiecībām ar ASV, par [Kubas līderi] Kastro un [ASV prezidentu] Obamu – diplomātisko attiecību atjaunošana notiek vienlaikus ar [Krievijas prezidenta] Putina runu Maskavā, vai tas ko varētu nozīmēt?  Biju pārsteigta, ka LTV un valsts radio pirmais kanāls momentāni nepievērsās šim tematam, netiecās to komentēt, nepaskaidroja klausītājiem un skatītājiem, kas tas īsti ir un ko tas nozīmē. Latvijas cilvēki labāk dzīvo savdabīgā transā – viņi dejo ar zvaigzni, viņi mirst ar zvaigzni, viņi guļ ar zvaigzni, – man īsti nav skaidrs, kas tad ir šī zvaigzne.

Ne vien novērotāji, bet arī mēs paši sev visai bieži pārmetam provinciālismu. Vai tagad, kad pienākusi kārta Latvijas prezidentūrai Eiropas Savienības Padomē, šis pienākums un tā veikšana palīdzēs mums mainīties, jebšu viss aprobežosies ar rosīšanos vienā salā – Rīgā?

Jā, man šķiet, ka viss aprobežosies ar rosību vienā salā – galvaspilsētā Rīgā. Man liekas, par prezidentūru lielā sajūsmā ir vesels birokrātu štats, kas ar to nodarbosies. Domāju, ka ir cilvēki, kuri nu varēs saņemt lielākas naudas, kuriem būs lielāks apgrozījums viņu kustībā uz dažādām pasaules vietām un viņu ietekmes apzinīgumā, taču plašāki Latvijas iedzīvotāju slāņi negūs neko.

Atgriežoties no Zviedrijas Latvijā, man ir ļoti sāpīgi konstatēt, ka pie mums pastāv savāds  provinciāls elitārisms. Ir cilvēku grupas, kas sevi uzskata par „labāko sabiedrības daļu”, kas sevi it kā izolē, norobežo, un citi ir tie „pārējie”. Man personīgi interesantāki šķiet šie „pārējie”, jo tie ir ļoti dažādi cilvēki, interesantas personības, un mums ir diezgan augsti izglītota sabiedrība.

Kad ritēja Zviedrijas prezidentūra, zviedri ļoti plaši apsprieda tās tematus, un toreiz visai tautai jautāja, ko iedzīvotāji vēlas pasniegt kā savu projektu brīdī, kad Zviedrija kļūst par ES prezidējošo valsti. Toreiz zviedri varēja balsot par to, ko viņi domā, kāds ir Zviedrijas pienesums kopējā Eiropas projektā, ar ko zviedri ir spēcīgi un ko var piedāvāt Eiropai.

Tas bija ļoti pareizi darīts, tās bija „sabiedriskās attiecības ar tautu”, tautas iesaistīšana prezidentūrā. Visi nonāca pie secinājuma, ka zviedru stiprā puse, pamatjautājumi ir – vide un ekoloģija. Skatoties, kādu projektu tagad piedāvā Latvija, izskatās, ka caurmēra iedzīvotājs nemaz nezina, kas tiek piedāvāts. Nostādnes ir šauri komerciālas, mēs būsim koridors uz Austrumiem, – tas, ko biznesa aprindas ir piespēlējušas mūsu politiskajai elitei . Bet nav signāla, kas tiktu raidīts atpakaļ tautai, nenotiek tās līdzdalība projektā, un iznāk, ka Latvijā prezidentūra ir šaurs projekts.

Jūs esat kritiski vērtējusi pašreizējā Latvijas valsts galvas nonākšanu prezidenta postenī. Vai Jums pietrūkst diskusijas par tautas vēlētu prezidentu?

Jā, man, protams, tās pietrūkst. Prezidents pats nupat gan izteicās, ka tautai nevajadzētu vēlēt savu prezidentu. Iznāk jocīgi, ka mūsu tauta tiek diskvalificēta kā nespējīga ievēlēt sev prezidentu. Jā, es pieņemu, ka būs populisti, kas mēģinās bīdīt par prezidentu [Saeimas deputātu] Artusu Kaimiņu vai [Rīgas mēru Nilu] Ušakovu. Bet viss ir atkarīgs no spēles noteikumiem, kādus mēs izvirzīsim prezidenta ievēlēšanai, un visiem šie noteikumi ir  jāievēro. Ja tie tiktu ievēroti, tad, manuprāt, mēs prezidentu varētu vēlēt.

Es saskatu izteiktu politiskās elites nevēlēšanos diskutēt par šo tematu. Viens no lielākajiem Latvijas šā gada skandāliem – Solvitas Āboltiņas atpakaļ iekļūšana Saeimā – ir nepatīkams process, kuru ir grūti izskaidrot ārzemniekiem. Kā kaut kas tāds varēja notikt un kur palika savādais deputāts, kurš pēkšņi nozuda nezināmā virzienā uz austrumiem  un pēkšņi palika tik smagi slims,  ka viņš vairs nevar politikā darboties? Te man jājautā, kā tad Solvita Āboltiņa kā partijas vadītāja varēja pieļaut šāda smagi slima cilvēka ievēlēšanu, kurš pēcāk pazūd tāpēc, ka tas viņai ir izdevīgi. Ja mums ir šādi politiķi, tad loģiski, ka tauta viņiem netic.

Kurš no aizejošā gada notikumiem Jums palicis visvairāk prātā, – vai Saeimas vēlēšanas, vai ārlietu ministra „iznākšana no skapja”, vai kas gluži cits?

Bija daudz būtisku notikumu – Pirmā pasaules kara simtgade un atceres saistība ar notikumiem Krievijā, kas mani ļoti uztrauc. Krievijas norises es uzskatu par ļoti svarīgām arī Latvijas sakarā.

Pašā Latvijā – parlamenta vēlēšanas, un man visinteresantākais šķita iedzīvotāju atsaukšanās aicinājumam svītrot pirmos piecus kandidātus un cenšanās šādā veidā pierādīt savu pilsonisko aktivitāti, un efektu mēs jau redzējām. Savukārt ārlietu ministra „iznākšana no skapja” ir nopietns Latvijas vēstures notikums, un, domāju, ka 2014.gads ieies ar to vēsturē.

Apstākļos, kad daļa sabiedrības ir tumsonīga un realitātes nesaprot, – es pieskaitītu šai daļai arī Latvijas prezidentu Andri Bērziņu, kurš nepietiekami  piesardzīgi izteicās par homoseksuālo cilvēku tiesībām, šādos apstākļos ārlietu ministra solis ieies Latvijas vēsturē.

Kremļaloģija Latvijas politikā

2013. gada 22. decembrī speciāli TVNET

491006_506x285

«Kremļa-loģiju»* enciklopēdisti skaidro kā mākslu, kas pieprasa uzminēt un nojaust, kāda politika tiek veidota hermētiski izolētos varas gaiteņos. Tas nozīmē, ka secinājumi par varas «kustībām» jāizdara uz sekla un niecīga faktu izejmateriālu pamata, uzminot, kas notiek aiz informatīvi bloķētām durvīm Kremlī, Maskavā (Padomju Savienībā), PSRS politiskās elites spicē.

Kas ir kremļaloģija

PSRS totalitārās valsts laikā normālas politiskās analīzes vietā izveidojās «vesela zinātne»= kremļaloģija jeb skarbi nopietna «versiju minēšana», kuru lika lietā politiskie analītiķi un parastie pilsoņi, lai saprastu, kas īsti notiek Kremļa iekšienē.

Tagad, pēc PSRS sabrukuma, kremļaloģiju turpina izmantot, lai saprastu Krievijas politisko vadītāju politiskās akcijas, lēmumus un pārgrupēšanos pie varas stūres. Tāpēc, ka arī Krievijas Kremlī pie varas joprojām ir PSRS laika politiķi, kas turpina «kārtot lietas» pēc vecās, pārbaudītās PSRS shēmas – aiz slēgtām durvīm, bez publiskas apspriešanās vai lēmumu sinhronizācijas ar sabiedrību. Suns spalvu met, bet netikumu – saglabā.

Kremļaloģiju mēs šodien varam novērot arī citās informatīvi slēgtajās, diktatūras valstīs, kur ir pieņemts «visas politiskās rebes kārtot» aiz slēgtām durvīm zem publiskas izkārtnes – «bez komentāriem».

Kremļaloģijas kārts

Šobrīd ir iestājies kremļaloģijas laiks arī pie mums Latvijā. Pēc Valda Dombrovska atkāpšanās mūsu prezidents Andris Bērziņš no jauna ir aktīvi pievērsies kremļaloģijas praksei, novedot politiskā diskursa atklātības līmeni līdz nullei. Durvis aizcirtušās un aiz tām notiek politiska vaikstīšanās.

Tas notiek pēc samērā konsekventiem, 20 gadus ilgiem mūsu varas elites centieniem atbrīvoties no postsovjetisma pagātnes politiskajā komunikācijā ar sabiedrību. Demokrātiskā valstī premjera izvēles process mēdz norisināties pārsvarā caurspīdīgi un prognozējami. Turpretī valstīs ar zemu demokratizācijas līmeni varam novērot pretēju tendenci. Proti – varas norobežošanos no sabiedrības.

Tad publikai nekas cits neatliek kā uzminēt kas notiek varas gaiteņos. Tieši tāpat kā to savulaik varēja novērot PSRS brīdī kad pēkšņa viena KP politbiroja locekļa portretu parādīšanās PSRS veikalos liecināja par jaunu līderu izvirzīšanos Kremļa «olimpā». To pašu varēja «noprast», ja pirmā maija parādes laikā Ļeņina mauzoleja tribīnē Sarkanajā laukumā politbiroja večuki bija sakārtojušies jaunā secībā. Tas nozīmēja, ka PSRS politiskajā «krējumā» notikušas neatgriezeniskas mutācijas.

Piemēram, Ķīnā kremļaloģija ir izplatīta joprojām. Tā kļuva par noteicošo ideoloģiju Mao «kultūras revolūcijas» laikā. Brīdī, kad no visiem grāmatu veikaliem Ķīnā pēkšņi tika izņemts «Mazās Sarkanās» grāmatiņas izdevums bija skaidrs, ka nežēlastībā nokļuvis kāds no izdevuma līdzstrādniekiem. Tas bija Mao «labā roka» Liņs Bjao, kurš bija uzrakstījis vadoņa «viedajai» filozofijai priekšvārdu. Drīz pēc tam Liņs Bjao bija spiests pārtraukt savu dzīvi šai saulē. Tā teikt, pazuda pēc Mao pavēles. Medijiem ar to bija skaidrs, ka notiek pārkārtošanās visaugstākajos varas ešelonos un pēc tam veikalos parādījās «Mazā Sarkanā» grāmatiņa jau ar cita politiskā favorīta priekšvārdu.

Loģiskā politika

Politikā tieši tāpat kā dzīvē eksistē loģiska un neloģiska domāšana un rīcība. Viena no šādiem loģiskiem politikas stūrakmeņiem ir etablēto, varas partiju gatavība uzticēt premjerministra pienākumu veikšanu attiecīgās partijas vadītājam. Tas liek partijām atbildīgi izvirzīt savus līderus un nepieļauj savtīgas un merkantilas manipulācijas politiskajā karjerā ar amatu katapultu. Tātad šajā – Latvijai tik kritiskajā situācijā, premjerministra pretendenti drīkstētu būt tikai un vienīgi esošo partiju vadītāji.

Šī loģika regulē un kontrolē politiķus un partijas.

Trešajai ielākajai Latvijas partijai (18,8%) Saeimā prezidents jau piedāvāja valdības veidošanu un tās vadītāja Solvita Āboltiņa no šī pienākuma atteicās. Tas nozīmē, ka Vienotībai vairs nav iespēju pretendēt uz šo amatu. Pašas Āboltiņas atrunas, ka viņai neesot pietiekoša kompetence «ekonomikas jautājumos» un ģimenes problēmas «ar bērniem» šo amatu uzņemoties, neiztur kritiku. Tas nozīmē, ka Vienotība ir izvēlējusies nepareizu, nepiemērotu cilvēku savas partijas vadīšanai, kas nespēj uzņemties elementārus politiskos pienākumus un ar «privāto egoismu» tagad aizšķērso vadošai partijai ceļu pie valdības veidošanas Latvijā. Skumji un tuvredzīgi, bet fakts.

Vienotība, pateicoties savai partijas vadītājai ir ārā no spēles.

Loģiski, ka rindā uz valdības veidotāja krēslu pašlaik stāv Nils Ušakovs – lielākās parlamenta etablētās partijas (28,3%) vadītājs. Nav svarīgi cik «siltā vietā» Nils Ušakovs Rīgā pašlaik ir iekārtojies. Politikas veselīgā loģika tagad pieprasa, lai prezidents šo amatu piedāvā tieši viņam kā Saskaņas Centra vadītājām. Solvita Āboltiņa ar savu klīrēšanos šo iespēju Ušakovam tagad ir nodrošinājusi. Paredzot, ka Ušakovs arī mēģinās klīrēties un piedāvāt savā vietā dublieri, bumba ceļo tālāk pie nākamās – otras lielākās Latvijas politiskās partijas, kas saucas «Zatlera reformu partija» (20,8%) un pēc tam pie Nacionālās apvienības, pateicoties pērno vēlēšanu rādītājiem – 13,8%. Tikai pašā saraksta apakšā ir hiperkatīvā Zaļo Zemnieku Savienība (12,1%), kuru faktiski pārvalda Ventspils ieliktenis Augusts Brigmanis. Nav grūti paredzēt, ka arī šai partijai formālais vadītājs turpinās klīrēšanās tradīciju un līdz ar to izslēgs savu partiju no valdības veidotāju štata un vienīgi šāda situācijā prezidents var sākt meklēt valdības veidotāju no ārpuspartiju zonas.

Tikai tad.

Tāpēc, ka mūsu politiskajā elitē neievēro šo ļoti vienkāršo loģiku – ja reiz uzņemies būt par partijas vadītāju, tad nāksies uzņemties arī valdības vadītāja funkcijas.

Loģiski vienkārši un nežēlīgi praktiski.

Taču var, protams, dzīt ar datoru naglu sienā vai censties iekurt ugunskuru ar centrālapkures radiatoru. Atsakoties no loģiskās loģikas visur (arī politikā) iestājas neloģisma purvs, kas paver ceļu manipulācijai, melīgiem politiskās akrobātikas trikiem un kremļaloģijai kā visideālākajai komunikācijā ar sabiedrību.

Tagad, kad Latvijas politiskajā ikdienā ir iestājies kremļoloģijas periods, pastāv bažas, ka krīze padziļināsies.

Prezidents mētājas ar dažādiem premjera amata kandidātiem, kas stāv tik pat tālu no politiskajām atbildības zonām kā cūka no astronomijas.

Lēmumu pieņēmēji tikmēr ir noslēpušies Latvijas «kremlī» un prese katru otro dienu parādās «minējumi» par nākamā premjera amata kandidāta aprisēm.

PSRS laikos rūdītais Andris Bērziņš ar lielu entuziasmu uzsācis savas «lapsu spēles», deklarējot, ka viņam vismīļākais ir bijis iepriekšējais Latvijas parlaments (tas pats, kuru tauta referenduma rezultātā nolēma novākt no politiskās skatuves). Ar šo mūsu valsts prezidents skaidri un gaiši pasaka, ka viņš nevadīs šo valsti izejot no tautas ievēlētajiem politiķiem, bet aizstās tos ar personām no malas, kas viņam pašam patīk vislabāk.

Ir izveidojusies paradoksāla situācija – mūsu prezidents nav tautas vēlēts, bet viņš anulē tautas ievēlētos politiķus. Nesekojot normālas politiskās loģikas principiem.

Kādi būs Andra Bērziņa kremļaloģijas rezultāti?

Tie būs tradicionālie – vēlētāji nākamajās vēlēšanās dos priekšroku atkal jaunām partijām. Vienkārši tāpēc, ka pašreizējās varas partijas neuzņemas savus pienākumus un neattaisno vēlētāju cerības.

Vainīgie ir arī esošo lielo varas partiju vadītāji, kas ar savu bezatbildīgo rīcību (Āboltiņai ir ērtāk vadīt partiju un cerēt uz amatiem Briselē, Ušakovam ir silti un jauki Rīgas Domē, Zatlers vairs nevēlas savu partiju vadīt un dublieris nav pārliecinošs) bruģē ceļu jauniem spēlētājiem uz Latvijas politiskās skatuves.

Uz sliekšņa jau kārpās trīs balti zirgi ar «buldozeru», «helikoptera pilotu» un «ģībēju» seglos.

Cerams, ka parādīsies arī citi politiskie grupējumi, kas būs cienīgāki un cerīgāki ar esošajām vecajām politiskajām dekorācijām, kas katru reizi parādās pārkrāsotas jaunā noformējumā. Citādi atkal nebūs par ko vēlēt!

Kā parasti.

Tāda šobrīd izskatās Latvijas politiskā ikdienā A.Bērziņa kremļaloģijas gaismā.

Patumšā gaismā.

1 – Saliktenis, sastāv no divām daļām: celma «Kremlis» un izskaņas «loģija» . To izmanto daudzās valodās: Kreml-Astrologie (vācu), Kremloloogia (igauņu), Kremlinology (angļu), Kremlinologia (spāņu).

 

«Otkatu» tupsunīši jeb kurš vainīgs pie Latvijas 2013. gada krīzes

2013. gada 10. decembris speciāli TVnet

489288_506x285

TVNet, T. Ostrovska kolāža

Šodien Latvija ir ievilkta divu dziļu un nopietnu krīžu apskāvienos. Pirmā no tām joprojām neatrisinātā «Maximas» problēma. Otrā no «Maximas» izrietošā valdības krīze. Abu krīžu izraisītājs ir mūsu politiķu korumpētība.

Gruveši un bailes

54 cilvēku nāve zem sagruvušas 2011. gada daiļākās celtnes – Zolitūdes lielveikala drupām ir gigantiska traģēdija Latvijai, jo tās ass centrējas ne tikai nejēdzīgi nogalināto cilvēku virzienā, bet izgaismo arī stresa situāciju, kas dominē Latvijas sabiedrībā. Lielai sabiedrības daļai tagad ir bail iet iekšā publiskajās ēkās: veikalos, stadionos, sporta hallēs. Nē, tā nav apsēstība, bet gan pamatots nemiers par to, ka dzelzsbetona jumts var atkal uzkrist uz galvas. No jauna un nāvējoši. Neskaitāmi cilvēki šajās dienās ir man stāstījuši, ka sāk uzmanīgāk novērot savu dzīvojamo ēku stāvokli, saskata plaisas ēku fasādēs un cieš no neziņas par to vai, piemēram, «Alfas» stāvvieta ir droša automašīnu novietošanai vai nav. Vēlas saprast, vai Liepājas «Depo» jumts atkal neuzkritīs uz galvas pie pirmā sniega, kas ieradies šonedēļ, vai ne. Pēc Rīgas būvvaldes konstatētajiem faktiem par iespējamu konstrukciju nestspējas apdraudējumu pievakarē tika slēgti tur esošie lielveikali. Uz laiku. Likumdošana neatļauj mūsu valsts «uzraugiem» rīkoties izlēmīgi. Ēku īpašniekiem pieder galavārds, tiesības piesaistīt savus ekspertus, un tie var beigt pārbaudi, pamatojoties paši uz saviem atzinumiem. Kārtējie «tupsunīši» ar sabiedrību tagad ir sākušies arī Pļavniekos un Purvciemā. Tātad – Rīgas Dome demonstrē «sniegavīra modrību»: šodien liels un varens, bet rīt izkūst un ietekmes vairs nav.

Kaimiņi rīkojas, bet mēs nošaujam kuģa kapteini

Zolitūdes «Maximas» notikumi citiem liek rīkoties. Piemēram – Igaunija jau šonedēļ maina likumus būvniecības jomā, lai stabilizētu šīs jomas prestižu sabiedrības acīs. Zviedri visu mēnesi sistemātiski pārbauda publiskās ēkas un cenšas pārliecināties, ka tur nevar atkārtoties Zolitūdes traģēdija lielākā vai mazākā mērā.

Krieviem ir paruna – «ja zibens neiespers, tad zemnieks krustu nepārmetīs». Rīgā tas beidzot ir noticis – zibens ir iespēris, bet Latvijas «atbildīgie» un «iesaistītie» joprojām «krustu nepārmet». Nekad agrāk nav gadījies novērot brīžus, kad smagas avārijas situācijā varas sviras novāc no kuģa komandtiltiņa kapteini, pat tad ja viņš ir tik vīrišķīgs un paškritisks, ka uzņemas visu vainu uz sevi. Tā tas notika ar Valdi Dombrovski. Tagad, kad mūsu kuģis ar sūci dreifē pa viļņiem vēja auru pavadībā bez kursa, mūsu siltajās telpās dzīvojošais «Kājiņu» prezidents Andris Bērziņš (kuram beidzot ir izdevies veiksmīgi aizvākt visilgāk nokalpojušo Latvijas premjeru) var enerģiski svaidīt pa labi un pa kreisi («kremlinu» stilā) sev patīkamos un nepatīkamos ministru kabineta vadītājus, izejot no savām politiskajām simpātijām, emocijām un pienākuma pret tiem, kas viņu ievēlēja šajā amatā. Manipulāciju džezs ir klāt! Beidzot Bērziņš tiek pie kloķiem, un kulisēs tikmēr diriģē šī prezidenta iecēlēji – «Ventspils govis» un «Saskaņas puikas». No malas viss izskatās kā aizraujoša videospēle. Taču upuri nav lelles vai aktieri, bet mēs – parastā tauta, kas reāli baidāmies iepirkties tuvējā lielveikalā un nezinām, kas mūs gaida neskaidrajā nākotnē, kurā atkal visu noteiks nevis vēlētāju, bet korumpētu politiķu un būvnieku politiski ekonomiskās intereses.

Protams, demisionējušajam premjeram Valdim Dombrovskim bija arī kļūdas. Tās vēlāk izvērtēsim un ierakstīsim vēstures grāmatās. Taču steidzīgā viņa novākšana no kuģa vētras apstākļos man vairāk atgādina apzinātu kaitniecisku rīcību pret mūsu valsti un tautu, nevis pārdomātu rīcību krīzes novēršanā. Īstie vainīgie savu sodu (joprojām) nav saņēmuši, un pat ārzemju mediji brīnās par to, kāpēc «Maximas» krīzes rezultātā «valdības šefam nocirta galvu», nevis pieprasīja vispirms atrisināt krīzi un pēc tam atrast īstos vainīgos. Aina vairāk izskatās pēc Dombrovska (nevis «Vienotības») politisko pretinieku gatavības notīrīt Latvijas politisko skatuvi no nevēlamām personālijām. Sabrukušais lielveikals ir pārvērtis arī Latvijas politisko skatuvi par smirdošu gruvešu kaudzi.

Eiropabalstu izkrāpšana

Nav noslēpums, ka pastāv cieša saistība starp politiķu iedzīvošanos uz celtniecības rēķina. Klasisks piemērs šai loģikai ir mūsu pašu prezidents Bērziņš, kurš kā biznesa personība un politiķis pamanījās (2004.-2005.) ieguldīt savā lauku īpašumā «Kājiņas B» (caur saviem bērniem) vairāk nekā 175 000 latu summu no Latvijas un ES līdzfinasējuma, lai it kā veicinātu «aktīvās atpūtas kompleksa» būvēšanu savā īpašumā, taču faktiski «uzvārītos» uz mūsu nodokļu naudas rēķina (L.Lapsa, http://www.pietiek.com. 29.12.2011.; Dienas Bizness, 20.09.2013.). Normāli par šādu pārkāpumu pienākas sods, jo, «ja pabalsts netiek izmantots 100% atbilstoši izvirzītajiem mērķiem, t.i., ganībām paredzētā zeme netiek izmantota ganībām vai kādā citā veidā kaimiņi redz, ka solītais netiek realizēts, tad faktiski notiek krāpniecība un lieta jāizmeklē finanšu policijai» (Sydsvenskan, 22.04.2005.). Eiropas Savienības tieslietu komisāre Viviane Reading esot šokēta par to, cik daudz naudas ik gadus regulāri pazūdot viltotos ES līdzfinansējumos (2010. gadā vien 600 miljoni eiro), taču ir skaidrs, ka krāpniecības apjomi faktiski ir daudz lielāki nekā oficiālie skaitļi, jo visi nelikumīgie ES finansējuma saņēmēji netiek publiski sodīti (SR, 21.09.2012.). Pēc komisāres domām, vainīgs esot dalībvalstu atšķirīgais skatījums uz šāda veida noziegumiem. Briseles piedāvātais cietumsods (par vismaz 100 000 eiro izkrāpšanu) neko nedos tikmēr, kamēr mēs paši uztversim, ka amatpersonām ir tiesības savstarpēji un nesodīti apmainīties ar finanšu laipnībām no valsts un ES kases. To sauc par varas un draudzības korupciju, kad roka roku mazgā, bet seja ir un paliek netīra.

«Otkati» un pārējie celtniecības kukuļi

Celtniecības kukuļņemšanai mēs Latvijā lietojām krievu valodas vārdu «otkats», kas tulkojumā formāli nozīmē «atgrūšanās», «atrite», «atvelšanās», taču faktiski nozīmē amatpersonu kukuļņemšanu. Kā netikums tas ir starptautisks. Piemēram, kādas zviedru pašvaldības vadītājs Kents Rībergs samaksā 3,4 miljonus SEK sava reģiona vadošās būvfirmas «MJP Bygg AB» vadītājam par privātmājas būvniecību, kuras faktiskā vērtība ir 5,7 miljoni zviedru kronu. Pēc tam būvfirma saņēma celtniecības pasūtījumus no pašvaldības un bankrotēja. Administrēšanas laikā tika atklāti šie «otkati» jeb «politiķa celtniecības peļņa» 5,7 – 3,4 = 2,3 un sociāldemokrātu politiķi notiesāja gan par rupju krāpšanu, gan arī izgrūda no politikas, lai gan pats viņš notikušo noliedza (Vlt, 29.07.2012.).

Skandināvu korumpētības līmenis caurmērā ir zemāks nekā Latvijā, taču celtniecības industrija arī tur skaitās paaugstināta korupcijas riska zona. Īpaši sensitīva šī joma kļūst brīdī, kad kādam jāsāk būvēt valstij, kuras celtniecības izmaksas daudzkārt pārsniedz korumpētā Kenta Rīberga privātmājas tēriņus. Re:Baltica pētījumā par Latvijas būvnieku un mūsu politisko partiju «savstarpēji izdevīgajiem darījumiem» iezīmējās nepārprotama saite starp to, cik dāsni celtniecības firmas maksā partiju kasēm un tikpat proporcionāli devīga ir partiju iecelto Latvijas valdības amatpersonu un ierēdņu vēlība saviem sponsoriem atlīdzināt ar uzvarām konkursos.

«Pēdējos divos gados uzvarot konkursos par vairāk nekā 400 miljoniem latu, būvnieki kā pateicību politiķiem uz pēdējām Saeimas vēlēšanām noziedoja pusmiljonu latu» (ReBaltica). Ziedotāju un valsts iepirkumos šeit dominē lielākās būvfirmas – «Skonto Būve», «Arčers», «Binders», «ACB» un «Re & Re». Likumdošana pieļauj 70% darbu nodot citiem, un tāpēc lielās būvfirmas deleģē tālāk reālo darbu būvlaukumā apakšpiegādātājiem, kuru darbu kvalitāte mēdz būt viduvēja. Tas nozīmē, ka lielās būvfirmas, kas piedalās valsts izsludinātajos konkursos, ir «papīra pūķi», kas nopelna uz savu apakšpiegādātāju rēķina. Mazajām būvfirmām te nav ko darīt, jo tirgus jau sen ir sadalīts. Līdzīga sistēma pastāv vairumā pasaules valstu un neapmierina ārzemniekus, kas vēlas iekļūt šajā celtniecības tirgū un konkurēt ar cenu. Lielākais pēdējā laika skandāls bija Rīgas brīvostas Krievu salas konkurss par 89 miljoniem latu, kurā vāciešu «Mobius» piedāvājums bija par 12 miljoniem lētāks, bet uzvarēja vietējā – Gunta Rāvja firma «BMGS S». Visas aizdomas par korumpētību Guntis Rāvis nosauca par meliem. Zviedrijā līdzīgu skandālu izraisīja Latvijas būvfirmas «Lavals un Partneri» mēģinājums konkurēt monopolizētajā Stokholmas būvindustrijas zonā, jo šeit dominē nevis «otkati», bet citi specifiski bakšiši, kurus latvieši tolaik ignorēja.

Kā norāda Re:Baltica, ir arī citi veidi, kā pateikties un iepatikties politiķiem, kas izvēlas lielo celtniecības konkursu uzvarētājus. Var atvēlēt naudu labdarībai, kas tiek iekļauta mārketinga stratēģijā. Piemēram – var apzeltīt pareizticīgo katedrāles kupolus un pēc tam fotogrāfijā spiest roku Nilam Ušakovam (Saskaņas centrs), kā to darīja Guntis Rāvis. Var dāvināt naudu Latvijas sporta organizācijām, kas ir cieši saistītas ar politiku. «Arčers» dod priekšroku bobslejam (22 500 LVL) vai basketbolam (52 000 LVL), kas ir partijas «Vienotība» galma patīkamākais sporta veids. (Vairāk par šo tēmu )

Var arī blefot, jo politiķi prot arī šādi aptīrīt valsti. Tikko pavasarī Labklājības ministrija konstatēja, ka valsts sociālās aprūpes centra (VSAC) «Rīga» filiāles «Ezerkrasti» būvniecības procesā ir apmaksāti būvdarbi, kas faktiski nav veikti, veikti mazākā apmērā vai nav dokumentāri pamatoti, par vairāk nekā 300 000 latiem. Vainīgais izrādījās būvkompānijas «Info būve» īpašnieks Nauris Zutis, kas bijis cieši saistīts ar politiķiem, kas projekta īstenošanas laikā pārvaldīja labklājības nozari – Zaļo un zemnieku savienību: bijušās labklājības ministres no ZZS Ilona Jurševska, Iveta Purne, bijušā ZZS labklājības ministra Ulda Auguļa svainis Vitālijs Zoriks (TVNET, 24. 03.2013.). Neviens no viņiem neuzņēmās politisko atbildību par pārkāpumiem «Ezerkrastos». Rezultātā valsts cieta zaudējumus 700 000 latu apmērā, būvkompānija sākusi maksātnespējas procesu un šī – no mums iekasētā nodokļu nauda iebira nezināmās kabatās. Vainīgo nav. Mums atpakaļ neviens nemaksā.

Taču ir vēl trešais – visvairāk izplatītais korupcijas veids, kad politiķis vai kāds cits ietekmīgs ierēdnis pieprasa sev procentus par katru lielo būvprojektu, kas viņa pilsētā vai «ietekmes zonā» tiek realizēts. Rīga ir viena no visienesīgākajām «otkata» vietām, un jau tagad ir zināms, ka kukuļu lielums augstākajām amatpersonām šeit ir iespaidīgs – ap 20%, to atzīst arī Valdis Dombrovskis, ka Rīgas domes būvvvaldi pārrauga cilvēks ar iesauku «Misters 20%» (Ir, Nr 49, 2013). Tas nozīmē, ka ikvienam investētājam tieši par 1/5 padārdzinās celtniecības izmaksas un kā man norādīja kompetents avots – tieši šo lielo «otkatu» dēļ Rīgas būvobjektos atsakās investēt ārzemju investētāji.

Celtniecības biznesa akači – «otkatu» monopolizācija

«Otkatu» nodarbe treknajos gados celtniecībā bija tā sazēlusi mūsu valstī, ka liela sabiedrības daļa to sāka uztvert kā normālu parādību. «40% dažādos 2008. gada periodos iztaujāto Latvijas uzņēmēju korupciju uzskata par ekonomikas līdzekli», – konstatē «Mana māja» (16.10.2009.) un piebilst, ka «valsts struktūru pārstāvji pret (celtniecības) biznesu izturas kā pret «naudas zutni» jeb, labākajā gadījumā, kā pret jaunāko partneri». Būvnieku žurnāls norāda, ka par galvenajiem kukuļņēmējiem celtnieku vairākums uzskata ierēdniecības pārstāvjus. «Jo augstāka varas pakāpe, jo korupcijas izplatība masveidīgāka. Bez tam lietas būtība nav kukuļņēmēju skaitā, bet saņemto summu lielumā, Te darbojas likums: jo augstāk, jo vairāk» (turpat).

Viens ir skaidrs – līdz ar celtniecības apjomu un tempu samazināšanos krīzes laikā konkurence būvētāju un kukuļņēmēju vidū ir saasinājusies. Cīņa par vietu zem saules kļūst aizvien nežēlīgāka. Sāncenši apvaino cits citu un iesaista savos ķīviņos korumpētās valsts struktūras. Tās attiecīgi iesaistās un izauklē sev lojālus kukuļotājus kā mūžīgos uzvarētājus «tenderos».

Aktuālā Zolitūdes «Maximas» sagrūšana šo procesu ataino spilgti un uzkrītoši: divas nedēļas pēc avārijas celtnes būvētāju «Re & Re» šefs Ainārs Pauniņš sēž Latvijas TV raidījumā «Sastrēgumstunda» lepni un cēli kā grāfs Monte Kristo, kas ne no kā nebaidās un nekur nav vainīgs. Par misēkļiem «Maksimas» būvniecībā uzņemšoties atbildību tikai pēc tam, kad to pierādīs, un saistības starp ziedojumiem un «Re & Re» regulāro pasūtījumu pieņemšanu neesot «viņu gadījumā». «Mums palīdz uzvarēt konkursos darbu kvalitāte» – majestātiski uzsvēra ekrānā būvfirmas šefs, it kā nezinātu, ka sagruvušo «Maksimu» ar 54 upuriem būvēja tieši viņa vadītā būvfirma. Izskatās, ka «Re & Re» Pauniņam ir «aizmugure», to jūt pat TV ekrānā. Viņš var atļauties arī divas nedēļas pēc avārijas uzvesties bezkaunīgi, augstprātīgi un pūslīgi, līdzīgi kā to darīja «Maximas» bēdīgi slavenais direktors un preses sekretārs pirms nedēļas. Kāpēc? Tāpēc, ka «Zolitūdes traģēdijā iesaistītā SIA «Re & Re» ir viena no aktīvākajām ziedotājām Latvijas varas partijām un arī viena no veiksmīgākajām pasūtījumu ieguvējām valstī» (NRA, 27.11.2013.). Informācija par būvfirmu ziedojumiem nav visaptveroša, taču no esošajiem datiem var izlobīt, ka, piemēram, divi no «Re & Re» dibinātājiem un īpašniekiem Marģers Bitmens un Egils Bērzulis ziedojuši 2010. gadā partiju apvienībai «Par labu Latviju» 18 000 LVL. Tolaik LPP aktīvi darbojās Rīgas vicemērs Andris Ameriks, kurš no PLL saraksta kandidēja arī Saeimas vēlēšanās. Pēc šā dāsnā ziedojuma pasniegšanas ««Re&Re» varēja lepoties ar to, ka viņi uzvarēja vairākos nozīmīgos konkursos par būvdarbu veikšanu Rīgā» (Kas Jauns, 26.11.2013.). Pašlaik no «Re& Re» ziedojumiem barojoties Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra Jura Pūces ģimene, jo viņa sieva esot būvfirmas sponsorētas biedrības amatpersona; un kurš vēl?

Mafijas saspringšana

Mediji jau pievērsuši uzmanību sagruvušās «Maxima» ēkas projektēšanas un būvniecības aizkulisēm, kuras pierāda, ka celtniecības firmu «Re & Re» un arhitektu biroju «Kubs» saista arī ģimeniskas saites. Šajā brīdī viss celtniecības un politisko intrigu bizness Latvijā sāk atgādināt itāliešu mafijas fasonus, kad vienas «ģimenes» ietvaros tiek kārtoti valstiski svarīgi jautājumi. Iespējams, ka tieši tāpēc «Re & Re» šefs var turpināt izlikties par nevainīgu jēriņu, lai gan labākais, ko viņš varētu izdarīt, būtu apturēt sava uzņēmuma darbību sabiedrības interesēs. Vai nebūtu jāmaina likumi, kas neļautu tirgū darboties firmām, kuru darbība apdraud sabiedrības drošību? Tagad zem riteņiem pamesta ārzemniekiem piederošā «Maxima» un arhitektu birojs, kura «dīkstāves» izmaksas ir niecīgākas par «Re & Re» apstādināšanu. Pie viena, kā rozi tortē, valsts prezidents upurējis krokodiliem bijušo premjeru Valdi Dombrovski.

Vai mēs, vēlētāji, spējam ietekmēt vainīgā atrašanas procesus un pieprasīt publisko celtņu nopietnu drošības sertificēšanu?

Varam: a) apzināti izvairīties apmeklēt «Re & Re» celtās un rekonstruētās ēkas, kamēr tās nav saņēmušas 100% drošības sertifikātu. To skaitā ir tirdzniecības centri «Olimpija», «Mols», «Alfa». LMT administratīvā ēka, vairāki RIMI veikali, viesnīca Latvija, ASV vēstniecība Tallinā, Viļņā, Parīzē (Diena, 14.12.2002.), Nacionālais mākslas muzejs, Rīgas pils, Latvijas Nacionālā bibliotēka, Gaiļezera slimnīca, Rīgas Biržas ēka, Saeimas nams, Latvijas Nacionālais teātris, Krievu drāmas teātris, Ieņēmumu dienesta administratīvā ēka, Rīgas Doms (NRA, 27.11.2013.).

Varam: b) skaidrāk saskatīt prezidenta Bērziņa neprasmīgās politiskās manipulācijas ar augstiem un mums visiem nozīmīgiem valsts amatiem un paust savu viedokli par to nākamajās vēlēšanās.

To mēs varam.

Latvijas prezidents, Rīgas mērs un citi politiķi kā valsts drošības riski

2013. gada 27. maijā speciāli TVnet.

TVnet foto militārā nometne sojuz 2012 latvijas dalibnieki

Foto: Attēls no kmforum.ru

Pagājušas nedēļas LTV raidījumā Preses klubs 100. pants*, kurā piedalījās arī LR Aizsardzības ministrs Artis Pabriks un tika analizēts viens no Krievijas maigās varas piemēriem – Baltijas jauniešu iesaiste Krievijā rīkotajās nometnēs, tika diskutēts par šā pasākuma lietderību un ar to saistītajām problēmām. Šī diskusija izraisīja pārdomas par Latvijas drošību. Kas un kādi šodien ir Latvijas drošības riski un kur meklējami drošības garanti?

– Latvijas drošības risks ir mūsu kaimiņvalsts Krievijas politiskais režīms un tā maigās varas politika, kas pašlaik centrēta uz Krievijas ietekmes nostiprināšanu bijušajā PSRS teritorijā ar krievu valodā runājošo, Latvijā dzīvojošo tautiešu un vietējo politiķu palīdzību.

– Latvijas drošības risks ir Saeimas deputāts, PSRS bruņoto spēku un Afganistānas kara veterāns Gunārs Rusiņš, kas sadarbībā ar savu PSRS karavīru sabiedrisko organizāciju un tās biedriem (Afganistānas kara veterānu Sergeju Īvānu) organizē Latvijas pusaudžu dalību Krievijas «militāri patriotiskajā» nometnē «Sojuz», kura pēc pasaulē pieņemtas terminoloģijas ir jādēvē par starptautiskā terorisma treniņnometni, jo tās mērķi ir ar militāra spēka, diversiju, izlūkošanas, ideoloģiskas ietekmēšanas palīdzību nostiprināt Krievijas pozīcijas postpadomju telpā (ieskaitot Latviju).

– Latvijas drošības risks ir tie Rīgas 34. vidusskolas un citu skolu bērni, kas piedalījās šajās teroristu nometnēs 2010. un 2012. gadā, jo viņi ir Krievijas izlūkdienestu potenciālo vervējamo aģentu sarakstā. Krievijas izlūkdienestus interesē spējīgi jaunieši, kuri ar laiku kļūs par savu valstu nākamajiem sabiedriskās un politiskās elites pārstāvjiem, cerot uz to, ka nākotnē – iesaistoties politikā, iegūstot varu un ieņemot augstus amatus, šie jaunieši īstenotu Krievijas interesēm atbilstošu politiku.

– Latvijas drošības risks ir tie Krievijas maigās varas instrumenti Latvijā, kuri atbalsta Latvijas jauniešu dalību šādās teroristu nometnēs. Kā avīzē Vesti norāda Sergejs Īvāns, tad atbalsts šādai iniciatīvai nācis no Krievijas konsula Latvijā Vladimira Godiņas, no Rīgas mēra Nila Ušakova, no Rīgas domes deputāta (Gods kalpot Rīgai) un PSRS bruņoto spēku virsnieka Daiņa Turlā, no Jurija (Jura) Savicka (acīmredzot tā Jurija Savicka, kas ir bijis PSRS ārējā izlūkdienesta virsnieks un tagad ir Krievijas dabas gāzes ieguves uzņēmuma Itera Latvijas meitas uzņēmuma prezidents un sabiedrības «Latvijas Gāze» padomes priekšsēdētāja vietnieks).

Latvijas drošības risks ir Krievijas dabas gāzes koncerns Gazprom ar tās uzņēmumiem Latvijā, ja šis piegādātājs saglabās savu monopolstāvokli mūsu tirgū. J. Savickis, kas pārstāv Gazprom impēriju Latvijā, ir Putina kolēģis no tiem laikiem, kad abi kopā strādāja PSRS izlūkošanas dienestā, specializējoties uz Vāciju, un runā, ka Putins viņu savulaik pat gribējis iekārtot Gazprom vadītāja Millera vietā, taču atstāja Latvijā, kur viņš acīmredzot ir Krievijai noderīgāks.

– Latvijas drošības risks ir mūsu naivums un zināma lētticība par to, ka dalība NATO, Eiropas Savienībā un iekļaušanās eiro zonā automātiski aizsargās un nodrošinās mūžīgas garantijas mūsu drošībai un piederībai Rietumu civilizācijai. Šis pats infantilais naivums mājo (kā tagad izrādās!) arī LR Aizsardzības ministrijas Rekrutēšanas un jaunsardzes centrā, kura direktors Druvis Kleins savu nekompetenci gan uzreiz atzina un, gods kam gods, iesniedza atlūgumu kā īstam virsniekam klājas. Taču arī Latvijas prezidents ir tikpat naivs, kā liecina viņa izteikumi šīs teroristu nometnes sakarā.

– Latvijas drošības risks ir Latvijas partija Saskaņas centrs, kas faktiski nekautrējas skaļi deklarēt savu sadarbību ar Krievijas varas partiju Vienotā Krievija, kuras līderu mērķis ir atjaunot Krievijas impēriju, sākot nostiprināt Krievijas ietekmi vecajās PSRS robežās.

– Latvijas drošības risks ir Rīgas mērs un partijas Saskaņas centrs līderis Nils Ušakovs. Viņš ar tiešu un netiešu atbalstu Krievijas maigās varas aktivitātēm Latvijā, izmantojot savus sakarus ar Krievijas izlūkdienestu, mēģināja spert pirmo soli Latvijas kolonizācijas atjaunošana virzienā, aicinot ieviest Latvijā krievu valodu kā valsts valodu. Ar šo viņš būtiski apdraud Latvijas kā nacionālas valsts pamatu – latviešu valodu un kultūru un cenšas pārvērst Latvijas valsti par Krievijas satelītprovinci.

– Latvijas drošības risks ir Latvijas krievu kopienas valdes loceklis un laikraksta Vesti ārštata žurnālists Sergejs Vatoļins (kas piedalījās arī LTV raidījumā), jo viņš nesaskata vai apzināti ignorē atšķirību starp Latvijas jauniešu iespējamo dalību analoģiskās militārās nometnēs ASV, Izraēlā vai radikālajā militāri – patriotiskajā nometnē Krievijā. ASV un Izraēla ir mūsu Rietumu militārie sabiedrotie, ar kuriem mums ir arī kopīgas vērtības. Turpretī Krievija joprojām ir mūsu potenciālais ienaidnieks. Vai Vatoļina kungs ir tik nekompetents, ka šo starpību neredz, lai sludinātu, ka Latvijai ASV ir tas pats, kas Krievija? Domāju, ka viņš saprot, tikai apzināti nomaina vietām būtisko ar nebūtisko. Demagoģijai ir daudz seju.

– Latvijas drošības risks ir Krievijas kultūras imperiālisms ar Krievijas TV kanāliem visos Latvijas kabeļu tīklos. Arī tajos, kurus finansē valsts (Lattelecom), ar krievu valodā skanošo radiostaciju dominanti ēterā. Mūsu drošības risks ir Krievijas popkultūras pasākums Jaunais Vilnis Jūrmalā ar visiem tam sekojošajiem lielkrievu kriminogēnajiem elementiem un mafijas bosiem publikā Dzintaru koncertzālē. Kamēr šis festivāls Dzintaros nav pārveidots par normālu starptautisku pasākumu (atbilstoši modernā laika normām) ar Rietumu valstu dalībniekiem angļu un latviešu (nevis krievu valodā), tikmēr šis pasākums būs Trojas zirgs Maskavas šovinismam mūsu valstī.

– Latvijas drošības risks ir hokeja komanda Dinamo, kas veicina Latvijas sporta un līdzjutēju integrāciju Krievijas sporta un izklaides sfērā atbilstoši Krievijas maigās varas politikas plāniem. Šo projektu arī vada Putina «draugs» un līdzgaitnieks PSRS izlūkošanas frontē Jurijs (Juris) Savickis (Itera, Latvijas Gāze). Dīvaini, ka pat Latvijas saeimas spīkere Āboltiņa un citi politiķi apmeklē šo Krievijas maigās varas pasākumus. Naivi vai jau nopirkti?

– Latvijas drošības risks ir Latvijas oligarhi (valsts un pašvaldību līmenī), kas bez sirdsapziņas pārmetumiem personīgā labuma un ietekmes dēļ pārdos savu māti un lēti nopirks uzticīgus pensionārus. Viņi veicina tiesiskā nihilisma, korupcijas un visatļautības sērgu Latvijā.

– Latvijas drošības risks ir Krievijas specdienestu apmaksāti interneta publikāciju komentētāji, kuru uzdevums ir «vērpt» mūsu sabiedrības publisko domu labvēlīgu Krievijai un tās politiķiem Baltijas valstīs. Viņu daiļradi varat izlasīt zem šī mana vai jebkura Otto Ozola, Toma Ostrovska, Aivara Ozoliņa vai citu komentētāju rakstiem. Šo Kremļa vērpēju galvenais uzdevums ir nolamāt raksta autorus, vienmēr un visur slavēt Krieviju, tās politiku un kritizēt visu rietumniecisko, demonizējot pat zviedru bankas, kas pēc viņu loģikas ir lielāka ļaunuma sakne Baltijā nekā PSRS okupācijas laiks. Sevišķi aktīvi šie «ideoloģijas vērpēji» sarosās pirms vēlēšanām, lai atbalstītu Kremlim lojālus politiķus un viedokļus. Tas notiek arī tagad. Šonedēļ.

– Latvijas drošības risks ir Krievijas investīcijas Latvijā (gan tiešās, gan no trešajām valstīm, piem., Kipras), ja tās sāks dominēt pār kopējo Rietumu (skandināvu, Vācijas, Lielbritānijas, ASV utt.) investīciju apjomu.

– Latvijas drošības risks ir tie Latvijas nepilsoņi un ārvalstnieki, kas neintegrējas Latvijā uz latviešu valodas un kultūras bāzes, bet gan, fiziski atrodoties Latvijā, garīgi dzīvo citās valstī un integrējas tur uz krievu valodas un mediju bāzes. Šim riskam ir pakļauti apmēram 17% Latvijas iedzīvotāju (nepilsoņu ārvalstnieku kopējais skaits) un arī daļa pilsoņu (aptuveni 25%) kas balsoja referendumā par krievu valodu kā valsts valodu. Viņi ir pateicīga bāze ekstrēmistiskiem politiķiem, tādiem kā Vladimirs Lindermans un Co.

– Latvijas drošības risks ir Raivis Dzintars ar savu pārliecību, ka Krievijā mums jāatbalsta Putins, jo citus līderus viņš tur neredzot. Ar savu nekritisko attieksmi pret diktatoriem Latvijas vēsturē un uzskatiem, ka visiem cilvēkiem Latvijā nevar būt vienādas tiesības, šis Latvijas politiķis būtiski apdraud valsts drošību.

– Latvijas drošības risks ir Krievijas vēstnieks Latvijā Aleksandrs Vešņakovs, kas pārlieku maisās Latvijas iekšpolitikā un izmanto katru gadījumu, lai pamācītu Latvijas politiķus, dusmīgi kritizējot Pabriku, ka tas tomēr redzot Krievijas maigās varas draudus, un lai slavētu prezidentu Bērziņu par viņa viedokli teroristu nometnes Sojuz 2012 sakarā.

– Latvijas drošības risks ir Latvijas pašreizējais prezidents un bruņoto spēku virspavēlnieks Andris Bērziņš, jo uzskata, ka Latvijas jauniešu līdzdalība potenciālo teroristu nometnē Sojuz neesot Latvijai bīstama, jo tad jau mēs nevarēšot braukt nekur, arī ne uz Odesas dūņām. Atstāsim jauno teroristu nometnes salīdzinājumu ar sanatorijām Odesā uz Bērziņa kunga sirdsapziņas, taču viens ir skaidrs: nav jābrīnās, ka prezidents Bērziņš koķetē un flirtē ar NVS valstu diktatoriskiem režīmiem (Azerbaidžānā, Turkmenistāna), kas viņam kā bijušajam PSKP nomenklatūras kluba loceklim un oligarhu Saeimas ieceltam acīmredzot ir tuvāki nekā Rietumu demokrātijas valstis.

Kas ir mūsu drošības garantijas?

– Mūsu drošības garantijas ir mūsu izcīnītā brīvība un demokrātija ar izteikšanās, preses un citām iespējām, kuras augļus mēs ļaujam izmantot arī mūsu ienaidniekiem. Taču tiem, kas mūsu brīvības izmanto pret mūsu interesēm, vajadzētu nekautrēties norādīt viņu vietu un robežas, aiz kuram tiek apdraudēta Latvijas kā nacionālas valsts eksistence.

– Mūsu drošības garantijas ir dalība Eiropas Savienībā, NATO un, iespējams, arī dalība eiro zonā.

– Mūsu drošības garantija ir tādi politiķi kā A. Pabriks, kurš redz un konsekventi atgādina par Krievijas maigās un cietās varas apdraudējumu Latvijai. Un kā izglītots cilvēks saskata tur nopietnus draudus.

– Mūsu drošības garantija ir demokrātiski un progresīvi krievi. Tādi kā izglītības ministrs Vjačeslavs Dombrovskis, kas saprot, ka jebkuram pret Latviju lojālam krievam ir jārūp, ka Latvijā valsts valoda ir tikai latviešu valoda un ka katram tās iedzīvotājam tā jāprot, lai integrētos mūsu kopīgajā valstī, neaizmirstot arī savu dzimto valodu un kultūru.

– Mūsu drošības garantija ir mūsu gudrība un spēja atšķirt draugus no ienaidniekiem, kas apdraud mūsu personisko brīvību un šīs brīvības garantu demokrātisku valsti.

Papildinformācija:

Putins nostiprina savu ietekmi Latvijā un izskatās, ka viņs uzvarēs arī Rīgas Domes vēlēšanās.

Jaunais Vilnis un krievu kultūras imperiālisms

Prezidenta retorikas kurkuļi un latviešu valodas vajātāji

2012.gada 5. novembris

Attēls no TVNet.

Tumšais laiks ir klāt. Pa jumtu grabinās Rīgas lietus un pēdējās lapas iekrampējušās ozola zaros. Konvulsīvi. ”Viņas” negrib ziemu. Nav gatavas  neizbēgamajam.

Lapas iekrampējas zaros, aizver acis un cer uz pavasari, kas iestāsies rīt.

Tā izskatās.

Tāpat ir ar ”mūsu pēdējo prezidentu” – Andri Bērziņu. Mēs visi nevēlamies būt gatavi neizbēgamajai atziņai, ka šis cilvēks prezidenta darbu nespēj veikt. Šķiet, ka nedz viņš pats, nedz viņa svīta (+ iecēlēji) to nesaskata, jo politiskais pasūtījums turpina noteikt mūsu valsts nākotnes bezizeju.

Bērziņa pēdējais ”runas kurkulis” (pēc TV3 raidījuma „Nekā personīga”)  par to, ka ”nav ticības” iedzīvotāju trūkumam Latvijā, ir tikai kārtējais apliecinājums Latvijas esošā prezidenta neatbilstībai ieņemamajam amatam.

Varai paklausīgs ierēdnis bez harizmas, aizrautības, politiskajām ambīcijām ir iecelts valsts svarīgākajā amatā un nekad nespēj pateikt neko sakarīgu. Lai gan tieši šis – humanitārais aspekts ir prezidenta misijas pamatā.

”Latvijas vadoņa” runas  klaji demonstrē runātāja garīgo tukšumu, intelektuālo seklumu un retorisko bālumu. Nespēju reprezentēt valsti un uzrunāt tautu.

–   Katru reizi, ieraugot Andri Bērziņu, es saraujos. Jo zinu, ka sekos izgāšanās! – kādā lekcijā augstskolas semināra laikā man atzinās studente.

Nepatīkami, ka Andra Bērziņa pavadītais laiks prezidenta postenī nav devis šim cilvēkam nekādas jaunas atziņas un viņa progress Latvijas prezidenta amatā nav novērojams.

Pēc pirmās runas izgāšanās, pastāvēja cerība, ka jaunais Latvijas prezidents saņemsies, manīsies, apgūs valsts PR instrumentus, atbalstīsies uz kompetentiem padomniekiem un progresēs. Taču pēc viņa uz brēcieniem žurnālistiem pie dēla skolas mācību gada sākumā un vakardienas ”penterēšanas” par neticību iedzīvotāju trūkumam Latvijā, šādu cerību vairs nav. Acīmredzot, PSRS laika funkcionārs pārkārtoties nespēj.  Ne tiešā, nedz pārnestā nozīmē.

Par valodu.

Vakar De Facto nepatīkami pārsteidza ar saviem ”krievu valodas” projektiem, aicinot palielināt informatīvās informācijas piegādi publiskajā telpā Latvijā tieši  krievu valodā.

–   Privet! Privet! – klaigā lupatu pārdevēji Tunisijas vai Ēģiptes pludmalēs. ”Privet!” – kaislīgi sauc oficiantes dārgos sušī restorānos, cerot, ka esam krievu tūristi Āzijā, kas būs sajūsmā par uzrunu dzimtajā valodā. Jā, nav noslēpums, ka krievu tūristu iecienītajos ceļojumu objektos Āzijā un Āfrikā pārdevēji ir iemācījušies klaigāt pāris vārdus krievu valodā. Angļi vai zviedri uz saucieniem nereaģē. Krievi reaģē. Viņiem patīk un pārdevēja viens izkliegtais vārds var panākt pārdodamo kanckaru noietu.

Taču valsts līmenī neviens ”Privet” policijā vai ielu satiksmes regulācijas zīmju norādījumos neievieto.

Jā, ir grūti saprast tekstus pie stāvvietām svešās zemēs un valstīs.

Ir grūti saprast daudzus publiskos tekstus svešās valodās ārzemēs.

Tāpēc, ka tās ir atsevišķas, suverēnas valstis ar savām valsts valodām.

Mūsējā ir latviešu valoda.

Iebraucējiem ar to jārēķinās. Ieskaitot tos, kas ierodas no Krievijas.

Tik vienkārši tas ir.

Par referendumu: We Didn’t Start The Fire

 

 

 

Latvija. 2012. gada 18. februāris. Referendums. 

Mēs negribējām referendumu par krievu valodu kā valsts valodu Latvijā.

Kas iekūra šo ugunskuru Latvijā? 

Staļins, Hruščovs, Kenedijs, Merlina Monro,Gorbačovs,Ulmanis, Eiropas Savienība, NATO, Krievija, Vīķe- Freiberga, Putins, Alfrēds Rubiks, laikraksts Diena, prezidents Bērziņš, Dzintars, Zatlers, Āboltiņa, Lindermans, FSB, CIA, Novodvorska, Tv5, LTV, Čas, Viesturs Dūle, Raimons Pauls, zviedru bankas, Ušakovs…?

 Jūsu atbildes?

Jūsu versija šai populārai un joprojām aktuālai Billija Džoela (Billy Joel) dziesmai?

Dziesmas We Didn’t Start the Fire  teksts šeit.

Krievu popkultūras Tingeling goes Russia (Novaja Volna) ieradies Latvijā. Video veltījums Jaunajam Vilnim.

2011.gada 25. jūlijā

Rīt Dzintaros sāksies gadskārtējais ”Tingelingas šovs” Novaja Volna (Jaunais Vilnis, New Wave), kam ir pievērsta arī Latvijas mediju uzmanība.

Tiem, kas neko nezina par šo gadskārtējo Krievijas solīdo muzikālo personu žūrijas šovu ar jauno izpildītāju fonu, varu piedāvāt hrestomātisku ieskatu zviedru interpretācijā.

Zviedru mākslinieks Henriks Dorsins jau pirms pāris gadiem radīja asprātīgu parodiju par krievu popmūziku, kas savus gada svētkus ar nosaukumu Jaunais Vilnis pēdējos desmit gadus svin Jūrmalā un Dzintaru koncertzālē. Parodija saucas Tingeling goes Russia.

Toreiz tas bija Eiropas skats un sveiciens Krievijā rīkotajam Eirovīzijas finālam.

Taču Krievijas popkultūra pa šo laiku mainījusies nav. Jaunais Vilnis kā Tingeling goes Russia ir aktuāls arī šogad Jūrmalā.

Sekosim šim balagānam un mēģināsim noskaidrot, ko īsti šī Krievijas naudas maisu parāde skatītāju zālē Dzintaros nozīmē plašākā un šaurākā kontekstā Latvijai, pasaulei un Saules sistēmai.

Ar ”Somālijas sindromu” sirgstoši redz tikai naudas pieplūdumu Majoru krogiem un luksusa metāla ķerru pieplūdumu Rīgas invalīdu stāvvietām.

Mēs pārējie varam uzjautrināties par ”ugunsrīšanu”, zaķīšu vilkšanu ārā no platmalēm un anorektisku kankanu strūklaku ūdenskrituma pavadībā.

Gulbīšu bildītes ir klāt.

Mīla, kaisle un Krievijas priekšnieku dzimšanas dienas ar aizkustinājuma asarām, Raimonda Paula mūzikas pavadībā.

Cirkam arī vajag recenzijas.

PS. Kāds komentārs no Krievijas par šo klipu: http://www.youtube.com/watch?v=cWo6Dbwq4Ms&feature=related

  • Исполнение просто ОХУИТЕЛЬНОЕ, слушал 20 раз. Слова за душу берут. Смеялся до слёз, отличный юмор. Показали всё как есть и, вы правы, есть над чем посмеяться. В 2012 будут выборы и мы споём эту песню. До свиданья “Put in”)))))))))

P.S. Я из России и говорю спасибо Вам. (I am fromRussia. Many thanks for a cool clip.)

Attēli no: www.nra.lv, www.delfi.lv, www.diena.lv www.newwavestars.com